Aktīvi veidot demokrātisku Latviju
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
A. Grigorjevs dzimis 1954. gadā jauktā — latviešu un krievu — ģimenē. Bezpartijiskais, filoloģijas zinātņu kandidāts. Strādāja Latvijas Universitātē par pasniedzēju, no 1989. gada — «Atmodas» redaktora vietnieks. LTF otrajā kongresā ievēlēts par «Atmodas» krievu izdevuma redaktoru. Viņam ir vairāki zinātniski darbi par nacionālo kultūru savstarpējām attiecībām.
Piedāvājam lasītājiem sarunu ar pilsētas padomes deputāta kandidātu.
***
— Līdz ar nacionālās atmodas sākumu Latvijā politiskajā arēnā strauji iznāca pavisam jauni cilvēki. Acīmredzot, par spīti stagnācijas gados uzkrātajai dzīves pieredzei, viņi bija iekšēji gatavi jaunajai lomai sabiedrībā. Kā tas bija ar jums, kāpēc atmoda jūs nepārsteidza nesagatavotu?
— Mēs visi kaut kā bijām pielāgojušies tai dzīvei, kāda mums bija visapkārt līdz 1985. gadam. Manā gadījumā to varētu saukt par «iekšējo emigrāciju»: es centos galvenokārt lasīt angļu valodā rakstīto literatūru, dzīvot nelielā draugu un domubiedru lokā, bet vienlaikus mēs visi ar saspringtu uzmanību sekojām notikumu attīstībai valstī. Šodien šis draugu pulciņš kopā ar mani iesoļojis politikā.
Arī manas zinātniskās intereses saistītas ar nacionālo kultūru savstarpējo attiecību jautājumiem. Jebkura literatūra, jebkura kultūra ir nacionāla, tas vienkārši ir kultūras dzīves paņēmiens. Tāpēc, kad Latvijā sākās nacionālās atdzimšanas process — bet tas no paša sākuma bija ļoti sarežģīts un joprojām ir tāds — man likās, ka mana zinātniskā bagāža var noderēt.
Bet ir arī tīri personisks aspekts: es taču nāku no jauktas ģimenes, tāpēc personiskās nacionālās pašnoteikšanās jautājums man vienmēr bijis aktuāls. Pamazām kopā ar domubiedriem es nonācu pie «latvijieša», Latvijas iedzīvotāja koncepcijas, kuram latviešu valoda var arī nebūt dzimtā. Bet tā ir viņa dzimtenes valoda un viņš var būt tai emocionāli piesaistīts. «Latvijietim» nav obligāti jābūt latvietim vai ar latviešu saknēm. Ja krievs dzimis un izaudzis Latvijā vai arī ilgi šeit dzīvojis, ja nemitīgi uzsūc sevī latviešu kultūru, viņam obligāti veidojas emocionāla pieķērība dzimtenei.
Nav iespējams atgriezties tajā republikā, kas pastāvēja līdz 1940. gadam. Bet arī tā Latvija, kas radās pēc tam, mums nav pieņemama. Acīmredzot būs vajadzīgi nacionālās saskaņas meklējumi, tāpēc vajadzēs sasniegt citu nacionālās pašapziņas līmeni. Ir par maz sevi apzināties tikai kā latvieti vai tikai kā krievu, lai gan arī tas ir nepieciešams. Vajadzīgs vēl trešais līmenis, kas sintezētu abus pirmos. «Latvijieša» jēdziens, ko mēs piedāvājam, šādu sintēzi rada.
— Bet tāda harmonija taču prasa visai augstu kulūras līmeni?
— Domāju, ka normāla sabiedriskā dzīve vispār prasa zināmu kultūras līmeni. Teiksim, krievu cilvēkam, kas šeit dzīvo, latviešu valodas prasme, pēc manām domām, ir absolūti nepieciešama — arī viņš pats šādā gadījumā jutīsies daudz drošāk un brīvāk. Un vispār par krievu valodā runājošo iedzīvotāju tiesību vienīgo garantu var kļūt tikai aktīva līdzdalība demokrātiskajā procesā.
— Kādu jūs to redzat ideālā?
