Ar ko sākas jūra, mīlestība, atbildība?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Šis raksts tapa gada garumā. Materiālu sāku vākt 1988. gada novembrī. Raksts bija gatavs janvārī. Taču dažādu iemeslu dēļ tā publicēšana aizkavējās. Un tad ik jaunu mēnesi, kad notika atbildīgo personu kārtējās sanākšanas, gaidīju pozitīvus rezultātus, ar kuriem naivi cerēju rakstu papildināt. Taču ar katru Ļeņina rajona izpildkomitejas vai Dabas aizsardzības komitejas noteikto termiņu (3 mēneši, 6 mēneši, gada. beigas un tml.) pārkāpšanas un jaunu noteikšanas reizi, cerības sabruka.
Rīga vēsturiski izveidojusies Daugavas deltas apvidū. Cik skaista būtu pilsēta, ja tai, līdzīgi Ļeņingradai, cauri tecētu daudzie dabiskie kanāliņi, attekas, mazās upītes. Bet šāda iespēja tai sen zaudēta.
«Kīleveina grāvis: Ķiļveņgrāvis — Daugavas kreisās attekas posms. Tek paralēli Bieķengrāvim, pie dzelzceļa tilta ietek Daugavā. Garums 2,7 km, baseina platība — 27 km2. Baseina teritorija apbūvēta, no tās Kīleveina grāvī ieplūst virszemes ūdeņi un lietus notekūdeņi. Stipri piesārņots, aizaug.» Tā vēsta enciklopēdija «Rīga».
Lai lasītājiem būtu priekšstats, kur šis objekts atrodas, atgādināšu, ka garām tam kursē 12. un 8. trolejbuss. Pat neredzot grāvi, to var sajust caur atvērtiem trolejbusa logiem…
Kīleveina grāvī apkārtējie iedzīvotāji vēl tikai pirms gadiem divdesmit ir gan peldējušies, gan makšķerējuši. To atgādina piedrazoto krastu malās šur tur atstātās, laika zoba sagrauztās laivas.
1988. gada novembrī kokapstrādes kombināta «Mīlgrāvis» ceha «Daugava» priekšnieks L. Stola kabinetā Ļeņina rajona dažādu organizāciju pārstāvji pārsprieda par to, kā šo grāvi, par kura smirdoņu un antisanitāriju gadiem sūdzas apkārtējie iedzīvotāji, likvidēt. Galvenie vaininieki esot kokapstrādes rūpnieki, jo tā rezultāta, ka gadiem attekas augštecē tika mērcēti baļķi, grāvja gultnē radies trīs metru, biezs organisko atkritumu slānis. Tas kavē dabisko ūdens tecējumu, līdz ar to arī traucē ūdens pašattīrīšanos, padarīdams to stāvošam dīķim līdzīgu.
Bet absurdo ideju — grāvi aizbērt, pateicoties Galvenās arhitektūras plānošanas pārvaldes protestam, izdevās noraidīt, lai gan sākotnēji šo ideju atbalstīja pati Rīgas teritoriālās ūdens resursu izmantošanas un aizsardzības valsts pārvaldes Ļeņina rajona inspektore G. Poļitiko. Galu galā Ļeņina rajona izpildkomiteja nolēma, ka grāvis jāattīra. Lai to izdarītu, jāpasūta attīrīšanas projekts. Tā kā attekas krastos atrodas daudz ražotņu, kas to piesārņo, tad amatpersonas vienojās: summu, kas būs jāsamaksā par projekta izstrādāšanu un attīrīšanas darbiem, dalīs «uz galviņām». Taču konkrētam pasūtītājam jābūt vienam. Nolēma, ka tam jābūt kombinātam «Mīlgrāvis». Taču tā vietā, lai ķertos pie attīrīšanas darbiem, gada garumā ilgst tielēšanās par projekta pasūtīšanu! «Citi arī vainīgi, citi vēl vairāk piesārņo… Cehs «Daugava» ies no mums prom, mēs par viņu problēmām vairs neatbildam… Nevaram atrast organizāciju, kas uzņemtos projekta izstrādāšanu» — līdzīgi argumenti jau gadu skan no «Mīlgrāvja» un apvienības «Rīga» atbildīgo personu puses. Pareizāk sakot, jau sešus gadus, jo ūdeņu inspekcija kopš 1983. gada pieprasa ceham «Daugava» likvidēt piesārņojumu. Pērnā gada jūnijā Ļeņina rajona izpildkomitejas kompleksās ekonomiskās un sociālās attīstības nodaļas pārstāvis M. Mudelis pēc personīgās iniciatīvas atrada kooperatīvo firmu, kas būtu ar mieru izstrādāt projektu Kīleveina grāvja attīrīšanai. Taču «Mīlgrāvis» neizprotamus iemeslu dēļ izlikās nedzirdam priekšlikumus sazināties ar firmas pārstāvjiem. Rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks V. Jepančincevs oktobrī ceha «Daugava» priekšniekam L. Stolam teica: «Vienīgais, ko šā gada laikā lietas labā esat veikuši — vasarā nejauši «nodedzinājuši» zāģētavas korpusu. Līdz ar to jaunu baļķu mērcēšana ūdenī vairs nenotiek.» It kā nelāgs joks, bet taisnība vien ir. Dabai šis ugunspostījurns bija sava veida atrisinājums. Pašlaik cehs «Daugava» palēnām nolīdzina dambi un velk no attekas augšteces ārā jau labu laiku stāvējušos baļķus.
