Pie faktiem un patiesības
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Iepriecina tas, ka Latvijas KP CK Politiskās Izglītības nams pēdējos mēnešos aizvien biežāk savās telpās uzņem visplašāko iedzīvotāju slāņu pārstāvjus, tādējādi kļūdams par īstu sabiedrības izglītošanas funkciju nesēju: tā ir visdažādāko sanāksmju, preses konferenču, diskusiju klubu, koncertu norises vieta. Ārēji lakoniskā, oficiālā būve regulāri atrodas republikas dzīves demokratizāciju apliecinošu pasākumu centrā.
Aizvadītās nedēļas nogalē LKP CK Politiskās izglītības nama notika LKP CK Partijas vēstures institūta un LPSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta zinātnisko padomju kopīga paplašināta sēde. Tā bija veltīta problēmām, kas saistītas ar sociālistisko revolūciju Latvijā 1940. gadā. Sēdi atklāja LKP CK Partijas vēstures institūta direktore Ļ. Zīle. Viņa uzsvēra nepieciešamību līdztekus vēstures pētnieku analītiskās, radošās domas atbrīvošanai kopt politisko kultūru, biedriskas polemikas māku.
Pamatreferātu par 1940. gada vēsturiskajiem notikumiem Latvijā nolasīja LPSR ZA akadēmiķis A. Drīzulis. Viņš norādīja, ka tālaika aprites Latvijā nav iespējams aplūkot izolēti no situācijas Eiropā. Attiecībā uz faktoriem, kuru dēļ «vēstures zinātnei ir izteikts neuzticības votums», akadēmiķis izteicās par plaša dokumentu klāsta detalizētu izpēti, lai pilnīgi noskaidrotu situāciju: «Sen laiks publicēt 1939. gadā parakstītos PSRS un Vācijas līguma slepenos protokolus vai arī — argumentēti pierādīt, ka tādu nav bijis. Vilcinoties vai klusējot mēs paši sevi nostādām neveiklā stāvoklī.» Runātājs teica, ka ir laiks nodot atklātībai arī republikas Partijas vēstures institūta rokrakstu fondu un visus vietējo arhīvu fondus.
A. Drīzulis raksturoja vispārnacionālo krīzi Latvijā trīsdesmito un četrdesmito gadu mijā. LKP CK 1940. gada 3. marta lēmums «Par strādnieku šķiras vienotu fronti» izvirzīja uzdevumu «panākt visu pretfašistisko spēku apvienošanu un fašistiskās diktatūras gāšanu, nodibinot pēc tam patiesi demokrātisku iekārtu un dodot visai tautai iespēju pašai lemt. kā viņa vēlas turpmāk izveidot Latvijas politisko un ekonomisko dzīvi.» Ar Tautas valdības izveidošanu, uz svēra akadēmiķis A. Drīzulis, aizsākās sociālistiskā revolūcija. LKP izmantoja labvēlīgos iekšējos un ārējos apstākļus, lai atjaunotu padomju varu. republika iestātos PSRS sastāvā, tādējādi paglābjoties no tuva kara draudiem.
Zinātnieks atzina, ka sociālistiskie pārveidojumi pirms 48 gadiem sākās «kazarmu sociālisma» apstākļos. Staļins un viņa tuvākie domubiedri Latviju uzskatīja par atpalikušu agrāru zemi, un reformu organizētāji maz ņēma vērā republikas intereses.
«Vērtējot revolucionāros no tikumus 1940. gadā Latvijā, to galvenos rezultātus. Jāpatur prātā: šajā jautājumā galvenais ir tas, ka Staļins gan izkropļoja sociālisma idejas, taču viņš nespēja grozīt jaunās iekārtas sociālos un ekonomiskos institūtus,» teica referents.