— Vispirms tai jābūt demokrātiskai valstij. Un domāju, ka mēs ļoti ātri spēsim atsperties ekonomiski. Protams, būs arī grūts periods, bet tas būs īss. Pat ķīniešu reformas pieredze rāda, ka divu triju gadu laikā iespējams paēdināt valsti, bet triju četru gadu laikā — apģērbt un likt pamatus uzplaukumam. Bet mums taču ir daudzi priekšnoteikumi, lai kļūtu par dabiskiem vidutājiem starp divām Eiropas daļām.
Acīmredzot Latvija būs valsts ar lielu skaitu kaimiņos dzīvojošu etnisko grupu (bez latviešiem), un es domāju, ka valstij būs vienalga, kas ir katrs cilvēks — latvietis, krievs, ebrejs, baltkrievs. Manuprāt, iedzīvotāju nacionālā sastāva pētīšana jāizdara tikai ar kādu konkrētu mērķi, piemēram, lai noskaidrotu, kāda skola (ņemot vērā mācībvalodu) jāplāno konkrētā rajonā.
— Kas var kļūt par galveno šķērsli ceļā uz nākotni?
— Manuprāt, centrs, kas vēl aizvien nav atteicies no impērijas idejas. Kas tad ir centrs un kādēļ tas vajadzīgs? Tas atgādina zināmo pasaku par diviem lācēniem, kas nekādi nespēja sadalīt siera gabalu un lūdza, lai to izdara lapsa. Lapsa nokoda vidusdaļu, bet pusītes atkal nebija īsti vienādas. Tad lapsa nokoda vēl gabaliņu un tā turpinājās tik ilgi, kamēr lācēniem atlika pavisam mazi gabaliņi. Gluži tādā pašā veidā centrs dala resursus. Un absolūti skaidrs, ka visas republikas vienmēr būs neapmierinātas. Bet, ja tās nodibinās tiešus kontaktus — Latvijas parlaments ar Krievijas parlamentu vai Ukrainas parlamentu, tādā gadījumā centrs kļūs vienkārši nevajadzīgs.
— Pāriesim pie galvaspilsētas problēmām, kas būs jārisina pilsētas padomes deputātiem. Daudzi uzskata, ka gluži tāpat kā pārlieku izpletusies pati Rīga, tāpat izaugušas un kļuvušas grūti atrisināmas tās problēmas...
Vispirms es Rīgu redzu kā pašpārvaldes pilsētu, turklāt kā ostas pilsētu, caur kuru tiek realizēta visai nozīmīga padomju importa un eksporta daļa. Pēc vispārpieņemtās prakses šādai pilsētai jābūt ļoti bagātai. Piemēram, es nupat biju Roterdamā (pilsēta pilnīgi salīdzināma ar Rīgu). Viņi ņem apmēram piecus procentus no kravu apgrozības. Tā ir ziedoša, pārtikusi pilsēta.
Mans vēlēšanu apgabals atrodas Pārdaugavā, vienā no tā dēvētajiem «guļamrajoniern». Te ir savas nelaimes. Sociālās infrastruktūras attīstības līmenis nemitīgi atpaliek no dzīvokļu celtniecības, kas arī ir tālu no ideāla. Ilgus gadus notiek sarunas par bērnu poliklīnikas celtniecību, bet vezums nav izkustējies ne no vietas. Pārslogotas skolas (es izaugu skolotāja ģimenē, kādu laiku mūsu dzīvoklis bija skolā, tātad šādas lietas pamanu tūlīt). Tiklīdz sāc risināt kādu no šiem jautājumiem, tūlīt nonāc citā līmenī: izrādās, nav naudas, nav materiālu, nav darbarūķu. Bet tā jau ir pilsētas, pat republikas problēma, varbūt pat visas Padomju Savienības, visas tās ekonomiskās struktūras problēma.
Man liekas, vispirms mums jāizdara rūpīga inventarizācija — kas mums šodien ir? Nākotnes koncepcija ir vairāk vai mazāk skaidra. Tagad vajadzēs rūpīgi pārdomāt konkrētu mehānismu pārejai no vienas uz otru. Skaidrs ir viens: paliekot vecas sistēmas ietvaros, neko nav iespējams izdarīt.
