Apsolītā zeme jeb kā iecerēja pasūtījumu veikalus un kas no tā iznāca
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Nav šaubu, ka ikvienam no mums daudz ērtāk iepirkties savas darbavietas pārtikas kioskā (ja, protams, tāds ir) nekā nogurušam vakarā vēl «ķemmēt» pilsētas patukšos veikalus, lai ko lūkotu ģimenes vakariņu galdam. Un tas ir arī viens no tirdzniecības darbinieku galvenajiem uzdevumiem: rūpēties par pircēju ērtībām, lai ekonomētu viņu laiku. Tāpēc daudzviet uzņēmumos organizētas pārtikas bufetes, kioski, bet apsviedīgākās arodbiedrības iemānās pat rīkot izbraukuma tirdzniecību.
Atskatīsimies netālā pagātnē. Piemēram, 80. gadu sākumā blakus jau minētajām tirdzniecības pakalpojumu formām klāt nāca jauna: Rīgā organizēja vairāk nekā 30 pasūtījumu veikalus. Tirdzniecības ministrijas iecere bija apmēram šāda: no rīta, ejot uz darbu, vai pa telefonu pircējs izdara pasūtījumu un vakarā viņam izdevīgā laikā to izņem. Nekādas galvas lauzīšanas, kur ko dabūt, jo visi nepieciešamie pārtikas produkti — gaļas izstrādājumi, siers, saldumi, tēja utt. — nopērkami uz vietas vienā veikalā. Lai ekonomētu pircēju laiku, iecerēja pat pasūtīto pēc pieprasījuma piegādāt mājās.
Ideja, protams, skaista. Bet kā tad īstenojusies dzīvē? Lai noskaidrotu, iegriezos 75. pasūtījumu veikalā Lāčplēša ielā 51 kā ierindas pircēja. Pulkstenis rādīja desmito rīta stundu un, kā vēstīja informācija, pasūtījumu pieņemšana ik dienas ilgst no astoņiem rītā līdz divpadsmitiem. Neko nokavējusi nebiju, tāpēc lūkoju, ko varētu pasūtīt. Pārdevēja man piedāvāja vairāku veidu sīrupus un šokolādes, zivju konservus, augu eļļu, marinētos kāpostus, melno tēju, kafiju, iebiezinātu ar pienu un cukuru. Jā, bet tas viss taču vairāk piederas desertam. Kā tad ar gaļu, desu, sieru?
— No rīta bija. Bet šos produktus jau pasūta vispirms, — paskaidroja pārdevēja.
— Cikos man būtu jānāk, lai tos varētu pasūtīt?
— Cik zinu, tad rinda pie veikala sāk veidoties jau pēc sešiem no rīta.
— Jā, tā tas ir, — apstiprināja veikala vadītāja Nadežda Glušņova. — Pasūtījumu daudzums ir stipri ierobežots. Ik dienas pieņemam 300—350 pasūtījumu. No tiem pusi pa telefonu. Tāds ir noteikums. Ja dienā desu iedala tikai 100 kilogramu, tad pēc pilsētas izpildkomitejas vietējo tirdzniecības uzņēmumu pārvaldes noteiktajām normām tās pietiek 50 rindā stāvētājiem. Arī ar gaļu mūs nelutina. Kāpēc šos produktus nevaram pasūtīt vairāk? Kur tad lai tos ņem? Ražotāji pieprasīto dot nespēj.
Reizēm domāju: varbūt vajadzētu slēgt līgumus ar kolhoziem par gaļas un desu piegādi par līgumcenām. Lai arī dārgāk, bet vismaz būtu, ko piedāvāt. Tomēr no šī nodoma atteicāmies, jo lauku saimniecībām jau arī žāvēts desu luņķis vai cūkgaļa pa zemi nemētājas. Un no tā, ka mēs tirgotos ar preci par līgumcenām, ciestu arī pircēji. Kad no rīta sastājusies garumgarā rinda, redzam, ka vairums tie ir veci ļaudis. Viņiem pensijas mazas, tāpēc komisijas desas nav pa kabatai. Bet pie mums produkti tikai par valsts cenām.
Vispārējais ikdienā nepieciešamo preču deficīts kā uz delnas redzams ne vien pārtikas preču veikalu tukšajās letēs, bet arī šajos pasūtījumu galdos.