Vēstures zinātņu doktors E. Pelkaus iepazīstināja klātesošos ar Komunistiskās Internacionāles VII kongresa nostādņu īstenošanu LKP taktikā. Analīzes centrā — Staļina un viņa līdzgaitnieku ne marksistiskā attieksme pret starptautisko komunistisko kustību, šādas nostājas posto šās sekas Latvijā tās izpaudās, piemēram, vienotas antifašistiskās frontes paplašināšanas neiespējamībā. Runātājs sacīja, ka sakarā ar autoritārā režīma kontrolētās preses skopajām vēstīm no Maskavas latviešu komunisti nav zinājuši par represijām un staļiniskā terora apmēriem Padomju Savienībā.
Vēstures zinātņu kandidāte I. Kapeniece paškritiski secināja, ka Latvijas vēsturnieki uz patiesību līdz šim gājuši gausi: «Tas vairāk izskaidrojams ar veco inerci, nevis ar grūtībām pēc arhīvu materiālu pieejamības paplašināšanās.»
Referente sacīja, ka trīsdesmito un četrdesmito gadu iekšējie procesi Latvijas sabiedrībā, dažādajos iedzīvotāju slāņos, palikuši pētnieku darbības ceļmalā. «Taču subjektīvais faktors 1940. gadā parāda sevi kā sagatavotu spēku, kas spēj nostāties revolucionārās kustības priekšgalā.» Lieta tā, ka gandrīz visu slimo kasu, arodbiedrību kā arī citu iedzīvotājus aptverošu organizāciju vadībā stātās kreisi noskaņoti darbinieki: tur radās praktiskā pieredze darbā ar masām, auga proletariāta inteliģence.
Lietuvas PSR ZA akadēmiķis R. Šarmaitis runāja par stāvokli savā dzimtenē mūsu gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados.
Viņš samērā plaši pievērsās arī staļinisko administratīvo orgānu izdarītajām deformācijām sociālisma celtniecībā, minēdams faktu, ka pirms Lielā Tēvijas kara Lietuvā represēja 12 562 cilvēkus; pavisam 7439 ģimenes tika izvestas uz PSRS austrumu rajoniem. Viesis akcentēja nepieciešamību pētīt pēckara bandītisma dēļ bojā gājušo komunistu, komjauniešu un aktīvistu dzīves ceļus.
Interesi radīja bijušā Latvijas Darba jaunatnes savienības CK otrā sekretāra E. Berklava atmiņu stāstījums. Viņš atgādināja, ka pagrīdes darbā konspirācijas apsvērumu dēļ LDJS biedru precīzu daudzumu nebija iespējams noteikt. Taču daži kategoriski vēsturnieki, nelegālā darba īpatnības nepārzinādami, minējuši apskaužami noteiktus, taču pretrunīgus skaitļus.
Toreizējā LDJS CK pirmā sekretāra aresta sakarā veikdams viņa funkcijas, E. Berklavs 1940. gada jūnijā aktīvi piedalījās dažādu komunistiskās jaunatnes akciju rīkošanā, atbalstot revolucionāros pārkārtojumus. Tika precizētas arī vairākas Tautas valdības izveidošanas apstākļu detaļas.
Profesors vēstures zinātņu doktors J. Šteimanis sava ziņojuma ievadā uzsvēra, ka maldās tie pētnieki, kuri 1940. gada notikumos Latvijā atsakās saskatīt staļinisma politikas raksturīgas iezīmes. Taču atsevišķi noziedznieki jāatšķir no masām. «Nevajag primitīvi izprast revolucionāro situāciju, tā ir globāla lieta.» profesors uzsvēra, pārmetumus adresēdams galvenokārt M. Vulfsonam. Runātājs izteica viedokli, ka revolucionāro situāciju var radīt gan kara draudi, gan politisks un ekonomisks strupceļš — konkrētajā gadījumā, ņemot vērā Ulmaņa režīma prorietumnieciskās orientācijas krahu. Tiem, kuri apšauba 1940. gada vasaras norišu revolucionāro būtību, J. Šteimanis atgādināja, ka «sociālistiska revolūcija ir pāreja no kapitālisma uz sociālismu».
Uz replikām par nopelniem bagātu revolucionārās kustības dalībnieku aklu sekošanu staļiniskajām nostādnēm četrdesmitajos gados referents atbildēja: «Mēs kļuvām redzīgi tikai pēc 1956. gada.»
