PSRS Tautas deputātu kongresā
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
Aizvadīta pirmā darba nedēļa, tātad pagājušas jau septiņas dienas. Astotajā dienā klātesošie secināja, ka kongresa ēkā ir mazāk žurnālistu. Kremļa Kongresu pilī šorīt ieradās tikai ap 40 ārzemju korespondentu, viņi paskaidroja, ka kongresa pēdējās sēdes esot diezgan līdzīgas, tā lēmumu pieņemšanas kārtība neesot īsti skaidra un kongresa dinamisms esot palielinājies. Iespējams, ka ārzemju žurnālistus, tāpat kā ne vienu vien padomju preses pārstāvi, neapmierina uzmanības deficīts attieksmē pret masu informācijas līdzekļu pārstāvjiem. Jau pirmajā dienā ievēroju, ka Kremļa Kongresu pilī nevarēja nopirkt jaunākos laikrakstus. Pilsētas kioskos ārzemju laikraksti, piemēram, nonāk tik vēlu, ka žurnālisti nevar laikus iepazīties ar atsauksmēm par šo svarīgo forumu ārvalstīs. Diemžēl žurnālisti nesaņem arī PSRS AP speciāli izdotos biļetenus ar stenogrāfiskajiem pārskatiem par sēdēm. Delegātiem gan šādi biļeteni tiek izsniegti, taču – tikai pret speciāliem taloniem. Tātad atkal – informācija pret taloniem. Nav jābrīnās, ka ne vienam vien žurnālistam šāda kārtība neliekas pieņemama.
Masu informācijas līdzekļi, protams, cenšas iespēju robežās sniegt ziņas ne tikai par tautas deputātu skaitu kongresa sēžu zālē, bet arī par viņu viedokļiem, noskaņojumu, iecerēm. Diemžēl kongresā nav iekārtots speciāls preses centrs, kas rīkotu žurnālistu tikšanos ar deputātiem vai kongresa viesiem. Tādējādi kongresa kuluāros, vestibilā, foajē brīdi pa brīdim rodas stihiskas preses konferences. Deputāti, partijas un valdības vadītāji spiesti sniegt intervijas, iespiesti Kongresu pils foajē stūrī vai nosēdināti kaut kur zāles vienā vai otrā malā. Protams, no vienas puses, šāda brīvība žurnālistiem imponē, bet kad PSRS MP priekšsēdētājs Nikolajs Rižkovs atbildēja uz jautājumiem par Volgas un Cograjas kanālu, par lielās krievu upes likteni, par citiem būtiskiem jautājumiem, tad žurnālisti sprieda, ka gan viņiem, gan valdības vadītājam sarunām daudz ērtāka būtu bijusi īpaša konferenču zāle, nevis Kongresu pils kāpnes.
Bet ko domā maskavieši?
Inženieris Vladimirs Artjomovs saka:
«Kaut gan es neesmu ne stratēģis, ne militārais darbinieks, man šķiet absurdi Kongresu pilī izskanējušie priekšlikumi jauniesaucamos atstāt dienestā armijas daļās pēc viņu dzīves vietas. Kas gan apsargās mūsu Dzimtenes robežas aiz Polārā loka, Tālajos Austrumos, ja armiju un floti mēs veidosim pēc tāda principa? Nē, mūsu Padomju Armija ir bijusi un tai jāpaliek daudznacionālai.»
Inna Smirnova, bioloģijas zinātņu kandidāte, saka:
«Mani uztrauca šāda Baltijas republiku delegātu uzstāšanās, kas ģenerālpulkvedi, Sarkankarogotā Aizkaukāza kara apgabala pavēlnieku I. Rodionovu nosauca par noziedznieku. Tas ir pretlikumīgi, tas ir rupjākais cilvēktiesību pārkāpums. Tikai tiesa drīkst lemt, kas kurš ir. Un visdīvainākais, ka neviens neapstādināja runātāju, ka nenorādīja uz viņa nepieļaujamo vaļību.»
