Pārbūvei — mūsu darbu, mūsu vienotību (1)
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
14. novembrī PSKP CK Politbiroja loceklis, PSKP CK sekretārs V. Medvedevs Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajā Komitejā tikās ar republikas partijas, padomju un ideoloģisko darbinieku aktīvu.
Tikšanos atklāja Latvijas Komunistiskās partijas CK pirmais sekretārs J. Vagris. Viņš teica:
— Kā jūs jau zināt, mūsu republikā komandējumā uzturas PSKP CK Politbiroja loceklis, CK sekretārs Vadims Medvedevs. Viņš apmeklēja ražošanas apvienības VEF un «Alfa» un Jēkabpils rajona PSKP XXV kongresa agrofirmu, sarunājās ar strādniekiem, uzņēmumu un augstskolu vadītājiem, radošās inteliģences pārstāvjiem, Zinātņu akadēmijas zinātniekiem, masu informācijas līdzekļu darbiniekiem, Tautas frontes un Internacionālās frontes pārstāvjiem, tikās ar latviešu sarkanajiem strēlniekiem un Latvijas Komunistiskās partijas CK biroja locekļiem.
Šodien uz tikšanos ar viņu mēs esam aicinājuši Centrālās Komitejas un revīzijas komisijas locekļus, PSRS Augstākās Padomes un republikas Augstākās Padomes deputātus, padomju un saimniecisko darbinieku aktīvu, radošās, zinātniskās un tehniskās inteliģences pārstāvjus, juristus un masu informācijas līdzekļu darbiniekus.
Aizvadītās tikšanās un sarunas mums visiem devušas bagātīgu vielu analīzei un pārkārtošanās gaitas novērtēšanai. Ja jūs neiebilstat, šīsdienas sarunu veidosim šādi. Sākumā mūsu tikšanās dalībnieki izteiks savas domas par pašreizējo stāvokli republikā. Pēc tam runās Vadims Andrejevičs. Viņš dalīsies iespaidos, kas viņam radušies, tiekoties ar republikas darbaļaudīm, un atbildēs uz jūsu jautājumiem. Tagad atļaujiet īsumā pastāstīt, kā republikā tiek realizēti partijas XIX Vissavienības konferences lēmumi.
Konference ievadījusi ļoti svarīgu pārbūves posmu, konkrētu darbu posmu. Latvijas komunisti un visi darbaļaudis to labi apzinās un cenšas strādāt tā, lai vārdiem sekotu darbi.
Cilvēku darbīgais noskaņojums zināmā mērā ļāvis paātrināt ekonomikas atveseļošanas procesu. Tagad tiek pilnīgāk izmantoti intensīvie ekonomikas attīstīšanas faktori. Pilnīga saimnieciskā aprēķina un pašfinansēšanās principu ieviešana sekmējusi plānoto peļņas iegūšanas uzdevumu pārsniegšanu.
Partijas, padomju un saimnieciskie orgāni manāmi pievērsušies lauku vajadzībām. Lauksaimniecībai papildus piešķirti materiālie resursi. Republikas Valsts agrorūpnieciskās komitejas pārziņā nodoti pieci būvindustrijas uzņēmumi.
Būtiski atjauninās partijas darba stils un metodes. Paplašinoties demokrātijai un atklātumam, uzlabojas morāli psiholoģiskais klimats darba kolektīvos.
Taču tā ir tikai pirmā sakustēšanās. Cilvēki vēl nemana reālas pārmaiņas sev apkārt.
Mēs nekādā ziņā nedrīkstam apmierināties ar sasniegto. Komunistiem ir iespējams un nepieciešams panākt straujākus Latvijas sociāli ekonomiskās attīstības tempus.
Par to pilnīgi atklāti izteicās republikas darbaļaudis aizvadīto tikšanos laikā. Un viņiem ir taisnība. Pagaidām nav likvidēts gaļas un piena produktu deficīts. Arī to kvalitātei vajadzētu būt labākai. Vēl gausi samazinās dzīvokļu gaidītāju rindas. Daudz pamatotu pretenziju tiek izteikts tirdzniecībai un pakalpojumu sfērai.
Ir daudz objektīvu cēloņu, kas ļauj izskaidrot šos trūkumus. Bet daudz ko arī mēs paši neesam līdz galam paveikuši. Vai tad tas ir normāli, ka vairākos uzņēmumos darba algas palielināšanas tempi apsteidz darba ražīguma celšanās tempus? Protams, nē!
Tas taču var novest pie tā, ka rīt būs vēl grūtāk segt ar precēm nopelnīto naudu.
Pagaidām mēs pārmaiņas vairāk jūtam garīgajā dzīvē. Cilvēki kļuvuši drosmīgāki, viņi vairāk kritizē. Visā plašumā atklājas viedokļu un nostāju daudzveidība. Mēs pamazām sākam pierast pie sociālistiskā uzskatu plurālisma.
Visur padziļinās demokratizācija, paplašinās atklātums un nemitīgi pieaug darbaļaužu sociālā un politiskā aktivitāte. Ir nodibināta Latvijas Tautas fronte, veidojas arī Internacionālā fronte.
Aizvien straujāk aug latviešu tautas un citu republikā dzīvojošo tautu nacionālā pašapziņa. Neilgā laika posmā mūsu dzīvē ir ienākušas baltiešu un slāvu, ebreju, ukraiņu un vairākas citas nacionālās kultūras biedrības. Un tas ir labi. Latvijas Komunistiskās partijas CK birojs arī turpmāk atbalstīs strādnieku, kolhoznieku un inteliģences pārstāvju veselīgo vēlēšanos pēc iespējas drīzāk nodibināt kārtību mūsu kopējā mājā, paātrināt visu mūsu sabiedrības dzīves sfēru atjaunotni.
Taču mēs, biedri, nevaram nepamanīt arī kaut ko citu. Dzīve rāda, ka pašlaik, kad notiek sabiedrības atmoda, kad brūk vecās dogmas un saplaukst cerības, uzvirmo arī kaislības.
Arī mums ir ne mazums tādu, kas vienā rāvienā grib atrisināt visas problēmas vai pārvērst pārkārtošanos par sporta sacensībām ar kaimiņiem pēc principa: kur ātrāk.
Viņi neņem vērā nedz vēsturiskās, nedz pašreizējās realitātes, nedz sociālo procesu ātrumu, nedz savas rīcības politiskās sekas.
Bet tās noteikti ir jāņem vērā. It sevišķi tad, kad tiek risinātas problēmas, kas skar starpnacionālās attiecības. Ievērojot šī jautājuma aktualitāti, atļaujiet aplūkot to plašāk.
Pagājušajā sestdienā, kā jūs zināt, tika publicēts svarīgs PSKP CK lēmums. Šajā dokumentā minēti galvenie uzdevumi, kas veicami, gatavojoties PSKP CK Plēnumam par starpnacionālo attiecību pilnveidošanu Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā.
Lēmumā atzīmēts, ka gatavošanās šim forumam jāuzskata par visu partijas komiteju un organizāciju un par ikviena komunista ļoti svarīgu uzdevumu.
Mūsu republikas partijas organizācija bija viena no šāda plēnuma sarīkošanas iniciatorēm. Domāju, ka būs pareizi, ja mēs jau ar mūsu šīsdienas tikšanos sāksim tam gatavoties. Biedra Medvedeva piedalīšanās šajā sarunā palīdzēs mums operatīvi darīt zināmus Politbirojam mūsu priekšlikumus un mūsu rūpes un labāk izprast vairākus jautājumus. Daudzi jautājumi sakrājušies starpnacionālajās attiecībās pat teorētiskā aspektā. Piemēram, mūsu zinātne sen apgalvo, ka mūsu zemē nodrošināta pilnīga nāciju un tautību vienlīdzība, kaut gan praksē mēs redzam, ka šīs vienlīdzības realizācijas iespējas pagaidām nav vienādas.
Dzīve kategoriski prasa izstrādāt mūsdienīgu nacionālās politikas koncepciju, kas ne tikai balstītos uz ļeņiniskajiem principiem, bet arī ņemtu vērā pašreizējās reālijas. Mēs ceram, ka biedra Medvedeva apmeklējums paātrinās to priekšlikumu realizēšanu, kurus mēs esam iesnieguši PSKP Centrālajai Komitejai un PSRS Ministru Padomei attiecībā uz republiku saimnieciskā aprēķina Vissavienības koncepcijas izstrādāšanu.
Republikā mēs pirmo reizi mēģinājām nopietni analizēt starpnacionālās attiecības Latvijas Komunistiskās partijas CK maija plēnumā, kad apspriedām komunistu uzdevumus darbaļaužu idejiski politiskās un internacionālās audzināšanas pastiprināšanā pašreizējā pārkārtošanās posmā.
Un kaut gan ir aizritējis tikai pusgads, daudz kas ir mainījies tiklab republikas dzīvē, kā arī daudzu sarežģītu jautājumu uztverē. Mēs tagad skaidrāk izprotam daudzu problēmu rašanās cēloņus, labāk apzināmies, ka šis problēmas ir daudz sarežģītākas un akūtākas, nekā mums bija šķitis agrāk.
Vispirms es domāju migrācijas procesu pārmērīgo intensitāti, sociālās sfēras atpalikšanu no ražošanas jaudu attīstības tempiem, latviešu valodas lomas pienācīgu nenovērtēšanu, kas vērojama daudzos gadījumos, baltos plankumus republikas vēsturē un ekoloģiskās situācijas saasināšanos.
Ikviens no šiem trūkumiem aizskar cilvēku nacionālās jūtas un rada zināmu saspīlējumu personiskā starpnacionālās saskarsmes līmeni.
Viena daļa problēmu ir radušās sakarā ar ačgārnībām nacionālajā politikā, kas pieļautas personības kulta laikā vai stagnācijas gados Citas problēmas ar savu diktātu radījuši Savienības resori, kas ilgu laiku savas intereses iztēloja par valsts interesēm. Lielā mērā vaina gulstas arī uz mūsu republikas vadošajiem orgāniem. Mēs savā laikā neesam parādījuši nepieciešamo principialitāti darbaļaužu likumīgo interešu aizstāvēšanā.