— Salīdzinot ar citiem veikaliem, esam tādā kā izredzēto lomā. Netirgojam to, kas ir citur: miltus, rīsus, dārgos konservētos gurķus, tomātus un citus produktus. Mums pārsvarā dod . . . deficītu. Gandrīz ik dienas tirgojam gaļu, desu, sieru, šokolādi, konfektes. Reizēm mēdz būt raugs, kafija, alkoholiskie dzērieni. Tā turamies virs ūdens un sekmīgi pildām plānus. Ja deficīta nebūtu, neviens uz pasūtījumu veikaliem nenāktu, — tāds ir 75. veikala vadītājas Nadeždas Glušņovas viedoklis.
Te nu gribētos tirdzniecības darbinieces viedoklim oponēt. Protams, garās rindas rītos pie pasūtījumu veikaliem daudzējādā ziņā ir pateicoties tam, ka pircējam, pāris stundas pie šo tirgotavu durvīm nostāvot, ir diezgan droša garantija, ka vakarā mājās varēs nest gan gaļas izstrādājumus un sieru, gan arī citus uzturā nepieciešamos produktus. Protams, ka tas ir nožēlojami, ka mums jālauza galvas, kur ko nopirkt, tā vietā, lai mierīgi ieietu veikalā un izvēlētos sev nepieciešamo. Bet diemžēl realitāte ir realitāte un šādā situācijā esam spiesti izgrozīties, kā nu katrs protam un varam un cik katram maks atļauj. Lai arī pasūtījumu galdu iespējas nav nekādas lielās, tomēr daļai cilvēku šie veikali palīdz sagādāt sev iztikas minimumu, kad pensija ir tik niecīga un tuvējā veikalā desu neatved pat nedēļu.
Taču ne par katastrofālo preču deficītu es gribētu runāt. Ne jau iespēja kaut vai šobrīd nelielai iedzīvotāju daļai nopirkt ikdienā nepieciešamos pārtikas produktus radīja ideju par pasūtījumu veikaliem. Normālos apstākļos, kad tirgotavās plaukti vai lūstu no preču pārpilnības, tā būtu ļoti dzīvotspējīga, jo pircējiem ērta un izdevīga.
Patiesi, kāpēc gan neizmantot iespēju, no rīta, uz darbu ejot, vai pa telefonu izdarīt pasūtījumu? Protams, lieliski būtu, ja pirkumu pircējam izdevīgā laikā piegādātu arī mājās. Jā, bet tas būtu tad, kad veikalos visa būtu gana un veikala darbinieki lauzītu galvas, kā preci vairāk pārdot. . .
Diemžēl tagad skaistā ideja par pasūtījumu veikaliem piepildījusies visai bēdīgā formā. Pircēju pievilināšanai kalpo ikdienā grūti nopērkamie pārtikas produkti, turklāt smieklīgi niecīgos daudzumos. (Starp citu, 75. veikals vienīgais sniedz šādu pakalpojumu iespēju visā Maskavas rajonā!) Laika ekonomijas vietā cilvēkiem rindās jāstāv ne vien agri no rīta, bet arī piecos, sešos vakarā, kad, nākot no darba, visi steidz iegādāto izņemt. Pasūtījumu izdarīt pa telefonu izdodas tikai retajam, jo šim nolūkam veikalos atvēlēts tikai viens tālrunis, kas praktiski visu laiku ir aizņemts. Nezin kāpēc Tirdzniecības ministrijas kabinetos izdomāts noteikums, ka pirkt drīkst ne mazāk par trim lietām. Blakus gaļas kilogramam gribi negribi jāņem kaut vai pudele minerālūdens un simts grami konfekšu. Kur nu vēl iecere par pasūtījumu piegādi mājās! Transporta, benzīna un šoferu trūkuma, kā arī citu neatrisinātu problēmu dēļ šis jautājums dzīvē tā arī nerealizējās.
Bet pats absurdākais, rnanuprāt, ir tas, ka pasūtītāji rīta agrumā, pulcējoties aiz slēgtajām veikala durvīm, var tikai minēt, ko varēs nopirkt un vai vispār ko varēs nopirkt. Kāpēc iepriekšējā vakarā par gaidāmajām precēm pie ziņojuma dēļa nevarētu izlikt informāciju? Pasūtījumu veikalu darbinieki aizbildinās, ka viņi gan izdarot pasūtījumu, bet ko un cik daudz atvedīs, tas esot zināms tikai no rīta.
