17 stundas
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pirms Latvijas (PS)R AP jaunā sasaukuma pirmās sesijas sākuma notika preses konference. Viesnīcas «Rīga» konferenču zālē nebija brīvu vietu, bet ārzemju žurnālistu akreditēšana turpinājās.
Deputāti A. Gorbunovs, I. Godmanis, R. Apsītis, I. Bērziņš, S Dīmanis (PSKP frakcija) un A. Zotovs (neatkarīgais deputāts) uz jautājumiem atbildēja tik godīgi, cik vien godīgi ir iespējams, ievērojot stratēģijas un diplomātijas priekšrakstus.
Aktīvais Leņingradas TF izdevuma «Ņevskij kurjer» žurnālists Matvejevs vēlējās izzināt tieši krievu pareizticīgā garīdznieka Alekseja Zotova viedokli par Latvijas (pilsoņu) komiteju. Tēvs Aleksejs uzsvēra:
— Mums, kristiešiem, nav svarīgi, kā sauksies jaunā politiskā iekārta. Mūs interesē konkrētais cilvēks. Arī nācijas pašaizsardzību mēs vērtējam no ticības viedokļa: ja tā veicina katra cilvēka brīvību, mēs to vērtējam pozitīvi. Ja ierobežo — negatīvi.
I. Godmanis īsumā raksturoja pirms Pilsoņu kongresa notikušās politiskās konsultācijas starp PK un LTF. Uzmanības centrā bijušas divas problēmas - panākt, lai Latvijas komitejas darbība neizraisītu konfrontāciju starp Pilsoņu komitejām un Augstāko Padomi, vēl arī nākotnē diskutējams būs jautājums par pilsonību.
Ārzemju žurnālisti īsajā adaptēšanās laikā bija paguvuši iemācīties uzvārdu Gorbunovs un Godmanis izrunu, tāpēc "uzbrukums" no Rietumiem visbiežāk tika vērsts pret šiem politiskajiem līderiem. Savukārt PSKP frakcijas pārstāvis Sergejs Dīmanis līdzīgi dārgam un retam viesim izraisīja Latvijas un Maskavas žurnālistu interesi Preses konferences lietišķā un vienlaicīgi priecīgi svinīgā gaisotne arī viņu rosināja izturētām , parlamentārieša cienīgām atbildēm. S. Dīmanis kritiski izvērtēja tās ekonomiskās koncepcijas, kuras «bija redzējis» — runa ir par brivā tirgus izveidi un denacionalizēšanu — bet viņam neesot skaidrs, ka to visu var īstenot. Nē, viņa frakcija neesot nodomājusi balsot ar kājām. Kāda gan tam būtu nozīme, ja 2/3 paliek zālē? Attieksme pret Neatkarības deklarāciju? «Saskaņā ar mūsu koncepciju ir vajadzīgs pārejas posms, lai izvērtētu situāciju un pieņemtu galīgo lēmumu.» S. Dīmanis noliedza, ka būtu jebkad agrāk dzirdējis A. Rubika paziņojumu par alternatīvas valdības izveidi. No dažiem S. Dīmaņa izteikumiem izrietēja, ka viņa frakcija pirmām kārtām gribētu panākt tāda likumdošanas mehānisma ieviešanu, kas aizstāvētu «mazākuma intereses parlamentā».
Ārzemju žurnālistiem (kā no PSRS, tā arī no rietumvalstīm), redzams, ir ļoti grūti atteikties no asiņainām vīzijām, ko viņi saista ar nacionālo grupu attiecībām Latvijā. A. Gorbunovs sniedza pārliecinošu šo jautājumu risinājuma ievirzi:
— Kad mēs par to runājām Maskavā, PSRS parlamentā, daudzas augstu stāvošas personas piekrita, bet... Līdztiesības starp republikām nav līdz pat šai dienai. Mums vispirms jādeklarē mūsu līdztiesības, tas ir, valstiskā suverenitāte.
Un vēl:
— Galvenais — mums jābūt godīgiem savu un cittautību pārstāvju priekšā.
Mēs saprotam mūsu republikas situāciju — neviena nacionālā grupa nevar īstenot savas intereses, neņemot vērā citu nacionālo grupu intereses.
Anatolijs Gorbunovs atklāti atbildēja, ka Maskavā uzsāktajās pārrunās Gorbačovs un Rižkovs uzsvēruši: ja tikšot pieņemts lēmums par «iziešanu no PSRS sastāva», nekādas sarunas nevarēšot notikt.