Daudzi mums pamatoti pārmet konsekvences trūkumu. Sak, vispirms mēs noliedzam problēmu pastāvēšanu, pēc tam tās pienācīgi nenovērtējam, bet beigu beigās ar novēlošanos meklējam to risināšanas ceļus. Tas ir pamatots pārmetums. Mums pēc iespējas ātrāk jāizstrādā skaidra savas rīcības stratēģija, drosmīgāk jāuzņemas iniciatīva visakūtāko jautājumu risināšanā. Un te mums īpaši ir vajadzīgs mūsu aktīva, visu komunistu, visu veselīgo spēku padoms un atbalsts.
Uzskatu, ka šie jautājumi mums vēlreiz rūpīgi jāizanalizē tuvākajā Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā. Sabiedrības aktīva līdzdalība tā sagatavošanā ļaus izstrādāt skaidru nostāju attiecībā uz pašām aktuālākajām problēmām un izraudzīties pareizus to risināšanas ceļus.
Biedri! Nedrīkst bezgalīgi aizrauties ar vienu vai otru trūkumu vaininieku meklēšanu. Visa sava enerģija, visa neapmierinātība ar pašreizējo stāvokli republikā mums ir jāvirza uz vienu mērķi — uz cilvēku dzīves uzlabošanu, uz konkrētiem darbiem. Kā pareizi sacīja Mihails Gorbačovs, «ar politiku, lai arī tā būtu visprogresīvākā, vistautiskākā, cilvēka interesēm pievērstā politika, problēmas nevar atrisināt. Ir vajadzīgs, lai politikai, mītiņiem, vērtējumiem un lozungiem sekotu rīcība, kas virzītu politiku uz priekšu, atraisītu visu sabiedrības potenciālu».
Cilvēki pareizi uzskata, ka pašlaik komunistu un citu pārbūves aktīvistu uzmanības centrā vispirms ir jābūt darba frontei Manuprāt, jo plaši jāpropagandē ražošanas apvienības «Dzintars» darba kolektīva iniciatīva. Apvienībā vienprātīgi pieņemts lēmums darba laikā atturēties no jebkādiem mītiņiem un sapulcēm, no rezolūciju un petīciju apspriešanas. Darbā ir jāstrādā — uzskata šī uzņēmuma ļaudis. Un tas ir pareizi. Bezgala plašs darbalauks mums ir jebkurā kolektīvā, jebkurā sektorā. Ārkārtīgi svarīgi ir paplašināt pārtikas produktu ražošanas apjomu. Šai nolūkā laukiem nevis vārdos, bet gan darbos jānodrošina galvenā prioritāte, drīzāk jāatdod tiem parāds. Mēs nebūt nedomājam to darīt, kaitējot rūpniecībai, un nebūt negribam vājināt pilsētas saikni ar laukiem. Taču absolūti neapstrīdami ir tas, ka lauksaimniecības un rūpniecības savstarpējām attiecībām ir jāveidojas augstākā līmeni un tām ir jābūt abpusēji izdevīgām. Es esmu pārliecināts, ka šobrīd rūpniecības un lauksaimniecības darbaļaudis ir vienlīdz ieinteresēti, lai veikalu plaukti būtu pilnāki tiklab pilsētās, kā arī laukos.
Mums ātrākā gaitā jāvirza uz priekšu ekonomiskā reforma, jāattīsta jaunas ražošanas attiecības, nomas un ģimenes darbuzņēmums. Jāpiepilda ar jaunu saturu uzņēmumu iekšējais saimnieciskais aprēķins un strādnieku pašpārvalde. Jāieaudzina cilvēkos savas zemes, sava uzņēmuma un savas republikas saimnieka apziņa.
Mūs gaida liels darbs tiesību reformas realizēšanā. Un mūsu zemē tas jau ir sācies ar divu svarīgu likumprojektu izstrādāšanu. Tie skar augstāko varas orgānu struktūru jūs zināt, ka tie netiek uzņemti viennozīmīgi. Viens otrs pat apgalvo, ka tas ir solis atpakaļ no partijas XIX konferences lēmumiem.
Tā ir kaut kāda nesaprotama nevēlēšanās iedziļināties šo projektu būtībā. To līdzautori ir visi konferences delegāti no mūsu republikas, tai skaitā arī es, jo mēs nobalsojām par šādu augstāko padomju varas orgānu struktūras grozīšanas kārtību.
Kā, tiekoties ar darbaļaudīm pareizi uzsvēra Vadims Medvedevs, šie projekti nekādā ziņā nav pretrunā ar konferences lēmumiem.
Tie nepretendē uz visu konstitucionālo jautājumu atrisināšanu, tāpēc tajos pagaidām nav runa par republiku suverenitātes paplašināšanu un par tiesību pārdalīšanu starp centrālajiem un republikāniskajiem, varas orgāniem. Šādi likumprojekti vēl tiek izstrādāti, un tie tiks nodoti visas tautas apspriešanai.
Pašlaik ir jāizlemj, ar ko nodarbosies Tautas deputātu kongress, jaunā sastāva Augstākā Padome, tās Prezidijs un priekšsēdētājs, jāsadala to darbības sfēras.
Tas ir ikvienam jāizprot un jānoskaņojas uz šo projektu konstruktīvu apspriešanu. Nedrīkst aizmirst, ka, novilcinot lēmuma pieņemšanu jautājumā par augstāko padomju varas orgānu struktūru, gribot negribot var tikt bremzēta pārkārtošanās gaita.
Ja kādam ir šaubas un konstruktīvi priekšlikumi, mēs vienmēr esam gatavi tos uzklausīt.
Biedri! Lai straujāk virzītu pārbūvi uz priekšu, mums pašlaik vairāk nekā jebkad agrāk ir nepieciešama vienotība darbā, visu veselīgo spēku konsolidācija. Taču mēs pašlaik nereti sadūrāmies ar citādu tendenci.
Negribu dramatizēt republikā pastāvošo situāciju. Taču nedrīkst arī nenovērtēt tās sarežģītību.
Nevienam nav noslēpums, ka vienam otram brīvība, demokrātija un atklātums ir stipri sagrozījuši galvu, radījuši reiboni. Bet no reiboņa līdz nelaimei ir viens solis.
Mēs nedrīkstam pieļaut, lai emociju stihija ņemtu pārsvaru pār prātu un iedragātu cilvēkos ticību pārbūvei. To tauta un vēsture nepiedos nedz ekstrēmistiem, nedz tiem, kas nebūs laikā apturējuši un atvēsinājuši karstgalvjus.
Sevišķi svarīgi ir par to padomāt pašlaik, kad norit gatavošanās republikas tautu forumam. Tā būs laba iespēja likvidēt saspīlējumu starpnacionālajās attiecībās, un šī iespēja ir jāizmanto pēc iespējas pilnīgāk.
Taču nedrīkst cerēt tikai uz forumu. Ir jāmācās apslāpēt konfliktus jau dīgli, neļaut tiem vērsties plašumā un dziļumā. It sevišķi sadzīvē un apkalpošanas sfērā.
Šai ziņā CK birojs lielas cerības saista ar darba kolektīviem, ar strādnieku šķiras apdomīgumu un veselo saprātu izšķirošais vārds pārkārtošanās likteņos bijis un būs strādniekiem un darba zemniecībai, tiem, kas ražo materiālos labumus un rada pamatu visiem mūsu pārveidojumiem.
Varbūt strādnieki tik aktīvi nepauž savas emocijas Varbūt viņi tik bieži neizsakās laikrakstu slejās un televīzijā. Toties viņi nevis ar vārdiem, bet ar darbiem virza pārbūvi uz priekšu, dienu no dienas aizvien aktīvāk iekļaujas savu uzņēmumu pārvaldīšanā. Tieši viņi ir īstie mūsu zemes saimnieki.
Tikšanās gaitā Rīgas strādnieki mums apliecināja, ka viņi neļaus apdraudēt pārkārtošanos, mest ēnu uz demokratizāciju .Vairāk demokrātijas, viņi sacīja, nozīmē arī vairāk atbildības.
Mēs, komunisti, esam atbalstījuši un atbalstīsim šādu pieeju pārbūvei. Darba tautas autoritātei un saprātam jākļūst par tiem faktoriem, kas mudinās dažādus spēkus meklēt kopīgus risinājumus, atteikties no personiskām un grupu ambīcijām, no dzīšanās pēc lētas popularitātes un politiski nepārdomātu ultimatīvu prasību izvirzīšanas.
Latvijas Komunistiskās partijas CK birojs saprot latviešu tautas sāpes un cerības un atbalsta tās veselīgās nacionālās pašapziņas pieaugumu. Darbs, kas saistīts ar latviešu tautas likumīgo interešu apmierināšanu, tiks turpināts.
Tai pašā laikā birojs pastāvīgi ņem vērā arī citu republikā dzīvojošo tautu rūpes un bažas un darīs visu, lai netiktu aizskartas to likumīgas tiesības. Mums visiem pastāvīgi jāapgūst politisko lēmumu pieņemšanas māksla, jāmācās savienot dažādas intereses un uzskatus.
Nevajag lielas gudrības, lai izraisītu viedokļu pretnostatīšanu un novestu lietu strupceļā. Taču daudzkārt svarīgāk ir būt iecietīgiem un pacietīgiem, parādīt īpašu piesardzību un delikātumu šo visai sarežģīto jautājumu risināšanā.
Domāju, ka paraugs šai ziņā jārāda mūsu inteliģencei, kas iemantojusi tautā ļoti lielu cieņu. Pēdējā laikā tā ir daudz darījusi masu sociālās un politiskās aktivitātes palielināšanai. Arī turpmāk jāpalīdz cilvēkiem ievadīt atraisīto enerģiju pareizā gultnē un ar saprātīgiem un sirsnīgiem vārdiem atvēsināt dažas pārlieku karstās galvas.
Nacionālajā politikā precīzi jāiezīmē tā robeža, aiz kuras kādas vienas nācijas interešu taisnīga aizstāvēšana pāraug necieņā pret citām nācijām, kur beidzas nacionālais lepnums un sākas nacionālā uzpūtība ir sevišķi svarīgi, lai to ņemtu vērā masu informācijas līdzekļu darbinieki. Biedri žurnālisti, ja pēc kādām jūsu publikācijām vai kādas uzstāšanās protestē veselas rūpnīcas un darbaļaudis demonstrācijā nes lozungus ar aicinājumu «Žurnālisti, esiet patiesi!», tad jums jāpiekrīt, ka jūs kaut ko nedarāt tā, kā vajag.
