Viegli un saulaini
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Šodien Jūrmalā atkal rudenīgs klusums, visam pāri klājas dzeltējošo lapu rūgtā smarža, bet Dzintaru koncertzāle vēl dun aizvadītās nedējas sasprindzinājumā, politisko pretišķību skaudrumā un cilvēcisko attieksmju sirsnības niansēs. Rudenīgi patlaban ir arī tāltālajā Ņujorkas štata pilsētiņā Čatokvā pie milzīgā Ēri ezera. Šonedēļ līdz šim nepazīstamā pilsētiņa ieguva gluži reālus apveidus daudzu mūsu republikas iedzīvotāju apziņā kā pirmās PSRS un ASV sabiedrības pārstāvju tikšanās vieta, kā tagadējās Jūrmalas tikšanās aizsākums. Aizvakar Dzintaros tikos ar Čatokvas institūta programmu direktori (visu pasākumu ģenerālmenedžeri) Mariju Terēzi Mennino, un tapa šī saruna.
***
— Kādi ir jūsu — programmu direktores — pienākumi?
— Es organizēju visu Čatokvas vasaras sezonas kultūras pasākumu kompleksu: simfoniskos koncertus, operizrādes, teātra uzvedumus, rokmūziķu un džeza priekšnesumus, lekcijas. Gādāju par visu. Tagad Jūrmalā arī fotografēju koncertzāli, lai aizvestu mājās savam tehniskajam personālam informāciju par šejienes apgaismes sistēmu, estrādes apskaņojumu, skatuves izveidojumu un visu pārējo. Tīri profesionāla interese.
— Un jūsu uzdevumi šeit?
— Esmu ieradusies, lai rūpētos par atbraukušajiem mūziķiem. Tāpēc galvenais, ko esmu redzējusi Latvijā, ir teātri no iekšpuses, aizkulises. Sadarbība ar latviešu kolēģiem — skatuves inženieriem un citiem — man izdevās lieliski. Nevaru teikt nevienu sliktu vārdu.
— Šonedēļ Čatokvas vārds tiek bieži minēts. Čatokvā ir, kā raksta laikraksts «New York Times», «neparasts intelektuālās stimulēšanas un vasaras atpūtas prieku sakausē jums». Pastāstiet, lūdzu, tuvāk par šiem vasaras pasākumiem!
— Čatokvā ļaudis ierodas atpūtā jūnijā, jūlijā un augustā, droši vien tāpat kā Jūrmalā. Mums tur ir trīs teātri, opera, trīs simfoniskie orķestri. Viens no tiem ir profesionāls, otrs — konservatorijas līmeņa, tajā spēlē vecāko kursu studenti. Trešais ir jaunatnes — vidusskolu audzēkņu orķestris. Operas trupa ir profesionāla, sezonas laikā tā sniedz četru operu divpadsmit izrādes. Teātra trupās ir gan īsti aktieri, gan studenti, un iestudējam dažādu repertuāru. Tā, piemēram, pagājušajā gadā uzvedām Tenesija Viljama «Stikla zvērnīcu». Līdztekus darbojas arī moderna baleta studija, kura ar audzēkņiem strādā pieredzējuši dejotāji. Un tad vēl ik dienas rīta lekcijas — par visdažādākajiem tematiem, piemēram, Amerikas vieta pasaules tirgū, veselības aizsardzība, Amerikas kultūras mantojums, starptautiskās attiecības. Pērnvasar vienu nedēļu veltījām PSRS un ASV attiecībām. Šī nedēļa, tikšanas ar padomju sabiedrības pārstāvjiem guva tādus panākumus, ka tagad nu esam Jūrmalā…
— Pārsteidzoši plaša ir jūsu kultūras programma…
— Tā nu iznāk. Mēs Čatokvā uzņemam arī kinofilmas. Notiek plaši rokkoncerti. Šovasar, starp citu, uzstājās tādas slavenas grupas kā «Blood, Sweat & Tears», «Spyro Gyra», notika grupas «The Monkevs» divdesmit gadu jubilejas svinības. Atbrauca arī džeza zvaigznes Mailss Deiviss, Deivs Brubeks…
— Šie vārdi nozīmē daudz arī mūsu Latvijas mūzikas cienītājiem. Bet kā sākās šie vasaras kultūras festivāli?
— Čatokvā sākas pirms simt divpadsmit gadiem — kā vasaras kūrorts. Taču jau tolaik tas nebija iecerēts kā parasts kūrorts, kur tikai guļ smiltīs un nosit laiku. No paša sākuma uz Čatokvu ļaudis brauca arī, lai kaut ko iemācītos, uzzinātu, reizē gūstot prieku. Un tā nu tas turpinās visus šos garos gadus. Mūsu pasākumi ilgst tikai deviņas nedēļas gadā, bet cilvēki atgriežas šurp gadu no gada — citi uz visu vasaru, citi paliek tikai nedēļu.
— Tātad šādas kultūras programmas pastāv jau simt divpadsmit gadu?..
— Jā, jā. Bet es šai amatā esmu tikai četrus gadus!
