1940. gada 7. septembrī visi mirklī kļuva par PSRS pilsoņiem. Kā būs tagad? - «Latvijas Jaunatne»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Aizvadītajā ceturtdienā trīs stundas — no pulksten 16 līdz 19 — jūs ar mums pa tālruni runājāt par pilsonību. Zvanījāt nepārtraukti un tik uzņēmīgi, ka brīžiem sarunas cita citu pārklāja. Un tomēr, kā uzzinājām vēlāk, visi gribētāji mūs nebija varējuši sadabūt rokā.
Telefonakcijā «Latvijas Jaunatnei» atsaucās 175 respondenti, seši no tiem bija krievi un viena latviete, kuras vīrs ir krievs. Šīm telefonintervijām nebija socioloģisku pētījumu rakstura (tādēļ lūdzam iegūtos faktus nevispārināt), katrs, kas piezvanīja, pirmām kārtām izteicās par to, kas viņam rūp visvairāk, un par jautājumu, kurā viņš labāk orientējas.
Vairākums sarunbiedru uzskatīja, ka nekavējoties jāatjauno Latvijas Republikas pilsonība, kam tā bijusi līdz 1940. gadam un viņu pēcnācējiem. Tā domāja 120 cilvēku. 67 cilvēki uzskatīja, ka pilsonības likums jāpieņem Saeimai, un 31 — Augstākajai Padomei, divi uzskata, ka likumu var pieņemt pilsoņu referendums, viens — Pilsoņu kongress, viens — Pilsoņu kongress sadarbībā ar Augstāko Padomi un vēl vienam ir pilnīgi vienalga.
Jāteic, ka vislabprātāk runājāt par pilsonības likumu. Kopumā tika minēti 11 nosacījumi, kā var iegūt LR pilsonību. Galvenie — nodzīvoto gadu skaits Latvijā (par to izteicās 65) un latviešu valodas prasme (izteicās 56), lielākā daļa (58) uzskata, ka dzīvošanas cenzam jābūt ne mazākam kā desmit gadi. Vēl ieteica pārbaudīt Latvijas vēstures, kultūras un Satversmes zināšanas, rakstiski atteikties no līdzšinējās pilsonības, nodot zvērestu Latvijas Republikai, pārbaudīt lojalitāti (vajadzīgi galvotāji, kā arī komisija, kas izvērtē kandidāta līdzšinējo darbību).
Divi respondenti bija par nulles variantu.
Vairāki sarunbiedri uzreiz pateica, ka viņi pagaidām neesot tikuši skaidrībā, kā jārisina pilsonības jautājums. Šie cilvēki zvanīja, lai izteiktu savu noskaņojumu (A. Paegle: «Gribu, lai Latvija vispirms pieder mums, latviešiem») vai uzsvērtu, ka risinājums, kas nebūs pamatīgi pārdomāts, sabiedrību satricinās sliktā nozīmē. (M. Seļivanovs un V. Kudeiko. Bet I. Virpiņa: «Ar sirdi pilnībā atbalstu Pilsoņu kongresu, taču baidos, ka tiešām nezinām, kādas sekas Latvijai var dot Rietumu un Austrumu pilnīga novēršanās no mums»).
Bez tradicionālā viedokļa, kā vajadzētu atjaunot pilsonību un kam to piešķirt, daži sarunbiedri ieteica arī savus variantus. Piemēram, par LR pilsoņiem uzskatīt ne tikai tos, kas šeit dzīvoja līdz 1940. gada 16. jūnijam, bet pagarināt šo termiņu līdz 1944. rudenim, kad Sarkanā armija šķērsoja LR robežu. Pilsonību piešķirt, protams, tikai tiem, kas šajā laikā nav sadarbojušies ar represīviem orgāniem, drošības iestādēm, nav krimināli sodīti.
Cits ieteikums — par pilsoņiem varam uzskatīt arī tos, kurus vācieši kara laikā ieveda kā gūstekņus.
Seši ierosināja procentuāli izrēķināt, cik daudz (no nācijas izdzīvošanas aspekta) tā saukto lieko pilsoņu varam atļauties. Taču diezin vai ar tīru matemātiku šo sarežģīto problēmu atrisināsim…
29 ieteica paplašināt Saeimas vēlētāju loku.