Droši vien tagad ir īstais laiks atgādināt arī paškritiku. Tā gan jums, gan mums palīdzēs izvairīties no daudzām jaunām kļūdām Nedrīkst vienu puspatiesību aizstāt ar otru puspatiesību un rozā krāsu — ar melno krāsu. Dzīvē ir arī citi toņi.
Partija pārkārtošanos sāka pati ar sevi, tā nebaidījās atzīt savus trūkumus. Partija tos neslēpj arī pašlaik. To pārliecinoši apstiprina pārskata un vēlēšanu sapulces un konferences. Šī paškritika neapšaubāmi palīdzēs partijai nostiprināt savu autoritāti un saites ar tautu. Domāju, ka arī citām sabiedriskajām organizācijām, ja tās pārbūvei un savai republikai vēl labu, vispirms ir jāmeklē pašām savi, nevis savu oponentu trūkumi. Tāda pieeja ne tikai paātrinās veselīgo spēku konsolidāciju, bet arī ļaus piešķirt mūsu šīsdienas sarunai konstruktīvu raksturu.
Vārdu deva Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam A. Gorbunovam:
— Sākdams savu runu, es gribētu pateikties Vadimam Andrejevičam par mūsu republikas apmeklējumu un par ļoti intensīvo darbu, kas tika veikts šajās dienās. Es to daru tāpēc, ka man šķiet, ir ļoti svarīgi, ka politisku vai citādu sarežģījumu brīžos republikās un teritorijās ierodas PSKP CK Politbiroja locekļi un CK sekretāri un kopīgi ar republikas komunistiem konkrēti izskata šos jautājumus.
Savā runā gribu pakavēties pie galvenajiem cēloņiem, kas, manuprāt, izraisījuši politisko saspīlējumu mūsu republikā. Pirmām kārtām tās ir starpnacionālās attiecības.
Tās aplūkošu īsi, atzinumu un priekšlikumu veidā.
Kāpēc saasinājušās starpnacionālās attiecības republikā, īpaši attiecības starp divām vislielākajām iedzīvotāju grupām — latviešiem un krieviem? Man šķiet, tāpēc, ka gadiem ilgi netika risinātas abu šo grupu, īpaši latviešu, nacionālas, sociālās un reģionālās problēmas.
Latviešu valoda tika izspiesta no visām sabiedrības dzīves sfērām. Nacionālajām tradīcijām un simbolikai tika piekarinātas politiski šķiriska rakstura birkas, kaut gan dažām no tām piemīt skaidri izteiktas vispārcilvēciskas vērtības un tās nav politizējamas pat tad, ja tika izmantotas politiskiem mērķiem buržuāziskajā Latvijā. Nedabiskie migrācijas procesi, ko izraisījusi tādas rūpniecības attīstīšana, kurai nav nedz darbaspēka resursu, nedz izejvielu, latviešiem kļuvuši par nacionālu problēmu. ļo tas ir nācijas attīstības un izdzīvošanas jautājums. Pat ekoloģijas jautājumi, kas. varētu likties, ir tik kopīgi visiem republikas iedzīvotājiem, latviešiem iegūst nacionālu nokrāsu, jo tie ir saistīti arī ar vēstures un kultūras jautājumiem. Un tādējādi, manuprāt, neatrisinot nacionālās problēmas, mēs neizkliedēsim starpnacionālo saspīlējumu.
Mēs esam ne vien plaši apsprieduši visas minētās problēmas, bet dažu atrisināšanai jau veikuši pasākumus vispārīgu lēmumu veidā, piemēram, par valodu un par kultūrvēsturisko simboliku, vai lēmumu projektu veidā, piemēram, par nepamatoto migrāciju, tas ir, par darbaspēka resursu pieaicināšanu no citām republikām, lai ekstensīvi attīstītu republikas rūpniecību.
Diemžēl citas iedzīvotāju grupas šos lēmumus neuzņem viennozīmīgi, manuprāt, divu iemeslu dēļ:
Pirmais. Mēs tos neesam pietiekami izskaidrojuši, un cilvēki nesaprot, ka latviešu prasības ir dabiskas nacionālas prasības. Piemēram, latviešu valodai jāfunkcionē visās Latvijas sabiedrības dzīves sfērās, arī lietvedībā. Protams, tas rada lielas neērtības tiem, kuri neprot valodu un strādā, piemēram, valsts iestādēs. Izeja ir viena — kopā strādājot, kopā arī mācīsimies latviešu valodu un, kur tas ir nepieciešams, lietvedībā uz to pāriesim pakāpeniski, nostiprinot šo pāreju likumā par valodu lietošanu Latvijā un nekaitējot iedzīvotāju interesēm arī krievu valodas izmantošanā. Otrs iemesls, manuprāt, ir ne mazāk svarīgs — kas izraisa citu iedzīvotāju grupu pretenzijas. Diskusijās un praksē mēs aizmirstam, ka ne vien latviešiem, bet arī krieviem, baltkrieviem, ukraiņiem, poļiem, lietuviešiem (mums ir kopskaitā 17 tautību grupas — katra vairāk nekā 800 cilvēku liela) ir savas nacionālās problēmas, par kurām mums tāpat jārūpējas — gan par valodu, gan par tradīcijām, gan par kultūras attīstību. Tāpēc arī mēs sasaucam Padomju Latvijas tautu forumu, lai ne tikai un ne tik daudz uzklausītu pretenzijas un aizvainojumus, kaut gan arī tas ir svarīgi, bet paveiktu pašu galveno — izstrādātu kopdzīves modeli, kopīgas rīcības platformas modeli Padomju Latvijai. Uzklausīt, saprast vienam otru ir ļoti nepieciešams. Taču šāda ceļā vien nacionālās problēmas nevar atrisināt Visbīstamākais ir tas. ka abas lielās republikas iedzīvotāju grupas — latvieši un krievi — nacionālās problēmas tagad mēģina risināt uz dažādu platformu pamata. Foruma mērķis ir ne vien izstrādāt kopīgu vienotības platformu, bet arī mācīties uz šīs kopīgās platformas pa stāvēt kopā ar visām Latvijas tautām. Tas taču ir ne tikai vienīgais ceļš uz draudzību un cieņu, bez kuras nevaram iedomāties savu dzīvi, bet arī ceļš, kas ļauj ikvienai tautai reāli un konstruktīvi īstenot savas nacionālās intereses.
Patlaban mums ir vajadzīga rīcība, laiks un zināmi līdzekļi, lai mācītu latviešu valodu, atvērtu nacionālās skolas, attīstītu kultūru, izdotu laikrakstus un grāmatas, paplašinātu Latvijas televīzijas raidījumus krievu valodā un tā tālāk. Šiem mērķiem mums vajag vairāk līdzekļu nekā, piemēram. Lietuvai, jo tur dzīvo tikai 20 procenti citu tautību pārstāvju, bet pie mums — 50 procenti, vai tagad, pastāvot tādiem pašiem imigrācijas tempiem, kādi bija pagājušajā gadā. varbūt arī vairāk Savienības budžets saņem krietnu peļņu no Latvijas, tāpēc mēs nelūdzam dotācijas kā Vidusāzijas republikas, bet vienkārši lūdzam atstāt vairāk līdzekļu republikas budžetā, lai apmierinātu visu Latvijas tautu likumīgās prasības savas kultūras attīstīšanā. Šo naudu tās pašas ir nopelnījušas.
Tālāk: PSKP CK Politbirojam republikā ir liela autoritāte. Taču īpaši republikas iedzīvotājus spārnojuši partijas XIX konferences lēmumi, arī par mūsu zemes saimnieciskās dzīves decentralizāciju. Pie kā pārmērīgā centralizācija novedusi Latviju, tāpat kā citas teritorijas, mēs jums, Vadim Andrejevič, stāstījām, un jūs, manuprāt, par to pats pārliecinājāties. Skaidrs ir viens: teritorijām, it īpaši republikām, patstāvība ir vajadzīga nevis tālab, lai ekonomiski savrupinātos, un vēl jo mazāk tālab, lai īstenotu provokatoriskus lozungus un kādu izraidītu, bet gan tālab, lai:
pirmkārt, mācītos saimniekot patstāvīgi un atbildīgi;
otrkārt, dzīvotu nevis no tā, kas izlūgts no centra, vai no kāda cita līdzekļiem, bet gan no godīgi nopelnītā. Tad mēs zināsim, kā vārdā mēs attīstām, piemēram, rūpniecību. Mēs gribam atbildēt par savas republikas pilsoņiem neatkarīgi no viņu tautības un sociālās piederības, lai viņiem būtu labāk strādāt un dzīvot. Līdz šim centrālie resori savas intereses iztēloja par valsts interesēm, bet to darba cilvēku intereses, kuri dzīvo un strādā konkrētā teritorijā, tie iztēloja par lokālismu. Savienība būs stipra, ja būs stipras republikas. Savienības intereses caur republiku interesēm, protams, lai nostiprinātu Savienību. Man šķiet, ka tieši tāpēc jaunais Konstitūcijas papildinājumu un grozījumu projekts izraisījis tik daudz diskusiju. Daudzi gribēja redzēt republiku patstāvības attīstības tendenci, taču viņi to vai nu nav saskatījuši, vai arī nav sapratuši.
Ko es konkrēti šajā sakarā ierosinātu. Tiešām, vajadzētu sākt ar sekojošo:
PSRS Augstākās Padomes pilnvaras beidzas. Ir nepieciešamas vēlēšanas. Tā ir ne vien Konstitūcijas prasība, bet arī vispārējs uzskats, ka mūsu zemes liktenis jānodod spētu patiešām realizēt pārkārtošanās kursu. Viss jautājums ir par to, kā rīkot vēlēšanas un kādas pilnvaras piešķirt augstākajam valsts varas orgānam. Turklāt tā, lai republiku patstāvība netiktu ierobežota, bet gan paplašināta. Man šķiet, ka nav taisnība tiem biedriem, kuri pilnīgi noraida projektus. Tādējādi viņi gribot negribot vēršas pret vēlēšanām, un tad iznāk, ka jauno Konstitūciju pieņems vecais deputātu sastāvs. Man šķiet, ka tas pašos pamatos nav pareizi. Taču, no otras puses, nosakot Augstākās Padomes pilnvaras, vecajam deputātu sastāvam nedrīkst dot tiesības sasiet rokas un kājas jaunajam sastāvam, it īpaši jautājumos, kas saistīti ar Savienības un republikas valsts varas orgānu funkciju norobežošanu.
Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs saņem daudz vēstuļu ar rezolūcijām, kurās tagadējā redakcijā projekti noraidīti. 17. novembrī Prezidijs savā sēdē apspriedīs projektus. Es domāju, ka mēs noteikti pieņemsim lēmumu izskatīt 22. novembra sesijā papildu jautājumu «Par PSRS Konstitūcijas grozījumu un papildinājumu projektu un likuma projektu par PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām». Taču mums skaidri jāapzinās, ka šo projektu pilnīga noraidīšana nav alternatīva.
Atceroties partijas XIX konferenci, tagad nevar neatzīmēt, kā mūsu delegācija uztraucās — vai visi delegāti nobalsos par pārstāvības un likumdošanas varas atdalīšanu no izpildvaras Mēs taču visi sapratām, ka aptuveni viena piektdaļa konferences delegātu šāda lēmuma pieņemšanas rezultātā daudz ko zaudēs — kaut vai tā iemesla dēļ, ka viņus vairs neievēlēs par deputātiem. Mēs pilnīgi atbalstījām Augstākās Padomes priekšsēdētāja statusu, neslēpjot, ka domās mēs šajā amatā redzējām biedru Gorbačovu Zinot, cik daudz viņam būs jādara, gribējām radīt tam vajadzīgos apstākļus Arī nākamā parlamenta statusu mēs konferencē vienprātīgi atbalstījām.
Un es kā partijas XIX konferences delegāts to visu tādā vai citādā veidā atrodu publicētajos projektos.
Mēs saprotam, ka šie likumprojekti ir pirmais posms valsts varas un valsts pārvaldes orgānu sistēmas un darba pārkārtošanā.
Publicētie likumu projekti neapšaubāmi satur daudz jaunu ideju, kas tika izteiktas PSKP XIX Vissavienības konferencē un iekļautas konferences rezolūcijās.
Tajā pašā laika dažas likumprojektu tēzes tiešām ir strīdīgas, it īpaši Konstitūcijas XV nodaļa. Nav šaubu par to, ka pirmajā posmā jānosaka vēlēšanu kārtība, PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētāja funkcijas un konstitucionālās uzraudzības komitejas darba principi. Taču mēs domājam, ka nedrīkst noteikt PSRS augstāko valsts varas orgānu pilnvaras, pirms nav noteikta PSRS kompetence un savienoto republiku tiesiskais statuss, proti, neizdarot grozījumus PSRS Konstitūcijas 8. un 9. nodaļā. Likumprojektā par PSRS Konstitūcijas grozījumiem un papildinājumiem XV nodaļā ne vien nav saskatāms partijas XIX konferences nospraustais kurss uz savienoto republiku patstāvības paplašināšanu, bet atsevišķas tēzes ir vērstas uz centralizētas valsts varas pastiprināšanu.
Piemēram, ir pilnīgi skaidrs, ka praktiski jārealizē partijas XIX konferences tēze par deputātu ievēlēšanu no sabiedriskajām organizācijām Arī par to mēs balsojām partijas XIX konferencē. Taču mums šķiet, ka ļoti liela ir to sabiedrisko organizāciju pārstāvības kvota, kurām ir Vissavienības orgāni. Tā taču ir viena trešdaļa visu deputātu. Viena trešdaļa PSRS deputātu tiek ievēlēta nevis tiešu vēlēšanu ceļā. bet gan tādās vēlēšanās, kas nenodrošina vienlīdzīgas vēlētāju tiesības. Šo deputātu izvirzīšana nav saistīta ar konkrētām teritorijām. Sabiedrisko organizāciju deputātu kandidātus reģistrē bez apspriešanas un atbalstīšanas zemākajos kolektīvos vai organizācijās.
Piezīmes ir arī par citām Konstitūcijas normām. Piemēram, par Konstitucionālās uzraudzības komitejas izveidošanas kārtību un par tautas tiesnešu ievēlēšanas kārtību. No otras puses, es gribētu atzīmēt arī sekojošo Politbirojam jāzina, ka, pēc mūsu domām, šis projekts netika izstrādāts visai demokrātiski un ka publicētie likumprojekti nebūtu izraisījuši republikā tādu satraukumu, ja tie būtu izstrādāti ar visu savienoto republiku pārstāvju līdzdalību. Mūs ļoti satrauc tas, ka likumprojektu izstrādāšana turpinās pa vecam — tikai centrālo orgānu spēkiem.
Mēs lūdzam steidzami iekļaut komisijā valsts tiesību speciālistus no republikas gan tagad, gan piezīmju apkopošanas laikā, gan arī laikā pēc deputātu piezīmju un priekšlikumu apstrādāšanas PSRS Augstākās Padomes sesijā. Mūs dara uzmanīgus tas, ka šis jau ir otrs gadījums. Kad partijas XIX konferencē tika izstrādāts rezolūcijas projekts «Par starpnacionālajām attiecībām», šajā darbā nepiedalījās neviens pārstāvis no mūsu republikas.
Vissarežģītākie grozījumi, kas jāizdara, ir šādi: jāierobežo PSRS Ministru Padomes pilnvaras jautājumos par savienoto republiku ministru padomēm un augstākajām padomēm, jāpaplašina to pilnvaras, un šajā nolūkā īpašos, es uzsveru, īpašos un konkrētos gadījumos republiku augstākajiem valsts varas orgāniem jāparedz veto tiesības; jāizstrādā precīzs mehānisms republiku deputātu pārstāvībai PSRS Augstākajā Padomē, nesamazinot pašu deputātu skaitu, kā tas diemžēl paredzēts tagad.
Vadim Andrejevič, mums ir vēl šāds liels lūgums. Pagājušajā Augstākās Padomes sesijā notika tā: igauņi pilnīgi noraidīja vienu no iesniegtajiem dokumentiem, bet maskavieši pilnīgi atbalstīja to, turpretim mums bija pašiem savs viedoklis, taču Savienības administratīvo orgānu vadība, acīmredzot projektu autori, gribēja tikai vienu — apstiprināt tos bez jebkādiem grozījumiem, un viņi to panāca. Ja arī šoreiz tā notiks, tas ļoti nopietni kaitēs demokratizācijas procesam un konstruktīvu centra un republiku attiecību attīstībai. Un vēl. Man šķiet, jāņem vērā, ka mēs varam ierosināt to, kam citas republikas, iespējams, vēl nav gatavas. Tā taču nav mūsu vaina, ka dažreiz, kaut, protams, ar trūkumiem, par kuriem runāja biedrs Vagris, pie mums demokratizācijas procesi, saimnieciskā reforma un vēlēšanās pārkārtot mūsu saimniecisko dzīvi virzās uz priekšu straujākos tempos nekā citās republikās. Manuprāt, ir arī delikāts jautājums, kurā man varbūt nav taisnība. Diez vai tās republikas, kas veido savu budžetu no centra dotācijām, gribēs kaut ko grozīt vai, teiksim, izteikt kādus konstruktīvus priekšlikumus, nemaz nerunājot par konstruktīvu kritiku.
Nobeigumā es gribētu griezties ne tikai pie klātesošajiem šajā zālē, bet arī pie mūsu republikas iedzīvotājiem un sacīt, lai viņi savus norādījumus ne tikai sūtītu republikas Augstākās Padomes Prezidijam, bet arī apspriestu kopā ar saviem deputātiem. Taču tikai ar vienu noteikumu, proti, ka mēs mācīsimies un lūgsim, bet, ja vajadzēs, arī prasīsim, taču ne tikai noraidot un ne tik daudz noraidot, cik ierosinot. Un demokrātiskā ceļā centīsimies panākt savu priekšlikumu realizēšanu.
Tribīnē — V. I. Ļeņina Rīgas ražošanas apvienības VEF regulētāja Sociālistiskā Darba Varone G. Griņova:
— Vispirms es gribu pateikties Vadimam Andrejevičam par tikšanos, kas mūsu rajonā bija sarīkota ar darba kolektīviem. Tikšanās dalībnieki uzdeva biedram Medvedevam jautājumus, izteica savas domas par stāvokli mūsu republikā. Aktīvi uzstājās gan vefieši, gan «Alfas» ļaudis. Tāpēc jums jau ir aptuvens priekšstats par mūsu nostāju.
Uz šo tikšanos es atnācu ar jautājumu, kas man rūp kā PSRS Augstākās Padomes deputātei. Jūs zināt, kāda uzmanība Augstākās Padomes deputātiem tagad mūsu republika tiek pievērsta sakarā ar jauno projektu publicēšanu. Šī uzmanība ir pilnīgi dabiska — vēlētājiem tā ir dabiska vēlēšanās uzzināt sava deputāta viedokli, viņa attieksmi pret šiem likumprojektiem. Un prasība tikties ar deputātiem ir dabiska parādība.
