Nakts nemiers
|
1991. gada janvārī es mācījos Kandavas lauksaimniecības tehnikuma 4. kursā. Biju saslimis un neapmeklēju skolu visu nedēļu. Par barikādēm Rīgā uzzināju no televīzijas. Kad pēc slimošanas aizbraucu uz Kandavu, pilsētā bija tāds savāds klusums. Ielās bija maz cilvēku, un gājēji pārsvarā bija sievietes un skolēni no vidusskolas. Kad aizgāju uz tehnikumu, ieraudzīju, ka klasēs nedeg gaisma un neviens audzēknis nekur nav redzams. Sajūta bija patiešām drūma. Kopmītnēs arī viss bija tumšs un kluss. Apstaigāju visas sava kursa istabiņas cerībā, ka kādu no savējiem satikšu un uzzināšu, kas šeit notiek. Man vēl neienāca prātā, ka visi ir Rīgā uz barikādēm.
Konstatējis, ka neviena no mana kursa nav kopmītnē, iegāju savā istabiņā un sāku domāt, ko darīt tālāk: kādu gaidīt vai braukt uz mājām, jo es vēl visu nedēļu slimības dēļ varēju gulēt mājās. Tad pēkšņi atvērās manas istabiņas durvis un ienāca kursa biedrs un labākais draugs Normunds Puķīte. Viņš man izstāstīja, kas šeit notiek, un teica, ka oficiāli mēs varam nebraukt uz barikādēm, bet stundu nebūs visu nedēļu. Vēl viņš teica, ka puiši uz Rīgu aizbraukuši iepriekšējā vakarā un viņš ir palicis, lai gaidītu mani, jo no visa kursa pirmdien tikai es vienīgais neesmu bijis skolā. Un vēl viņš teica, ka šodien plkst. 14 no tehnikuma atiešot autobusi uz Rīgu, lai nomainītu tos, kas aizbraukuši jau pirmdien. Mēs abi nospriedām, ka mums arī jābūt Rīgā uz barikādēm kopā ar kursa biedriem un pārējiem, kas aizstāvēja mūsu Dzimtenes sirdi — Rīgu.
Saģērbušies un iestiprinājušies, devāmies uz autobusiem. Pirms izbraukšanas vēl iekrāvām autobusos pārtiku, kas bija domāta tiem, kuri jau atradās Rīgā, un, protams, arī mums. Tieši 14 mūsu trīs autobusi devās ceļā. No audzēkņiem mēs bijām maz, varbūt kādi divdesmit, jo citi jau bija Rīgā. Pārējie bija mūsu pasniedzēji un vīri no pilsētas.
Ceļš uz Rīgu bija samērā drūms, neviens nekā daudz nerunāja. Paskatoties uz vīru norūpētajām sejām, varējām saprast, ka tur — Rīgā — nav nekāda joku dzīšana, bet viss notiek pilnīgi nopietni un neviens nezina, kas ar mums var atgadīties. Autobusā runāja, ka iepriekšējā naktī esot plosījušies omonieši un labāk pa nakti nevajagot iet barikādēm otrā pusē. Jo tuvāk nāca Rīga, jo drūmāki un nopietnāki mēs visi kļuvām. Mēs ar draugu tikai sarunājām, lai kas tur arī notiktu, mēs turēsimies kopā. Un tad jau šķērsojām Rīgas robežu. Visa uzmanība bija pievērsta apkārtnei. Bet nomalē nekas vēl nebija redzams. Pirmais iespaids par reālām barikādēm radās uz Vanšu tilta, kad ieraudzījām visu to tehniku, kas tur bija sadzīta. Lielie traktori ar piekabēm, smagās mašīnas, un tās visas piekrautas ar akmeņiem un betona bluķiem. Pāri tiltam varēja tikt katrā virzienā tikai pa vienu joslu. Mašīnas bija novietotas tā, lai vajadzības gadījumā, pabraucot uz priekšu vai atpakaļ, viss tilts tūlīt tiktu nobloķēts, un neviens krievu tanks tam pāri netiktu. Braucot pāri tiltam, redzējām nogurušo šoferu sejas, viņi darbināja savas mašīnas, lai tās būtu gatavas darbam. Ātrāk gribējās nokļūt pie saviem kursa biedriem, kas jau šeit ir pavadījuši vienu nakti un pusi dienas. Kur palika otri divi autobusi, es vairs neatceros, bet mūsu autobuss brauca gar krastmalu. Visos ieliņu galos, kas iznāca no Vecrīgas, arī bija sadzīta smagā tehnika. Un tad pēkšņi mūsu autobuss vienas tādas ielas galā apstājās. Tur