Viss vēl priekšā
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Maskavā rit mūsu visu tik ļoti gaidītā partijas XIX Vissavienības konference. Aizvakar klausījāmies radio, skatījāmies televīziju, vakar lasījām partijas laikrakstus. Visu, kas ir par konferenci. Teātra kritiķe Maija Augstkalna aizvakar Preses nama liftā pavisam nopietni atzinās: «Es tik ļoti lielas cerības lieku uz šo konferenci, ka pēdējās naktīs vairs gulēt nevaru. Esmu satraukusies vēl vairāk nekā tad, kad skrēju uz pirmo satikšanos…»
28. jūnijā «PJ» redakcijā gaidījām Latvijas ĻKJS CK pirmā sekretāra Ivara Priedīša tālruņa zvanu. Ivars daudzkārt zvanīja, mēs pacietīgi gaidījām, bet dienā saruna tomēr nenotika. Toties runājām 28. jūnija pusnakts stundā.
Saruna ar Ivaru Priedīti
— Paldies, Ivar, ka piezvanīji. Gaidu tavus iespaidus...
— Pirmām kārtām, jāuzsver lietišķums, ar ko šis forums atšķiras no tiem iepriekšējiem, kuros man bijis gods un pienākums piedalīties, proti, no PSKP XXVII kongresa un VĻKJS XX kongresa. Ir krietni mazāk pompozuma...
Mūsu saruna avīzē parādīsies dienu vēlāk nekā iepriekš bijām norunājuši, tāpēc būšu krietni īsvārdīgāks Mihaila Gorbačova referāta komentēšanā, jo Latvijā laikam ikviens laikrakstos būs izlasījis un katrs sev atzīmējis, un izpratis būtiskāko.
Šoreiz referātā nav daudz skaitļu, uzvārdu, faktu. Ir koncepcijas, kuras tālāk jāīsteno, jāpadziļina, jākonkretizē. Un atsegts tas, no kā jāatsakās, no tā, kas virzību traucē. Mani ļoti aizkustināja tas, ka tik neviltoti izpaužas rūpes par cilvēku konkrēti, nevis par cilvēku abstrakti… Mēs katrs to, varbūt, ieraudzīsim kādā citā referāta iedaļā, bet šī vienojošā sajūta mums tomēr būs.
Īsi sakot, skaidrs, ka pamatatslēga visam ir demokratizācija, arī tautas deputātu padomju demokratizācija, sākot no vietējām padomēm līdz pat PSRS Augstākajai Padomei. Un tūdaļ pat man, zālē sēžot, prātā iešāvās ķecerīga doma — bet vai tauta tūdaļ pat ir gatava saņemt un ar visu atbildības sajūtu izmantot šo tautas sociālismu, par ko tik ļoti kaismīgi iestājās Jānis Peters?
— Arī mums katram, avīzē lasot, radio, televīzijā dzirdot konferences referātu, rodas kopīgas jūtas un arī vienlaikus individuālas. Tā, piemēram, mūsu republikā pārkārtošanās piekritējiem simpātiski šķitīs vieni citāti, toties pārbūves entuziasti aizrautīgā cīniņā metīsies par visrevolucionārākajām domām.
— Agrāk bija tā: kad scenārijā iecerēja aplausus, visa zāle aplaudēja aizgūtnēm. Tagad situācija mainījusies, aplausi bija arī reģionāli, un tas laikam atkarīgs no situācijas vienā vai otrā republikā, apgabalā, novadā. Vieni jūsmo, citi — nogaidoši klusē. Agrāk tā nebija. Es sapratu tā — katrai republikai, novadam, katrai tautai ir iespējas demokratizāciju tālākvirzīt un šī tālākvirzība atkarīga no pašas republikas iedzīvotāju, no tautas un valdības iespējām, vēlmēm un atbildības. Es varētu vēl daudz ko teikt, bet īsi runājot — referāts mani gandarīja…
— Un blakussēdētājus?
