Sarkanbaltsarkanais pie «čekas»?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Nenoliedzami, viens no mūsu lielākajiem ieguvumiem pēdējos gados ir tas, ka tautas svētumus — sarkanbaltsarkano karogu un lūgšanu «Dievs, svētī Latviju!» beidzot drīkstam turēt cieņā un godā ne tikai klusībā savās sirdīs.
Par tautas himnas dziedāšanu un tautas karoga uzvilkšanu nevienam vairs nav jābaidās nokļūt «valsts maizē» jeb, vienkāršāk sakot, — cietumā.
Kā viss izskatīsies, ja mūsu nacionālais karogs kļūs par LPSR valsts karogu?
Atcerēsimies, piemēram, tādu odiozu iestādi kā Valsts drošības komiteja. Atcerēsimies, kādas morālas un fiziskas ciešanas šī bēdīgi slavenā iestāde ir sagādājusi tādiem lieliskiem cilvēkiem un nenogurdināmiem cīnītājiem par Latvijas brīvību kā Jānis Rožkalns, Gunārs Astra, Lidija Doroņina-Lasmane, Ģederts Melngailis... Atcerēsimies, ar kādu neatlaidību šī iestāde vērsusies pret domu, runu, ticības un cita veida brīvību! Atcerēsimies, ka vēl pavisam nesenā pagātnē šīs iestādes darbinieki sauca uz pārrunām dažādu konfesiju garīdzniekus, mēģinot viņus padarīt par ziņotājiem, respektīvi, stukačiem.
Neaizmirsīsim, ka Latvijā joprojām darbojas kara komisariāti, kuri organizē un vada Latvijas jauniešu iesaukšanu okupācijas armijā! Un, lūk, ja sarkanbaltsarkanais karogs kļūs par LPSR valsts karogu, tas plīvos arī pie VDK un kara komisariātu ēkām! Vai var būt vēl lielāka tautas svētuma zaimošana, kā izkarināt tautas karogu pie tādas iestādes, kurā strādājošie darbinieki vairāk par visu ienīst brīvību? Bet himna «Dievs, svētī Latviju!»? Dažs labs to varbūt gribēs dziedāt tūlīt pēc «Sojuz nerušimih respub|ik svobodnih...»? Kamēr Latvija ir PSRS sastāvā, tā taču var notikt! Varbūt tomēr turēsim savus svētumus godā?
Luterāņu mācītājs, LNNK biedrs
ARVĪDS BOBINSKIS ar ģimeni
1990. gada 14. februārī