Ludmila Kuļina, darba veterāne no Babuškinas rajona:
«Kongresā tika skarts jautājums par Molotova un Rībentropa paktu. Es zinu, ka Molotovs savā laikā rakstīja memuārus. Domāju, ka tie pašlaik atrodas viņa meitas rīcībā. Varbūt tieši tajos var atrast pazudušo dokumentu pēdas...»
Ne tikai maskavieši, bet visi Padomju Savienības, arī ārvalstu iedzīvotāji ieklausās Kremļa Kongresu pilī notiekošajās diskusijās. Pārrunas, kas uzsākušās pēc M. Gorbačova referāta, mijas gan ar ekonomikas, gan ar politikas, gan sociālo jautājumu līčločiem. Otrs svarīgs jautājumu loks skar nacionālās attiecības.
Katra kongresa diena no jauna izgaismo vienu no sāpīgākajiem jautājumiem Padomju Savienības iekšpolitikā. Proti, starpnacionālo attiecību un nāciju pašnoteikšanās problēmas. Ceturtdien Gruzijas PSR tautas deputāti tikās ar M. Gorbačovu, aizvadot abpusēji ieinteresētās, kaut arī galīgo risinājumu nesniedzošās pārrunās vairākas stundas.
Piektdien, runājot no Kremļa Kongresu pils tribīnes, šo sāpīgo jautājumu skāra arī Čingizs Aitmatovs. Viņš norādīja, ka valoda ir viena no nācijas pastāvēšanas formām un katrai nācijai savā teritorijā ir tiesības uz savas valodas prioritāti. Rakstnieks tāpat iestājās par Krimas tatāru apmelošanas izbeigšanu, par padomju vāciešu autonomiju PSRS sastāvā. Viņš uzdeva īpašu jautājumu – vai Staļina sociālisms mūs var virzīt tālāk? Negaidīts bija arī literāta atzinums – viņš par valstīm ar reālām sociālisma iezīmēm nosauca Spāniju, Norvēģiju un Zviedriju.
Sociālismu nacionālo attiecību kompleksā aplūkoja Jānis Peters.
Es domāju, ka mūsu tautas deputātu runas pilnībā jāpublicē presē. Komentāri šeit lieki – uzstāšanās doma skaidra un saprotama. Ne velti klātesošie, atšķirībā no dažu citu Baltijas deputātu runām, noklausījās dzejnieka uzstāšanos ar aizturētu elpu, bez jau pierastās trokšņošanas un izsaucieniem.
Joprojām daudz grūtību ir ceļā uz situācijas noregulēšanu Kalnu Karabahas autonomajā apgabalā. Apgabalā, kur gadu desmitiem tika ierobežota lielākā iedzīvotāju vairākuma nacionālā pašcieņa, darba un sociālas tiesības. Tika ierobežotas pat tās minimālās tiesības, ko dod PSRS Konstitūcija. Sakarā ar to, ka pat jautājums par Kalnu Karabahas pārstāvniecību PSRS AP izraisīja karstus strīdus un noveda pie kārtējās krīzes situācijas kongresa darbā, tikos ar vienu no tautas deputātiem – Martunī partijas rajona komitejas pirmo sekretāru Vaganu Gabrieljanu (728. Mardakertas nacionāli teritoriālais vēlēšanu apgabals, Kalnu Karabahas autonomais apgabals).
– Mēs no pirmā padomju kongresa gaidījām ļoti daudz. Taču, kā rāda pirmās septiņas kongresa darba dienas, šīs gaidas nav piepildījušās. Mēs domājām, ka kongresā lems globālus jautājumus, tai skaitā starpnāciju attiecību jautājumu, bet diemžēl īsta un dziļa saruna par to pagaidām nav notikusi. Daudzi deputāti šai jautājumā izturas ārkārtīgi inerti, un, kā man šķiet, par to nemaz neinteresējas. It kā tas būtu kas mazsvarīgs. Ir daudz citu problēmu, saprotams: ekonomika, ekoloģija, sociālie jautājumi, taču arī šais jomās nekas īsti netiek lemts, un, ja arī kāds no šiem jautājumiem tiek skarts, tad tikai sakarā ar daļu deputātu un viņu vēlētāju interesēm kādā no atsevišķiem valsts rajoniem.
