Pirms sakām «jā»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Kaislības ap Rīgas metro celtniecību turpinās. Un labi vien ir, jo republikas, sevišķi jau Rīgas, iedzīvotāji visādas ačgārnības gana izbaudījuši, vairs negrib savos laukos un savās ielās atkal sastapt konjunktūras rēgus ar dzelzsbetona smadzenēm, kuras gadu desmitiem domājušas mūsu vietā. Tāpēc — septiņreiz nomēri un tikai tad dod šķērēm vaļu.
Vai Rīgā vajadzīgs metro? Kategoriskos toņos negribu atbildēt ne jā, ne nē. Nevaru nerespektēt pilsētas vadītāju domas, kuri uz šo jautājumu visai vienprātīgi atbild: jā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Rīgu patlaban vada talantīgi saimnieki, kādi pilsētai sen nav bijuši. Taču vienlaikus saklausu daudz loģisku iebilžu citu speciālistu un nespeciālistu spriedumos, kuri izsaka pretēju viedokli, piemēram, rakstnieka Laimoņa Pura rakstā, kas publicēts «Rīgas Balsī».
Es nezinu, kas labāks: metro, viensliedes gaisa dzelzceļš vai ātrgaitas tramvajs. Taču esmu pārliecināts — nevajag pārsteigties ar kapitālieguldījumiem, kamēr nav saprātīgi izmantotas esošās transporta iespējas. Tiesa, pilsētas riteņoto parku speciālisti saka: iespējas izsmeltas līdz dibenam! Viss! Palīgā!… Bet tā viņi saukuši allaž, jau vairākus gadu desmitus, un kādreiz es viņiem pat ticēju.
Taču tagad vairs neticu, jo arvien skaidrāk šajās vaimanās saklausu nevis godīgu vēlēšanos kalpot iedzīvotājiem, bet gan centienus pildīt plānus par katru cenu un iekasēt vairāk naudas. Piemērus? Lūdzu!
Gadu desmitiem 2. tramvajs klidzināja cauri pilsētas centram no Zasulauka uz Čiekurkalnu. līdz TTP speciālisti izmisuma pilnā balsī paziņoja: centra caurlaides iespējas izspiestas kā citrons! Kopš šī brīža tramvaja ceļš pēc maza skrējiena no Zasulauka kautrīgi aprāvās pilsētas centrā, vagoni apmeta līkumu autostacijai un devās atpakaļ uz Pārdaugavu. Bet braucēji? Viņi, protams, pukojās, pārsēdās citos tramvajos, kas kursēja pa bijušo 2. tramvaja ceļu, un, protams, viena talona vietā kompostrēja divus talonus. Bet ko darīsi, ja Rīgas centrs piepeši sarāvies, tā, ka pat čehu tramvaji nespēj izspraukties cauri...
Pagāja daži gadi, 2. tramvajs atkal sāka kursēt cauri centram — šoreiz no Zasulauka uz Gagarina ielu. Varbūt Rīgas centrs piepeši uzblīda kā samērcēts sūklis, varbūt čaklie tramvajnieki tur uzbūvēja papildu sliežu pārus? Nekas tāds nebija noticis. Bet tramvajs tomēr kursēja — ne labāk, ne sliktāk kā pirms tam, kad Rīgas centrs tam pēkšņi izrādījās par šauru. Sāku domāt, sāku salīdzināt šādus un līdzīgus gadījumus un nevarēju beigt brīnīties: vai pilsētas centra caurlaides spēja palielinās, ja tam no divām pusēm piebrauc divi tramvaji, un vai šī maģiskā caurlaidība sašaurinās, ja to pašu vietu pa tām pašām sliedēm tramvajs šķērso un ripo tālāk?
Vai arī 3. autobuss. Ar to kādreiz varēja aizbraukt no Šķirotavas līdz Bolderājai. Bet nu centrā — stop! Caurlaides spēju pietrūcis. Viena autobusa maršruta vietā nu radīti divi — 3. un 50. Lai no Šķirotavas aizbrauktu līdz Bolderājai, tagad pilsētas centrā jāpārsēžas. Un, protams, agrākā viena talona vietā jākompostrē divi. Cik vienkārša izrādās centra caurlaides matemātika! Bet tas viss esot darīts iedzīvotāju apkalpošanas uzlabošanas labā! Tad jau laikam 6. un 17. trolejbusa maršruti arī saīsināti iedzīvotāju labā? Bravo speciālistiem!