— Vai jūtat kādu atšķirību starp pērnā gada tikšanos pie jums un tagadējo Jūrmalā?
— Protams. Pirmkārt jau klimata ziņā. Pie mums tikšanas bija jūnijā — tad nu spriediet pats! Visi pasākumi — gan lekcijas un diskusijas, gan mākslinieku priekšnesumi notika vienā un tai pašā vietā brīvdabā. Te māksliniekiem vakarā būtu tā kā par vēsu. Tas nu tā, bet, nopietni runājot, viss ir labi. Jāteic, ka mūsu mūziķi bija patiesi pārsteigti par latviešu kolēģu lielisko spēli. Sākumā, protams, bija nedrošība, šaubas, vai radīsies kontakts, taču nepagāja vis dienas, bet stundas, līdz strādāt kopā kļuva aizvien vieglāk un vieglāk.
Bet par atšķirībām… Ziniet, uz diskusiju šodien ierados pirmo reizi, citas dienas vajadzēja strādāt ar māksliniekiem. Un man šķiet, ka politiķi, kas uzstājas ar runām, varētu gan būt drusku vairāk sagatavoti viens otra uzklausīšanai. Bet, skatoties, kā zālē sēdošie uztver politisko diskusiju, šķiet, ka viss notiek tāpat kā pirms gada — tāda pati interese, līdzīgi jautājumi. Kas visbrīnišķīgākais — katrā brīvākā brīdi redzu tik daudzus amerikāņus un latviešus sarunājamies kā draugus. Par darbu, par mājas dzīvi, ģimenes rūpēm…
— Vai, braucot šurp, jūs nemāca bažas par nezināmās zemes apstākļiem — kādi būs cilvēki, kā uzņems?
— Domāju, ka tādas bažas uzmācas pirms katra ceļojuma. Taču, tām ļaujoties, mēs nebūtu šeit. Jūtu, ka mūsu ļaudīm te daudz kā interesanta. Viņi iet ielās, runājas ar cilvēkiem. Un jāteic, ka vairums amerikāņu nemaz tik noteikti nepiekrīt valdības retorikai.
—- Vēl atgriežoties pie jūsu tiešā darba: kas finansē vasaras festivālus?
— Mūsu budžeta ienākumu lauvas tiesu — septiņdesmit procentus — veido ieņēmumi par ieejas biļetēm. Tad, jūs to droši vien zināt, Amerikā valsts atbalsts kultūras organizācijām nav liels. Mums jālūdz finansiāla palīdzība privātpersonām un korporācijām. Atlikušie trīsdesmit budžeta procenti veidojas no ziedojumiem. Tos saņemam no cilvēkiem, kas tic mūsu institūta pozitīvajai misijai. Ziedošanai gan ir otra, ne tik cildena puse. Redziet, mēs Amerikā mēdzam jokot, ka divas lietas ir neizbēgamas — nāve un nodokļi. Bet, ja ziedo naudu kultūras, izglītības vai veselības aizsardzības nolūkiem, nodokļi tiek samazināti.
— Vērojot Jūrmalas tikšanās dalībniekus, gribot negribot jājautā: kāpēc tik maz atbraukuši jaunāka gadagājuma amerikāņi?
— O, tas ir saprotami. Es te strādāju, vēl daži, jūs, piemēram, arī. Bet vairumam jaunu cilvēku taču ir ģimenes, mazi bērni, grūtāk arī ar naudu tādam dārgam divu nedēļu ceļojumam. Un iedomājieties: ja jums ir trīs bērni mājās, kā var mierīgu sirdi braukt projām uz ilgāku laiku…
— Vai jums arī ir trīs bērni?
— Nē, nē, man ir tikai viens dēls, novembrī kļūs trīspadsmit gadu vecs, iesoļos tīneidžera vecumā.
— Sāksies grūtības.. .
— Iespējams, kaut arī viņš man ir labs zēns. Šķiet gan, ka pusaudžu problēmas visur ir līdzīgas. Tāpat būs jābaidās no nelāga draugiem, jāuztraucas, ja sāks smēķēt vai iedzert; kad sāks braukt ar mašīnu, būs jābaiļojas par iespējamiem negadījumiem. Jādomā arī par patstāvības ieaudzināšanu, lai prot rīkoties ar naudu. Savu kabatas naudu zēns jau tagad nopelna pats, piedaloties mājas darbos. Varbūt tas izklausās ļoti praktiski, bet jāmācās tādas lietas ir. Bet, jau teicu, ceru, ka mans dēls lielas rūpes nesagādās, ka arī ar viņu būs viegli un saulaini — kā šeit, viesojoties Latvijā.
— Vai jums gribētos vēl šeit atgriezties?
— Noteikti. Gribētos parunāties ar cilvēkiem, apskatīt Rīgu, tā esot ļoti skaista pilsēta. Bet cik nu par to var spriest, strādājot teātra aizkulisēs…
— Tad jau — paldies par sarunu un… uz redzēšanos.
Intervēja PĒTERIS BANKOVSKIS
L. FILICA foto