– Bet daudzi deputāti ir izteikušies, ka drīz ir jānotiek PSKP CK plēnumam par nacionālajiem jautājumiem. Tikai tad varētu spriest par šo politiku visas valsts mērogā. Vai jūs tā nedomājat?
–Es uzskatu, ka plēnums vien nespēs izlemt nacionālos jautājumus. Plēnums var tikai dot ievirzi tālākam padomju darbam. Un tik svarīgie nacionālie jautājumi ir jālemj tieši padomēm. Konkrētajā gadījumā – kongresam kā valsts augstākajam likumdevējam orgānam.
– Sakiet, lūdzu, kāds ir iedzīvotāju nacionālais sastāvs jūsu vēlēšanu apgabalā?
– Es pārstāvu 727. nacionāli teritoriālo vēlēšanu apgabalu. Un manā apgabalā ir apmēram 80% armēņu un 16% azerbaidžāņu. Ir arī krievi, ukraiņi, gruzīni...
– Kādu valodu pie jums lieto ikdienā?
– Ikdienas dzīvē tiek izmantota armēņu un krievu valoda. Pareizāk sakot – krievu un armēņu.
– Kā lai saprot jūsu precizējumu?
– Visi dienesta dokumenti tiek rakstīti krievu valodā, visas iestādes un organizācijas lieto šo valodu. Mēs neesam apmierināti ar šādu stāvokli, tāpēc apgabala padomes sesija pieņēma lēmumu pie mums par nacionālo valodu uzskatīt armēņu valodu.
– Baltijas republikas, kā jums varbūt ir zināms, arī ir nolēmušas atzīt savas nacionālās valodas par valsts valodām savā teritorijā. Bieži mums ir nācies dzirdēt paziņojumus, ka tas ir nacionālistisks solis, kas sarežģī starpnacionālās attiecības, ved uz šķeltnieciskām pozīcijām...
– Tā ir pavisam nepareiza reakcija uz notiekošajām realitātēm. Uzskatu, ka katrai tautai, katrai nācijai ir tiesības savā zemē runāt dzimtajā valodā, tai ir tiesības uz savu dzimto valodu kā oficiālo nācijas valodu, kam ir jābūt galvenajai šajā teritorijā. Mums, protams, ir jāzina krievu valoda, bez krievu valodas mēs nemaz šobrīd nevarētu sarunāties. Krievu valoda nepieciešama visām PSRS tautām – tā patlaban ir vienīgā, kas mums dod plašas savstarpējas sazināšanās iespējas.
Daudzus gadus pie mums tika lietota krievu valoda gandrīz kā vienīgā. Un dažreiz jautā – vai jūs varēsit rakstīt, lasīt armēņu valodā? Mēs šobrīd patiešām esam turpat vai tādā stāvoklī, ka pietiekami labi nezinām ne krievu, ne armēņu valodu, – ir iznācis tāds lingvistisks hibrīds...
– Un kā ar mācībām skolā? Pie mums tiek lauzts daudz šķēpu par divplūsmu skolām.
– Kas attiecas uz skolām Kalnu Karabahas nacionālajā apgabalā, līdz šim tika realizēta šāda politika: pakāpeniski, slēdzot armēņu skolas, vienlaikus palielinājās skolu skaits ar krievu apmācības valodu. Tagad šis mākslīgais process ir pierimis.
– Jūs runājat par skolām ar krievu apmācības valodu. Bet, ja jau teritorija skaitās Azerbaidžānas sastāvdaļa, kā tad ir ar skolām, kur mācības notiek azerbaidžāņu valodā?
