Par mums? Pret mums?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Arvien biežāk, kopš mūsu gara dzīve sākusi atbrīvoties no politizācijas un ideoloģizācijas slāņiem, atskan jautājums — bet kad beidzot mākslā — kino, literatūrā, teātrī — ieraudzīsim darbus, kuru pamatā būtu ne vairs šaurais vakardienas skats uz dzīvi un tās pamatvērtībām, bet — jaunā, šodienas patiesība, izteikta mākslas tēlos. Necenšoties mērīt Latvijas atmodas sākumu ar kādu kalendāra datumu, tomēr domāju — pusotra gada ir par maz, lai taptu nevis šībrīža politisko aktualitāšu un mākslinieka subjektīvo pārdomu sakausējums, bet gan patiess mākslas darbs. (Minētais pusotrs gads — laiks pēc radošo savienību plēnuma 1988. gada 1. un 2. jūnijā.) Jo mākslas darba dzimšanā darbojas savas likumsakarības, kuru vidū sabiedriskās domas prasība pēc tāda vai cita darba ir būtisks, bet nekādā gadījumā — ne noteicošais faktors.
Šīs pārdomas radās pēc Genādija Zemela filmas «Latvieši?!.» noskatīšanās. Jauns (atbilstoši padomju kinomākslas kritērijiem) režisors, par kuru zinām tik vien, ka pirms pieciem gadiem viņš uzņēmis muzikālu filmu «Vajadzīga soliste» — celtu vai peltu, tomēr mums tik tīkamā «Rietumu imidža» radītāju. Jauns operators Raimonds Ritums, kuru vērīgākie kinoskatītāji būs ielāgojuši pēc sadarbības ar režisori Lūciju Ločmeli filmā «Saulessvece». Jauns, bet savu kinovaroņa ampluā iemantojis aktieris — galvenā varoņa Augusta Lāča tēlotājs — Alvis Hermanis. Interesanta kinodebija — baletdejotājs Arvīds Ozoliņš Friča Lāča lomā mūsdienās, dublējot igauņu aktieri Sulevu Luiku — Frici Lāci jaunībā. Maz filmējusies Dailes teātra aktrise Rasma Roga — vecāmāte. Un Zulfijas Lāces lomā — uzbeku aktrise Lola Igraševa, viņas dēls Jānis Lācis — Igors Kleimans…
Jau savas sadarbības partneru izvēles ziņā Genādijs Zemels rīkojies, nevadoties ne pēc kādiem priekšrakstiem vai stereotipiem. Taču pats būtiskākais faktors šajā gadījumā bija paša režisora rakstītais scenārijs, kurš no vienas puses it kā tikai papildina mūsos jau uzkrāto informāciju par latviešu traģiskajiem likteņiem pēdējo piecu desmitgadu laikā. Bet no otras puses — tas ir neierasti atklāts autobiogrāfisks darbs, kurā izteikts daudz paša režisora pārdzīvotā. Turklāt par autobiogrāfisku to var dēvēt divējādu iemeslu dēļ. «Latviešos» — galvenokārt tais epizodēs, kurās rādīta Augusta Lāča bērnība, dokumentēti paša G. Zemela dzīves fakti. (Būtiska detaļa — filmā redzams tieši tas Karagandas rajons, kurā viņš dzimis un pavadījis daļu bērnības.) Darbībā, kas notiek mūsdienās, autobiogrāfiskais moments, šķiet, izpaliek, ja runājam par dokumentāliem faktiem. Toties šajā filmas daļā precīzi tiek dokumentēta Genādija Zemela šībrīža pasaulizjūta. Diezgan nepastarpināti, jo filmas galvenais varonis Augusts, režisora «dubultnieks», drīzāk šķiet tiešs autora ideju «rupors» un pasaulizjūtas pasīvs atspoguļotājs, nevis patstāvīgs tēls.
