Vācietis un viņa laiks (2)
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
Garīgās esamības jomā starp rakstniecību un republikas ideoloģisko vadību veidojās bīstama plaisa. Toreiz man bija iespēja «štābu» pavērot no iekšienes. Autokrāts ir vienmēr pretendējis uz direktīvo patiesību un ir līdz agresivitātei neiecietīgs pret visu, kas iet tam šķērsām. Bet Vācietis taču bija kontrā pret jebkādu autokrātismu. Viņš pēc savas dabas bija polemiķis un plurālists. Tas lauzās ārā no katra viņa dzejas panta, rindas, vārda. Tāpēc doktrināros viņa dzeja, bet it sevišķi poēmas, izraisīja drudzi, kur aizvainojums un nervozitāte mijās ar ambiciozu niknumu.
Toreizējās CK ideoloģijas, bet vēlāk pirmais sekretārs A. Voss bija izteikti autoritārs vietvaldis. Koncentrētas varas un direktīvu cilvēks. Ja es gribētu autokrātijas un radošās inteliģences pretišķības izkristalizēt līdz tīrradnim un reducēt uz konkrētām personībām, es teiktu: Vācietis un Voss bija antipodi. Viņi bija augstākās smailes katrs savā struktūrā.
Taču Voss nebija viens. Republikas garīgo dzīvi virzīja pa «maģistrālo ceļu» sazarota un gadu desmitos izslīpēta ideoloģiskā sistēma ar precīzu rituālu un stingri noteiktu vērtību hierarhiju. Staļinisms un brežņevisms bija izskolojis stoisku ideologa tipu: kareivīgu, uz trīsdesmito gadu dogmatiem orientētu, ar noslieksmi uz demagoģiju. Ar «veto» tiesībām apveltītais ideologs jaunās strāvas mākslu nesaprata, nepieņēma, apkaroja. Tāpēc republikas ideologu «štābā» «Tarakāna monologs» un «Potjomkina sādža» gāja no mutes mutē, tika pētīta un tulkota katra rinda, katrs vārds. Pārrunāta oficiāli un pusoficiāli, koridoros un pieņemamās telpās.
Mākslas sektors šinī autoritāri birokrātiskajā biežņā bija kā sapīts zirgs, kas palēkāt varēja, bet vezumu vilkt nejaudāja. Doktrināru informācija bija ne vien radniecīgāka un pieņemamāka vadītājiem, tā gandrīz vienmēr apsteidza mūsējo. Domāju, ka piektā kongresa priekšvakarā tieši viņi — ortodoksālie dogmatiķi un autoritārie ideologi – deformēja viedokli par «jauno strāvu» un «trauksmīniekiem». Hunveibini, frondisti — šādi un tamlīdzīgi tika traktēta V. Belševicas, G. Priedes un jo īpaši O. Vācieša idejiski estētiskā platforma mūsu «štāba» kabinetos un koridoros.
Tās ir aizkulises, teiks oponenti. Jā, jā, taču neaizmirstiet, ka centralizācija toreiz bija liela un «virtuve», kur tika gatavota rakstniecības nākotne, atradās CK, un galvenā pavāra loma tur piekrita autoritārajam ideologam. A. Vosa oficiālajos traktātos «jaunā strāva», it īpaši tās radikālākais spārns ar O. Vācieti priekšgalā ideoloģiski bija nestabili, inficēti no Rietumiem un buržuāziskā nacionālisma idejām, tāpēc pāraudzināmi (bet pāraudzināšana tolaik bija vienīgā nozare, kura nepakļāvās Valsts plānam, tāpēc attīstījās intensīvi) un atgriežami uz «maģistrālā ceļa», bet viņu ambīcijas bloķējamas un iegrožojamas. Atbilstoši tam tika iecerēta arī nākamā RS vadība.
Būtībā kongresa priekšvakarā sacirtās divi pretspēki, divi domāšanas tipi, divas platformas — autokrātiskā, kuru reprezentēja A. Pelše un A. Voss, un rakstniecības «jaunā strāva».
Toreiz man radās iespaids, ka A. Pelši un A. Vosu neapmierināja ne savienības pirmā sekretāra V. Luksa, nedz arī partijas organizācijas sekretāra V. Bērces stils. Neostaļinisma apstākļos pie rakstniecības stūres bija nepieciešams cietāks «principiālāks», «partejiskāks», daudzās kampaņās pārbaudīts komunists. Vārdu sakot — autoritārs vadītājs. Tādas kandidatūras peldēja gaisā. Tās satracināja situāciju.