Mani satrauc kaut kas cits. Proti, tas, ka šo aktivitāti parāda lielākoties tie vēlētāji, kas ir Latvijas Tautas frontes dalībnieki. Tikai šīs organizācijas pārstāvji. Ar rītdienu sāksies manas tikšanās ar vēlētājiem. Tās turpināsies bez pārtraukuma divas nedēļas līdz pat manai aizbraukšanai. Pienācīgi jānovērtē mūsu Tautas frontes aktivitāte. Tikai vakar Īvāns runāja televīzijā, aicinādams, tā sakot, tikties ar deputātiem un rakstīt rezolūcijas un prasības, bet šodien jau mani nogurdinājuši telefona zvani. Mans telefons zvana cauru dienu, un es nemaz nevaru uzskaitīt visas tās organizācijas, kas pie manis ir griezušās, jo tas aizņemtu pārāk daudz laika. Es tikšos ar vēlētājiem, man, dabiski, ir savs viedoklis attiecībā uz šiem likumprojektiem Un tas apmēram sakrīt ar to, ko sacīja Anatolijs Gorbunovs. jo. manuprāt, kategoriski noraidīt šos projektus, kā tas izskanējis Tautas frontes Domes lēmumā, tiešām nevar. Dažas lietas varbūt ir strīdīgas, bet dažas es pat nevaru saprast. Un es gribētu tikt skaidrībā. Šodien man bija paredzēta tikšanās ar juristu. Taču noliktais laiks sakrita ar šo tikšanos. Tā nu es rīt iešu uz tikšanos ar saviem vēlētājiem, būdama, godīgi sakot, ne visai labi sagatavota. Un šai sakarā es gribētu izteikt šādu lūgumu. Ir taču publicēti ļoti svarīgi, ļoti nopietni dokumenti, kas skar mūsu pašu nozīmīgāko likumu, mūsu Konstitūciju. Acīmredzot būtu bijis lietderīgi vai nu pirms, vai tūlīt pēc šo projektu publicēšanas tieši Maskavā attiecīgi sagatavot arī Augstākās Padomes deputātus. Mums būtu radušies kaut kādi jautājumi, un juristiem droši vien vajadzētu šos jautājumus komentēt, jo ir grūti uzreiz visu aptvert. Te ir klāt Augstākās Padomes deputāti, viņi man droši vien piekritīs, ka mēs esam nedaudz apjukuši un nezinām īsti, kā rīkoties, kad sāksies katra šo likumprojektu jautājuma, katra punkta apspriešana. Un vēl viena lieta, ko es kā CK locekle gribētu izprast. Par to es sestdien runāju mūsu apvienības partijas pārskata un vēlēšanu konferencē. Mani ļoti uztrauc tas, ka nav ne redzama, ne dzirdama mūsu partijas organizācijas loma un nostāja attiecībā uz šiem likumprojektiem. Un ne tikai uz tiem vien. Mūsu laiks acīmredzot prasa, lai partijas organizācijai būtu sava attieksme, sava nostāja pret tiem likumprojektiem, kas turpmāk tiks publicēti presē visas tautas apspriešanai. Es mūsu partijas konferencē aicināju: pieņemsim rezolūciju par šiem likumprojektiem, izteiksim savu attieksmi. Zāle klusēja Kad sākās pārtraukums, cilvēki sanāca apkārt un cits caur citu sacīja: jūs zināt, bet mēs pat nezinām, kas un kā, mēs neesam sagatavojušies. Būtu vajadzējis ar juristiem pakonsultēties. Tad es sapratu, ka apmulsuši ir ne tikai deputāti, apjukums ir arī partijas organizācijās.
Tāpēc mūsu partijas organizācijām, partijas orgāniem, sākot ar Centrālo Komiteju, tūlīt jāsper reāli soļi, tas ir, kopā ar mūsu partijas aktīvu jānoskaidro šie jautājumi, jāizsaka sava attieksme un ar visu to jāiepazīstina partijas pirmorganizācijas.
Tas ir viss, ko es šodien gribēju sacīt. Es zinu, ka līdz 27. novembrim, līdz mūsu aizbraukšanas dienai, mums klāsies grūti. Varbūt šajā laikā mūsu partijas, organizācija kaut ko darīs.
— Cienījamais Vadim Andrejevič! Sajās dienās visi seko jūsu komandējumam republikā, mūsu pilsētā un pauž apmierinātību par tikšanos konstruktīvismu un lietišķumu, — sacīja partijas Rīgas pilsētas komitejas sekretārs I. Daudišs. — Divās no tām es piedalījos pats un, tāpat kā citi. uzmanīgi pievērsos arī radio un televizijas pārraidēm. Un ziniet — bija prieks par lietišķo un konstruktīvo garu, bet reizē man bija arī kauna un neērtības sajūta par dažu mūsu pilsētas iedzīvotāju un mūsu partijas organizācijas komunistu runām. Un ne jau par to, ka mēs asi diskutējam un strīdamies, — tā ir realitāte. Un notikumi republikā ir visā mūsu valsti notiekošo procesu sastāvdaļa.
Bet kauns un neērti man bija par mūsu zemo politisko kultūru, dažkārt par bezatbildīgiem vārdiem, par demagoģiju un bieži vien arī par dezinformāciju. Mūsu cilvēkus var saprast, viņi jums gribēja izteikt savu sāpi, dažreiz arī sašutumu. Taču bija arī demagoģija, bija dezinformācija, un mums ļoti nepatiktu, ja jūs aizvestu līdzi nepareizu priekšstatu par mums. Piemēram, man nekādi nav pieņemami vārdi, ko pieraksta latviešu tautai: «Krievi, ārā no Latvijas!». Apgalvo, ka tādi vārdi esot bijuši redzami Oktobra svētku demonstrācijā. Es pret to protestēju, jo pats visu redzēju no sākuma līdz beigām un varu teikt — un man piekritīs visi, kas skatījās šo demonstrāciju, ka tā bija pārbūves demonstrācija, var teikt — lasāma demonstrācija, kura ļaudis pauda savu piekrišanu, savu atbalstu pārbūvei, pauda uzticību mūsu valsts un mūsu republikas vadībai. Trīs vai pieci lozungi — tas vēl neliecina par tautas noskaņojumu.
Bezatbildīgs man liekas izteikums, ka vienas tautības pārstāvji mūsu republikā sēž kantoros, bet citas tautības pārstāvji ražo materiālās vērtības. Arī tā nav taisnība, ka netiekot gatavoti pamattautības strādnieku kadri. Pilsētu profesionāli tehniskajās skolās vien 52 procenti audzēkņu ir latvieši. Ja runājam par inteliģenci, par nākamajiem inženieriem, jāprecizē, ka Rīgas Politehniskajā institūtā 56 procenti no pirmo kursu studentiem šogad ir latviešu tautības jaunieši.
Jā, situācija ir saasinājusies. Un pirmkārt starpnacionālajās attiecībās. Taču, runājot par cēloņiem, būtu pilnīgi nepareizi visu reducēt vienīgi uz Tautas frontes dibināšanas kongresu, tas būtu bezatbildīgi, tas būtu metafizisks situācijas novērtējums. Vai pareizāk — tā būtu situācijas un tās cēloņu primitivizēšana.
Mūsu republikā pārbūvi uzņēma vienprātīgi, tikai partijas orgānu un valdības darba temps, palika tradicionālais Rezultāti nebija redzami. Par to sāka signalizēt tauta. Diemžēl uz šiem signāliem pirmie atsaucamies ne jau mēs, partijas darbinieki un partijas orgāni. Pirmā atsaucās inteliģence un neformālās organizācijas. Ar ekspertu, speciālistu palīdzību tautai tika pateiktas ļoti daudzas patiesības par republiku, par mūsu māju, par mūsu saimniecību, vēsturi, tradīcijām, par mūsu valodu un problēmām, kas ar to saistās. To bija rūgti, pat nepatīkami dzirdēt gan mums, tautai, gan republikas valdībai, vadībai. Taču tauta tagad ir sākusi domāt politiski. Tauta ir sākusi tiekties pēc saprāta spēka, pēc garīguma. Pēc gudriem un kompetentiem vadītājiem. Latviešiem ir tāds sakāmvārds: «Labāk ar gudru paraudāt nekā ar muļķi smieties.» Mani ukraiņu kolēģi teica, ka viņiem arī esot analoģisks sakāmvārds: «Labāk ar gudru zaudēt nekā ar muļķi iemantot.» Šo sakāmvārdu doma ir daudz dziļāka, nekā pirmajā brīdi var likties. Mums, partijas darbiniekiem, partijas orgāniem un organizācijām vajadzēja rīkoties daudz enerģiskāk, bet mums iznāca ideoloģiska sturmēšana. Bija iekrājies tik daudz problēmu, ka mēs nokļuvām notikumu astesgalā.
Un tad kā tautas iniciatīva dzima Tautas fronte, kas izraisīja gan lielu entuziasmu, atbalstu un papildu iniciatīvu, bet radīja arī papildu nepatiku un kā alternatīvu pretmetu — internacionālās frontes veidošanos. Tagad mēs, partijas darbinieki, ideoloģiskais aktīvs ļoti bieži esam kolektīvos, izskaidrojam pašreizējo situāciju, Tautas frontes programmu un mērķus, cenšamies izprast, kas īstenībā ir Internacionālā fronte. Uzsveram, ka mūsu galvenais uzdevums ir tieši apvienot labo gribu, meklēt saskares punktus un konsolidēties. Sakām, ka nevajag Tautas frontes kongresu jaukt ar tās programmu un konkrētajiem darbiem, jo tikai konkrētā rīcība ir Tautas frontes vērtējuma kritērijs. Un jāteic, ka ne visur mums izdodas cilvēkus pārliecināt. Daži paliek pie savām domām un saka: jūs neieņemat skaidru nostāju, jūs mēģināt sēdēt uz diviem krēsliem, sak, tuvojas pārskatu un vēlēšanu kampaņa un tā tālāk. Mums nākas secināt, ka cilvēki ļoti bieži saklausa to, ko grib dzirdēt. Atšķirīgas domas viņiem nav pieņemamas. Ir barjera, ko daži gluži vienkārši nespēj pārvarēt. Kas tā par barjeru? Tā ir savstarpēja neizpratne, nesaprašanās. Kādi ir šis savstarpējās neizpratnes cēloņi? Tas ir dažādais informētības līmenis vēstures, kultūras, tradīciju, tāpat nacionāla jautājuma ļeņiniskā modeļa izpratnē, dažāda attieksme pret nacionālo jautājumu. Kā ir ar etnopsiholoģiju — vai nu šo kategoriju izprot, vai arī vispār nesaprot. Gluži tāpat ir ar Tautas frontes mērķiem un programmu. No tā tad arī sākas domstarpības, un emocionālais ņem virsroku pār racionālo. Kā mēs, partijas darbinieki, partijas organizācijas un partijas orgāni varētu sakopt šo situāciju? Pirmkārt, organizējot dialogu jebkurā veidā: veselīgo spēku un pratu diskusijas televīzijā, tikšanās, pārrunas un strīdus dažādas auditorijās.
