Ar naudas lietām nevajag steigties
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Ziemassvētku brīvdienas Latvijā pavadīja mūsu tautietis ASV Pacific Lutheran universitātes Biznesa fakultātes dekāns Gundars Ķeniņš-Kings, RPI pēcdiploma apmācības nodaļas klausītājiem lasot lekcijas par Latvijas ārējo ekonomisko sakaru iespējām un vietējo municipalitāšu nozīmi valsts un sabiedrības attiecībās. (Ja atceraties, ar līdzīgu misiju Ķēniņa kungs šovasar Rīgā jau bija — kopā ar kolēģiem profesoriem Ligitu Krūmkalni un Juri Vīksniņu, par to stāstījām saviem lasītājiem.) Uzturēšanās dzimtenē šoreiz profesoram saistās arī...
— ... ar studentu apmaiņu. Februāra sākumā 15 studenti no Igaunijas, Lietuvas un Latvijas brauks uz mūsu universitāti. Runājamies ar viņiem, novērtējām, ko jaunie māk un var, kādas ir viņu angļu valodas zināšanas. Starp citu, šai ziņā igauņi un lietuvieši ir krietni čaklāki par Jums...
— Vai nejūtat zināmu piesardzību, šādu soli sperot?
— Nebūt ne. Mēs Amerikā jaunus pasākumus uzņemamies diezgan bieži. Un pa trim mēnešiem, kurus biju savās mājās, daudz tika padarīts, lai toreizējo norunu virzītu uz priekšu.
— Kā jums ir klājies pa šo laiku?
— Braucot mājās, apstājos Dānijā, kur pa televīziju noskatījos lielo ķēdi Baltijas ceļā. Arī šajā iespaidā, bet ne tikai tāpēc vien, man radās ideja, ko ierosināju Amerikas valdības Miera institūtam: iekļaut tā pētījumu plānā tematu par Baltijas parlamentāro pieeju savu valstu demokratizācijai. Atminos, kad piezvanījām uz šo institūtu un darījām zināmu mūsu priekšlikumu, tur neviltoti brīnījās: Baltijas valstis un miera priekšlikumi? Tās viņiem šķita neloģiskas un nesavienojamas lietas. Svaru kausi par labu mums nosvērās tad, kad apsvēra nebijušo iespēju šis lietas pētīt praktiski, ne tikai teorētiski. Vai šis priekšlikums tiks pieņemts, to uzzināsim pēc kādiem diviem mēnešiem, taču materiālus par šo tematu vāksim arī tad, ja nauda netiks piešķirta.
— Paldies Jums par to! Bet vai kādus jaunumus ieviesāt arī savā darbā universitātē?
— Es lasu lekcijas, vadu seminārus par aktuāliem saimnieciskās vadības jautājumiem. Tur mēs parasti izspriežam praktiskas lietas, kas saistītas ar jaunām domām, jaunām vajadzībām, jauniem pasākumiem. Par sabiedrības un uzņēmuma vadības attiecībām. Par dažādu — īstermiņa un ilgtermiņa — programmu izveidošanu. Visuzskatāmākais piemērs šai ziņā, protams, ir Gorbačova antialkohola programma. Mani studenti tīri ātri noskaidroja, kāpēc tā neies cauri- šī programma taču ir audzināšanas, cilvēka uzskatu mainīšanas programma, tātad uz ilgu laiku. Nevar tik vienkārši pateikt: šodien svinam jubileju ar iedzeršanu, rīt vairs to negribēsim darīt. Amerikā pagāja dikti ilgs laiks, kādi 15 gadi, līdz sāka mainīties cilvēku attieksme pret smēķēšanu. Toreiz audzēšanas programmas iesaistījās gan valdība, gan skolas, gan sabiedriskās organizācijas un privātpersonas. Tika sekmēti speciāli praktiski pasākumi, finansētas medicīnas nozares. Nu jau kādus trīs četrus gadus strādājam narkotikas izskaušanas virzienā. Saprotam, ka rezultātus dabūsim labi ja pēc 10—15 gadiem. Tur būs vajadzīgas gan ilgtermiņa, gan īstermiņa programmas.
Šoruden runājām par tik aktuālām lietām kā ekoloģija un firmu saimnieciskā darbība. Tā, piemēram, par azbesta lietošanu būvmateriālos. Atklāts, ka tā ir ļoti bīstama viela. Maniem studentiem tika dots uzdevums izrēķināt, cik firmām izmaksās šādas ražošanas pārtraukšana vispār, kāda atlīdzība tai būs jāsniedz cietušajiem un vēl — kā dabūt azbestu ārā no jau esošajām mājām. Tas būs gan dārgi, gan sarežģīti. Nu, tad rēķinājām to visu. Starp citu, Ligita, pie jums azbestu lieto ļoti daudz...
