Dozimetru nav
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Mēs, Latvijas iedzīvotāji, pašlaik atrodamies 30 kilometru zonā no Černobiļas, kurā ir paaugstināta radioaktivitāte. Šeit mūs nosūtīja uz sešiem mēnešiem Rīgas, Saldus un Daugavpils kara komisariāti. Mēs esam divpadsmit cilvēki, kas strādā radioaktīvajā zonā jau kopš 12. janvāra. Šajā laikā paveikts ne mazums darba. Taču esam neapmierināti ar to, ka mums nav zināms, cik liels šeit ir radiācijas fons. Neviens to nepasaka un nav pat speciālista, kam ar to būtu jānodarbojas. Mēraparāti ir, bet tie ir bojāti un nav precīzi. Dozimetri gan nav redzēti. Uzskatām, ka tas ir noziegums pret cilvēkiem.
Tāpat neesam mierā ar to, ka virsniekiem te jāuzturas tikai divi trīs mēneši, bet mums — seši. Vai nu mēs esam otrās šķiras cilvēki, vai arī — divreiz izturīgāki par pārējiem. Virsnieks, nosēdējis štābā trīs mēnešus, saņem tādu pašu ierakstu par apstarojuma devu kā vienkāršais zaldāts, kas strādā pilnīgi nezināmos apstākļos un atrodas šeit pusgadu. Mēs prasām izskatīt šo jautājumu ne tikai sevis dēļ, bet arī to cilvēku vārdā, kam uz šejieni būs jābrauc turpmāk. Vai tiešām mūsu ir tik daudz, ka vēl kādam būtu jādodas uz radioaktīvo zonu zaudēt savu veselību? Par to šeit neviens neatbild. Armijas vadība vienmēr atradīs iespēju izvairīties no atbildības.
Lūdzam jūsu palīdzību cerībā, ka esam pēdējie, kas šeit atrodas piespiedu kārtā.
Seko paraksti. Vēstules autori vēlas, lai tos nepublicētu, – jo tas var izraisīt attiecīgu pretreakciju no armijas ierēdņu puses.
Latvijas Cilvēka tiesību aizstāvēšanas līga aicina visus, kas tikuši nosūtīti uz Černobiļu, sniegt ziņas par sevi, lai, apkopojot so informāciju, ne tikai darītu zināmu sabiedrībai šā nozieguma kārtējos atmaskojošos materiālus, bet arī realizētu jūsu tiesību aizstāvību.