Protams, lai nākotnē iespējamie attekas attīrīšanas darbi ļautu ūdens tecējumam lēnām atdzīvoties, nepieciešams nodrošināt, lai arī pārējās ražotnes, kas atrodas Kīleveina grāvja krastos, tur neplūdinātu notekūdeņus. Vēl 1988. gada decembrī šo ražotņu vadītāju saietā, ko organizēja Ļeņina rajona izpildkomiteja, noskaidrojās, ka ne pašiem, ne ūdensvada un kanalizācijas pārvaldei, ne Rīgas teritoriālās ūdens resursu izmantošanas unaizsardzības valsts pārvaldei, ne izpildkomitejas darbiniekiem īstas skaidrības šai lietā nebija — cik, ko, kā Kīleveina grāvī ieplūdina. 1989. gada oktobrī tas tika noskaidrots. Taču īpašu steigu kolektoru ierīkošanā, lai varētu pieslēgties kopējam rajona kanalizācijas kolektoram, kā arī, veidojot vietējās attīrīšanas ietaises daudzi vis neizrādīja. Kad izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks V. Jepančincevs viņiem pārmeta tūļāšanos, ražotņu pārstāvji bija pat aizvainoti: «Ko jūs uztraucaties? Mums taču termiņš līdz 1989. gada beigām.»
Bet ko līdzēja attekas nosargāšana pret ceha «Daugavas» sākotnējiem plāniem to aizbērt, ja 3. dzelzsbetona konstrukciju rūpnīca (tagad kooperatīvs) bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem nolēma uz upītes rēķina paplašināt savu teritoriju. Pats dīvainākais, ka viņi pat nevienam atļauju neprasīja — rīkojās kā nereti mūsu sabiedrībā ar «kopējo mantu». Nesaprotami, kādēļ šo patvarību laicīgi neievēroja Rīgas teritoriālās ūdens resursu izmantošanas un aizsardzības inspekcijas darbinieki. Tā, 1988. gada novembrī, neviena netraucēti, traktori un ekskavatori upītē sagāza visādas rūpnieciskas drazas, nederīgos dzelzsbetona paneļus. Nogāza arī trasi traucējošos kokus, kas auga attekas krastā.
Likumu zinātāji vēlāk man paskaidroja — ja tieši patvarīgās darbības laikā būtu jau atklāta nelikumība un izteikts aizrādījums vai brīdinājums, tad rūpnīcas vadītājus varētu sodīt.
Bet pašlaik izrādās, ka par patvaļīgo attekas aizbēršanu (attekas vietā pretī rūpnīcai atstāta maza tērcīte) 3. dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcu nevar sodīt. Ļeņina rajona prokuratūra nopūšas un rausta plecus — neesot tāda likuma. Krimināllietu varot ierosināt tikai tad, ja dabas postījumu rezultātā cietuši cilvēki, dzīvnieki, koki. Bet šajā gadījumā neviens cilvēks taču nav nomiris! Zivis piesārņojuma dēļ ūdenī nedzīvo jau piecpadsmit gadus. Un tā — kooperatīva jaunbūvētais sliežu celtnis izaicinoši lepni slejas pār apkārtējo iedzīvotāju mājelēm, bet ūdenstece smok.
Tomēr esmu pārliecināta — ja kāda organizācija no sirds gribētu, varētu aprēķināt, cik lieli zaudējumi apkārtējo māju iedzīvotājiem un dabai cēlušies no tā, ka sakarā ar gultnes aizsprostošanu, cēlies gruntsūdens līmenis. Māju pagrabi pilni ar ūdeni, apkārtējie piemāju dārziņi kļuvuši neizbrienami, līdz ar to lauksaimnieciskai apstrādei neizmantojami. Jā, un kur tad vēl koki! Sevišķi vasarā krīt acīs nokaltušo koku kroplie zaru vainagi. Zaudējumam jāpieskaita arī tie nogāztie vītoli, kas auga ceļā sliežu trasei. Šo ļaunprātību vajadzētu novērtēt un panākt, lai patvaļīgās rīcības iniciatori no 3. dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcas saņemtu sodu.
Nesaprotami arī, kādēļ Ļeņina rajona izpildkomiteja deva atļauju rūpnīcai pārkvalificēties par kooperatīvu, ja tā vēl nebija izpildījusi saistības ar apkārtējo vidi, ko pati piesārņojusi. Vismaz šajā gadījumā izpildkomiteja varēja nodemonstrēt reālo padomju varas spēku.