Latviešu tauta izmirs
«LJ» auditorijas lielākā sāpe todien bija latviešu tautas nākotne. Neizmirt, nekļūt par minoritāti sava tēvzemē — šī vēlme diktē vienas daļas kategorisko prasību «lai viņi visi brauc projām» un, «ja divās dienās varēja ienākt, lai tā arī aizbrauc». Otra daļa cenšas rast kādas sviras, ar kurām iedarboties uz ienācējiem, piemēram, tā ir galvenā prasība, piešķirot pavalstniecību, zināt latviešu valodu. To uzsvēra vairākums.
Tā kā rīdzinieki mums varēja piezvanīt biežāk, vairāk dzirdējām kategoriskus spriedumus. Lūk, daži viedokļi.
Maiga Roze: «Rīga mani kā latvieti diskriminē — pēdējos gados visur, kurp eju, jāsarunājas krieviski. LR pilsonību var piešķirt tikai tad, ja cilvēks runā latviski. Ja Latvija nebūs latviska, tad nevarēšu būt mierīga par savu bērnu nākotni.»
Signe Porīte: «Latvieši savā tēvzemē kļuvuši par minoritāti. Piemēram, pagājušajā gadā Rīgā no 11 tūkstošiem jaundzimušo bērnu tikai apmēram 4000 bija latviešu… Rīgā latviešu tagad ir apmēram 30 procenti. Ar katru gadu samazinās mūsu tautas dabiskais pieaugums. Kāpēc? Tāpēc ka mēs joprojām savā zemē izjūtam diskomfortu. Kā gan Rīgā varēs īstenot likumu par valsts valodu? Šķiet, Latviju pēc kāda laika varēs dēvēt par Baltslāviju. Pieņemot likumu par pilsonību un nosakot to personu loku, kas vēl bez latviešiem varēs būt LR pilsoņi, jāizrēķina procentuāli, cik plašu šo loku varam veidot. 70 procentiem pilsoņu jābūt latviešiem. Citādi ar mums ir cauri. Un tas ir jāskaidro pasaulei.»
Tradicionāls bija tāds viedoklis, kāds ir pensionārei Šternbergai: «Kategoriski pieprasu, lai jebkuram nākamajam LR pilsonim būtu obligātas latviešu valodas zināšanas. Latviešu valodai jābūt vienīgai valsts valodai.»
Eižens Šmits: «Man liekas, ka ar mums ir cauri. Latvieši kā tauta izmirs. Šobrīd varu tikai nožēlot, ka esmu piedalījies visās vēlēšanās, taču nekas šeit nav mainījies un neticu, ka mainīsies.»
Viņam līdzīgi uzskati ir Andrim Lejiņam: «Latvijā šobrīd nav līdzsvarotas informācijas par pilsonību. Runā tikai par tiesībām, nevis par pilsoņu pienākumiem. Netiek runāts arī par latviešu tautas izdzīvošanas izredzēm, turklāt šo izredžu niecīgums jau ir zinātniski pamatots. Pēc pēdējiem materiālu apkopojumiem mūsu izdzīvošanas izredzes līdzinās nullei.
Vēsturē nav precedenta, ka būtu izdzīvojusi tauta, kas ir uz pusi «atšķaidīta»…»
Irēna Jurjeva: «Ja mūsu ir mazāk, tad latviešiem jādod iespēja atsperties. Mans vīrs ir krievs, atvaļināts virsnieks, bet nebūt neuzskata, ka visiem uzreiz jāiegūst pilsonība. Kāpēc citi tā nedomā?»
Ko latvieši domā par citiem
Sandra Ozola: «Pilsonība jāpiešķir visiem, kas runā latviski, ir lojāli Latvijas Republikai. Kaut vai tādam cilvēkam, kas nesen iebraucis republikā. Cits te ir dzimis, bet ir liels tautas ienaidnieks.»
Ojārs Sausiņš: «Mūsu valdībai laikus vajadzēja runāt ar Krieviju un citām republikām, lai savus tautiešus sauc atpakaļ,— zeme taču arī tur ir jāapstrādā.»
Eižens Šmits: «Mums cenšas iegalvot, ka krievi būs neapmierināti ar mūsu rīcību, bet neviens no šiem runātajiem nezina, vai tas tā būs. Jo ilgāka būs neskaidrība par savu nākotni cittautiešiem, jo sliktāk. Uzskatu, ka cilvēks var kļūt lojāls pret valdību tad, ja zinās, kā nākotnē viņam tiks piešķirta pilsonība.»