Raksturīgs piemērs. Jau 1965. gada janvārī Ž. Grīva rekomendēja O. Vācieti uzņemšanai partijas kandidātos, bet decembrī tika izgāzts valdes vēlēšanās. Kāpēc? Kāds tam sakars ar Vācieti? Vistiešākais. Nolēmis kļūt par pirmo sekretāru, Ž. Grīva cerēja uz Vācieša autoritāti un darīja visu iespējamo, pat neiespējamo, lai panāktu dzejnieka atbalstu. Vācietis šādos darījumos neielaidās un nepiedeva tos pat draugiem. Patrons nonāca aizbildināmā nežēlastībā.
Rakstnieku piektajā kongresā patvaldnieciskā līnija cieta totālu sakāvi. Antagonisms, kas gadiem ilgi bija briedis starp veterāniem un jaunajiem, kongresā kulminēja, visas CK protežētās kandidatūras tika izbalotētas. Un liekas, ka tieši šī rakstnieku foruma gatavošanā Vācietim bija ne vien «garīgās pretošanās» līdera, bet arī visai jūtama organizatoriskā loma. Kā zina stāstīt viņa dzīvesbiedre Azarova, viņu dzīvoklī ne vienreiz vien pulcējās rakstnieki, lai izspriestu kongresa norites scenāriju.
Var būt, ka vienīgi ar kongresa radīto šoku izskaidrojams kompromisa solis attiecībā uz pirmā sekretāra izvēli. Bet var būt, ka nebija alternatīvas. Priede jau bija pielaulāts kinematogrāfijai, visas protežē izbalotētas, RS vairākas dienas palika bez Pirmā. Alberts Jansons bija kompromisa kandidatūra. Godprātīgs, iejūtīgs, demokrātisks vadītājs. Viens no retajiem priekšniekiem, kurš prata godāt un celt talantu. Taču Jansonam nācās «valdīt» grūtos apstākļos. Man šķiet, ka 1967.— 1972. gadi ir visasāko pretrunu, kolīziju un dramatisku konfliktu laiks, kad neostaļinisms pārgāja totālā uzbrukumā, bet rakstniecībā pastiprinājās «garīgās pretestības» kustība.
Lasu protokolu par RS partijas pirmorganizācijas biroja 1966. gada 5. marta sēdi, kur A. Jansons informē biroja locekļus par to, ka A. Pelšes referātā kritizēti Vācieša dzejoļi.
Lasu žurnālā «Avots» Vācieša poēmu «Vadoņa augšāmcelšanās», kas uzrakstīta 1967. gadā, bet publicēta pēc divdesmit gadiem. Tāds politisks pamflets varēja rasties vienīgi galējas krīzes situācijā, kad ticība politiskajam vadītājam zaudēta pilnīgi. Poēma liek domāt par tādu garīgo trauksmi, kad doma ir gatava pašnāvnieciski mesties klintīs.
1967. un 1968. gados «garīgā pretošanās» kulminēja. Graujošu uguni uz sevi izsauca G. Priede ar lugu «Smaržo sēnes». Viņš bija uzšķērdis vadības augšējā ešelona ļaundabīgos audzējus, tātad iedragājis patvaldības politiskos pamatus. Vietvaldis Raubēnā sazīmēja sevi, tāpēc reakcija bija žultaina un iznīcinoša. Atmosfērā virmoja viedoklis, ka luga nav savienojama ar tās autora atrašanos partijā. Vēsturiska ir RS partijas biroja sēde, kas sākās 1968. gada 5. aprīlī un turpinājās 8. aprīlī. Priedi un viņa lugu taranēja republikas ideologu pamatspēki.
1968. gadā autoritārās birokrātijas un rakstniecības konflikti ieguva antagonistisku raksturu. Vadības nervozitāti līdz pēdējam uzskrūvēja notikumi Čehoslovakijā. Autokrāts jūtas drošs vienīgi tradicionālās, ordinārās situācijās un savā ziloņkaula tronī. Turpretī Čehoslovakija izsita no segliem. Partijas aparātam tika lasītas PSKP CK slēgtās vēstules, no kurām man atmiņā apzīmējums «pūstošā inteliģence». Kādā no sanāksmēm CK sekretārs Beluha arī mani un manu priekšnieku Haraldu Priedīti apveltīja ar epitetu — «pūstošie inteliģenti».