Beidzot preses konferences gaitā iestājās lūzums, jo TĀ tika nosaukta vārdā — LATVIJAS NEATKARĪBAS DEKLARĀCIJA.
TĀS aprises varam iezīmēt pēc Ivara Godmaņa un LTF frakcijas Valsts likumdošanas komisijas priekšsēdētāja jurista Romana Apsīša analītiskajiem spriedumiem.
TAJĀ ir definēts pārejas posms, kura konkrētos termiņus, savstarpēji vienojoties, nosaka Baltijas valstis, un pēc tam tās kopīgi runā ar Maskavu. Pārejas posms ir vajadzīgs, lai sagatavotu stabilu pamatu reālajai neatkarībai.
I. Godmaņa komentārs: «Baltijas vienotā nostāja pret Maskavu nenozīmē, ka Lietuvai vajadzētu «mīkstināties». Jāpanāk kopīgas programmas izstrāde, kas respektētu arī Maskavas ekonomiskās un militārās intereses.»
Romāns Apsītis:
— Mūsu dokumenta projekts nav «tāds kā Igaunijai» vai «tāds kā Lietuvai». Šim dokumentam ir savas īpatnības. Mēs gribam nostāties uz neatkarības ceļa, bet ejot caur pārejas posmu. Tas sākas ar dokumenta pieņemšanu un beidzas tad, kad Latvijā ir atjaunotas 1922. gada Satversmē paredzētās valsts struktūras.
Mūsu koncepcija ir tāda, ka 1922. gada Satversme de iure visu laiku bijusi spēkā. De facto mēs gribam atjaunot Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantu, kuru grozīšanai bija nepieciešama visas tautas nobalsošana.
Kāds sevišķi pedantisks žurnālists (iespējams, vācietis) vēlējās «|oti precīzi» izdibināt, kāds būs PSRS konstitūcijas juridiskais statuss Latvijā.
Ivars Godmanis:
— Ļoti precīzi tas būs redzams pēc Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas.
Salīdzinājumā ar Igauniju («PSRS konstitūcija un likumdošanas akti Igaunijas teritorija nav spēkā») mums pārejas posmā darbojas likumdošanas akti, kas nav pretrunā ar četriem minētajiem Satversmes punktiem. Turklāt mūsu dokuments ir radikālāks nekā Igauņiem, jo tiek atjaunota Satversme. Salīdzinājumā ar Lietuvu mums īpašs punkts par komisijas izveidi sarunām ar Maskavu.
Armijas jautājums? Anatolijs Gorbunovs: «Jānoslēdz abpusēji izdevīgs nolīgums.»
Un atkal — satrauktas Maskavas žurnālistes jautājums:
— Situācija pēc LND pieņemšanas — kādu nacionālo grupu reakcija jūs biedē?
Ivars Godmanis:
— Ceru un esmu pārliecināts, ka nebūs tādu sadursmju, kādas te cenšas iztēloties.
Esmu pret to, ka Latvijas Republikas suverenitātes un valstiskuma jautājumi tiek reducēti uz nacionālo attiecību problēmām.
Latvijas valstiskums nav robežšķirtne starp nācijām. Sadursmju nebūs!
Arī pēc preses konferences vairāki deputāti turpināja atbildēt uz žurnālistu jautājumiem. Mavriks Vulfsons anglosakšu zemju pārstāvjiem viņu dzimtajā valodā izskaidroja «Baltijas jautājumu». Indulis Bērziņš, kas līdz parlamentārieša darbības uzsākšanai bija mācījis politoloģiju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, sarunājās ar «ārzemju studentiem».
— Manas personiskās domas ir tādas, ka pārejas posms nevarētu ilgt vairāk par pāris gadiem. Ja tas ir ilgāks, tad kļūst bezjēdzīgs. Bet nevar arī sasteigt, jo nav pieļaujama nekāda vardarbība.
Lietuva pirmā izvirzīja jautājumu, kas ir visu Baltijas valstu jautājums. Paldies Lietuvai, ka tā to izdarīja 23 dienas agrāk, nekā tika pieņemts PSRS likums par (ne)izstāšanos. Mēs nekur neesam iestājušies, tāpēc mums arī nav jāizstājas. Pateicoties Lietuvai mums tagad ir vieglāk izskaidrot to jautājumu, nu, kaut vai Rietumu žurnālistiem.
Mums jālikvidē okupācijas sekas, un tā ir problēma, kas palikusi pēc otrā pasaules kara.
Es gribētu teikt — tā ir visas pasaules problēma.
Ar cerību un ticību rītdienai preses konferencē 2. maijā piedalījusies arī
MĀRA KIOPE
U.BRIEŽA foto
