Sergejs Jegorjonoks. Runa LTF 1. kongresā
|
| ||||||||||||||||||||||||
|
Augsti godājamie tautieši, mani mīļie nacionālisti, šovinisti un ārvalstu spiegi! (Aplausi, smiekli.)
Laika trūkums neļauj man pilnībā atsegt problēmu, kurā esmu gatavs iedziļināties. Atļaujiet man tikai vispārējās līnijās iezīmēt savu koncepciju. Domāju, ka izvērsta rūpnieciskās demokrātijas koncepcija var kļūt par derīgu papildinājumu Tautas frontes Programmai.
Rūpnieciskā demokrātija jeb reāla cīņa par strādnieku varu ikvienā atsevišķā uzņēmumā obligāti ietver šādus nosacījumus: pirmkārt, tiesiski nodrošinātu strādnieku varu uzņēmuma ietvaros, otrkārt, šādas varas ekonomisko nodrošinājumu, treškārt, strādnieku kā patstāvīga politiska subjekta piedalīšanos reālajā politiskajā cīņā kā uzņēmuma ietvaros, tā arī ārpus tā.
Pirmais. Par tiesisko nodrošinājumu. Gan jaunie, gan vecie likumdošanas akti ar savu deklaratīvo raksturu tā vai citādi pastāvīgi tika virzīti uz šķietamu strādnieku tiesību palielināšanu, bet to patiesais nolūks ir bijis pilnīgi pretējs. Strādnieka atkarība no administrācijas pastāvīgi pieaug. Rūpīgi studējot likumu izmaiņas, redzams, ka tie strādnieku faktisko ekspluatāciju pastiprina. Nepieciešams mūsu kopīgās pūles virzīt uz šādu likumu saišu saraušanu. Pasaules prakse pietiekami skaidri pierādījusi, ka brīvs strādnieks savu darbu veic daudz labāk nekā strādnieks, kas faktiski padarīts par mēmu darbagalda un administrācijas piedēkli. Cīņa par strādnieku varas tiesisku nodrošinājumu uzņēmumos ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas varētu nodrošināt mūsu kopīgo uzvaru.
Otrais. Ekonomiskais nodrošinājums. Runāt par strādnieku varas tiesisko nodrošinājumu un nemeklēt ekonomiskās sviras, lai strādnieki varētu iesaistīties reālā cīņā par varu uzņēmumos, nozīmētu nepateikt neko. Strādnieki var kļūt par noteicējiem uzņēmumos tikai tad, ja šie uzņēmumi kļūst par viņu īpašumu. Tad viņi tiešām padzīs no ceļa katru, kas tikos pēc šī īpašuma. Lai uzņēmums kļūtu par strādnieku īpašumu, samaksa par darbu jāorganizē nevis pēc tarifa likmēm, bet pēc katra strādājošā reālā ieguldījuma galaprodukta vērtības radīšanā. Tas ir gaužām vienkāršs rēķins. Un tikai mūsu politiskie oponenti šo vienkāršību tīšuprāt nesaskata. Piemēri man ir, bet es tos neminēšu.
Rodas jautājums: vai katrs uzņēmums spēj pāriet uz tādu apmaksas sistēmu un patiesi aktivizēt strādniekus? Atbildēšu: nē. Un tieši tas ir žogs, aiz kura mūsu cienījamais oponents slēpj savu varu. Uzņēmumi, kuri pašlaik strādā labi, nevar būt atsaucīgi mūsu vēlmēm. Šie uzņēmumi pagaidām jāatstāj mierā. Kamēr cilvēkam ir labi, viņš pasaules cīniņos nemetīsies. Uzņēmumi, kuri faktiski atrodas bankrota priekšā, arī neielaidīsies strādniekam labvēlīgās pārmaiņās, jo tās var novest pie to bojāejas. Šīs divas uzņēmumu grupas būs mūsu objektīvie pretinieki, un tieši uz tām balstīsies oficiozā politika. Attieksmi pret šiem uzņēmumiem esmu iztirzājis savā ekonomiskajā koncepcijā neformālās Tautas frontes kongresā, un, ja šo koncepciju mani kolēģi neformāļi publicēs, katram būs iespēja ar to iepazīties un konstruktīvi pastrīdēties ar tās autoru. Pašlaik pievērsīšos citam jautājumam. Šīs divas uzņēmumu grupas būs spiestas palikt ārpus aktivizācijas loka, jo to kolektīvi objektīvi būs pret aktivitāti (protams, subjektīvās aktivitātes faktoru neviens nevar izslēgt).
