Pār galvām lidoja lodes
|
1991. gada 13. janvārī no rīta uzcēlies un ieslēdzis televizoru, es uzzināju par traģiskiem notikumiem Viļņā.
Mēs, Tautas frontes grupa, 13. janvārī organizējāmies braucienam uz Rīgu, uz manifestāciju, kas bija pati lielākā kopš 1988. gada. Izbraukuši uz Daugavpils — Rīgas šosejas, ieraudzījām nepārtrauktu mašīnu un autobusu plūsmu uz Rīgas pusi. Mašīnas brauca arī kolonnās, kuras pavadīja autoinspekcijas mašīnas ar ieslēgtām bākugunīm. Mūsu autobusā visu laiku skanēja radio, jo, tuvojoties Rīgai, pastāvēja varbūtība, ka Rīgā mūs var neielaist — armijas daļas var nobloķēt ceļus. Tomēr Rīgā nokļuvām bez starpgadījumiem. Savu autobusu atstājām Centrāltirgus rajonā un tālāk jau devāmies kājām. Visa Daugavmala bija pilna ar cilvēkiem no visiem Latvijas novadiem, šajā manifestācijā tika izteikts mūsu kopējais protests pret okupantu armijas izdarībām Viļņā, kā arī pret iespējamām aktivitātēm Rīgā. Tas bija vienreizējs pasākums, kurš man paliks uz visu mūžu atmiņā. Pēc manifestācijas visi kolonnā gājām caur Vecrīgu uz Brīvības pieminekli, kur nolikām ziedus.
Daļa manifestācijas dalībnieku devās mājup, bet daudzi palika uz vietas Rīgā, lai veidotu barikādes. Mēs devāmies mājās. Pa ceļam skatāmies — pretī brauc smagā tehnika Rīgas virzienā, un mēs sapratām, tā visa dodas uz barikādēm. Mājās atgriezāmies 13. janvāra vakarā, bet otrā dienā jau sākām organizēt grupu, lai 15. janvārī brauktu uz Rīgu. Tika sastādīts saraksts, kuru pat apstiprināja saimniecības vadītājs Guntars Dzenis, kurš mani nozīmēja par vecāko, jo tajā laikā biju Tautas frontes grupas priekšsēdētājs. 15. janvārī kopā ar otras pagasta paju sabiedrības "Sāviena" grupu divos autobusos devāmies uz Rīgu. No radio uzzinājām par OMON un armijas dažādiem izlēcieniem Rīgā un tās apkārtnē. Pēc noklausītās radio informācijas pieteicāmies Barikāžu koordinācijas centrā, kurš atradās Doma laukumā. Uz centru devāmies kopā ar Vili Beļaunieku. Visur jau dega ugunskuri, Vecrīga bija cilvēku pilna. Mašīnas bija novietotas tā, lai traucētu bruņutehnikai iebraukt Vecrīgā. Pēc pieteikšanās Barikāžu centrā mums lika mazliet uzgaidīt un tad norīkoja braukt uz Vecmīlgrāvja tiltu. Piebraukuši pie Vecmīlgrāvja tilta, redzējām daudzas sašautas automašīnas "Kamaz" — ložu caurumotas riepas, benzīna tvertnes un radiatori, vienai mašīnai pat bija izdedzināta kabīne. Kreisajā pusē, nepārbraucot tiltam, dega pāris ugunskuri, ap kuriem stāvēja daudz cilvēku. Nobraucām malā savus autobusus, kur jau stāvēja Liepājas kultūras nama, Ventspils, Tukuma un Lielvārdes autobusi. Tā nu sākās mūsu barikādes.
Sniega nebija daudz, bet zeme bija sasalusi. Nepārtraukti mainījāmies, jo laiks nebija no patīkamākajiem, pie ugunskuriem salām. Autobusus darbināja nepārtraukti, degvielu pieveda. Malka ugunskuriem arī tika pievesta no Jūrmalas mežniecības, dzelzceļnieki veda gulšņus. Patērētāju biedrība trīs reizes dienā mūs baroja ar siltu ēdienu. Nāca ļoti daudz vecu sieviņu ar saviem mazbērniem. Pārsvarā viņas visas brauca ar maršruta autobusiem un veda mums siltu tēju un kafiju. Veda pat šķīstošo kafiju, kas tajā laikā bija liels deficīts. Vecie cilvēki mūs ļoti atbalstīja. Saviļņojoši bija redzēt, cik mēs bijām vienoti un kā mēs visi gribējām Latvijas brīvību un neatkarību.
Vakarā mēs nobloķējām ceļa vienu braukšanas joslu un sagatavojām tehniku pilnīgai ceļa nobloķēšanai pār Vecmīlgrāvja tiltu, ja rastos tāda nepieciešamība. Nobloķētajā ceļa posmā satiksmes regulēšanu no mūsējiem veica Ivo Mūrmanis un Māris Trušus. Pirmā nakts mums pagāja samērā mierīgi, ja neņem vērā pa skaļruņiem izteiktos OMON draudus. No rīta omonieši kļuva agresīvāki. Līdz 16. janvāra pusdienām viņi mūs "apciemoja" reizes trīs — šāva uz automašīnu riepām, radiatoriem un degvielas bākām, tas bija viņu hobijs. Mums pie ugunskuriem viņi neuzbruka. Pēcpusdienā pie mums atbrauca Radio koris un Latvijas Televīzijas grupa. Koris sniedza koncertu. Televīzijas grupu vadīja V. Bērziņas kundze. Pēc koncerta pie mums bija atbraucis Inkuļa kungs.