Partijas un padomju darba veterāns, LPSR Dabas muzeja direktors V. Krūmiņš sacīja, ka, viņaprāt, par ieteikumiem, kā reāli cīnīties pret staļinisma paliekām, cildināma jaunā prozaiķe R. Kalpiņa — runājot no tribīnes, papīri ar dogmām jānoliek malā. V. Krūmiņš ar bažām izteicās par situāciju, kurā M. Vulfsona runa Rakstnieku savienības paplašinātajā plēnumā ne tiek analizēta konstruktīvi, bet pēc ažiotāžas alkstošu personu dēļ izraisa jaunas neskaidrības. Viņš aicināja atbrīvoties no paražas visam neierastajam un nepazīstamajam nekavējoties dot iznīcinošu vērtējumu, par pārspīlējumu recidīvu nosaukdams 1959. gadu Latvijā: «Atšķirībā no agrākiem gadiem 1959. gada notikumu skaidrojums nav jāmeklē dziļos plauktos, tāpēc par nepadarīto vainot vēsturniekus ir pamats.»
«Pētot 1940. un 1941. gada notikumus, vēsturniekiem atklāti jārunā arī par Latvijas Komunistiskās partijas kļūdām un «pašdarbību», ne tikai jāabsolutizē Staļina griba un viņa līdzgaitnieku loma,» V. Krūmiņš uzsvēra.
Runu nobeidzot, viņš izteica trīs ierosinājumus:
1) sarīkot tagadējo un bijušo LKP CK, LPSR MP un citu vadošu darbinieku tikšanos;
2) PSKP un Padomju valdības objektīvas informēšanas nolūkā LKP CK aktīvizēt un uz zinātniskiem pamatiem pilnveidot starpnacionālo attiecību un socioloģiskos pētījumus;
3) televīzijā regulāri informēt par partijas XIX Vissavienības konferences uzdevumu izpildes gaitu.
Revolucionārās kustības un partijas veterāns A. Zandmanis atgādināja latviešu sarkano strēlnieku boļševizēšanās nozīmi, stāstīja par 1919. gada Padomju Latviju, kuras tradīcijas pārmantoja 1940. gada revolucionāri.
Viņš pievienojās viedoklim, ka pēc iespējas drīzāk jāpārskata piecdesmito gadu nogalē politiskajai situācijai Latvijā dotais novērtējums.
Bijušais nelegālās preses organizators, partijas veterāns M. Rozentāls kavējās atmiņās par buržuāziskās Latvijas pagrīdnieku centieniem un gaišākas nākotnes cerībām, reizē uzsvērdams šo cilvēku likteņu traģiku Staļina personības kulta seku dēļ. Stāstīdams par 1940. gadu, viņš atcerējās savu iepazīšanos ar V. Lāci. Vēsturniekus M. Rozentāls mudināja būt godprātīgiem un nedarboties pret savu sirdsapziņu.
Vienīgais šobrīd dzīvais 1940. gada LKP CK loceklis J. Gustsons zālē tika uzņemts ar sevišķu cieņu. Partijas veterāns stāstīja par 1936. gadā LKP radušos krīzes situāciju pēc Staļina rīkotajām tīrīšanām Kominternē. Smagu triecienu partijas autoritātei deva arī Padomju Savienības un Somijas bruņotais konflikts. Ž. Spures vadībā 1939. gada decembrī notika LKP CK un Rīgas komitejas locekļu apspriede, kurā pieņēma tā skaidrojuma staļinisko koncepciju.
J. Gustsons raksturoja situāciju Rīgā 1940. gada jūnijā, starp citu minēdams, ka V. Lāča iecelšanu iekšlietu ministra postenī komunisti uzņēmuši ar izbrīnu, detalizēti atcerējās politieslodzīto atbrīvošanu Centrālcietumā.