Mums, ideologiem, bieži pārmet, sak, šajā situācijā jūs esat vainīgi. Jā, lielā mērā esam. Taču mums vajag uz kaut ko balstīties. Ideologiem ir jāpārliecina ļaudis par pārbūves pareizību. Te lielu piepūli nevajag, jo cilvēki šo politiku atzīst un tai tic. Tomēr mums vajag pierādīt arī ar konkrētiem piemēriem, bet tādus reizēm ir pagrūti atrast. Dažreiz iznāk tā, ka ideoloģija nokļūst pusapģērbtas meičas lomā, kura visus mēģina pārliecināt, ka mājā skapī viņai glabājoties brīnišķīgas kleitas. Mēs domājām, ka informētības vakuumu, kas pastāv to iedzīvotāju vidū, kuri nepārvalda latviešu valodu, daudz vairāk varētu aizpildīt masu informācijas līdzekļi. Un pirmkārt tie, kas strādā krievu valodā. Un te, es domāju, masu informācijas līdzekļu darba pamatā jāliek korektums, objektivitāte, sociāli psiholoģiska kompetence, atbildība un raidījumu un publikāciju iedarbības iespējamo seku prognozēšana. Pašlaik ir ļoti vajadzīgas regulāras mūsu vadītāju uzstāšanās televīzijā un radio. Tagad mēs daudz biežāk redzam un lasām laikrakstos daudz vairāk viņu interviju nekā agrāk. Tas ir jauki. Taču droši vien būtu pareizi, ja televīzija iedibinātu teiksim, vadītāju iknedēļas tribīni. Tad mēs varētu uzzināt viņu domas dažādos aktuālākajos jautājumos. Bet tas nenotiek. Es domāju, ka dažāda ranga — un vispirms republikas un pilsētas mēroga — vadītāji šo tribīni izmanto maz. Mēs izsakām pārmetumus, kritizējam žurnālistus, bet paši šai tribīnē nekāpjam.
Tagad ir ļoti svarīgi izstrādāt pilnīgi konkrētu un skaidru Latvijas Komunistiskās partijas platformu un taktiku pašreizējā situācijā. Vai nu tas jādara partijas Centrālās Komitejas plēnumā, partijas konferencē vai partijas organizāciju sekretāru republikāniskā sanāksmē Bet tas noteikti jāizdara, jo mums pārmet, un pamatoti, ka neesam ieņēmuši striktu nostāju. Mums izsaka pārmetumus: biedri, partija nav gatava nākotnei tāpēc, ka tā nav tikusi galā ar pagātni un nepārvalda tagadni.
Daži vārdi par likumprojektiem, par kuriem šajās dienās daudz runā. Vadim Andrejevič, apvienībā VEF jums tika uzdots jautājums: kas ir šo dokumentu autors? Jūs atbildējāt, ka šo dokumentu autore ir partijas XIX konference. Ziniet, mēs šeit saskatām nelielu paradoksu: partijas XIX konferenci mūsu republikā visi pieņēma vienprātīgi. Bet kāpēc tad neizprot šos Konstitūcijas papildinājumus, šos likumprojektus? Jautājums vispirms laikam ir jāuzdod to autoriem, jo Konstitūcija ir tautas dzīves, tautvaldības pamatlikums. Un tautai šie papildinājumi ir jāsaprot Pašlaik cilvēki ieklausās juristu domās, bet juristi izsaka ļoti daudz pretenziju. Par to arī te tika daudz runāts. Varu tikai pievienoties, ka, publicējot šos dokumentus, tomēr vajadzēja izskaidrot papildinājumu galvenos mērķus, jo tauta nav visu pieņēmusi, nav sapratusi, ka tie ir pirmie soļi, ka runa ir par valsts varas augstāko ešelonu struktūras izmaiņām. Kas attiecas uz šiem dokumentiem, tad es atbalstu viedokli, ko izteica republikas Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.
Patlaban mūsu pilsētas partijas organizācijas uzdevums ir visu veselīgo spēku konsolidācija. Daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem. Tieši mums jāīsteno aicinājums, ar kuru sanāk tautu forums: «Latvija — mūsu kopējās mājas!»
D. Īvāns, Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs:
— Godājamie biedri! Vispirms man būtu jāatbild uz šādu jautājumu. Vai Tautas fronte ir jauna parādība? Es domāju, ka ne. Tautas fronte rodas tad, kad kaut kas ir jāgroza vēstures gaitā. Un droši vien Latvijas Tautas fronte radās laikā, kad mums vajadzēja domāt, kā grozīt notikumu gaitu, kā tālāk attīstīt demokratizācijas procesus, kā mums paturēt atklātuma iekarojumus, demokratizācijas iekarojumus. Es uzskatu, ka pašreizējā Tautas fronte radās jau 1986. gadā, kad tauta sāka aktīvi apspriest Daugavpils HES projektu. Galvenais, ka toreiz tauta sajuta savu spēku. Tauta izteica savas domas un pirmo reizi visā pēckara laikā parādīja, ka var panākt savu prasību izpildīšanu.
Šī demokrātiskā kustība turpinājās. Un spēcīgu impulsu tai deva radošo savienību, plēnums, kas notika šā gada 1. un 2. jūnijā. Tas izraisīja daudz asu strīdu, taču neapšaubāmi ietekmēja turpmāko notikumu gaitu. Tādējādi Tautas frontes dibināšanas kongress loģiski noslēdza vienu no Latvijas demokrātiskās kustības attīstības posmiem.
Tagad daudz runā par to, ka pēc Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa esot radusies plaisa starp dažādiem republikas iedzīvotāju slāņiem, starp dažādām tautībām. Jā, varbūt patiešām patlaban plaisas sajūta ir saasinājusies. Taču es nevaru piekrist tam, ka plaisas nav bijis jau agrāk. Vienkārši mēs par to nerunājām. Mēs par to klusējām. Mēs ļāvām šai plaisai kļūt platākai, klusējām un, aizverot acis, gāzāmies bezdibenī, ko radīja šī plaisa. Dibināšanas kongresā, kam nav precedenta atklātuma ziņā, izskanēja dažādas, kā mēs tagad sakām, arī daudzas ekstrēmistiskas runas un domas. Taču tur izskanēja tas, kas uzkrājies tautas sirdī, cilvēku sirdīs. Un droši vien mums tas ir pats svarīgākais — teikt to, ko mēs domājam. Pēc tam labāk redzams gan starpnacionālo attiecību, gan ekonomisko un ekoloģisko problēmu saasinājums republikā. Un tagad tās var un vajag saprātīgi un konstruktīvi risināt. Tas arī ir Tautas frontes nolūks, to apstiprina gan LTF programma, gan oficiālie statūti. Un, dabiski, ka mūsu oponentiem pirmām kārtām jāskatās mūsu programmā. Mēs vadāmies tieši no šīs programmas, no šiem statūtiem.
Man atsūtīta zīmīte par Tautas frontes attieksmi pret partiju. Atbildu. Tautas fronte ir aicināta apvienot visas sabiedriskās organizācijas, visus republikas demokrātiskos un progresīvos spēkus. Un Tautas frontē, dabiski, ir daudz komunistu. Es pats esmu Latvijas Komunistiskās partijas biedrs, un Tautas frontes komunistu attieksme pret partiju ir tāda, kā paredzēts Statūtos. Tā nemaz nevar būt savādāka. Ir dabiski, ka Tautas frontes kā organizācijas attiecības ar Latvijas Komunistisko partiju ir pilnīgi normālas. Es zinu, ka tā uzskata arī mūsu republikas vadība. Mums jāstrādā kopīgi. Jo mērķis mums ir viens — atbalstīt pārkārtošanos.
Es nestāstīšu detalizēti par Tautas frontes programmu. Es uzskatu, ka tā ir konstruktīva un lietišķa programma. Svarīgs moments tajā ir uzdevums nodrošināt mūsu republikas ekonomisko patstāvību un patstāvību visās sabiedriskās un kultūras dzīves sfērās. Latvijas Tautas fronte cīnās un cīnīsies par tālāku varas decentralizāciju un Vissavienības resoru patvaļas likvidēšanu. Pārkārtošanās būs tad. kad mēs savās vietās paši varēsim risināt savas problēmas. Tā kļūs neatgriezeniska, kad mēs jutīsim, ka mūsu labklājība ir atkarīga tikai no mūsu darba. Tēlaini runājot, līdz šim pastāv Vissavienības katls, kurā visas republikas liek kaut kādu daļu. Un mēs pat nezinām, ko no šī kopīgā katla mēs saņemsim atpakaļ. Varbūt mēs neesam pelnījuši tik daudz, cik mums dod. Varbūt mēs esam nopelnījuši vairāk. Mēs esam par to, lai šīs attiecības būtu godīgas un katra republika varētu pati lemt, ko un kur savā republikā celt, kādu produkciju dot citai republikai, ko no tās pirkt.
Tautas fronte cīnās ne tikai par pamattautības — latviešu — tiesībām, Latvijas Tautas fronte domā arī par Latvijā dzīvojošo citu tautību pārstāvju interesēm. Tas ir pilnīgi skaidri pateikts mūsu programmatiskajos dokumentos. Tiem, kas mēģina kritizēt LTF programmu nacionālajā jautājumā, es varu pilnīgi vaļsirdīgi sacīt sekojošo. Tā gadījās, ka tieši mūsu programmas nacionālo daļu veidoja krievu aktīvisti, un, kad latvieši iepazinās ar šo programmas daļu, viņiem nebija itin nekādu iebildumu. Mēs aicinām atgriezties pie ļeņiniskajiem principiem nacionālajā politikā, mēs esam pret manipulēšanu ar Ļeņina idejām. Es kā Tautas frontes priekšsēdētājs esmu runājis dažādās auditorijās un ievērojis mūsu republikā ļoti interesantu parādību. Negatīvi un agresīvi noskaņotajās auditorijās vispirms atskan prasība ievērot ļeņiniskās nacionālās politikas principus. Es esmu lasījis visus Ļeņina darbus nacionālajā jautājumā, un es citēju visus šos Ļeņina rakstus. Pēc tam oponentiem dīvainā kārtā parādās jaunas domas, kuras es arī dēvēju par manipulēšanu ar Ļeņina idejām. Man saka: nu ko jūs tagad ar tādiem uzskatiem, Ļeņins ir novecojis. Man šķiet, ka mums jācīnās pret šādu viedokli. Es nedomāju, ka Ļeņina idejas būtu novecojušas, vienkārši mēs agrāk nepratām tās ieviest dzīvē. Vai varbūt mūsu kultūras līmenis nebija tik augsts, lai mēs varētu pacelties līdz šo Ļeņina ideju līmenim.
