Elmārs Grēns. Runa LTF 1. kongresā
|
| ||||||||||||||||||||||||
|
Cienījamie delegāti, viesi, dāmas un kungi! Maza atkāpe. Tā kā esmu autovadītājs, svinīgi pasludinu, ka no šīs dienas posmā starp Raiņa un Padomju bulvāri pa Brīvības ielu es nebraukšu. (Aplausi.)
Zinātne ir kultūras sastāvdaļa, ne tikai ražošanas spēks un tehniskā progresa garants. Zinātne, tāpat kā kultūra, ir nacionāla bagātība. Tā tam vajadzētu būt. Taču jāatzīst, ka zinātne Latvijā un ne tikai Latvijā vien sevi jūtami diskreditējusi, zināmā mērā pat zaudējusi tautas uzticību. Tā stipri vien tehnokratizējusies, nonākusi valsts birokrātiskā aparāta kontrolē un vadībā. Vai mēs nebijām starp tiem, kas netieši veicināja apkārtējās vides un ļaužu apziņas piesārņošanu? Vai tie nebija Latvijas zinātnieki, kuri pazīstamo ekonomistu Paulu Dzērvi 1959. gadā izsvītroja no Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļu saraksta? Atcerēsimies, akadēmiķis Andrejs Saharovs savā laikā netika izslēgts no PSRS Zinātņu akadēmijas. Domāju, ka mūsu Zinātņu akadēmijai jādzēš savs kauna traips un jo drīzāk jāatjauno, kaut arī ar liktenīgu nokavēšanos, Pauls Dzērve Latvijas Zinātņu akadēmijā kā tās loceklis. (Aplausi.)
Pēdējā laikā Latvijas zinātnieki uzsākuši aktīvu un arī rezultatīvu cīņu pret vides piesārņošanu. Atcerēsimies vairāku zinātnieku akciju Daugavpils HES celtniecībā, sabiedrības uzmanības pievēršanu Olaines, Jūrmalas, Ventspils draudošajam ekoloģiskajam stāvoklim. Taču ir arī otra veida ekoloģija. Tā saistīta ar ļaužu apziņas piesārņošanu. Vai no mūsu zinātnieku vidus nenāca tādi apgalvojumi, ka, lūk, 1941. un 1949. gada deportācijās Latvijā bijuši zināmi pārspīlējumi, taču pašas par sevi, redziet, tās izrādījušās nepieciešamas, un tātad attaisnojamas? Vai atkal — 1939. gada līguma un 1940. gada notikumu Latvijā zinātniska analīze. Vai tiešām daži cienījami vēsturnieki nesaprot, ka viņu dotā faktoloģija un argumentācija, maigi izsakoties, ir šur tur vienpusīga? Vai Višinska klātbūtne 1940. gada jūnija notikumos Latvijā pati par sevi nenoteica notikumu attīstību un raksturu viņam vēlamā virzienā? Neatkarīgi no tā, bija vai nebija revolucionārā situācija.
Es nezinu, kā bija ar revolucionāro situāciju toreiz, 1940. gadā, toties skaidri redzu, ka revolucionārā situācija ir šodien. (Aplausi.) Turklāt nevis atvesta no kaut kurienes, bet radusies tepat uz vietas. Tauta prasa mūsu vēsturniekiem vispirms faktus, objektīvu, patiesu notikumu analīzi. Tai skaitā arī par divdesmito un trīsdesmito gadu Latviju — savā veidā neērtu un tādēļ noklusējamu periodu mūsu tautas dzīvē. Par to vajadzētu runāt un rakstīt. Un te mēs nonākam pie zinātniskuma jēdziena. Zinātnei kā patiesības meklētājai vajadzētu būt neatkarīgai, visumā brīvai no ideoloģijas un politikas ietekmes. Manuprāt, tēze par zinātnes šķirisko un partijisko raksturu ir politiska, bet ne zinātniska kategorija. Tas ir strīdīgs jautājums, taču šī tēze ir jāpārskata. Protams, zinātnes piedalīšanās politisku jautājumu analīzē un izstrādē ir vajadzīga. Taču, ja zinātnieks tiek pieaicināts nevis kā palīgs pie izstrādes un vērtēšanas, bet, lai pamatotu kādu programmu vai viedokli, tiek pārkāpts viens no vissvarīgākajiem zinātniskā darba principiem, zinātniskā objektivitāte. Lai atceramies, pa kādām iznīcinošām sekām, arī, starp citu, Latvijā, ideoloģisko un politisko kritēriju diktāts noveda tādas zinātnes kā ģenētiku un vēl īsti nedzimušo kibernētiku. Šodien situācija mainījusies un eksaktās zinātnes visumā attīstās brīvi, bez ideoloģiska spiediena. Taču zinātnes politizācijas recidīvi vēl dzīvo mūsu sabiedriskajās zinātnēs — vēsturē, ekonomikā, filozofijā. Man šķiet, lieki te būtu meklēt konkrētus piemērus, jo lielās devās tos piegādā ikdienas prakse.