Valsts Mākslas akadēmijas docētājs un žurnālistsM. Vulfsons, kura neierastais atskats pagātnē ir radījis asu polemiku, uzrunas sākumā skaidri iezīmēja «uniformētās domāšanas» ienesto mīnusu diskusijā – tā ir cenšanās pierādīt, ka oponentam nav taisnība. «Sociālistiskā plurālisma laikmetā blakus varētu pastāvēt divas koncepcijas par 1939.—1941. gada notikumiem un tādējādi tikt atspoguļotas arī mācību grāmatās.» runātājs norādīja. Viņš sacīja, ka problēmai radusies noteikta politiska slodze: daļa sabiedrības — inteliģence, jaunā paaudze, daudzi notikumu aculiecinieki — neuzticas norišu tradicionālajai koncepcijai. M. Vulfsons pauda pārliecību, ka vēsturnieku un sabiedrības pārstāvju atklāta domu apmaiņa mūs tuvina vēsturiskajai patiesībai, kas ideoloģiskajiem pretiniekiem liegs iespēju izspēlēt savas kārtis. Vienlaikus runātājs vērsās pret vienpusīgu un ne pārdomātu nelegālā darba slavināšanu un apjūsmošanu. raksturojot buržuāzisko Latviju, kā arī to gadu situācijas akadēmiskajiem vienkāršotājiem. M. Vulfsons tāpat aicināja lielāku uzmanību pētījumos pievērst ārējo faktoru nozīmei. «Revolūcijas likteni Latvijā 1940. gadā izšķīra starptautiskā situācija,» viņš rezumēja sacīto.
P. Čerkovskis, kas 1940. gadā bija dzelzceļa strādnieks, atcerējās 17. jūnijā Rīgā notikušās demonstrācijas apstākļu. Runātājs apšaubīja vēstures zinātņu kandidāta M. Virša publikācijā («Cīņa», 1988. g. 7. jūlijs) izteikto secinājumu atbilstību marksistiskajai domāšanai un loģikas likumiem. Viņš apgalvoja, ka rakstā «1940. gada 17. jūnijs Rīgā» vēsturnieks esot cildinājis buržuāziskās republikas policistus.
Vēstures zinātņu kandidāts A. Stranga, par spīti ziņojuma nozīmīgumu ierobežojošajam laika limitam, prata ieskicēt Latvijas starptautiskā stāvokļa kontūras trīsdesmito un četrdesmito gadu mijā, akcentēja ārējā faktora lomu jūnija notikumos.
Viņš uzsvēra LKP ideoloģiskās platformas īpatnību — atšķirībā no Staļina propagandas tajā hitleriskās Vācijas idealizācija netika pieļauta. Komunistu vidū pastāvēja dažādi uzskati starptautiskā stāvokļa vērtējumā. Atskanēja doma, ka nozīmīgs ir uzdevums dziļāk analizēt buržuāziskās Latvijas strādniecības noskaņojuma dinamiku, A. Stranga konstatēja, ka šobrīd sevišķi svarīgs ir vēsturnieku korektums un godprātīga attieksme pret savu pienākumu.
Partijas XIX Vissavienības konferences delegāte vēsturnieceJ. Ripa pauda viedokli, ka 1940. gada jūnijā revolucionārā situācija Latvijā vēl nebija pietiekami nobriedusi. Staļina nodoms ar Sarkanās Armijas kontingenta ienākšanu uzspiest tūlītēju staļiniska stila sovetizāciju neizdevās, jo no tautas vidus nākušie karavīri izjuta Latvijas darbaļaužu aktīvo noskaņojumu. Runātāja uzsvēra, ka Sarkanās Armijas klātbūtne vērtējama kā iedvesmojošs, masas vienojošs faktors, tuvinot revolucionārās situācijas kulmināciju.
Dažādās auditorijās pazīstamais vēstures zinātņu kandidāts Ē. Žagars, kas daudzus darbības gadus veltījis tieši 1940. gada norišu pētījumiem, rosināja kolēģus visupirms dot rūpīgi formulētu skaidrojumu terminam «revolucionāra situācija». Šāda situācija var tiklab izraisīt, kā arī neizraisīt pašu revolūciju. Pēc referenta domām. Latvijā revolucionāra situācija sāka veidoties ar 1939. gada septembrī (Otrā pasaules kara sākums) un turpinājās 1940. gada jūnijā — tas nav stereotips, tāds pieņēmums vēstures zinātnē radās sešdesmitajos gados.
