Karavīrs brauc mājās
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Grūti spriest, kāds noskaņojums patlaban valda padomju armijas karaspēku daļā, kurās diemžēl žurnālistiem nav tik viegli iekļūt. Tomēr kādu zīmīgu epizodi izdevās redzēt vakarrīt Rīgas centrāltirgū. Tur vairāki zaļajās armijas formās ģērbti kareivji klīda starp tirgotāju un pircēju pūli, taču neizskatījās, ka viņi pildītu dienesta uzdevumus. Dažiem no viņiem bija noplēstas visas armijas zīmotnes un uzpleči. Blakus melnīgsnējiem arbūzu tirgotājiem bija notupies pēc izskata viņu tautietis zaļajā formastērpā un, turot rokā armijas cepuri, nervozi smēķēja. Apvaicājos, vai viņam šodien ir brīvsolis.
— Nē, braucu mājās uz Gruziju. Atnācu aizņemties naudu, lai šovakar varētu iekļūt Maskavas vilcienā. Izrādās, ka mani novadnieki te tirgū pat neko nezina par Jazova arestu un vispār, kas notiek savienībā.
— Vai tad jums aktīvā dienesta laiks jau pagājis, — vaicāju.
— Kāds tur vairs termiņš, ja jau ģenerāļus arestē! Virsnieki apstulbuši, zaldātiem neko nestāsta. Jābrauc mājās, un cauri! Mans draugs arī brauc uz Jaroslavļu.
Tā, pūšot tabakas dūmus, sprieda bijušais armijas ierindnieks. Iespējams, ka šo dažu kareivju rīcība ir tikai atsevišķs gadījums, bet varbūt… Tiesa, šis divdesmitgadīgais gruzīnu puisis Rīgas ielās apvērsuma laikā neesot bijis, viņu karaspēka daļa atradusies kazarmās. Taču tādā armijā viņš nekad neatgriezīšoties Ja vajadzēs, dienēšot Gruzijā.
V. Vizule