Zinātne var sevi tikai diskreditēt, piedaloties svarīgu problēmu risināšanā ar neefektīvām un savu laiku pārdzīvojušām metodēm. Nesen republikas sabiedrība tika iepazīstināta ar Latvijas PSR ekonomiskās un sociālās attīstības koncepciju laikā līdz 2005. gadam. Latvijas Zinātņu akadēmijā ar to sasaucas Ekonomikas institūta izstrādātā Latvijas PSR Zinātniski tehniskā progresa kompleksā programma. Jau virspusējas iepazīšanās gaitā rodas šaubas, vai minētie dokumenti radušies nopietnas un mūsdienīgas analīzes rezultātā. Apšaubot atsevišķu skaitlisko rādītāju realitāti un sasniedzamību, kā arī vajadzību pēc tik sīkas detalizācijas, kāda ir šajos dokumentos, rodas pamatots jautājums — vai tiešām šīs prognozes nebūs atkarīgas no tā, kā nākotnē pārveidosies pati saimnieciskā vadības sistēma mūsu republikā? Te nonākam pie zinātnes kvalitātes. Republikā daudzās nozarēs zinātne attīstās savdabīgas monopolizācijas apstākļos, bez iekšējas konkurences, un izvairās no ārējas sacensības, no salīdzināšanas ar pasaules zinātni. Tas neizbēgami noved pie zinātnes līmeņa krišanās, pie kritēriju pazemināšanās. Un, ja ir tādi zinātniskie kolektīvi, kas, nedodami kaut cik jūtamu ieguldījumu Padomju Savienības un pasaules zinātnē, turklāt darbojas atrauti no republikas saimniecības un kultūras vajadzībām, tad tādi kolektīvi nodara mums divkāršus zaudējumus.
Visumā jāatzīst, ka republikas Zinātņu akadēmijas un augstskolu zinātnei, visai zinātnei kopumā, nezaudējot augstu zinātnisku prasīgumu un darbojoties nozīmīgu Vissavienības programmu ietvaros, kas ir ļoti svarīgi, vairāk jāpievēršas Latvijas konkrētām vajadzībām gan tehnikas, gan sociālajā un kultūras jomā. Jaundibināmā Latvijas Zinātnieku savienība, kas apvieno visdažādāko profesiju sociāli aktīvus zinātniekus, kuriem rūp mūsu Dzimtenes nākotne, atbalsta Latvijas Tautas frontes Programmu un paredz cieši sadarboties ar to, veidojot tās zinātnisko ekspertu kodolu. Latvijas Zinātnieku savienības pamatā, mūsuprāt, jābūt šādiem uzdevumiem: iestāties par zinātnisko objektivitāti jebkura sabiedriski svarīga jautājuma risināšanā; prasīt zinātnieku atbildību sabiedrības priekšā par savu darbu; izstrādāt priekšlikumus par svarīgiem republikas tautsaimniecības zinātnes un kultūras jautājumiem; organizēt neatkarīgu zinātnieku ekspertīzi par jau izstrādātiem projektiem, lēmumiem un koncepcijām; celt zinātnes prestižu sabiedrībā un zinātnieku sociālo aktivitāti; vērsties pret birokrātiju un elitārismu zinātnē; iestāties par plašu demokrātiju zinātnieku sabiedrībā un tos organizācijās. Mēs dzīvojam strauju pārvērtību laikmetā, kurn varam raksturot kā jaunu tautas atmodu. Uz priekšu saucošais emocionālais lādiņš šodien dominē pār zinātnieku analīzi un vēsu prātu. Pirms četriem mēnešiem paplašinātā Rakstnieku savienības plēnumā tikai daži runātāji atļāvās visai bikli ieminēties par Tautas frontes vai kustības lietderību. Šodien tā jau ir atzīta realitāte. Taču šis spēks, šī tautas enerģija lai neaizplūst vienīgi runās, mītiņos un diskusijās. Šodien nepieciešama rīcība. Skaidru mērķu aicināta, reālas programmas vadīta rīcība visās tās iespējamās formās. Tikai tad ieceres pārtaps ieguvumos, tikai tad pretspēks mūs arī uzskatīs par spēku, tikai tad tauta ticēs mūsu mērķu sasniedzamībai, tikai tad Tautas fronte no organizācijas pārtaps par īstu Tautas kustību. (Aplausi.)