Anta Ozola: «Mums ir jājūt atbildība par cilvēkiem, kas uz šejieni tika savervēti. Nebija tikai tā, ka viņus uz Latviju aicināja vien rūpnīcu vadītāji krievi. Zinu daudzus gadījumus izglītības sistēmā, kur augstskolu un tehnikumu pasniedzēji ir uzaicināti šeit strādāt, kā arī gadījumus, kur augstskolu beidzējiem neļāva braukt projām, liekot atstrādāt trīs gadus, un tā viņi palika.»
Edvīns Bergs: «Troksni par latviešiem izdevīgiem likumiem cels tikai Aleksejevs un viņa piekritēji.»
Pretējas domas par cittautiešiem, kas strādā viņām līdzās, izteica VEF darbinieces Šmite, Amerika un Stīpniece. Viens viedoklis — tikai neliela daļa cittautiešu ir pret Latvijas neatkarību — un otrs — lielākā daļa ir nelojāli, kā zvēri nogaida, līdz mēs aizmirsīsimies. Domājams, ka taisnība novērojumos ir viņām visām, jo viss ir atkarīgs no tā sabiedrības loka, ar kuru saskaramies ikdienā; tas veido mūsu priekšstatus par sabiedrību.
Par neatliekamu reemigrācijas īstenošanu iestājās astoņi aptaujātie.
Bet tagad divi citi viedokļi, kurus izteica krievi.
Pirmais bija anonīms: «Tagad steidzami jāpieņem likums par migrāciju, nevis par pilsonību. Tāpēc ka tad varēs noteikt cilvēkus, kas gribēs palikt Latvijā, saglabājot citas republikas pilsonību, vai kļūt par LR pilsoņa kandidātiem. Varbūt viņi izteiks vēlēšanos atgriezties savā vēsturiskajā dzimtenē. Ja būs šāds likums, nebūs konfliktu. Vispār pie mums nacionālo konfliktu nav, ir politiskie. Migrācijas likumā tiem, kas ir gatavi izbraukt, jānosaka kompensācija par dzīvojamo platību, kā arī par dzīvošanas ilgumu un padarīto darbu, varētu arī paredzēt dzīvokļa piešķiršanu vietā, uz kurieni cilvēks grib doties. Tas ir jāsaskaņo valdību līmeni. Līdzekļus šā mērķa īstenošanai jāpiešķir ne tikai Latvijai, bet arī citu republiku un rietumvalstu valdībām.»
Ariadna Razina: «..tomēr jebkura pilsonības likuma risinājuma gadījumā paliksim te dzīvot.»
Vairāki vērtēja arī Augstāko Padomi
Augstākās Padomes darbību telefonakcijas dalībnieki, kas atbildēja uz šo jautājumu, šobrīd vērtē negatīvi vai arī ir neizpratnē par tās haotiskumu, neizlēmību. Liela daļa aptaujāto Augstākajai Padomei neuzticas tieši pilsonības jautājuma izlemšanā. Lai gan bija arī tādi viedokļi, kā Mārim Petrovskim no Rīgas: «Ir pilnīgi vienalga, vai dzīvojam Pilsoņu kongresa puišu izdomātajā 1918. gada republikā vai 1991. gada valstī. Man liekas, ka nekas nemainīsies, ja Augstāko Padomi vai Saeimu nosauc pat par Lielo Tautas hurālu. Manuprāt, ja tagad ievēlētu Saeimu, tā būtu vēl sliktāka par Augstāko Padomi.» Daļa uzskata, ka AP tomēr var pieņemt likumu par pavalstniecību, bet tad gan pašiem esot jāaiziet. Daži bija sašutuši, ka Augstākajai Padomei pusotra gada laikā nav radusies skaidrība šajā jautājumā, vismaz kopīga koncepcija. Tā kā lielākā daļa mūsu respondentu sevi uzskata par LR pilsoņiem, viņiem nav skaidrs, kāpēc ir tāda vilcināšanās, lai atjaunotu LR pilsonības institūta darbību. Tam izskaidrojumu viņi rod AP nenoteiktībā — vairākums deputātu atbalstot nulles variantu. Bija arī tādi AP darbības vērtējumi: tur valda komunisma gars, ir bailes par saviem krēsliem, labākais «Kremļa aģents» Latvijā ir mūsu AP utt.
Lai gan pēc «Neatkarīgajā Cīņā» publicētās aptaujas rezultātiem A. Gorbunovs joprojām ir vispopulārākais politiķis, mūsu sarunbiedri viņa nostāju pilsonības sakarā vērtēja pilnīgi negatīvi.
Pie tālruņiem bijušas
Māra Miķelsone,
Andra Jauce
un Ināra Egle
