„Mēs esam prezidenta gvarde!”
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Šajās dienās Preses nama jaunie iemītnieki "melnās beretes" ir kļuvuši gan runīgāki, gan fotografēties kārāki.
— Šeit esam tikai tādēļ, lai aizstāvētu partijas īpašumu, tā juridiskās tiesības, — pirmdienas rītā laipni paskaidroja leitnanti, piekrizdami sniegt interviju.
— Vai, jūsuprāt, šādas juridiskās tiesības eksistē?
— Jā, to apliecina dokumenti.
— Vai paši esat PSKP biedri?
— Es jā, bet biedrs nav. Taču tas šajā gadījumā nav svarīgi. Neesam šeit pārliecības dēļ, bet gan kā profesionāli karavīri.
— Cik sen jau ir OMON vienība?
— Tā tika radīta pirms diviem gadiem cīņai par likumību. Toreiz nodarbojāmies ar cilvēkiem, kas nonākuši konfliktā ar kriminālkodeksu. Tagad situācija ir mainījusies — Latvijas valdība pēkšņi sākusi veidot savus likumus, kas ir pretrunā ar PSRS Konstitūciju un likumiem. Tā kā mēs balstāmies uz prezidenta rīkojumiem un PSRS Konstitūciju, mums tie ir jāaizstāv.
— Vai tie bija jūsu puiši, kas apturēja militāristu pūli pie Augstākās Padomes 15. maijā?
— Jā, tie bijām mēs.
— Bet tad jau iznāk, ka jūs sargājāt Latvijas Republikas Augstāko Padomi, kas izdod tos likumus, kuriem jūs nepakļaujaties.
— Mēs aizstāvējām nevis Augstāko Padomi, kura mums ir pilnīgi vienaldzīga, bet gan centāmies nepieļaut nekārtības. Tāda bija pavēle. Un, galu galā, ja mēs to būtu gribējuši, tad mūsu vienības puiši varēja pagriezties, ieiet Augstākajā Padomē un bez īpašām pūlēm izsviest visus ārā.
— Kāda jums pašam liekas situācija Latvijā?
—- Manuprāt, ir tāpat kā septiņpadsmitajā gadā — kāds kaut ko sagrābj, tad nāk citi un grib atņemt…
— No kā jūs saņēmāt pavēli ierasties Preses namā?
— No mūsu divīziju komandiera.
— No kā viņš saņēma pavēli?
— No sava komandiera. Saprotiet, armijā darbojas militāra hierarhija. Es atbildu tikai par savu līmeni. Atcerieties, ka jau Suvorovs teica, ka armijas kāpnēs katrs stāv uz sava pakāpiena un atbild par to.
— Bet kas ir pats lielākais jūsu priekšnieks?
— Mēs pakļaujamies prezidentam.
— Bet Latvijas avīzēs bija rakstīts, ka gan Gorbačovs, gan Pugo nav informēti par jūsu klātbūtni Preses namā.
— Un jūs varbūt tam ticat? — vecākais leitnants man jautāja, acu priekšā vicinot laikrakstu "Diena" ar Godmaņa interviju.
— Tātad jūs domājat, ka prezidents ir informēts par notikumiem Preses namā?
— Nedomājam, bet zinām noteikti. Mēs esam prezidenta gvarde!
— Sakiet, lūdzu, cik liela ir jūsu alga?
— No 250 līdz 350 rubļiem mēnesī. Minimālā. (Baumas par pusotra tūkstoša rubļiem esot nepamatotas. Kāds cits OMON vienības pārstāvis, jautāts par algu, gan atbildēja, ka tās esot dienesta lietošanai paredzētas ziņas…)
— Kādi ir kritēriji, lai kļūtu par OMON vienības karavīru?
— Pirmkārt, pilnīga morālā tīrība…
— ?
— Tas nozīmē, ka nekad iepriekš nav bijis konfliktā ar likumu. Jābūt fiziski attīstītiem un, galvenais, jāgrib strādāt. Puišiem noteikti jābūt izdienējušiem, jāpastrādā gads milicijā. Mūsu vienībā ir bijušie "afgāņi", desantnieki, jūras kājnieki…
— Vai tā ir taisnība, ka esat gatavi jebkurā laikā lietot ieročus?
— Zināt, mums tā politika ir līdz kaklam, bet pavēli aizsargāt Preses namu izpildīsim līdz galam. Ja būs mēģinājums ar varu ieņemt Preses namu, noteikti šausim.
— Vai arī tad, ja cilvēki būs neapbruņoti?
— Piecdesmit metru attālumā būs brīdinājuma šāviens gaisā. Bet pēc tam…
— Kāda ir jūsu personiskā attieksme pret tipogrāfijas darbiniekiem un žurnālistiem, kas palikuši bez darbavietām?
— Man ir žēl šo cilvēku, žēl, ka viņi visi kļūdās un ir apmuļķoti.
— Vai tik daudzi var kļūdīties?
— Zināt, ideologi spēj apmuļķot veselas tautas.
— Kā jums liekas, vai mēs atgriezīsimies Preses namā?
— Domāju, ka jā. Galu galā, viss nokārtosies.
— Paldies!
Ieva Zvīdre