Ir dabiski, ka rodas jautājums par Tautas frontes nacionālo sastāvu. Tās vairākums ir latviešu tautas pārstāvji. Es domāju, ka tas ir pilnīgi dabiski tāpēc, ka Staļina režīma laikā un stagnācijas gados mūsu teritorijā sevišķi cieta latviešu tauta. Cieta visas tautas. Taču latviešu tautas ciešanām bija vēl arī nacionāla nokrāsa. Un var sacīt, ka tieši pārkārtošanās ir devusi mūsu tautai pēdējo izdevību izdzīvot, saglabāt savu kultūru, saglabāt savu valodu. Droši vien tieši tāpēc latvieši sevišķi aktīvi iesaistījās pārkārtošanās procesā, pieņēma tās idejas. Taču man jāsaka, ka pēdējā laikā, it īpaši pēc pirmajām tā dēvētās Interfrontes manifestācijām. Latvijas Tautas frontē ļoti aktīvi iestājas arī krievi. Veidojas grupas no krieviem un citu tautību pārstāvjiem.
Kas izraisa citu tautību cilvēkos tādu šoku, tādu nepatiku? Droši vien — vētrainā latviešu pašapziņas attīstība. Šoku izraisa tieši latviešu tautas kultūras un vēstures nezināšana un neinformētība Apzinoties visu atbildību, man jāteic, ka baumas izplatās pa visu Padomju Savienību. It kā latviešu tauta apdraudot citas tautas. Tās ir pilnīgi melīgas, apmelojošas un turklāt anekdotiskas baumas. Kā tauta, kas veido pusprocentu Padomju Savienības iedzīvotāju, var apdraudēt citas, lielās tautas?
Tagad veidojas Tautas frontes rajonu nodaļas, un tās strādā konstruktīvi, lietišķi, vairs nepieļaujot tās kļūdas, kas bija dabiskas mūsu plašās jaunās kustības sākumā.
Vienīgais, kas mums ļoti traucē strādāt šajā pārbūves procesam un pārmaiņām labvēlīgajā situācijā, ir tā dēvētās Interfrontes parādīšanās. Mums rada bažas Interfrontes ļoti agresīvā attieksme gan pret latviešu tautu, gan pret mūsu Tautas fronti. Un pat tik klajš naids pret tautu un pret zemi, kurā viņi dzīvo.
Analizējot Interfrontes rašanās cēloņus gan Latvijā, gan Igaunijā, gan Baltkrievijā, es sev jautāju: kāpēc Interfrontes rašanās scenārijs, tās darbības scenāriji visur ir vienādi? Es sev uzdodu vēl arī otru jautājumu. Vai Interfronte ir jauna vai vēsturiska parādība? Es uzskatu, ka Interfronte nav ne jauna, ne arī oriģināla parādība. Interfrontes dalībnieku manifestācijās, viņu runās atkārtojas kāda Latvijas PSR liktenim un latviešu tautai traģiska notikuma scenārijs. Tas ir 1959. gada scenārijs, kad Latvijā sākās tāds pats pārbūves process kā tagad, kad tika izvirzītas tādas pašas ekonomiskās idejas, kādas tagad izvirza biedrs Gorbačovs. Viss šis process tika apturēts tieši ar tādu rīcību, ar tādām pašām frāzēm, ar tādu pašu attieksmi kā tagad. Arī toreiz viss pozitīvais, viss demokrātiskais, kas notika republikā, tika nodēvēts par nacionālismu.
To nosauca par nacionālismu, un viss beidzās. No Centrālās Komitejas un republikas vadības tika izslēgti komunisti, viņi tika atcelti no amatiem. Un es esmu ļoti nobažījies, vai tas neatkārtosies. Es tagad visu laiku sev jautāju, vai neatkārtosies tas laiks, vai neatkārtosies stagnācijas laiks. Un Latvijas Tautas frontes vienīgais mērķis ir nepieļaut šādu atkārtošanos.
Es zinu, ka daži biedri izvirza prasības atcelt mūsu valdību, atcelt no amatiem mūsu vadītājus. Man jāteic, ka šajā ziņā 1959. gads droši vien neatkārtosies. Tagad tauta ir citāda, un tā to vienkārši neļaus.
Latvijas PSR Augstākās tiesas priekšsēdētājs G. Zemrībo savā runā teica:
— Biedri! Mēs dzīvojam interesantā, dinamiskā un sarežģītā laikā. To parasti apzīmē ar vārdu «perestroika». Iesākumā šo vārdu latviešu valodā tulkoja kā «pārkārtošanās». Un tikai pamazām mūsu apziņā nostiprinājās atzinums, ka tā nav «pārkārtošanās», bet gan revolūcija.
Tāpat kā ikvienai revolūcijai, pārbūvei ir savi piekritēji un pretinieki, revolucionāri un kontrrevolucionāri. Pēdējie ir tādi cilvēki, kas nevar dzīvot pa vecam, taču to vēlas. Ikviena revolūcija ir virzīšanās uz priekšu pa nezināmu ceļu, un ceļa gājējam gadās arī paklupt, bet dažkārt viņam jāmaina kurss, lai apietu šķēršļus. Stagnācijas spēki priecājas par ikvienu šādu gadījumu, viņi ar prieku to visu fiksē, lai pēc tam izteiktu savu nepiekrišanu un kritizētu it kā no pārbūves pozīcijām.
Arī mūsu republikā ir ne mazums problēmu, un tās nav vienkārši atrisināt. Taču esmu pārliecināts, ka republikas vadība zina šis problēmas, zina, kā tās risināt, un tāpēc no šīs tribīnes es gribētu atbalstīt biedrus J. Vagri, A. Gorbunovu un V. Bresi tāpat, kā viņus atbalsta visi republikas veselīgie spēki neatkarīgi no tautības un no tā, vai viņi ir partijas biedri vai nav.
Pārbūve nav iespējama bez valsts un sabiedriskās iekārtas dziļas un vispusīgas demokratizācijas. Demokratizāciju nevar realizēt bez tiesību un tiesu reformas, It īpaši, ja mūsu mērķis ir sociālistiska tiesiska valsts. Katrai ēkai ir vajadzīgs pamats, bet valstij — Konstitūcija (Pamatlikums). Tāpēc ir dabiski, ka par pirmo soli pēc partijas XIX konferences kļuva Konstitūcijas grozījumu projekta un PSRS tautas deputātu vēlēšanu likumprojekta izstrādāšana un publicēšana.
Ļeņina novēlējums — lai katrs strādnieks nāktu pie apziņas, ka viņš pārvalda valsti — tagad ir jūtams labāk nekā jebkad agrāk. Tā tautas ieinteresētība, ko mēs pašlaik redzam ikvienā auditorijā, pārsteidz. Man arī agrāk daudz nācies runāt par tiesību jautājumiem, taču tikai vienu reizi liela zāle bija pārpildīta. Tas bija toreiz, kad es uzstājos kopā ar Aiju Kukuli. Bet tagad pārpildītas zāles ir norma. Tā bija arī ceturtdien nelielā Lielvārdes ciemata kultūras namā, tā bija piektdien Dundagā. Cilvēki bieži uzdod jautājumus: «Vai Gorbačovs zina projektu saturu? Vai ir noslēpums, kas ir projekta autori?». Mani velētāji Dundagā pat prasa balsot pret projektiem. No vienas puses, šie jautājumi liecina par to milzīgo uzticību, ko Latvijā iemantojis mūsu partijas CK ģenerālsekretārs. No otras puses, šie jautājumi atklāj arī bažas par atsevišķām projekta daļām. Mūsu republikā pastāv labas tradīcijas attiecībā uz likumu un Konstitūcijas ievērošanu. Nav lieki atcerēties, ka Latvijas vēsturē pirmo konstitūciju pieņēma apvienotās Latvijas padomju 1. kongress 1919. gada janvārī. Tā bija otrā sociālistiskā konstitūcija pasaulē pēc KSFPR 1918. gada konstitūcijas. Es domāju, ka ar to mums jālepojas ne mazāk kā ar saviem strēlniekiem.
Manuprāt, pamatvilcienos projekti atbilst partijas XIX konferences lēmumiem. Pret partijas konferences lēmumiem republikā neviens neiebilst. Tikai kā demokrātiskus var novērtēt priekšlikumus izveidot tādu vēlēšanu sistēmu, kas noteiktu, ka kandidātiem jābūt vairāk nekā ievēlējamiem deputātiem, ka amatpersonas, ko ievēlē vai ieceļ Tautas deputātu padomes, nevar palikt amatā vairāk kā divus termiņus pēc kārtas, un daudz ko citu. Tā kā jātaupa laiks, es vienkārši nevaru visu uzskaitīt.
Tāpat man ir skaidrs, ka sakarā ar to, ka nākamā gada pirmajā pusē beidzas PSRS Augstākās Padomes pilnvaras un mūsu valsts bez parlamenta nevar palikt, steidzami jāatrisina jautājums par jauna augstākā valsts varas orgāna ievēlēšanu. Šāds orgāns būs Tautas deputātu kongress. Jāizlemj arī tas, kā šis orgāns tiks ievēlēts.
Tai pašā laikā projektos ir daudz kas strīdīgs, apšaubāms un neskaidrs. Pēc manām domām, tūlīt pēc projektu publicēšanas to autoriem vajadzēja sniegt laikrakstos komentārus, šo projektu izskaidrojumus. Varbūt tad daudzi strīdīgie jautājumi būtu atkrituši. Taču tas nenotika. Domāju, ka to var izdarīt vēl tagad.
Mūsu republikā vislielākās bažas tiek izteiktas sakarā ar republiku suverenitātes ierobežošanu.