— Notiek cīņa par nākotni — tai skaitā arī vēlēšanu kampaņas gaitā. Visu nokrāsu aparata darbinieki šajā situācijā visiem spēkiem ekspluatē krievu valodā runājošo iedzīvotāju nedrošību, klaigā par cilvēka tiesību aizskaršanu…
— Jānoskaidro, kas tad īsti ir cilvēka tiesības. Tā vispirms ir cilvēka aizstāvība pret valsti, tas ir, noteikt, cik tālu valsts var ielauzties pilsoņa privātajā dzīvē. Mūsu problēmu būtība ir tāda, ka valsts var reglamentēt visu, ko vien vēlaties. Piemēram, komunistiskajā Ķīnā tā reglamentē bērnu skaitu, tas ir, ielaužas visintīmākajā sfērā. Tāpēc pāreja uz normālu ekonomiku, normālu politiku vienlaikus ir arī cilvēka tiesību nostiprināšana. Un to labākā garantija nepamatiedzīvotājiem ir aktīva līdzdalība demokrātiskā dzīvē.
— Jūs nupat bijāt Holandē, interesējāties par sociālas nodrošināšanas sistēmu šajā valstī. Miniet dažus šī brauciena iespaidus.
— Ar sociālās nodrošināšanas sistēmu Holandē centos iepazīties nevis ministrijas līmenī, bet sarunājoties kā ar pašiem sociālās palīdzības saņēmējiem, kā arī ar tiem, kas atbildīgi par tās sadali mazā pilsētiņā (15 000 iedzīvotāju) Roterdamas pievārtē. Tur pabalstus saņem apmēram 900 cilvēku, turklāt apmēram 100 no viņiem — pastāvīgi. Pārējo statuss mainās.
Holandē ir pilnīgi citāda pati sociālās nodrošināšanas filozofija: tur uzskata, ka neatkarīgi ne no kā sabiedrības pienākums sagādāt cilvēkam nepieciešamo minimālo dzīves līmeni. Vēl vienkāršāk ir ar pensiju: jebkurš cilvēks, pat ja viņš visu mūžu bijis bezdarbnieks, pēc noteiktā vecuma sasniegšanas saņem vecuma pensiju. Bet pēc mūsu priekšstatiem šie cilvēki ir apgādājamie. Ja pie mums cilvēks ne dienu nav strādājis valsts labā, viņš vispār var pensiju nesaņemt vai saņemt nožēlojamus grašus. Es domāju, šī filozofija sakņojas slavenajā lozungā «kas nestrādā, tam nebūs ēst».
Bija vēl viens gadījums, kas mani ārkārtīgi pārsteidza. Par to pastāstīšu bez jebkādiem komentāriem. Reiz man vajadzēja no Antverpenes aizbraukt uz citu pilsētu. Līdz manam reisam bija atlikusi apmēram stunda, un es piegāju pie cita autobusa šofera, lai noskaidrotu, vai ar šo autobusu nevarētu aizbraukt līdz man vajadzīgajai vietai. Šoferis paskaidroja, ka viņš braucot pa apkārtceļu un ka tas man nebūšot visai ērti. Pēc kāda laika viņš man signalizēja un teica, ka pa radiotelefonu esot sazinājies ar dispečeru, kas ar skaitļotāju aprēķinājis, kādā maršruta punktā es varētu iekāpt citā autobusā, kas, tiesa, no turienes pēc saraksta atejot trīs minūtes pirms mūsu ierašanās. Dispečers pa radiotelefonu sazinājies ar šā otrā autobusa šoferi un lūdzis mani pagaidīt. Pārsēšanās operācija noritēja sekmīgi. Piebildīšu, ka Holandē biju nopircis braukšanas biļeti, tāpēc ne šoferi, ne arī sabiedrība pat nedomāja par to, ka par šīm rūpēm varētu no manis saņemt lieku guldeni. Teikšu godīgi, man gribētos, lai arī Latvija drīzā laikā kļūtu par šādu valsti.
— Lielā mērā tas būs atkarīgs no deputātiem, kurus mēs ievēlēsim! Paldies par sarunu.
Ar Alekseju GRIGORJEVU
sarunājās Rūdolfs VĪKSNIŅŠ