jau blakus smagajām mašīnām un traktoriem stāvēja cilvēku bariņš. Kad mēs izkāpām no autobusa, viņi nāca mums klāt. Tie bija cilvēki, kurus mēs nomainījām. No mana kursa tur nebija neviena. Skatoties uz barikādēm no mūsu atrašanās vietas, nevarējām saprast, kā mēs tiksim tur iekšā, jo vienīgais ceļš, kuru mēs redzējām, bija pāri visai smagajai tehnikai. Tad nāca viens no mūsu pasniedzējiem un parādīja taciņu, pa kuru varēja nokļūt aiz barikādēm. Ielas gals bija aizbērts ar betona bluķiem, dzelzs stabiem, tie vēl bija aptīti ar dzeloņdrātīm un parastajām stieplēm. Lai nokļūtu barikāžu otrajā pusē, vēl bija jāšķērso nestabila koka laipa. Laipas galā stāvēja mans kursa biedrs un palīdzēja sievietēm un vecākiem cilvēkiem pa šo laipu pārvietoties. Kad gāju pa laipu, vidū stāvēja vēl viens puisis un laipas otrā galā vēl viens mans kursa biedrs. Aiz barikādēm sastapu vēl daudzus savus biedrus. Viņi pastāstīja, ka citi satikuši cilvēkus no savas dzimtās puses un aizbraukuši kopā ar viņiem mājās, bet noteikti vēl atgriezīsies. Mēs sargājām šo mazo ieliņu, kura bija viena no ieejām Vecrīgā.
Pirmais, ko ieraudzīju, kad nokļuvu barikādes otrajā pusē, bija liels ugunskurs. Tad tas dega tikai mazliet, jo pa dienu laiks bija samērā silts, un visi kaut ko darīja, lai sagatavotos pārlaist nakti. Citi nez no kurienes nesa malku, citi atkal nesa lielus akmeņus, kurus var mest, un krāva nelielās čupiņās pie ugunskura. Pēc sasveicināšanās ar pazīstamajiem arī mēs ķērāmies pie darba. Vēl tur pie māju sienām bija pieslieti mieti un dažādi dēļi, kuriem viens gals bija nodrāzts, lai varētu tos turēt rokās. Tie bija mūsu ieroči, un no tiem mēs varējām izvēlēties sev piemērotāko. Tos atstāja tie, kas jau bija aizbraukuši. Kad izvēlējos savu ieroci, noliku to sev zināmā vietā. Vēl mums, atbraukušajiem, paskaidroja, ka līdz 17.30, ja gribam iziet barikāžu ārpusē, mēs vēl to varam, jo pēc tam novāc dēļu tiltiņu un aizpin ar drātīm vienīgo eju. Tā būs ciet līdz otrā rīta 7.30.
Kad visi sagatavošanās darbi naktij bija pabeigti, varējām arī apstaigāt un apskatīt apkārtni. Diemžēl es Rīgu nepazīstu un tajā laikā nepievērsu uzmanību ne ielu nosaukumiem, ne vietām, kuras mēs apskatījām. Tie puiši, kas šeit jau bija, aizveda mūs paklausīties koncertu, kurš notika vienā no Vecrīgas laukumiem. Kad sāka krēslot, atgriezāmies savā postenī.
Ap plkst. 20 mani, manu draugu un vēl vienu kursa biedru viens no pasniedzējiem pasauca sānis un teica, lai ejam viņam līdzi. Kādus 50 metrus no ugunskura vietas mūrī bija vārtu velve ar lieliem koka vārtiem. Vārtiem bija arī mazās durtiņas, jo lielos vārtus nevarēja no ielas atvērt. Mēs iegājām iekšā pa mazajiem vārtiņiem un ar lielām pūlēm lielos vārtus atvērām. Pasniedzējs lika mums vārtus sataisīt, lai tie brīvi atvērtos un aizvērtos. Viņš paskaidroja, ka šis ir mūsu vienīgais atkāpšanās ceļš, ja gadījumā mūs ielenks no abām pusēm. Mūsu dežūra bija noteikta līdz pulksten 24, tad mūsu vietā nāca trīs citi puiši. Tad nu mēs savus "ieročus" izmantojām kā lāpstas un atrakām zemi tik tālu, lai atvērtu vārtus bez mazākās piepūles. Mēs sarunājām, kā katrs rīkosimies, lai visu izdarītu ātri un precīzi. Viens vērs vaļā vārtu vienu pusi, otrs — otru, bet trešais, kad mēs vārtus aiztaisām, nobultēs tos ar mietu, lai no ārpuses tos neatvērtu. Šajās četrās stundās mēs no vārtiem prom nedrīkstējām iet.