— Mani antihumānā sociālistiskā sistēma vairs ne ar ko nepārsteidz. Bet atgriezīsimies Rietumu pasaulē! Zinu, ka šai laikā Jums nācās domāt arī par Latviju, turklāt diezgan konstruktīvi.
— Jā gan. Vispirms man bija uzaicinājums uz Amerikas Latviešu apvienības (ALA) Nacionālās stratēģijas darba grupas sēdi Bostonā kur cita starpā runājām arī par saimniecisko darbinieku sagatavošanu Latvijai. Sākot ar vasaras kursiem un beidzot ar speciālas fakultātes atvēršanu Rīgas Politehniskā institūtā vai universitātē. Vairāki šīs grupas dalībnieki izrādīja lielu Interesi par Rīgu un izteica gatavību arī vadīt šādas nodarbības. Piesakot, ka mācībām noteikti vajadzētu notikt angļu valodā. Lai ne tikai pieradinātu Latvijas saimnieciskos vadītājus pie pasaules komercvalodas, bet arī ievestu pavisam citā pasaulē, par kuru Jūs nezināt gandrīz neko.
Vēl man iznāca piedalīties vienā no ALA semināriem, kurā aplūkoja Latvijas politiskās un ekonomiskās attīstības jautājumus, tajā, starp citu, piedalījās Godmaņa kungs no Tautas frontes. Es pie viena varēju virzīt tālāk jautājumus par Latvijas saimniecisko vadītāju izglītošanu. Izklāstīju savus novērojumu un secinājumus par Latvijas perspektīvām. Skaidrs, ka politiskajai attīstībai ir arī ekonomiskā puse. Tā, piemēram, runājot par latviešu naudas lietām. Un tomēr – es neuzskatu, ka būtu sevišķi jāsteidzas ar tās ieviešanu. Ne politiskās puses sava valūta gan būtu liels trumpis. Bet, ja Latvija ieviesīs vāju naudas sistēmu, tad tā parādīs visai pasaulei, cik vāji esat.
— Bet Vīksniņa kungs šovasar izteicās daudz optimistiskāk . . .
— Jurim ir sava pieeja. Viņš runāja par situāciju, kādas Latvijā vēl nav. Par to, ka tā varētu iesaistīties pasaules biznesa sistēmā. Taču derētu iegaumēt, ka ne Jau pasaules sistēma padarīs jūsu naudu gana stipru. Tas jādara latviešiem pašiem. Lai varētu šajā sistēmā iesaistīties. Neviens nekļūst stiprs, ķeroties otram svārku stērbelē.
— Zinu, ka jūs pieteicāties palīdzēt LTF, vērtējot Latvijas ekonomiskās koncepcijas konkursa darbus.
— Atklāti sakot, man un Vīksniņam šī ziņa bija diezgan liels pārsteigums. Domāju, ka būs grūti atrast kādus dokumentus par mūsu pieteikšanos. Taču šā vai tā saņēmām sešus darbs. Tā kā nezinājām spēles noteikumus, sākumā bija grūti spriest, par ko ir runa. Līdz sapratām, ka viena daļa priekšlikumu ir par Latvijas saimniecisko attīstību vispār un otra — par situācijas saglābšanu boikota apstākļos. Tātad salīdzināt bija grūti: katrs lidoja uz sava spārna.
Nelaime šiem priekšlikumiem ir tā, ka lielākā daļa no tiem iesāk vai turpina domu par Latvijas strādāšanu plānveida saimnieciskajā sistēmā. Ar kaut ko, protams, ir jāiesāk, tātad ar izeju no šodienas. Taču man ir nelāgas aizdomas, ka daži no priekšlikumu rakstītājiem plānsaimniecību gribētu arī turpināt. Bet tas Latviju var novest tikai līdz katastrofai.
Diezgan neomulīgi bija lasīt naivus priekšlikumus. Tā, piemēram, vēlēšanās atgriezties pie tā saimnieciskā profila, kas bija trīsdesmitajos gados. Tas nav reāli. Pasaule ir mainījusies. Latvijas klienti ir izklīduši pa pasauli, un viņiem jūsu sviesta kalni un bekoncūkas vairs nav vajadzīgas. Nevar taču prasīt, lai arī visa pasaule pielāgotos trīsdesmitajiem gadiem. Nekas tāds tagad nenotiks.
Konkursa darbos pārāk maz bija domāts par to, kādu rūpniecību un kādus uzņēmumus vajadzētu mēģināt attīstīt. Bija priekšlikumi par lielās zinātnes, elektronikas lietošanu. Šķiet, ka tādas «gudrības» var pateikt jebkurš bērns.