– Tik tiešām, mūsu apgabals ir Azerbaidžānas sastāvā. Bet azerbaidžāņiem neizdotos mūs piespiest slēgt armēņu skolas un pārveidot tās par azerbaidžāņu skolām. Baku savulaik bija gandrīz 70 armēņu skolas, kuras pakāpeniski tika slēgtas, – armēņi sāka iet krievu skolās. Baku tika slēgts armēņu dramatiskais teātris, kaut arī pilsētā dzīvoja apmēram 200 tūkstošu armēņu. Tika slēgts armēņu pedagoģiskais institūts, citas kultūras un izglītības iestādes. Armēņiem nācās apmeklēt krievu skolas, teātrus. Tā Baku armēņi gandrīz aizmirsa dzimto valodu.
– Kāda šobrīd ir situācija Kalnu Karabahas apgabalā? Vai jūsu līdzpilsoņi seko pašreizējiem notikumiem?
– Cilvēki ir satraukti, neapmierināti ar situāciju. Viņi vēl pirms kongresa izvirzīja uzdevumu izlemt Kalnu Karabahas apgabala jautājumu. Galu galā – veselu gadu un četrus mēnešus cilvēki atrodas neziņā un sasprindzinājumā.
– Lasīju Armēnijas avīzē, ka jūsu apgabala centrā 30. maijā notika mītiņš, kurā daudzi tūkstoši cilvēku apsprieda šī foruma gaitu. Korespondents no Stepanakertas ziņoja, ka mītiņa dalībnieki nosūtījuši deputātiem papildu vēlējumus un ieteikumus.
– Tik tiešām, mēs katru dienu saņemam desmitiem telegrammu, cilvēki ir neapmierināti, jo netiek lemti tie jautājumi, kuru atrisinājumu gaida mūsu tauta.
– Bet Kalnu Karabahas autonomajā apgabalā tika ieviests īpašs pārvaldes režīms. Sakiet, lūdzu, vai šis režīms apgabalā nodrošina mierīgāku attīstību?
– Situācija apgabalā šobrīd ir ļoti sarežģīta. Saspringta. Kopš 3. maija cilvēki nestrādā. Kamēr netiks izlemts jautājums par apgabalu, cilvēki nolēmuši darbā neiet. Ir tādi, kuri domā – ja jautājums netiks izlemts Maskavā, kongresā, karabahiešiem nav tiesību braukt mājās.
Kas attiecas uz īpašo pārvaldes režīmu, mēs no tā gaidījām palīdzību, gaidījām, ka tas sekmēs Kalnu Karabahas atdalīšanu no Azerbaidžānas. Tas nav noticis. Tāpēc zūd uzticība Komitejai, izskan prasības atjaunot apgabala partijas komiteju, apgabala Tautas deputātu padomi.
– Ļoti svarīgs ir jautājums par mazo nāciju tiesībām uz pašnoteikšanos. Mūsu reģionā aizvien biežāk izskan iedzīvotāju domas par republiku suverenitātes palielināšanu. Kāda ir jūsu nostādne?
– Ja mēs tik tiešām gribam, lai sāktos augšupeja, ja mēs vēlamies savā valstī vismaz Eiropas attīstītāko valstu līmeni, šis solis ir jāveic. Republikām ir jābūt suverēnām!
– Taču te atkal jāņem vērā atšķirīgais līmenis dažādos mūsu valsts rajonos.
– Tik tiešām, grūtības būs. Mēs nevaram salīdzināt dzīves līmeni Baltijas republikās ar līmeni Aizkaukāza republikās, Aizkaukāza republikās – ar Vidusāziju... Tomēr es iestājos par to, lai šobrīd, kaut vai sākot ar rītdienu, pilnīgs saimnieciskais aprēķins, pilnīga ekonomiska suverenitāte tiktu piešķirta, piemēram, jūsu – Baltijas republikām, bet pēc gada vai diviem jūsu pieredzi pārņemtu visa Padomju Savienība. Ja mēs gribam būt attīstīta valsts, mums ir nepieciešami saprātīgi lēmumi, gudras iniciatīvas. Es jūs atbalstu.
– Bet vai no malas tas atkal neizskatīsies pēc centiena izstāties no PSRS sastāva? Ne viens vien deputāts jau ir gatavs mest Baltijas republikām sejā šādu apvainojumu.
