Es jūs piespiedīšu ievēlēt mani!
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Esmu pārliecināts — tādā noskaņā kopš Rīgas pilsētas tautas deputātu padomes vēlēšanām dzīvo Alfrēds Rubiks. Taču tas nu nav nekas jauns, jo piespiest, neatļaut, noliegt — tāds ir bijis šā cilvēka darba stils visā viņa valdīšanas laikā Rīgas pilsētā.
Nu tiek paralizēts pilsētas deputātu sesijas darbs. Jā, «balsošana ar kājām» kļuvusi par politiskās cīņas ieroci. Objektivitātes labad jāteic, ka to jau izmantojuši gan superradikāļi II LTF kongresā, gan dažu rajonu LTF atbalstītie deputāti. Esmu pat pārliecināts: ja Latvijas Augstākās Padomes vēlēšanās konservatīvie iegūs vismaz trešdaļu mandātu, tad jaunais parlaments daudzos gadījumos kļūs darba nespējīgs.
Tātad — kompromisi? Konkrētajā gadījumā, manuprāt, Tautas frontes atbalstīto deputātu grupa jau gājusi kompromisa ceļu — tās atbalstītais kandidāts pilsētas Izpildkomitejas priekšsēdētāja amatam A. Prūsis ir neitrāls deputāts. Vēlēšanu kampaņā LTF viņu neatbalstīja. Nav jābūt politiķim, lai saprastu, ka interfrontrubikklaucēniski noskaņotās deputātu grupas iestāšanās tieši par Alfrēda Rubika kandidatūru pilsētas mēra amatam nav tik daudz iestāšanās par šo odiozo personu, cik vēršanās pret pārmaiņām mūsu pilsētas dzīvē. Gan saimnieciskām, gan politiskām. Es spēju saprast tos Rīgas iedzīvotājus, kuriem var būt nepatīkama ielu un rajonu nosaukumu pārdēvēšana, bet man nekādi nav izprotams, kā daudzmaz redzīgs cilvēks var samierināties ar dzīvokļu sadales sistēmu pilsētā, ar tās nolaisto saimniecību, ar atklāto Alfrēda Rubika cīņu pret kultūru, ar viņa vadības stilu. Verdziskuma (idejiskā) sindroms vēlētājos un tagad piecdesmit deviņos deputātos, kuri iestājas par Alfrēdu Rubiku?
Visai šai jezgai ap Alfrēda Rubika kandidatūru Rīgas mēra amatam ir arī ētiskais aspekts. Tai organizācijai, pie kuras minētais pilsonis pieder, populārs ir tāds jēdziens kā «partijas biedra ētika». Cik zinu, kad no kompartijas tika izslēgts bijušais Ļeņingradas komunistu priekšnieks Solovjovs, viens no formulējumiem bija «partijas biedra ētisko normu neievērošana». Sai sakarā man ir jautājums Rīgas komunistu priekšniekam Arnoldam Klaucēnam.
Vai Alfrēdam Rubikam bija morālas tiesības atstāt sesiju bridi, kad tiek izšķirts jautājums par viņa palikšanu iepriekšējā amatā? Respektīvi, neierasties sesijā? Operējot ar «īsteno komunistu» terminoloģiju, to var nosaukt ari par sakāvnieciskumu ...
Kandidātam boikotēt vēlēšanas, ja viņš jūt, ka var netikt ievēlēts, ir vairāk nekā neētiski. Un, ja tā rīkojas cilvēks, kurš visai valstij bez liekas kautrēšanās pasludinājis, ka tieši viņš ir «īstens komunists», tad ko lai dara mazāk īstenie? Mazāk īstenajiem neatliek nekas cits kā līdzināties visīstenākajam.
Taču nez vai pēc šiem kritērijiem pats Mihails Gorbačovs arī ir īsteni īstens, jo viņš pēdējā kompartijas plēnumā sācis šaubīties, vai partijas vadošajai lomai jābūt konstitucionāli garantētai. Par šīm garantijām vairākkārt — un no visaugstākajām tribīnēm — iestājies gan Rīgas mērs, gan viņa ideoloģiskais dvīņubrālis. Kā viņi rīkosies 111 PSRS Tautas deputātu kongresā, kur acīmredzot tiks ierosināts mainīt bēdīgi slaveno Konstitūcijas 6. pantu? Neatkāpsies no principiem kā Ņina Andrejeva un iestāsies par kompartijas vadošo lomu (publiskil), vai ari pacels ļenganas rociņas, kā jau daudzkārt cēluši? Piedodiet, rokas vismaz Maskavā vairs nav jāceļ, jānospiež tikai podziņa ar uzrakstu «za», — tehnikas sasniegumi atbrīvojuši funkcionārus no publiskas sava politiskā ļenganuma demonstrēšanas.
Bet pagaidām Rīgā notiek ciņa par izpildkomitejas priekšsēdētāja krēslu. Kamēr viena deputātu grupa vēlas normāli strādāt, pēc iespējas drīzāk sākt nodarboties ar pilsētas būšanām, otra kategoriski paziņo: vai nu Rubiks, vai neviens! Domāju, ka vēlētāji, kuri balsojuši tieši par šās grupas deputātiem, beidzot būs sapratuši, par kādu politiku viņi vēlējuši.
Un vēl kas — vai tiešām Latvijas Augstākajai Padomei un tās Prezidijam nav nekādu tiesību vērsties pret deputātiem, kuri dezorganizē padomju darbu?