Ē. Žagars uzsvēra, ka situācijas precīzai izvērtēšanai nepieciešams atklāt iekšējo un ārējo faktoru kopsakarību. Ārējo faktoru nedrīkst reducēt tikai uz Vācijas un PSRS līgumu, jo tad «piemirstas», ka Latvijas Republika bija orientēta uz Lielbritāniju. Pēc 1939. gada 5. oktobrī noslēgtā PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības līguma Latvija nebūt nekļuva par PSRS protektorātu. Ulmanim bija pietiekami daudz iespēju kombinācijām. Netiek pievērsta uzmanība iedzīvotāju attieksmes maiņai pret Lielbritāniju Otrā pasaules kara sākuma gados (Dānijas, Norvēģijas liktenis), ko Ulmanis nevarēja ignorēt.
Ar patiesu rūgtumu referents runāja par arhīvos iegūlušo materiālu pieejamības problēmu republikā. Vēsturniekam galvenais ir dokumenti. No vienas puses, pārņem pamatotas bažas, vai vēsturniekam nepieciešamo arhīvu atvēršana arī turpmāk ritēs gliemeža gaitā, no otras —vai daļa jau gatavo pētījumu reiz ieraudzīs dienas gaismu.
Ē. Žagars atgādināja, ka sabiedrības un amatpersonu uzmanības lokā vēl joprojām nav nokļuvušas 1940. gada revolucionāro notikumu vietas — ne Rīgā, ne Liepājā, ne Daugavpilī – tajās nav redzamas piemiņas zīmes.
Ē. Žagara koncentrētajai un lietišķajai runai sekoja LPSR ZA korespondētājlocekļa A. Bīrona referāts «Padomju varas atjaunošana Latvijā 1940. gadā: izpētes galvenie rezultāti un turpmākie uzdevumi». Kompetentais vēsturnieks diemžēl neprata orientēties kopsēdes pieņemtajā reglamentā. Tāpat vairākkārt lielā daļā klātesošo neizpratni radīja runātāja aizraušanās ar pierādījumiem republikas vēsturnieku pozitīvā ieguldījuma piesaukšanai revolucionārās Latvijas vēstures izpētē.
A. Bīrons aicināja vēsturniekus atklāt aizvien jaunus izziņas avotus, izpētīt visus arhīva fondus, rūpīgi salīdzināt avotus un to informatīvo vērtību.
Zinātnieks ieteica noskaidrot Staļina personisko ietekmi Baltijas valstis un cik lielā mērā Staļins pasaules kara apstākļos ietekmēja Latvijā pieņemtos lēmumus. Runātājs izvirzīja uzdevumu aktīvi pētīt Padomju Savienības un Vācijas attiecību kopumu.
Žurnālists E. Inkēns atzina, ka viņam nav savas koncepcijas jautājumā par revolucionāro situāciju Latvijā 1940. gadā, reizē izsacīdams cerību, ka vēsturnieku jaunie prāti pētījumu gaisotnē viesīs svaigu vēsmu. Viņš vēsturniekiem uzdeva vairākus jautājumus, atgādinādams, ka dzīvi vēl ir tādi to dienu aculiecinieki, ar kuriem akadēmiskie vēsturnieki nevēlas tikties. Klausītājiem tika nolasīti avīzē «Cīņa» 1940. gadā publicētie toreizējās situācijas vērtējumi un pausts uzskats, ka objektīvi jānoskaidro arī daudzi buržuāzisko vēsturnieku minētie fakti.
«Mums nav jābaidās no 1940. gada notikumu apskata politiskām sekām, jo sociālisma spēks ir atjaunotnē,» runātājs secināja.
