Sirdī dziļi palikušais
|
Šīs atmiņas ir patiesas, bet atmiņu stāstītājs man nezināmu iemeslu dēļ nevēlējās savu vārdu publiskot.
1991. gada kādā janvāra rītā ar visiem pārējiem aizputniekiem ar autobusu braucām uz Rīgu. Mūsu komandā bija 14 cilvēki. Rīgā iebraucām pēcpusdienā. Doma laukums bija pilns ar cilvēkiem. Visu laiku gaisā riņķoja helikopteri, īpaši ap Doma laukumu. Ļaudis pa radio aicināja, lai izklīst, arī nometa lapiņas ar līdzīgu aicinājumu. Mums bija uzdevums sargāt Radionamu.
Pienāca mūsu kārta nomainīt tos cilvēkus, kas sargāja pirms mums. Nomainījām un stājāmies sargāt otro stāvu. Visbīstamākā vieta otrajā stāvā bija tur, kur varēja no helikoptera izsēdināt desantu. Otrajā stāvā tā bija izdevīga vieta. Ieroču ne man, ne arī pārējiem nebija. Mūs vienīgi apbruņoja ar lieliem stieņiem. Tikai tas bija mūsu bruņojums. Es varēju iztikt ar to pašu.
Dežurēju visu nakti. Man, kā arī pārējiem, deva ēst un dzert kafiju. Es atceros tīri labi, ka kafiju uzticēja vārīt kādam vīrietim, kas bija cilvēks gados. Kafija viņam padevās ļoti garšīga. Viņš pat neatklāja, kā viņš šo kafiju var izvārīt tik garšīgu, bet man tikai pateica, ka viņš to darot pēc īpašas metodes.
Ļoti interesants gadījums, ko es visspilgtāk atceros, ir tas, ka es ar pārējiem sēžu un te pēkšņi dzirdu, ka pa kāpnēm dziedot nāk kāds cilvēks. Izbrīnā ieraugu Dzintri Kolātu ar spilvenu padusē, galva uz spilvena uzlikta. Dzied šūpuļdziesmu. Laikam noguris.
Vēl aizkustinošs brīdis bija tas, ka viena tantiņa atnesa visiem savus noadītos cimdus. Tie bija, pēc viņas teiktā, domāti mums. Man šie cimdi ļoti patika, bet mūsu komandas vecākais nolēma šos cimdus aiznest pašam galvenajam cilvēkam Radionamā. Viņš savukārt nolēma cimdus atdot tiem, kas bija ārā un sargāja tur. Man viss tā dziļi sirdī palicis. Tajā brīdī es sajutu, ka tiek domāts ne tikai par tiem, kas ir Radionamā, bet arī par tiem, kuri ir ārā un cenšas visiem spēkiem sargāt šo namu.
Mūs iepazīstināja ar visām vietām, kurās mūs varēja apdraudēt, piemēram, desantnieki. Vēl bija vieta, uz kurieni mēs varējām atkāpties.
Šajās dienās galvaspilsētā es sastapu dažādu tautību cilvēkus. Man ļoti patika daži cilvēki, kuri pēc tautības bija krievi. Viņi bija ļoti sirsnīgi un labsirdīgi. Viņi mūs cienāja ar tēju, kad bijām izgājuši ārā, jo bijām savu laiku nodežurējuši, un mūs nomainīja citi.
Man nepatika tas, ka daži cilvēki krievus savā ziņā nenovērtēja un viņi it kā tika atstumti, kaut gan viņi tik droši cīnījās. Visu laiku Radiomājā bija ieslēgts radio. Pa radio runāja arī Rubiks, un vienu teicienu es atceros, ko viņš teica: "Mēs zinām, kā taisa revolūciju." Visas šķērsielas bija aizbarikādētas ar lieliem lauksaimniecības traktoriem. Daudzās vietās bija sakrauti arkli, dzeloņstieples.
Pie katras barikādes bija ugunskuri, skanēja mūzika. Es zinu, ka radio vīri no Rīgas ir braukuši uz Aizputi un rīkojuši ar aizputniekiem saviesīgus vakarus, arī Rīgā. Tas tādēļ, ka mēs daudzi Rīgā sadraudzējāmies ar svešiem cilvēkiem. Aizputnieki taču ir draudzīgi ļautiņi!
Pierakstījusi I. Vīdersone