Un vēl — desmitos no rīta 75. veikalā gaļas produktus pasūtīt vairs nevarēja, bet, izejot uz Aleksandra Čaka ielu, izbrīnīti vēroju, kā no šī paša veikala noliktavas telpām pārdevēja tirgoja divu šķirņu desu.
— Tie ir iepriekšējās dienas neizņemtie pirkumi, — man paskaidroja. — Desu pārdevām arī vakar pirms veikala slēgšanas. Ļoti daudz cilvēku pie mums iegriežas tāpat bez pasūtījumu zīmēm, cerēdami, ka prece atvesta vairāk. Pāri palikušos produktus pārdodam visiem, kas vēlas. Tiesa, tas negadās bieži.
Protams, kad vakaros nākam no darba, veikalos labākajā gadījumā ir piena produkti, zivju konservi, bet nereti tajos trūkst pat dienišķās maizes. Tad pasūtījumu veikali kalpo par tādu kā glābšanas riņķi, jo varbūt tur kāds mazumiņš ir palicis pāri . . .
Kādu likteni pasūtījumu veikaliem prognozē tirgotāji augstākos kabinetos?
Tirdzniecības ministrijas organizācijas nodaļas priekšnieka vietniece Veronika Rudkovska:
— Tādā formā, kādā tie eksistē šobrīd, tie sevi neattaisno. lespējams, ka pasūtījumu veikalus vajadzētu pārprofilēt. Bet tā jau ir Rīgas pilsētas izpildkomitejas vietējo tirdzniecības uzņēmumu pārvaldes darīšana. Ministrija par to neatbild. Visa patstāvība tagad dota vietējām padomēm.
Tātad atbildi uz jautājumu, kādā formā un vai vispār turpmāk pastāvēs pasūtījumu veikali, var sniegt paši saimnieki — pilsētas vietējo tirdzniecības uzņēmumu pārvalde? Sarunās ar šīs iestādes atbildīgiem darbiniekiem nācās secināt, ka par pasūtījumu galdu darbību tā īsti neviens padomājis nav. Kur nu līdz tādai tirdzniecības pakalpojumu formu greznībai, ja tirgotājiem klāt nākušas klapatas par cukura, ziepju un veļas pulvera taloniem, ja katastrofāli trūkst preču, ko pārdot, un plaukti stāv pustukši. Tieši šo apsvērumu dēļ pēdējos gados Rīgā sākusies pasūtījumu veikalu pārprofilēšana. No vairāk nekā 30 šāda veida tirgotavām pašreiz darbojas vairs tikai deviņas. Vai ideju izgāza katastrofālā preču nepietiekamība un ar transportu saistītās problēmas? Ja atceraties, tad arī pasūtījumu veikalu organizēšanas laikā — astoņdesmito gadu sākumā — taču nekāda produktu pārpilnība nebija. Uz ko cerēja tirdzniecības darbinieki?
— To, ka kādreiz būs tik tukšas letes, nedomājām nekad.
Visi taču ticējām, ka dzīve ies augšup. Izrādījās, ka notiek otrādi. Pirmajā gadījumā ideja par pasūtījumu galdiem būtu bijusi labs aizsākums dažādu tirdzniecības pakalpojumu formu organizēšanai un pilnveidošanai. Bet tagad? Dažs varbūt sacīs, ka šie veikali vairāk gan izskatās nevis pēc jaunas, progresīvas pakalpojumu formas, bet gan pēc cilvēku ķircināšanas. Taču citi iebildīs — kaut neliels, bet tomēr mūsu trūcīgās ikdienas ielāpiņš, lai kaut dažreiz aizpildītu tukšo ledusskapi. Es piederu pie tiem, kuriem tuvāks otrais variants, un negribētu, ka šis raksts būtu veltījums pēdējiem deviņiem «mohikāņiem» pilsētā gandrīz vai ar miljons iedzīvotāju.
Bet ideja par pasūtījumu galdiem preču pārpilnības apstākļos citur pasaulē veiksmīgi īstenota, lai veikaliem piesaistītu pēc iespējas vairāk pircēju. Tas taču ir lieliski — vienviet iegādāties ģimenes azaidam nepieciešamo! Tāpēc ceru, ka 20. gadsimta pēdējā desmitgadē, īstenojot ekonomikas pārkārtošanas politiku, mēs beidzot nostāsimies uz kājām un sāksim dzīvot labāk, bagātāk. Un tad ideja par jaunu tirdzniecības pakalpojumu formu — pasūtījumu veikaliem nepaliks vien neaizsniedzams sapnis.
Inese JANKEVICA