Vēstures zinātņu kandidāts M. Virsis, kura aktuālās publikācijas aizvien biežāk lasāmas preses slejās, akcentēja dažus revolucionāro procesu specifikas aspektus Latvijā pirms 48 gadiem. Šīs norises jāaplūko, ņemot vērā Staļina ārpolitikas un militārās politikas ietekmi. Sarkanās Armijas papildkontingenta ierašanās 17. jūnijā radīja tādu situāciju, lai aktivizētos antiulmaniskie spēki. Līdz ar to pastiprinājās revolucionāri demokrātiskā kustība, kas vērsās pret Ulmaņa nacionālkonservatīvo režīmu.
Pētnieks runāja par nepieciešamību analizēt stāvokli trijos galvenajos strāvojumos, kas tolaik objektīvi iekļāvās kustībā pret Ulmani (sociālistiskais, liberāldemokrātiskais, pretulmaniskais konservatīvais).
M. Virsis izteica viedokli, ka staļiniskā režīma soļi nodarījuši ļaunumu A. Kirhenšteina valdības kursam, kas Latviju virzīja uz proletariāta un zemniecības revolucionāri demokrātisku diktatūru. Viņš aicināja publicēt A. Kirhenšteina ministru kabineta sēžu slepenos protokolus, kā arī pievērsties Latvijas Sociālistiskās strādnieku un zemnieku partijas (LSSZP) potenču un lomas noskaidrošanai.
Jau vēlā vakara stundā, šķiroties no sēdes dalībniekiem,Ļ. Zīle izteica gandarījumu par zinātnieku un sabiedrības pārstāvju plašo un radošo kopdarbu. Viņa secināja, ka diskusijā izgaismotie viedokļu pretmeti un polemikas asums apliecina demokratizācijas procesu pozitīvo attīstību. «Tā ir patiesa, atklāta saruna sociālistiskā plurālisma apstākļos,» LKP CK Partijas vēstures institūta direktore rezumēja.
Ko šodien nozīmē brīvi apspriest pagātnes problēmas? Nevajadzētu ignorēt Ļeņina domu, ka, pētot vēsturi, pie pagātnes jāatgriežas, lai paraudzītos, kas rīt vai parīt būs vajadzīgs mūsu politikai. Mums ir vajadzīgs regulārs viedokļu salīdzinājuma, kritikas, paškritikas un skaidras analīzes mehānisms — katram individuāli, sabiedrībai, arī vēsturniekiem.
Diskusijā LKP CK Politiskās izglītības namā tika izteikti dažādi viedokļi, vērtējumi un secinājumi. Zinātnieku referātos bieži vien trīsdesmito un četrdesmito gadu notikumi un procesi, tajos darbojušās personas tika raksturotas pretrunīgi. Taču pēc šiem lasījumiem jākonstatē: vēsturnieku viedokļi par revolucionāro norišu īpatnībām 1940. gada vasarā nav tuvinājušies mehāniski acīm redzami; veselā virknē jautājumu joprojām veidojas spriega diskusija. Par vienu gan vēsturnieki pauda kopīgu secinājumu — trīsdesmito un četrdesmito gadu mijas Latvijas sarežģītās problēmas kļuvušas par atklāti apspriežamām, vispusīgāk izvērtējamām, arī — par publikas analīzes objektiem. Mums nav tiesību noklusēt ne mūsu uzvaras, ne mūsu rūgtās kļūdas un pagātnes traģiskās lappuses.
Līdz ar atklātuma nostiprināšanos sabiedrības ikdienā mēs akūti izjūtam slāpes pēc patiesības, kas nav savienojama ar noklusēšanu.
ĀRIS JANSONS
Paraksti attēliem:
- LPSR ZA akadēmiķis A. Drīzulis: «Situācija 1940. gada Latvijā jāaplūko saistībā ar situāciju Eiropā.»
- J. Gustsons, vienīgais šobaltdien dzīvais 1940. gada LKP CK loceklis: «Šodien nestāstīsim pasakas, bet runāsim tīru patiesību!»
- Skats sēdes laikā LKP CK Politiskās izglītības namā.
- M. Vulfsons (priekšplānā) kā vienmēr apbruņojies ar dokumentu kopojumiem.
GUNĀRA JANAIŠA foto