Jebkurā saimnieciskā sistēmā tiek attīstītas dažādas nozares un nodarbināti dažādi speciālisti. Par šīm attiecībām būtu nopietnāk jādomā. Tā, piemēram, jūs daudz sapņojat par tūrismu. Taču aizmirstat, ka šajā jomā strādā gan augsti izglītoti cilvēki, gan arī tādi, no kuriem tiks prasīta tikai gultas saklāšana. Tūrisma jautājums — tas ir jautājums arī par to, kādi mums būs sakari ar ārzemju viesiem, kuru prasības un vēlēšanās jūs taču nemaz nezināt. Redzu, ka spriežat diezgan bērnišķīgi: man garšo kefīrs, tātad arī iebraucējam celšu to galdā. Tāpat, piemēram, amerikāņu tūristiem ir apnicis Rīgā apmeklēt tikai kapsētas, neko citu taču jūs nerādāt. Un nekur pasaulē nav tā, ka ārzemju tūrists viesnīcā justos kā skapī ieslēgts... Iebraucis svešā zemē, viņš visupirms grib redzēt vietējos, parunāties ar viņiem, satikties ar citiem tūristiem, tā krājot un veidojot iespaidus par ceļojumu. Var jau būt, ka jūsu pieeja noder viesu skaita samazināšanai viesnīcās, bet tad jau tās nevajag būvēt.
Jūs esat ļoti iedegušies par ārējiem ekonomiskajiem sakariem, taču man pat grūti ir prognozēt, kas tur var sanākt. Jo jums taču pastāv zināmas saistības ar Padomju Savienību. Un otrs jautājums: cik no Latvijas produkcijas ir iespējams eksportēt? Kā teica mana kolēģe Paegles kundze, kas interesējas par biznesu Baltijā, labu preču paraugi un ražošanas iespējas jums ir, netrūkst vēlēšanās ražot un pārdot, bet izrādās, ka kāds kavē, piemēram, transportu. Domāju, ka tas nav tikai «Interlatvijas» inscenējums vien, te vainīgas ir arī pastāvošās transporta problēmas un izvešanas (ne)iespējas.
— Ievēroju, ka Jūsu lekcijās piedalās ne tikai ekonomisti, bet arī funkcionāri, Tautas frontes pārstāvji, deputāti. Viņi arī nikni vaicāja, kāpēc jūs nedodot konkrētu vietējo municipalitāšu struktūru.
— Struktūra tiešām ilustrē, kā kāda sistēma darbojas: ja mēs par to runājam tādā veidā, tad tas ir lieliski. Bet, ja gribat tikai kopēt.. . Tāpēc jau arī es mēģināju lekcijās Iztirzāt tos politiskos un ekonomiskos momentus, kas veido attiecības starp varu, sabiedrību un tautu. Tā, piemēram, par valdošās konservatīvo partijas attiecībām ar mazākumu, kas pārstāv daudzas provinces Britu karaļvalstī. Attiecībā uz varu jāsaka: centralizētai varai pašlaik visā pasaulē klājas diezgan bēdīgi, jo veidojas nekontrolējami horizontālie sakari starp uzņēmumiem un speciālistiem. Brīvais tirgus nepieļauj nekādu — ne ekonomiskās, ne politiskās — varas monopolu. Tāpēc vietējām pašvaldības un valsts iestādēm rodas pavisam jaunas funkcijas — kaut vai sadarbības veicināšanai.
— Vai pa šiem trim mēnešiem, kopš pēdējoreiz bijāt Latvijā, jūsuprāt, kaut kas ir mainījies?
— Es ievēroju, ka āboli vairs paši nekrīt no kokiem. Tā, piemēram, man iznāca runāties ar zvejnieku kolhozu vadītājiem. Domāju, ka zvejnieki vispār ir diezgan svarīgi nākotnes Latvijas ekonomikai. Viņi šos gadus vairāk nekā citi Latvijas iedzīvotāji ir braukājuši apkārt, ir sadarbojušies ar ārzemju koncerniem un firmām, skatījušies un vērojuši, ka pasaule citur ir citāda. Un ka tā nebūt negrasās jums piemēroties. Zvejnieki domā, kas būtu pērkams un pārdodams pasaulē. Tāda domāšana būtu ļoti nepieciešama jums visiem Latvijā. Diemžēl, runājoties ar vietējo firmu vadītājiem, kaut ko tamlīdzīgu maz tiku dzirdējis.
Gundaru Ķeniņu-Kingu intervēja LIGITA LIEPA