Vērtējot filmas «Latvieši?!» nepilnības — sižeta pārblīvētību, operatora pretenciozo darbu, zināmu teatrālitātes un eklektisma sajaukumu, tomēr neuzdrīkstos nepieminēt to virsnozīmi, kāda piemīt šai filmai un ir jo būtiskāka tieši tālab, ka tā tapusi šobrīd, šajā nacionālajā un politiskajā situācijā. Tā ir G. Zemela personīgā, absolūti godīgā attieksme, meklējot vispirms sevī atbildi uz jautājumu: kas ir latvietis? Vai ģenētiska kategorija? — Bet lielajā Bābelē, par kādu kļuvusi Padomju valsts, «tīras asinis» ir riskants«trumpis», ko «sit» pieaugošaisjaukto laulību skaits. Piederība savai zemei, savai kultūrai, reliģijai — šobrīd arī šiem faktoriem zūd tradicionālā nozīme savas nacionālās identitātes apzināšanā. Jautājot: «Kas ir latvietis?» Zemels nonāk līdzjautājumam sev pašam: «Kas esmu es?» Un filmā tās autorsgan skaudri, gan ar gan patētiski, gan ar uzsvērtu nežēlību meklē atbildi uz šo mūžīgo, eksistenciālo jautājumu. Kaut arī filmā gan vizuālās, gan vārdiskās informācijas tik daudz, ka grūti dažviet izsekot tās autora domu gaitai, asociācijām, tomēr mans — skatītājai — ieguvums bija nevis tas atziņas ceļš, pa kuru filmas veidotāji bija izgājuši, uzņemot «Latviešus», bet gan tas, pa kuru viņi bija vedinājuši iet mani pašu — jau pēc tās noskatīšanās.
Te nu vietā būs piebilde par to, kāda ir mana personiskā attieksme pret filmas nosaukumu «Latvieši?!». Vai no G. Zemela puses šāds nosaukums nav pārāk pretenciozs? Vai nevedina uzlielu vispārinājuma pakāpi? Vai tā ir nodeva nacionālā romantisma vilnim? Vai, gluži otrādi, alternatīvs variants — brīdinājums: sak, tādi ir tie latvieši!. Domāju — Genādijs Zemels itin labi apzinās to vētraino reakciju, kāda varētu būt tieši šāda nosaukuma izvēles dēļ. Jo šobrīd, kad mums, latviešiem, tik ļoti gribas darināt sev tādu kā latvieša ideāltēlu, ikviens mēģinājums iet pret šo vēlmi draud ar asu pretreakciju, no kuras šis «citādi domājošais» var tikt vienkārši izstumts. Taču, pirms metamies būt par soģiem, pārdomāsim, vai tik tiešām spējam būt savā garā brīvi, vai arī — no vienām puspatiesībām izbēguši, ātri cenšamies aizstāt tās ar jaunām… puspatiesībām? Ja necentīsimies saprast un pieņemt tos latviešu tautai, Latvijas zemei piederīgos, kuru pasauluztvere veidojusies citādāk nekā daļai no mums un tāpēc šķiet pat zināmā mērā sveša, vai tādā veidā vispirms nenodarīsim pāri savai tautai, savai zemei?
Negribas pāragri klasificēt, kas ir un kas nav notikums mūsu mākslas dzīvē, arī — runājot par G. Zemela Acīmredzot arī par kinopublicistiku vai plakātfilmu to nevar dēvēt. Manuprāt, tās galvenā vērtība — precīzs un godīgs, viena cilvēka pasaulizjūtas dokumentējums, kurš datējams ar 1989. gadu.
P.S. Cerams, ka kinofilma «Latvieši?!» uz ekrāniem nonāks drīz, jo tā ir šodienas filma, kurai kavēšanās ļoti nāktu par sliktu. Bet šīs pārdomas tapušas pēc tas pirmizrādes Kinonamā.
Aija CĀLĪTE
