Latviešu valodas speciālistiem un lietotājiem
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Latviešu valoda nu pasludināta par valsts valodu. Uzskatu, ka tas ir pirms daudziem desmitiem gadu pieļautās kļūdas labojums, tāpēc — taisnīgs akts. Tomēr ar pasludināšanu vien vēl ir daudz par maz. Nepieciešams likums, kas detalizēti noteiktu latviešu un citu valodu lietošanas kārtību Latvijā. Ceru, ka mūsu Augstākā Padome drīzumā šādu likumu pieņems. Tomēr ar likuma pieņemšanu arī par maz — jārada praktiskas iespējas valodas ērtai lietošanai. Sākot ar tik pašsaprotamām lietām kā mācību grāmatas, speciāli apmācīti skolotāji, valodas pašmācības līdzekļi, masveidā pieejamas rakstāmmašīnas ar latviešu alfabētu un beidzot ar nesalīdzināmi sarežģītākām — latviešu alfabēta pielāgošanu elektronskaitļotājiem un pašas valodas iespējamu uzlabošanu tās lietošanas ērtuma virzienā.
Pats sevi uzskatu (varbūt pārsteidzīgi) par elektronskaitļotāju speciālistu, tamdēļ mēģināšu vienkāršoti izstāstīt pirmo problēmu. Mērķis — panākt, lai ar elektronskaitļotāju palīdzību būtu iespējams apstrādāt tekstus latviešu valodā, t. i., ievadīt ar tastatūras palīdzību, redzēt uz displeja, apstrādāt elektronskaitļotāja atmiņā, uzdrukāt uz papīra. (Gribu īpaši uzsvērt, ka attīstītajās valstīs parastās rakstāmmašīnas gandrīz vairs nelieto, bet visa veida tekstu gatavošanu veic ar personālajiem elektronskaitļotājiem. Mūsu valsts kompjuterizācija arī neizbēgami ved uz to pašu.)
Pašreiz PSRS ražotā elektrontehnika ļauj strādāt tikai ar tekstiem krievu un angļu valodā, un tikai paši jaunākie ārzemju elektronskaitļotāji pieļauj samērā ērtu patvaļīgu alfabētu nomaiņu.
Tāpēc nepieciešams:
— izprojektēt trīsvalodu (latviešu, angļu un krievu) un varbūt arī divvalodu un vienvalodas tastatūras informācijas ievadei elektronskaitļotājos un organizēt to ražošanu (cita starpā, kā elektronskaitļotājiem, tā arī parastajām rakstāmmašīnām būtu jāparedz t. s. ergonomiskā tastatūra, kur burti būtu izvietoti atbilstoši to biežumam latviešu tekstos. Līdz šim esmu redzējis tikai tādas rakstāmmašīnas, kas pārbūvētas no angļu vai vācu variantiem, turklāt nereti diakritiskās zīmes attēlošana prasa pat divus piesitienus. Varbūt atrastos kāds, kas zina, kādas rakstāmmašīnas lietotas Latvijā laikā starp pasaules kariem? Ja nu atrastos pat apstiprināts tastatūras standarts?);
— izstrādāt trīsvalodu informācijas apmaiņas kodus un vienoties par to vispārēju lietošanu republikā (situāciju sarežģī tas, ka pašreiz PSRS lietotajās divvalodu kodu tabulās, kā arī Eiropā standartizētajās vairākvalodu tabulās pietrūkst brīvu vietu latviešu burtu attēlošanai);
— izprojektēt trīsvalodu displejus un drukas ierīces un organizēt to ražošanu;
— pielāgot esošās un turpmāk izstrādāt tādas elektronskaitļotāju programmas, kas uzturētu dialogu ar cilvēku un apstrādātu tekstus jebkurā no trijām valodām.
Ņemot vērā to, ka lielum lielais vairākums elektronskaitļotāju un to programmu pie mums arī turpmāk nāks vai nu no citām PSRS republikām, vai arī ārvalstīm, augšminētās problēmas ir sarežģītas ne tikai tehniski, bet arī organizatoriski, un tāpēc risināmas valdības līmenī.
Zināma pieredze aprakstītās problēmas praktiskā risināšanā jau uzkrāta Elektronikas un skaitļošanas tehnikas institūtā, Valsts plāna ZPI, Agrorūpnieciskās komitejas kolektīvās lietošanas skaitļošanas centrā, LVU un citās organizācijās. Gadumijā nodibināta starpresoru komisija, kas koordinēs pētījumus, rekomendāciju izstrādi un pasūtījumu izvietošanu LPSR Ministru Padomes uzdevumā. Par vadošo organizāciju noteikts LVU Skaitļošanas centrs.
