Negulējām
|
Lieta jau bija tāda. Es biju nodaļas komandieris. Mēs visu laiku braucām uz barikādēm, katru otro dienu. Vienu dienu mājās jeb praktiski uz darbu atnācu, un otrā dienā atpakaļ. Mūsu dežūra ilga gandrīz 24 stundas — no rīta aizbrauca un nākošā rīta agrumā bija maiņa. No 14. janvāra rīta līdz 20. janvāra vakaram. Nekādas gulēšanas tur nebija, nekādu naktsmītņu tur nebija.
Uz vietas darbojās vietniece jeb sekretāre — B. Kalberga, viņa formēja visus papīrus, rūpējās, lai piegādā pārtiku, un arī uzturēja visas saites ar TF nodaļu, ar tiem, kas vēl nebija nekur aizbraukuši un bija uz vietas. Tā katru dienu viens autobuss ar cilvēkiem bija Zaķusalā, un vēl papildus veda stabus un malku, jo bija ļoti auksts. Pa brīvo laiku jau kaut kur aizgājām pilsētu apskatīt. Bijām aizgājuši arī uz to A. Rubika organizēto saietu ASK stadionā. Protams, no tā nekas nesanāca, un tas gājiens arī tāds izčibējis. Sēdējām arī pie ugunskuriem, bet praktiski pa 3–4 cilvēkiem visu laiku patrulējām pa savu zināmo teritoriju, vai neparādās kādas aizdomīgas personas, vai nelien kāds no upes ārā. Tā patrulēšana notika visu laiku — cauru diennakti.
Ja būtu jāiet atkal — tad es domātu, vai ir vērts. Tagad būtu grūtāk sakārtot to, jo katrā ziņā tie cilvēki, kas piedalījās, liela daļa bija tādi ideālisti. Un tā tas ir bijis visos laikos tiem ideālistiem, viss beidzas slikti, jo nāk pragmatiķis ar uzrotītām piedurknēm un izdara visu kā vajag. Viens ir ideja, citiem pēc tam — rezultāts. Tādēļ nevar tā tieši atbildēt, jo viss ir atkarīgs no apstākļiem.
Pierakstījusi I. Bukbārde