Lai cik tas bija grūti, mēs abi ar Priedīti sākām padziļināt sadarbību ar radošo inteliģenci. Mēģinājām izprast situāciju. ( ..)
Noslēdzām abi savdabīgu vienošanos: izcinkosim kuņģus un iesim rakstniekos. Tulkojumā tas varētu nozīmēt: dzersim ar rakstniekiem šņabi, strīdēsimies, izdibināsim viņu sāpes un mūsu trūkumus. Gāzām cits citam virsū bez žēlastības. Taču tā bija godīga un atklāta saruna. Akmeni azotē neturējām.
Tanī laikā es nonācu ciešākā saskarsmē ar Vācieti. Tiku ciemojies arī Ojāra un Ludmilas dzīvoklī. Mūsu attiecības kļuva savstarpēji uzticīgas un draudzīgas. Manuprāt, tādas tās palika visu laiku. Taču tolaik, būdams funkcionārs, nereti dabūju izbaudīt Ojāra ironiju. Tā nebija ne žultaina, nedz salta. Ar smaidiņu, gluži kā ganu zēns dunduram smilgu, tā viņš reizēm mēdza iedurt.
Taču psihozes karuselis nereti rāva sev līdzi veselo saprātu. Tika veikti ārkārtēji «mēri» brīvdomības bloķēšanai un inteliģences iebaidīšanai. Šādas nospriegotas situācijas parasti izmantoja visādu kalibru doktrināri un ortodoksālie dogmatiķi. Rakstnieku sapulcēs tolaik ar satraukumu tika minēts R. Ķīša vārds. Viņš bija bubulis, ar kuru baidīja ne jau bērnus, bet pieaugušos. Viņš ar savu agresivitāti prata situāciju nospriegot līdz baltkvēlei pat CK aparātā. Tā dzima leģenda, ka jaunie rakstnieki ielavījušies partijā, lai grautu to no iekšienes.
Šinī sakarībā man uzdeva izsaukt pie J. Rubeņa (tanī laikā — CK ideoloģiskais sekretārs) I. Ziedoni un O. Vācieti. Taču Ojārs pēc pirmā zvanījuma neatnāca. Zvanīju otrreiz. «Kāpēc tev tā patīk uzkalpoties?» – sapratu, ka tā bija dzejnieka galīgā atbilde. Pie kaut kā tāda vadība vēl nebija pieradusi. Tāpēc šoks bija liels. Par Ojāra grēkiem nācās maksāt ne vien viņam, spiedienu izdarīja arī uz viņa dzīvesbiedri — Ludmilu Azarovu. Viņa strādāja par «Ļitgazetas» korespondenti.
«Sit savējos» — tā Ojārs ar rūgtumu sprieda par rakstnieku eksekūcijām. Par to mēs ar dzejnieku tikām runājuši vairākkārt, tiekoties viņa dzīvoklī. Jo vairāk ielūkojos tā laika histērijā, kas tika kurināta pret radošo inteliģenci, jo vairāk atkailinājās šī baismā loģika. Sit savējos. Bet tā taču bija staļiniskā skola, ko pārmantoja brežņevisms. Vienīgā starpība — pirmais savējos ešafotēja fiziski, otrs aizraidīja «garīgās emigrācijas» un «dzīvo miroņu» valstībā.
Mums daudziem īsta komunista un ētiski tīra cilvēka vārds ir saistījies ar Kārli Ozoliņu. Pagrīdnieks, ilgus gadus politiskais ieslodzītais, «Cīņas» redaktors (viņa vadībā darbojās ne viens vien rakstnieks, arī Aleksandrs Čaks), republikas prezidents, Rakstnieku savienības biedrs. Taču politiskie intriganti un patvaldnieciskais režīms šo cilvēku salauza. Izstūma no sabiedrības un visu mūža otro pusi viņa garīgā darbība tika lemta nebūtībai. Viņš nebija izņēmums. Aizraidīti «garīgajā emigrācijā» tika talantīgākie, radošākie, garīgi nemierīgākie, bet visvairāk — nacionālie kadri.