Visas ieinteresētās personas un organizācijas aicinu darīt mums zināmus savus priekšlikumus un piezīmes. Un vēl — lūdzu ticēt, ka apskatāmā problēma ir tehniski un organizatoriski tik sarežģīta, ka tās pilnīga atrisināšana nav iedomājama ne tikai mēnešu, bet pat vairāku gadu laikā. Par mūsu darba gaitu centīsimies regulāri ziņot ar preses starpniecību.
Nevaru nociesties, nobeigumā neizklāstījis savus (bez šaubām — diletantiskos) uzskatus latviešu alfabēta iespējamas uzlabošanas jautājumā. (Pirms ieguldām ievērojamus spēkus, laiku un līdzekļus elektronskaitļotāju un arī rakstāmmašīnu pārbūvē, mums jābūt pārliecinātiem, ka mūsu alfabēts netiks mainīts tuvāko 10—15 gadu laikā, vai arī vismaz jāparedz potenciālās pārmaiņas.) Tiem par pamatu kalpo mani novērojumi viduvēji apdāvinātu bērnu lasīt un rakstīt mākas apgūšanā, vēlēšanās atvieglot minētās mākas apgūšanu bērniem un cittautiešiem (valodas statuss ievērojami paplašinās to brīvprātīgo loku, kas centīsies iepazīt latviešu valodu), kā arī prestiža apsvērumu diktēta griba panākt, lai latviešu alfabēts būtu viens no pašiem labākajiem pasaulē.
Kāds, manuprāt, ir labs alfabēts? Tas ir tāds alfabēts, kur katrai valodas skaņai atbilst viens burts. Uzreiz uzsveru, ka mūsu alfabēts ir visai tuvs ideālam. Un tomēr — kādi tad ir latviešu alfabēta trūkumi? Minēšu tikai acīm redzamos.
1) Burts 'o' ir pārslogots ar veselām 3 skaņām (divskani 'o' — 'ola', īso patskani 'o' un garo patskani 'ō' — 'oktōbris'). Vai nebūtu daudz ērtāk rakstīt 'uola' (vai 'uala') un ‘oktōbris'? Tad nenotiks tā, ka mana mazā meita jaunā veikala «Donava» nosaukumu lasa kā 'Duonava', bet man pietrūkst intelekta paskaidrot, kāpēc tā nav pareizi.
2) Burti 'e' un 'ē' arī apzīmē katrs 2 skaņas — šaurās un platās. Varētu 'e' un ē' atstāt šauro skaņu apzīmēšanai, bet platajām skaņām ieviest kādu jaunu burtu.
3) Vēl atliek apskatīt divas skaņas, ko apzīmējam ar diviem burtiem — 'dz' un 'dž'. Domāju, ka arī te vajadzētu ieviest jaunus burtus, kaut vai 'ʒ' un 'ǯ', lai nebūtu jāzīlē, kā izrunāt vārdu 'pēdzinis'.
4) Jāatrisina problēma (tā nav alfabēta problēma) par vairāku blakusstāvošu patskaņu izrunu un rakstību svešvārdos, piem., 'dielektriķis'.
Varbūt būtu jānosaka, ka tas rakstāms kā 'di-elektriķis'?
Man ļoti žēl, ka nevaru izteikties tik smalkā jautājumā kā mīkstināta ‘ŗ’ lietošana, jo mana paaudze tādu burtu alfabētā nav pazinusi un tāpēc īpašu vajadzību pēc tā vairs neizjūt. Toties es vēl atceros, ka burtkopas 'ch' aizvietošana ar 'h' nekādas problēmas, šķiet, neradīja, neraugoties uz to, ka bieži lietojamā 'Chruščovs' vietā sāka rakstīt 'Hruščovs'.
Varbūt kļūdos, taču man šķiet, ka profesionāla latviešu valodas aprūpe atrodas ZA Valodas un literatūras institūta ziņā. Man gribētos sagaidīt šā institūta speciālistu tikpat atklātu manu priekšlikumu novērtējumu, kā arī visu to cilvēku atbalstu, noliegumu vai arī citus priekšlikumus, kam latviešu valodas liktenis nav vienaldzīgs. Bezdarbība šajā jomā saprotama tikai divos gadījumos: viss tāpat jau ir lieliski (tad to vajag argumentēti pierādīt) vai arī pietrūkst uzdrīkstēšanās vai vēlēšanās ko lietas labā darīt. Pēdējais ir saprotams, bet nav attaisnojams.
Daudz esam dzirdējuši, ka šis ir profesionāļu gads. Laiks darīt!
JURIS BORZOVS,
LVU Skaitļošanas centra daļas vadītājs