Ap kādiem 23 pie ugunskura sākās neparasta rosība. Mēs pasaucām vienu no puišiem, kas sēdēja pie ugunskura, un prasījām, kas tur notiek. Viņš teica, ka krastmalā ir viens smagais auto, pilns ar "vaņkām". Tiem visiem esot pat automāti. Nu, mēs domājām, tūlīt ies vaļā. Satraukums bija liels, bet mašīna aizbrauca. Pēc kādām 20 minūtēm aizsūtīju trešo no mums, lai izošņā, kas tur īsti notiek, un atnāk mums pastāstīt. Kad viņš atgriezās, teica, ka, pēc pasniedzēja domām, tie esot bijuši jauniesauktie un viņi devušies nodot zvērestu, lai uzticīgi kalpotu Padomju Savienībai. Plkst. 24 nodevām savu maiņu un devāmies pie ugunskura, lai pārspriestu pirms stundas notikušo. Visi puiši bija ļoti kaujinieciski noskaņoti, jo mēs taču aizstāvējām savu Dzimteni — Latviju.
Taču tas nebija vienīgais pārsteigums, kas mūs sagaidīja. Pēc kādas stundas bija jauna trauksme. Gar krastmalu brauca krievu "bobiks", ruporā sauca visādus lamuvārdus un vēlāk pat izšāva pāris šāvienus.
Pēc šā notikuma pārējā nakts pagāja mierīgi. Mēs visi sēdējām ap ugunskuru, saspiedušies bariņā, lai būtu siltāks, un gaidījām rītu.
Kad visi uztraukumi bija aiz muguras un mēs nomierinājāmies, pēkšņi ļoti sagribējās ēst. Un tad ap kādiem plkst. 4 kā uz burvju mājienu parādījās trīs pavecākas sievietes ar diviem lieliem groziem, pilniem ar maizītēm, un diviem termosiem, kuros bija liepziedu tēja. Mūs pārsteidza tas, ka viņas bija krievietes. Viena no tantiņām teica, ka mēs taču vēl esam bērni, un sāka ap mums rosīties. Citam sakārtoja cepuri, citam šalli, un skubināja mūs ātrāk ķerties pie ēšanas. Vēl viņas teica, lai mēs ēdam droši, jo ēdiens nav saindēts, un mēs varam apēst visu, jo citās vietās arī ir tādas pašas sievietes, kas atnes ēdienu tiem, kuri ir uz barikādēm. Tā nu mums nācās abus grozus izēst tukšus, jo ātrāk viņas prom negāja. Šīs sievietes mani ļoti aizkustināja, jo mēs taču šeit cīnījāmies pret iekārtu, kuru viņas dievināja.
No rīta 7.30 atlika atpakaļ koka laipu, attina drātis, un varēja atsākties kustība. Pie laipas atkal dežurēja trīs puiši. Ap pulksten 9 viens no pasniedzējiem teica, ka tie, kas grib, var tagad braukt atpakaļ uz Kandavu, bet no mums neviens vēl nebrauca. Mēs ar draugu uz Kandavu aizbraucām pēcpusdienā, jo negulētā nakts bija darījusi savu un nogurums tiešām bija liels.
Otras dienas rītā es braucu mājās, jo nebiju vēl pilnībā atguvies no slimības, bet par spīti visam arī es Latvijas atbrīvošanā esmu devis mazu daļiņu. Vēlāk uzzināju, ka citi puiši vēl bija braukuši uz Rīgu katrs no savas dzimtās puses. Es tur nebiju ilgi, tikai apmēram diennakti, bet man nebūs kauns par šo diennakti kādreiz pastāstīt saviem bērniem un mazbērniem. Tālākos notikumus noskatījos pa televīziju un esmu ļoti gandarīts, ka mēs uzvarējām.
Pierakstījusi J. Locāne
