Pases uz pīķiem
|
No Nīcas izbraucām 17. janvāra pusdienas laikā, atgriezāmies 18. janvāra vakarā. Kad braucām uz Rīgu, cilvēkos bija sašutums par to, kas bija noticis Viļņā. Mēs nepārzinājām tā brīža situāciju, jo viss varēja notikt, bet es biju pārliecināts, ka man tur ir jābūt. Tur atradāmies visu vakaru, nakti un rītu. Uz barikādēm brauca lielākā daļa mūsu skolas skolotāju.
Kad aizbraucām uz Rīgu, es iegāju frakciju ēkā, pretī Augstākās Padomes namam, lai pieteiktu mūsu ierašanos. Mums norādīja vietu Vecrīgā — Mazajā Pils ielā pie Doma laukuma. Saistoši bija tas, ka stingri noteica mūsu atrašanās vietu. Barikāžu koordinators teica: "Tur ir mieti, ja jums vajadzēs, tad izmantojiet." Tikko apmetāmies norādītajā vieta, tur nobāzējāmies, tūlīt klāt bija vietējie iedzīvotāji, kas cienāja ar kafiju, lai mēs sasildītos. Cilvēki piedāvāja pīrādziņus un maizītes. Pa radio izskanēja ziņa, lai uzmanās no atsevišķiem kafijas piedāvātājiem, jo it kā kafijai varētu būt pieliktas toksiskas vielas.
Uz barikādēm visi jutāmies savstarpēji pazīstami. Nodibinājām kontaktus ar līdzbiedriem. Gājām skatīties Ministru Padomi. Tā bija nobloķēta ar smagajām mašīnām. Interesanti likās tas, ka mašīnu kastēs stāvēja vīri ar mietiem rokās. Visapkārt bija ļoti daudz cilvēku. Lai kaut kur piekļūtu, dažkārt pat vajadzēja līst caur mašīnu apakšām, pāri visādiem dzelžiem un drātīm. Visapkārt bija izpalīdzības un izpratnes gaisotne.
Tajā pašā naktī sākās karš Irākā. Pienāca informācija, ka pie Vecmīlgrāvja tilta ir notikusi apšaude. Par gulēšanu vai snaušanu nebija ko domāt. Nakts bija auksta. Iekurinājām ugunskuru, iekārtojāmies tā, lai būtu kur apsēsties.
Devāmies arī uz Doma baznīcu, kurā bija daudz mediķu baltos halātos. Mediķu klātbūtne bija vajadzīga gadījumam, lai varētu operatīvi palīdzēt ievainotajiem.
Naktī bija koncerts Doma laukumā. Pēc koncerta viss Doma laukums bija samērā stipri piegružots, bet cilvēki paši ar slotām visu saslaucīja un uzspodrināja.
Doma laukuma malās redzēju, ka uz pīķiem uzspraustas PSRS pases (kādas piecas sešas). Tas bija izteikts protests pret PSRS. Iedomājos, ka šiem cilvēkiem varētu rasties problēmas saņemt jaunas pases. Vispār šis skats bija baismīgs.
Cilvēki bija draudzīgi, cits citam deva padomus. Kāds vīrietis pienāca pie mums un teica, lai mēs nestāvam tik tuvu mašīnām, jo tas ir bīstami — mašīnās ir gāzes baloni, un, ja tajos trāpa šāviņš, var notikt eksplozija.
Mājās braucot, bijām noguruši, bet apņēmības pilni.
Es esmu priecīgs, ka tur biju un izjutu šo barikāžu gaisotni, kuru patiesi varēja izjust, tikai atrodoties notikumu vietā.
Pierakstījusi D. Radzeviča
