Interviju nesniegšu
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Vairāk nekā pirms mēneša informējām jūs par nedienām Jēkabpili. Tur ar dabas dīvainībām neapmierinātās Daugavas untumu dēļ vairākas dienas bija pamatīgi plūdi. Bet ne tikai ūdens līmeņa celšanās raksturoja situāciju pilsētā. Rūpēs par pilsoņu īpašuma sargāšanu Jēkabpili bija ieradušās tā sauktās melno berešu specvienības.
Šobrīd nevaru spriest, cik efektīvi no zagļu tīkojumiem tika sargātas evakuēto pilsētnieku pamestās mītnes, taču paši jēkabpilieši, spriežot pēc mūsu lasītāju vēstulēm un telefona zvaniem, nelūgto viesu klātbūtni izjutuši jo tieši. Pirms pāris nedēļām redakcijā viesojās divi spēcīgu dūru zilināti viri, kas pastāstīja, ka pilsētā vārda tiešā nozīmē valdot «melno berešu» terors (par to informēja viens no nesenajiem raidījumiem «Labvakar!») Raksturīgajām galvassegām rotātie likumības sargi esot vajājuši minēto biedru automobili, šāvuši uz to. Viena lode izgājusi cauri logu stikliem, otra iestrēguši motorā, un mašīna apstājusies. Lai izvairītos no emocionālas eksaltācijas, tālāko izrīcību un «apstrādes» gaitu šoreiz neatstāstīšu.
Jāteic, ka šis gadījums (protams, spriežot pēc aculiecinieku stāstījuma) pilsētā nav bijis vienīgais. Svētdien, pats būdams Jēkabpilī, uzklausīju kāda privāttaksometra vadītāja teikto: viņš esot redzējis, ka stiepta pa ielu un sista nepavisam ne piedzērusies jauna sieviete. Turklāt visi informētāji ir uzsvēruši, ka «melnās beretes» tieši pakļautas tikai un vienīgi Latvijas PSR iekšlietu ministram, tāpēc vietējās milicijas kontrole pār viesu «darbošanos» bijusi neiespējama.
Vēlēdamies kliedēt šādus izdomājumus par notikumiem Jēkabpilī un rast skaidrību šai jautājumā, vakar sazvanīju LPSR iekšlietu ministru Bruno Šteinbriku, kura nosvērtās un kompetentās atbildes neapšaubāmi būtu atspēkojušas fantastisku redzējumu un iedomu pārņemto subjektu teikto. Man par pārsteigumu un jāteic arī — nožēlu, Bruno Šteinbriks kategoriski atteicās runāt par šo tematu. «Esmu jau sniedzis interviju «PIK» programmai, tāpēc jūsu avīzei nekādu interviju nesniegšu ... Nevajag musināt tautu ...»
Nu labi — domāsim un spriedīsim paši. Kā redzam, ari šobrīd, tā sauktajā atklātuma un tiesisko reformu nepieciešamības apzināšanās laikā, joprojām līdzās pastāv atbildīgu amatpersonu varēšana darboties un nevēlēšanās runāt par savu darbošanos un tās sekām. Vai tas tautu nemaz nemusina? Vai varbūt šāda nostāja attiecas tikai uz mūsu avīzi?
Šā vai tā, attieksme pret 246 000 mūsu laikraksta lasītājiem ir izteikta jo tieši vienā lakoniskā ministra frāzē ...