Ap pulksten 15 mums ziņoja, ka no OMON bāzes brauc mašīnu kolonna. Kāds pusducis OMON mašīnu piebrauca pie tilta. Pāris mašīnas pārbrauca pāri, bet pārējās apstājās pirms tilta. Omonieši, izlēkuši no mašīnām, sāka haotiski šaut un mūs ielenkt. Kopā ar šāvieniem pār mūsu galvām bira krievu lamuvārdi. Mums visiem nekavējoties lika gulties zemē, nekustēties, ne viens vien mēs izjutām OMON zābaku zoles smagumu, mūs sita arī ar automātu laidēm. Visiem pārmeklēja kabatas, atņēma gāzmaskas, radioaparātus, šalles un visu sameta ugunskurā. Tad ar automātiem omonieši sāka dauzīt mūsu autobusus, tam visam līdztekus turpinājās haotiska šaušana, lamāšanās. Mēs, piekļāvušies sasalušajai zemei, jutāmies un arī bijām bezspēcīgi, jo nemitīgi pār mūsu galvām svilpoja lodes, gluži kā frontes pirmajā līnijā. Beiguši autobusu demolēšanu, omonieši jaunākos no barikāžu dalībniekiem aizveda uz tilta pusi, vēlāk uzzinājām, ka viņiem zem ieroču draudiem bijis jānovāc no ceļa malas "eži". Mums, pārējiem, atļāva piecelties un automātu pavadībā sāka dzīt uz pilsētas pusi. Visu laiku skanēja draudi par iespējamo izrēķināšanos.
Ejot uz pilsētas pusi, redzējām lielus dūmu mākoņus, kas nāca no tilta puses, kā arī dzirdējām šaušanu tilta virzienā. Mums pretī brauca ātrās palīdzības mašīna ar ieslēgtām bākugunīm, sapratām, ka ir noticis kas smags.
Arī mēs visi vairs nebijām kopā, daudzi muka pāri sliedēm. Mēs bijām tikai neliela grupas daļa. Ar vilcienu mēs aizbraucām līdz pilsētas centram. Visi, kas bijām palikuši, devāmies uz Ministru Padomi. Mani un Vili Beļaunieku ielaida iekšā. Nokļuvām pie lielu priekšnieku durvīm, bet ilgi mums gaidīt nelika. Uzklausīja mūsu stāstu un lika doties uz Republikas prokuratūru. Tur mēs tikām sadalīti pa grupām, un ar mums strādāja vairāki darbinieki vairākos kabinetos. Es pats tiku pie prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētājas Aksenokas kundzes. Tobrīd arī uzzinājām, ka pie Vecmīlgrāvja tilta ir pirmais OMON upuris Roberts Mūrnieks. Nodevuši liecības prokuratūrai, mēs varējām arī pazvanīt uz mājām, varējām nomierināt savus tuviniekus, jo informācija par to, kas notiek pie tilta, jau bija izskanējusi arī pa radio. Mūsu tuvinieki cits citam padeva ziņu par mums, bet mēs visi, kas bijām kopā, atteicāmies no piedāvātajām naktsmītnēm Rīgā, devāmies uz dzelzceļa staciju, lai ar pēdējo nakts vilcienu dotos uz Krustpili. Sapratām, ka mūsu autobusi nav braukšanas kārtībā. Daži 30 km no Krustpils mēroja kājām, citi gaidīja pirmo rīta autobusu. Tā beidzās mūsu barikādes.
Vēlāk tiku izsaukts uz tiesu un tur nodevu savas liecības par OMON zvērībām. Tagad omoniešiem pasludināts tiesas spriedums, kuru es izjūtu ar nožēlu, jo viņi saņēma tikai simbolisku sodu. Kā redzams, pie mums nevalda tiesiski likumi. Tagad mūsu valstī ir korumpētība, apmelošana un negodīgums, no visa tā es esmu daļu izbaudījis arī pats. Jau daudzus gadus esmu bezdarbnieks un pārtieku no savā piemājas saimniecībā saražotā (piens, gaļa, olas, kartupeļi, dārzeņi), labi, ka sievai ir 2. grupas invaliditātes pensija, par kuru varam iegādāties zāles, maizi un samaksāt par elektrību. To laiku nenožēloju, tas laiks parādīja mūsu vienotību. Vēsture jau nekad neatkārtojas. Pārāk daudz ir izciests šajos brīvības gados. Pārāk daudz sāpju un drūmu domu par skolotāju un mediķu mazajām algām, aizlaistiem, nezālēm aizaugušiem laukiem, neapkarotām "točkām", lauku ļaudīm, kuri staigā "humpalās". Mēs taču gājām uz barikādēm, lai atbalstītu mūsu vadību, bet šodienas vadība dzīvo tālu no barikāžu dalībniekiem. Deputāti droši vien dienā notērē tik naudiņas, cik mēs varam atļauties to vienā mēnesī. Jā, bet tas jau ir cits stāsts.
PierakstījusiI. Vizāne