Bet ja runājam nopietni? Transporta organizācijām plāni, protams, ir jāpilda, arī ienākumi jāpalielina, taču nevajag Rīgas iedzīvotājus uzskatīt par bezizmēra muļķīšiem, kuriem var iestāstīt visu, kas kuru katru reizi izdevīgāk.
Varbūt pastāv tehniskās normas, pēc kurām garās līnijas kļūst finansiāli neizdevīgas? Tad tā arī vajag atklāti pasacīt, nevis nelietīgi velti valkāt vārdus par rīdzinieku interesēm. Varbūt garajās līnijās vajag ieviest paaugstinātu vai diferencētu braukšanas maksu, tādu, lai gan cilvēkiem ērti. gan transporta uzņēmumu ekonomika necieš. Taču katrā strīdīgā jautājumā iedzīvotāju intereses jāliek pirmajā vietā nevis vārdos, bet darbos.
Lai radikāli uzlabotu rīdzinieku pārvietošanās iespējas, pēc manām domām, gandrīz visiem autobusu un trolejbusu maršrutiem būtu Rīga jāšķērso pa dažādām diagonālēm, maksimāli izmantojot visus trīs Daugavas tiltus. Centrā transporta līnijas varētu vai nu krustoties, vai atrasties tuvu viena otrai, kas pasažieriem nodrošinātu visai ideālas pārsēšanās iespējas. Nepretendēju uz ekonomisku nopamatotību, bet, piemēram, kāpēc nevarētu būt maršruti Mežaparks — Ziepniekkalns, Imanta — Mežciems. Jugla — Mārupe, Sarkandaugava — Zolitūde utt.
Pie tam derētu izveidot vismaz vienu loka līniju, apmēram pēc Maskavas metro principa. Vai varbūt divas — vienu pilsētas centrālajā daļā, otru — Pārdaugavā. Līdz ar to varētu likvidēt pilsētas autobusu drūzmu un gaisa piesārņošanu centrā izvietotajos galapunktos. Tāpat — vai nebūtu lietderīgi palielināt ekspresautobusu īpatsvaru. Un izdot uzskatāmu Rīgas plānu, kurā precīzi iezīmētas pilsētas transporta līnijas.
Metro celtniecības aizstāvji jau tagad prognozē, kad Rīgā būs miljons iedzīvotāju. Rīga, protams, augusi, aug un augs arī turpmāk — tādas ir attīstības likumsakarības. Taču vai šīs tendences pēdējos gadu desmitos nav mākslīgi forsētas? Pastāvot tādiem pašiem tempiem, nemaz nav grūti aprēķināt, kad Rīgā būs divi un visi trīs miljoni cilvēku. Bet tam nepieciešami arvien jauni un jauni dzīvokļi. Vai to sadale līdz šim vienmēr ietilpusi objektīvo vajadzību un komunistiskās ētikas rāmjos? Sevišķi vēl, ja ņemam vērā, ka tūkstošiem Rīgas iedzīvotāju gadu desmitiem un pat visu mūžu mitinājušies vairāk nekā pieticīgos apstākļos.
Tagad, kad visās jomās uzvar veselais saprāts, sociālais taisnīgums un ekonomiski pamatoti aprēķini, darbaspēka pieplūdums krasi saruks, racionālāk izmantos vietējos cilvēku resursus. Arī no šiem apsvērumiem vajadzētu vadīties, domājot par iedzīvotāju skaita pieaugumu un līdz ar to — arī par nepieciešamību jau tūlīt stāties pie metro celtniecības. Tātad vēlreiz godīgi pārskatīt jau esošā transporta iespējas. Bez resoriskām kaislībām, tikai un vienīgi rīdzinieku un visu republikas iedzīvotāju labā.
Jānis Lapsa