«Sit savējos!» Šo baismo patiesību Vācietis apguva gados, kad staļinisms pārtapa brežņeviskajā autoritārismā. Birokrātija, iztrūcināta un satracināta no Čehoslovakijas notikumiem, cirta iznīcinoši. It īpaši mūsu republikā. Voss bija patvaldniecisķs vietvaldis pēc savas stihijas. Turklāt izgājis neskaitāmas kampaņas, izdzīvojis latviešu genocīda gados. «Principialitātes» un «partijiskuma» spēli viņš pārzināja virtuozi, tāpēc vienmēr bija uzdevuma augstumos, konjunktūras viļņa pašā virsotnē. Rakstnieki un «buržuāziskie nacionālisti» — tiem šinī spēlē piekrita grēkāža loma.
«Sit savējos!» — tā Ojāra paša dzīves dziļi izsāpēta sāpe. «Partijas piederību» varēja uzrakstīt vienīgi savējais. Arī «Einšteiniānā» asiņo dzejnieka paša brūces. Bet belzienus viņš saņēma nerimti. Belza gan profesionāli doktrināri, gan kolēģi rakstnieki.
Salīdzinājumā ar 1963. gadu, kad notika skaļas un plaši reklamētas sanāksmes, sešdesmito gadu beigās «audzināšanas» metodes kļuva savādākas. Tika izveidota totāla daudzpakāpju cenzēšanas sistēma. Katrs jauns darbs, katra jauna ideja tika pētīta un vētīta, sijāta un atsijāta, svērta un pārsvērta, līdz tā simtprocentīgi atbilda valsts standartiem un normatīviem. Paši universālākie pamatposmi šinī sētu un barjeru sistēmā bija Glavļits un Preses komiteja. Pastiprināja kultūras iestāžu vadītāju un periodisko izdevumu redaktoru personisko atbildību. 1969. gadā tika pieņemts PSKP CK, bet pēc tam arī LKP CK lēmums «Par ideoloģisko iestāžu vadītāju atbildības pastiprināšanu par presē publicētajiem materiāliem un izrāžu repertuāru». Jau apspriežot jautājumu, I. Andersons asi kritizē O. Vācieša dzejoļus, kur iztirzāti personības kulta jautājumi.
1969. gada sākumā kādā no partijas biroja sanāksmēm A. Jansons ziņoja, ka «ražošanas procesā apturēti 20 darbi, kuros atrastas kļūdas, neprecizitātes, neskaidra ideoloģiskā koncepcija». To skaitā ir O. Vācieša, M. Čaklā, V. Lāma un citu rakstnieku darbi.
Cenzēšanas sistēma nereti tika savienota ar represijām pret stūrgalvīgākajiem. Bels nežēlastībā krita jau 1967. gadā, ar romānu «Bezmiegs». Romāna «lāsts» viņu vajāja vēl ilgus gadus. Bet rakstnieka uzstāšanās radošās inteliģences sanāksmē 1968. gada 9. decembrī tika izskatīta CK slēgtā biroja sēdē.
Vēl dramatiskāki bija V. Belševicas dzejas krājuma «Gadu gredzeni» ceļi pie lasītāja. Milzīgas kaislības mutuļoja ap poēmu «Latviešu Indriķa piezīmes uz Livonijas hronikas malām». Poēma ir dramatiska, traģiska, vienas tautas nozīmē — apokaliptiska. Taču tāds bija laikmets. I. Lasmanis «Karoga» 1969. gada 8. burtnīcā publicēja asu, pret poēmu vērstu dzejoli «Nolādējums zaimotājam». Te savu raksturu parādīja O. Vācietis. Viņš uzrakstīja «Latviešu tautas častuškas uz žurnāla «Karogs» malām» — sarkastisku pamfletu par I. Lasmaņa dzejoli.
Polemikai par «Livonijas hroniku» bija principiāla nozīme, jo neostaļinists barbariski slāja pa nacionālajām jūtām, šķēla un skaldīja tautu, uzvandīja virspusē dvēseļu ļaundabīgos spēkus: verdziskumu, pakalpīgumu, kangarismu. Tāpēc dzejniece cērt un pātago, izmisumā plēš tautas sensenās un nāvīgākās rētas.
