Komisija bez ieročiem
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
— Ja jūs patiešām vēlaties aizvest uz Maskavu objektīvu informāciju, tad vajag izveidot komisiju, kas iepazītos ar situāciju, uzturoties Latvijā, piemēram, pusgadu, — sacīja Andris Jakubāns Rakstnieku savienībā, kur 17. janvārī radošo inteliģenci uzklausīt bija ieradies rakstnieks Jons Druce, PSRS Augstākās Padomes komisijas loceklis. Komisiju vadīja PSRS tautas deputāts Anatolijs Deņisovs, un tā, tiesa, bez īpašām pilnvarām ar PSRS AP lēmumu nosūtīta uz Latviju, lai deputātus Maskavā informētu par situāciju Latvijā un par iespējamās asinsizliešanas cēloņiem.
Auditorijas noskaņojums liecināja, ka tā īpašas cerības ar komisijas darbu nesaista. Arī šoreiz viesi necentās pierakstīt klātesošo sacīto, neizmantoja arī diktofonus vai videokameras. Līdz ar to nebūs dokumentāras liecības. Komisijas pārstāvjiem tika piedāvāta iespēja noskatīties 16. janvāra «Panorāmu», Jura Podnieka materiālus un, ja būtu vēlēšanās, kopijas aizvest līdzi.
«Cik cilvēku vēl vajadzēs nogalināt, lai jūs saprastu, kas ir omonieši?» vaicāja Pēteris Pētersons. Andris Kolbergs konkretizēja nepieciešamo rīcību: «Vajag saukt pie kriminālatbildības omoniešus, kas ir izdarījuši likumpārkāpumus, kuru skaits tuvojas trešajam desmitam. Tikai tiesas ceļā varēs nokļūt līdz īstajiem vainīgajiem.»
Uz PSRS Iekšlietu ministrijas veidojumu OMON Jons Druce mēģināja palūkoties arī no citas puses. Proti: «melnās beretes» kā cilvēki atrodas situācijā, no kuras nav izejas.
«Tieši pēc Komunistiskās partijas vēlējuma «melnās beretes» ieņēma Preses namu,» sacīja Marina Kosteņecka, «un to vajag darīt zināmu PSRS Augstākajai Padomei.» «Jums ir unikāla iespēja: sodīt šo partiju,» sacīja Andris Jakubāns. (Replika: «It kā Maskavā to nezinātu.»
Lai gan tikšanās gaisotne nebija visai draudzīga, Jons Druce to vērtēja labvēlīgi un rezumēja iespaidus: «Tautai ir jābūt saimniecei savā teritorijā un tai ir jāpasaka, kas un par ko jāsauc pie atbildības. Jā, reizēm man uzmācas šaubas — varbūt centram ir vajadzīgas teritorijas, nevis tautas.
Jūs saprotat, ka jūsu liktenis tiek lemts nevis te, bet Maskavā, kur, kā jūs paši sacījāt, Latvijas vārdā uzstājas Alksnis. Un arī tā ir kļūda, ka Baltijas deputāti ir atteikušies no līdzdalības Tautas deputātu kongresa darbā, līdz ar to — no iespējas ietekmēt norises kongresā. Pieļaut vai nepieļaut Viktora Alkšņa uzstāšanos — tas pirmām kārtām ir jūsu pašu ziņā.
Bet, iepazīstoties ar situāciju Latvijā, jāteic, ka tā izskatās mazāk dramatiska, nekā to uztvērām Maskavā pēc centrālo masu informācijas līdzekļu tendenciozās informācijas. Mēs arī sapratām, ka jūsu cilvēki ir gatavi uz ilgu cīņu.»
I. Egle