– Nē, republikas iegūs normālu rīcības brīvību. Iniciatīvas iespēju. Mēs vairs neesam spiesti, rokas klēpī salikuši, gaidīt, ko un kad teiks Maskavā, kā galvaspilsētā uzņems mūsu lietas. Tas dos iespēju strādāt radoši, ar pilnu atdevi, mērķtiecīgi...
– Diemžēl par ekonomiku jūsu apgabalā patlaban runāt laikam ir grūti. Galvenās tomēr ir politiskās problēmas...
– Pašlaik apgabalā netiek pievērsta uzmanība nekādiem plāniem – ne lauku darbos, ne rūpniecībā. Akūti nepieciešams samierināt divas tautas. Bet tas pagaidām neizdodas. Vēl risinājums nav atrasts...
– Paldies par sarunu!
Piektdienas sēde, jāatzīst, lielā mērā notika tieši nacionālo attiecību zīmē. Afganistānas kara dalībnieks, bijušais gaisa desantnieku majors, spēcīgā ovāciju vētrā, armijas, partijas un tautas svētās vienotības vārdā izteica nosodījumu Baltijas republiku tautu atdzimšanas kustībām, brīdinot klātesošos par baltiešu un kaukāziešu bruņotu vienību sarosīšanos... Tikai cita Afganistānā dienējuša puiša sapratnes apliecinājumi latviešiem – kara ceļi taču nostaigāti kopā – situāciju it kā mazliet izlīdzināja. Bet tikai mazliet, tikai uz neilgu brīdi. Pārāk liela ir nesapratne, pareizāk sakot, atturēšanās iedziļināties sarežģītajos un ļoti konkrētajos jautājumos.
Būtiski ir – cik lielā mērā šie deputāti nosaka pieņemamo lēmumu kvalitāti. Tautas deputātu kongresa zālē ir 901 deputāts, ko ievēlēja bez priekšvēlēšanu cīņas, bez alternatīviem kandidātiem. Jāpiemin vēl 750 deputāti no sabiedriskajām organizācijām, kuri zālē nokļuvuši tāpat, bez priekšvēlēšanu cīņas. Tātad – mans jautājums pirmkārt adresēts šiem deputātiem.
Vakar uzmanības centrā nonāca Baltijas jautājums, 1939. gada PSRS un Vācijas līguma problēmas. Šodien – Viļņas Valsts universitātes pasniedzēja, PSRS tautas deputāta Leona Kučinska formulētā platforma kongresā:
«Manuprāt, vispirms mums jānoskaidro četri svarīgākie jautājumi. Pirmkārt, mums ļoti svarīgi ir panākt Rībentropa un Molotova 1939. gada pakta atzīšanu par spēkā neesošu kopš parakstīšanas brīža. Otrkārt – nepieciešams izveidot tādu sistēmu, kas neļautu Lietuvai vitāli svarīgus jautājumus izlemt ar deputātu kongresa balsošanas mehānisku vairākumu. Šim nolūkam Lietuvas delegācijai jāiegūst veto tiesības šādos jautājumos, bet to loks konkrēti jāiezīmē. Treškārt – mēs centīsimies panākt, lai tiktu pieņemts likums par savienoto republiku ekonomisko patstāvību. Ceturtkārt – nepieciešams mainīt PSRS Konstitūcijas 74. pantu; savienoto republiku likumiem to teritorijā jābūt prioritāriem pār Savienības likumiem. Tad rastos iespēja izvairīties no konstitucionālās krīzes, kas šķiet, jau nobriedusi.»
Ņemot vērā PSRS Tautas deputātu kongresa kārtējās darba dienas neprognozējamību, grūti paredzēt, vai visi šie jautājumi kongresā tiks izlemti. Taču jebkurā gadījuma jācer, ka mums būs iespēja izklāstīt savu pozīciju, zālei ieklausoties bez saspringuma, ar sapratni.
(2. jūnijā)