Šajā jautājumā daudz ko izskaidro publicētais PSKP CK lēmums par gatavošanos PSKP CK plēnumam «Par starpnacionālo attiecību pilnveidošanu Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā». Un tomēr Konstitūcijas projektā vēl ir vesela virkne neskaidrību. Piemēram, 108. panta 2. un 13. punktā (es varbūt mazliet vērsīšu jūsu uzmanību uz šī panta 2. punktu). Kā zināms, 1936. gada Konstitūcijā bija paredzēts, ka PSRS Augstākajai Padomei nav nekādu ierobežojumu tās kompetencē. Arī 1977. gada Konstitūcijā paredzēts, ka mūsu valsts augstākajam likumdošanas orgānam nekādu ierobežojumu tā kompetencē nav. Un vienlaicīgi akcentēti tikai tās kompetencē jeb, kā mēs, juristi, sakām, ekskluzīvā kompetencē esošie jautājumi, proti, jautājumi, ko var izlemt vienīgi Augstākā Padome.
Bet kāda pieeja ir tagad? Ekskluzīvās kompetences jautājumu saraksts ir palielināts un zināmā mērā grozīts tā saturs. Piemēram, 2. punkts. Pašlaik spēkā esošajā Konstitūcijā kā vienīgi Augstākās Padomes kompetencē esošs jautājums tiek traktēta jaunu savienoto republiku uzņemšana PSRS sastāvā. Bet projektā sacīts, ka Tautas deputātu kongress pieņem lēmumus PSRS sastāva jautājumos. Jāpiekrīt taču, ka jaunu republiku uzņemšana un jautājums par sastāvu nav gluži viens un tas pats.
Vai, piemēram, šāds jautājums. Projektā nav teikts, kā tas bija agrāk, ka kārtību, kādā uzņēmumi un apvienības no republikāniskās, vietējās pakļautības nododami Savienības pakļautībā, nosaka PSRS Augstākās Padomes Prezidijs. Dabiski rodas jautājums: kas tad šos jautājumus risinās? Es nevaru atbildēt. Bet, ja spriežam loģiski, varam izdarīt secinājumu, ka tas pilnīgi paliek PSRS Ministru Padomes kompetencē.
Tas izraisa zināmas bažas, vēl jo vairāk, ja zinām, cik daudz uzņēmumu patlaban ir, teiksim, mūsu Ministru Padomes rīcībā. Šī jautājuma apspriešanā mēs. piemēram, ierosinājām tieši saglabāt šo pantu un vēl piebilst, ka PSRS Augstākās Padomes Prezidijs minēto jautājumu izlemj saskaņā ar savienotās republikas Augstākās Padomes Prezidiju. Man šķiet, ka tas būtu taisnīgi.
Jautājums par jaunās PSRS Augstākās Padomes sastāvu. Mēs zinām, ka šobrīd PSRS Augstākajā Padomē Latviju pārstāv 32 deputāti Tautību Padomē un 7 deputāti Savienības Padomē. Attiecībā uz Tautību Padomi mēs zinām, ka turpmāk tajā būs septiņi mūsu pārstāvji. Bet cik viņu būs Savienības Padomē?
Vēl es gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka arī vēlēšanu likumā ir daudz problēmu. Es, piemēram, pilnīgi nesaprotu, kāpēc tiek saglabātas tiesības ar apliecībām balsot sanatorijās, viesnīcās un lidostās. Mēs pazīstam savu kūrortpilsētu Jūrmalu, kur atpūtnieku ir vairāk nekā vietējo iedzīvotāju. Tātad viņi izlems, ko ievēlēt? Analoģiska situācija var izveidoties, teiksim, Jaltā. Gagrā utt. Diezin, vai tas ir pareizi.
Padomju Savienība ir mūsu kopējās mājas. Visām tautām, visām republikām kopīgi, plecu pie pleca jāceļ šī māja ar savām rokām un saviem prātiem. Maskavā ir ļoti daudz cienījamu tiesību zinātnieku, un tomēr es nekādi nevaru saprast, kāpēc mūsu kopīgās Konstitūcijas izstrādāšanā netiek pieaicināti juristi no savienotajām republikām, arī no mūsu republikas. Es domāju, ka to vēl var labot.
Mēs zinām, ka patlaban tiek apkoptas piezīmes un tiek grozīts projekts. Tāpēc man ir lūgums Vissavienības presē vēl pirms sesijas publicēt projektu galīgos variantus.
Pārfrāzējot pazīstamo izteicienu, es nobeigumā gribētu sacīt, ka katrai tautai ir tādi likumi, kādus tā pelnījusi. Mūsu padomju tautai ir tiesības uz tādiem likumiem, kas tiešām nodrošinātu visu suverēno savienoto republiku attīstību. To mēs gaidām no jaunās Konstitūcijas, un mums ir tiesības to prasīt!
Partijas Daugavpils rajona komitejas pirmais sekretārs J. Geiba teica, ka patlaban rajona darba kolektīvu lielākajā daļā politiskais un morālais klimats ir normāls. Cilvēki strādā, organizē lopu ziemošanu, pilda šim gadam nospraustos plānus.
Taču tajā pašā laikā paliek jautājums: cik ilgi rajonā var saglabāties šāds stāvoklis? Šis jautājums tagad satrauc mūs, tāpat kā visu citu rajonu iedzīvotājus. Mūsu rajonā ir ļoti sarežģīts nacionālais sastāvs: 38 procenti latviešu, aptuveni 40 procenti krievu, 14 procenti poļu, apmēram 7 procenti baltkrievu, lietuviešu un citu tautību pārstāvju. Ar to saistītie jautājumi jārisina. Taču es gribētu teikt, ka starpnacionālo jautājumu atrisināšanai ir vajadzīgs ne tikai izskaidrošanas darbs, bet arī mūsu iecietība vienam pret otru. Daudzējādā ziņā to pamatā ir ekonomiskie jautājumi. Un vispirms tagad ļoti akūti izvirzās jautājums par cilvēku apgādi ar pārtiku. Ja mēs visdrīzākajā laikā neuzlabosim stāvokli, es domāju, ka diez vai izdosies saglabāt rajona partijas un padomju vadības autoritāti.
Spriežot pēc skaitļiem, mēs republikā esam vislabāk apgādāti — pēc tās statistikas, ko sniedz republikas Valsts plāna komiteja, mums viens cilvēks gadā patērē 88 kilogramus gaļas. Bet, ja izanalizējam šos 88 kilogramus, redzam, ka vairāk nekā puse no tiem ir tā gaļa, kas iegūta aprēķinu ceļā, proti, tā gaļa, ko pēc aprēķiniem saražo un patērē tās ražotāji. Tikai 21 procentu gaļas mēs saņemam no Latvijas PSR Patērētāju biedrību savienības fondiem. Tā galvenokārt nonāk bērnudārzos, skolās un sabiedriskajos dienestos, bet veikaliem faktiski nekas nepaliek. Tāpēc patlaban mums, partijas darbiniekiem, Vadim Andrejevič, ir grūti atbildēt uz mūsu cilvēku jautājumiem, grūti viņiem izskaidrot, kāpēc izveidojies šāds stāvoklis.
Izanalizējot pēdējos astoņus gadus, redzam, ka rajons par 38 procentiem palielinājis gaļas pārdošanu valstij. Bet Latvijas PSR Patērētāju biedrību savienības fondi šajā laikā palielinājušies par 0,8 procentiem. Rodas jautājums, vai cilvēki ir ieinteresēti tālāk paplašināt gaļas ražošanu, pastāvot Šādai attieksmei? Droši vien katrs atbildēs, ka diez vai. Šajā sakarā jāizskata daži jautājumi, tai skaitā arī jautājums par piegādēm Savienības fondā.
Vakar jūs, Vadim Andrejevič, Jēkabpili pareizi teicāt, ka vairāk lopu jātur individuālajā sektorā. Tas viss ir pareizi. Taču tagad zemnieka psiholoģija vairs nav tāda, kāda tā bija pirms 40 vai vairāk gadiem. Tagad viņš arī grib pirkt tādus pašus gaļas produktus un izstrādājumus, kādi ir pilsētā. Viņš ir ar mieru strādāt un pārdot, bet viņš tāpat grib, lai katru dienu veikalā varētu nopirkt to, ko vēlas.
Otrs jautājums. Gadu no gada rajons paplašina lauksaimniecības produkcijas ražošanu un pārdošanu. Taču pēdējā laikā ar katru gadu rajona ekonomika pasliktinās jau arī daudzām tādām saimniecībām, kurās ir gan labi vadītāji, gan normāla darba organizācija, faktiski nav ar ko maksāt darba algu. Nav naudas arī daudzu mūsu ekonomisko jautājumu risināšanai. Tāpēc, ka pieaug cenas visam, bet lauksaimniecības produktu iepirkuma cenas paliek bez pārmaiņām. No PSRS Ministru Padomes lēmuma mēs zinām, ka ar 1990. gadu pieaugs cenas faktiski visiem pakalpojumiem, kā arī būvmateriāliem. Taču tajā nav ne vārda par lauksaimniecības produkciju. Pirms trim gadiem mūsu kolhozu un padomju saimniecību rentabilitāte bija aptuveni 28 procenti, turpretim tagad tā sasniedz tikai 14 procentus. Ir skaidrs, ka neatrisinātie ekonomiskie jautājumi rada daudz neatrisinātu problēmu arī mūsu nacionālajās attiecībās, jo tagad jāceļ bērnudārzi, jāceļ skolas un veikali, jārisina daudzi citi jautājumi. Bet kā lai tos atrisina, ja mēs esam pārgājusi uz atmaksāšanos un pašfinansēšanos, bet naudas kolhozos un padomju saimniecībās nav.
Tālāk runātais pakavējās pie ideoloģiskā darba neapmierinošā materiāli tehniskā un teorētiskā nodrošinājuma, izteica savu piekrišanu PSRS Konstitūcijas labojumu projektam un likumam par tautas deputātu vēlēšanām.
(Turpinājumu pārskatam par V. Medvedeva tikšanos ar republikas partijas, padomju un ideoloģisko darbinieku aktīvu publicēsim laikraksta nākamais numurā.)
LATINFORM