— Blakus man sēž Jānis Peters, un viņš ir apmierināts…
— Arī pēc manām domām, ar referātu visiem vajadzētu būt apmierinātiem. Bet kā ar debatēm?
— Ne visi no pirmajiem oratoriem mūsu cerības attaisnoja. Pirmie runas ievaddaļu tradicionāli veltīja Mihaila Gorbačova referāta slavināšanai, bet pēc tam slavināja paši sevi un savu apgabalu. Šajā sakarībā interesanti atzīmēt, ka prezidijs saņēma daudzas zīmītes. Bet pēc ceturtā runātāja debatēs nolasīja tikai vienu. Tās autors bija Alfrēds Čepānis. Viņš rakstīja apmēram tā — apnicis klausīties to mūžīgo slavināšanu, pašslavināšanos, attaisnošanos. Šī zīmīte, protams, bija krietni garāka, bet interesanti tas, ka jau vidusdaļā to pārtrauca vētraini aplausi.
Debatēs izskanēja tā sāpe, par ko tik ļoti iestājās mūsu Tautas dzejnieks Imants Ziedonis — par cīnīšanos pret resoru šovinismu. Spilgti to apliecināja Kemerovas pārstāvis V. Bakatins. Un arī tālāk attīstījās doma, ka vietējie iedzīvotāji turpmāk negrib ļaut tā trakot centrālo resoru patērētājpsiholoģiskajai praksei... Īsti konferences garam atbilda J. Čazova un L. Abalkina runas. Pieminēšu tikai pāris domas — vai tas ir iespējams — vienlaikus tik apjomīgi kāpināt produkcijas ražošanas apjomu un arī strauji paaugstināt kvalitāti? Vai arī — vai tas ir normāli, ja pēkšņi strauji samazina valūtas daudzumu importa zāļu iegādei un atstāj cilvēkus bez zālēm, pie kurām viņi ir pieraduši...
— Vai debates ir tikpat spilgtas kā Mihaila Gorbačova referāts?
— Diemžēl nē… Spriežot pēc zāles reakcijas, pēc daļas mūsu delegācijas domām.
***
Saruna ar Ivaru Priedīti 29. jūnijā plkst. 15.40
— Arī šodien galvenais jautājums ir nepieciešamība paplašināt republiku un apgabalu tiesības, kā arī padomju varas juridiskā un ekonomiskā nostiprināšana. Aizvien kategoriskāk ieskanas balsis, ka ministriju diktāts jāsavalda.
Bieži debatēs ieskanas jautājums par laiku, uz kuru var tikt ievēlēti dažāda ranga partijas darbinieki. Runātāju lielākā daļa ir par diviem termiņiem, par to, lai strikti tiktu formulētas partijas funkcijas.
Cenšos visas runas konspektēt, taču diemžēl pēc dažiem runātājiem piezīmju grāmatiņā ir tukšums. Ir arī tādi biedri, kas visas vainas meklē vai nu presē, vai arī cēloņos ārpus sevis.
Ieinteresēti ir Mihaila Gorbačova dialogi ar tiem, kas uzstājas debatēs.
Šodien tribīnē bija arī Anatolijs Gorbunovs un ierosināja iekļaut Jāni Peteru komisijā, kas izstrādās Rezolūciju par starpnacionālo attiecību jautājumiem.
Uz prezidiju sūta aizvien vairāk zīmīšu, jo izteikties vēlas ļoti daudzi. Šo atraisītību rada demokrātiskā atmosfēra, kas valda konferencē.
Ar Ivaru Priedīti runāja
ANDREJS CĪRULIS
***
Es Jānīti pavadīju
Līdz jūriņas robežai;
Citu gadu, tad gaidīšu
Ar ozola vainadziņu.
Sveicam konferences delegātu JĀNI PETERU dzimšanas dienā!
«PADOMJU JAUNATNE»