Lai vēlreiz koncentrētu uzmanību uz galveno šis iedaļas jautājumu, atkārtoju: par pievadmehānismu cīņā par strādnieku varu uzņēmumā jākļūst uzņēmuma pārejai strādnieku īpašumā un darba samaksai kā uzņēmumpeļņas daļai.
Trešais. Strādnieku iesaistīšanās reālajā politiskajā cīņā. Lai strādnieks savā uzņēmumā pārņemtu varu, nepieciešama viņa dalība politiskā cīņā par šo varu.
Iegūstot tiesiskas garantijas uz ekonomisku nodrošinājumu, strādnieks šajā cīņā noteikti iesaistīsies. Tad vēl atliek jautājums, par ko un kā cīnīties, precīzāk, ar ko un pret ko cīnīties. No vienas puses, strādnieku cīņai jātiek virzītai pret uzņēmuma administrāciju — līdz tās pilnīgai pakļautībai strādnieku, t. i., ekonomikas interesēm. No otras puses, pret pašiem strādniekiem un inženiertehniskajiem darbiniekiem, t. i., pret tiem cilvēkiem, kuri, piederot šai videi, izmanto to vienīgi kā aizsegu un īstenībā ir tikai naidīgi: kavē darbu, dzer vai, atrodoties darbā, nepārstāv vis strādnieku, bet gan grupu vai personīgās intereses, kas vērstas pret kopīgo lietu.
Trešais politiskās cīņas virziens ir pret valsti, t. i., pret augstāko ierēdniecību un valdības institūta varu, lai reāli panāktu pilnīgu patstāvību. Piespiest augstākos varas orgānus kalpot zemākstāvošo, nevis savām pašu interesēm.
Visu šo uzdevumu atrisināšana iespējama tikai tad, kad, pirmkārt, arodbiedrību komitejas piederēs pašiem strādniekiem un panāks pilnīgu decentralizāciju. Uzņēmuma arodorganizācijā nedrīkst atrasties administrācijas pārstāvji — tiem jārada sava arodbiedrība, bet ārpus uzņēmuma teritorijas. Arodbiedrības komitejām jābūt savam īpašam streiku fondam un jāaizstāv tiesības uz streiku. Jāizstrādā speciāls likums, kas regulē streiku kārtību un konfliktu risināšanu.
Otrkārt, uzņēmumos jādarbojas nevis tādām padomēm, kādas ir pašlaik, bet gan padomēm, kas izstrādā uzņēmumu iekšējo spēku kompromisa modeli. Tas nozīmē — strādniekiem, inženiertehniskajiem darbiniekiem un administrācijai vajadzīgas patstāvīgas padomes vai klubi, kur tiek izstrādāta šo grupu politika uzņēmumā. Bet darba kolektīva padome izstrādā kompromisa līgumu, kas apmierina visas puses. Šāda padomes darbība ļaus izvairīties no nevajadzīgiem konfliktiem un saasinājumiem. Pašreizējo padomju darbība diskreditē to jēgu un dažādu grupu attiecības noved līdz atklātām vai pusapslēptām sadursmēm, bet šādām sīkām sadursmēm mēdz būt smagas sekas.
Treškārt, strādniekiem savai varai jāpakļauj arī uzņēmumu partijas komitejas. Šis politiskais orgāns tiešām var palīdzēt gan valstij, gan strādniekiem, ja nebūs vairs gļēvs statists augošajā strādnieku šķiras sašutuma procesā, bet palīdzēs ietekmēt oficiozo trulo ietiepību, ja negaidīs eksploziju, bet risinās strīdu pārrunu kārtībā. Pateicos par uzmanību. (Aplausi.)