Kad 1989. gada oktobra sākumā piedalījos izpildkomitejas organizētajā sanāksmē par «Kīleveina grāvja lietu», Ļeņina rajona prokuratūras pārstāvis izteicās: ja būtu organizācija, kas ekspertīzes ceļā aprēķinātu zaudējumus, kas cēlušies dzelzsbetona konstrukciju kooperatīva darbības rezultātā, varētu ierosināt krimināllietu. To teikdams, viņš cerīgi lūkojās uz ūdeņu aizsardzības inspektori G. Poļitiko, kas nu jau pārstāvēja Rīgas rajona reģionālo Dabas aizsardzības komiteju. Taču, man par izbrīnu, viņa bija pat sašutusi: «Es esmu atbildīga tikai par ūdeņiem.» Par bojā gājušiem kokiem viņai nekādas intereses neesot. Par to atbild floras un faunas daļa…
Ja pat Dabas aizsardzības komitejas pārstāvis neredz saistību starp ūdeni un kokiem, ja nejūt par to atbildību un sāpi, tad ko gaidīt no citiem?
Tik pamatīgi iedziļinājusies Kīleveina grāvja lietā, varu secināt: Dabas aizsardzības komitejas vienīgie ietekmēšanas līdzekļi ir, piedaloties izpildkomitejas sēdēs, stingrā balsī aizrādīt dabas likumu pārkāpējiem par neizdarīto vai neievēroto. Jā, un, protams, rakstīt un pārsūtīt nesaskaitāmos paziņojumus, pieprasījumus un brīdinājumus, kuru termiņi tiek sistemātiski pārkāpti un pagarināti. Bet varbūt, kā jebkurā vietā, svarīgas ir nevis komitejas iespējas, bet konkrētā cilvēka sirdsapziņa un sāpe? G. Poļitiko ar Kīleveina grāvi «nodarbojas» jau kopš 1983. gada. Bet sešu gadu laikā atteka arvien vairāk iet zudībā.
Arī padomju vara, konkrēti — Ļeņina rajona izpildkomiteja — ir bezspēcīga. Jā, tās priekšsēdētāja vietnieks un Valsts Dabas aizsardzības komitejas ūdeņu inspektors mēdz gan piedraudēt, ka varot slēgt vienu vai otru ražotni. Bet tas vaininiekos izraisa tikai smīnu. Mēbeļu trūkst, celtniecības materiālu nepietiek, ziepju nav… Un atšķirībā no pasaules attīstītajām valstīm, kur problēma numur viens ir ekoloģija, mums tā ir nolaistā ekonomika.
Uz tās rēķina, uz tik nepieciešamo, lai arī ne vienmēr kvalitatīvo preču trūkuma fona, mēs bendējam gan sevi, gan nākotni. Piesārņojam — ne tikai ūdeni, kurš pašiem jādzer, bet arī savas dvēseles.
Vai nav pēdējais laiks ieviest kārtību dabas aizsardzības tiesiskajā jomā un likumdošanā? Mums gan ir vesels dabas aizsardzības likumu kodekss, bet acīmredzot tas ir neefektīvs, ja nekas nemainās. Jāņem vērā citu valstu pozitīvā pieredze un jāizstrādā jauni likumi. Lai dabas kaitniekiem būtu neizdevīgi nepildīt prasības.
ASV inženieris L. Embrekts stāstīja, ka Amerikā rūpnīcu vadītājiem, ja sabiedrība pieprasa jaunas attīrīšanas ietaises, ir ekonomiski neizdevīgi kavēt to būvēšanu, lai arī tas prasa daudz līdzekļu. Ar katru nedēļu, kas pārsniedz termiņu, kurā iekārtas jāuzstāda, tur palielinās soda naudas procenti. Un vēl — Amerikā par visiem piesārņojumu pārkāpumiem ierosina administratīvo atbildību, bet kriminālatbildību tad, ja ražotne patvarīgi mainījusi dabas radīto ainavu vai ekoloģisko situāciju. Vai kā visrupjākais noziegums pret dabu nebūtu jākvalificē 3. dzelzsbetona konstrukciju kooperatīva pārkāpums?
Kīleveina grāvja ūdens caur Daugavu ietek jūrā. Viss sākas no sīkumiem. Cilvēci var mīlēt, vispirms mīlot un atbildību jūtot par savu tuvāko. Grāvīšus, un tērcītes, kas baro lielās ūdenskrātuves, mēs tāpat kā skudras mīdām kājām, nejūtot, ka viss lielais iet bojā no tā, ka mirst sīkās būtnes, kas uztur lielo.
Sandra URTĀNE
ATTĒLOS:
- Pie ceha "Daugava".
- Jaunais 3. dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcas sliežu ceļš. Zem tā smok atteka.
- Te apkārtējie zēni kādreiz peldējās, braukāja ar laivām, makšķerēja zušus.
Ēvalda URTĀNA foto
