Ideja ir kristāltīra
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Tā par gaidāmo Latvijas tautu forumu saka Jānis Danoss, viens no šā pasākuma organizētājiem, Rīgas Medicīnas institūta darbinieks, Latvijas Tautas frontes aktīvists, pēc pases datiem — latvietis, pēc tēva izcelsmes — ungārs, Latvijas Vācu kultūras biedrības pārstāvis.
Laikā, kad avīzēs lasām paziņojumus par dažādu tautu kultūras biedrību dibināšanu un atjaunošanu, kad par gaidāmo tautu forumu atskan daždažādi viedokļi, ieklausīsimies Jāņa Danosa teiktajā!
— Kāda, jūsuprāt, ir foruma priekšvēsture?
— Es domāju, ka foruma ideja radās jau Rakstnieku savienības paplašinātā valdes plēnuma laikā. Dzejnieks Uldis Bērziņš tad teica, ka visām Latvijā dzīvojošām tautām jānodrošina iespējas un tiesības runāt savā valodā, attīstīt savu nacionālo kultūru.
Tālāk šo jautājumu apsprieda dažādās vietās un veidos. Sekoja Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress, un vienā no tā rezolūcijām tika ierakstīts ierosinājums sasaukt Latvijā dzīvojošo tautu forumu.
Mūsu republikas Augstākās Padomes Prezidijs, uzskatīdams, ka tik svarīgs notikums nevar palikt pašplūsmā, kļuva par idejas turpinātāju.
Latvijas Tautas frontes paspārnē tai laikā jau bija radušās vairākas iniciatīvas grupas, kas nekavējoties ķērās klāt tautu kultūras biedrību veidošanai, un katras šīs biedrības aktīvākie pārstāvji iekļāvās foruma organizēšanā.
— Ka jūs vērtējat foruma sagatavošanas gaitu?
— LPSR Augstākās Padomes koncepcijā bija paredzēts, ka tautu forumā tiks pārstāvēti visi republikas iedzīvotāji. Taču, manuprāt, tas ir problemātiski. Delegātu vēlēšanu laiks ir ļoti īss, ne visiem ir skaidra pati foruma ideja. Ja formāli cilvēka tautību skatāmies pēc pases, daudziem, iespējams, dokumentā rakstīts — čehs, ungārs, rumānis, taču viņi nedz prot savu valodu, nedz ir bijuši saistīti ar savas tautības kultūru, tāpēc nemaz nav ieinteresēti atgūt «zudušo». Varbūt pareizāk būtu bijis saaicināt tikai tos, kuri izrādījuši iniciatīvu nacionālās kultūras biedrības vai grupējuma atjaunošanā un kuriem ir sava nostāja. Nav jau tik svarīgi, vai forumā proporcionāli tiks pārstāvētas visas tautas, bet gan — lai delegāti būtu ieinteresēti risināt pašlaik samilzušās problēmas. Tā ir foruma pretruna —- plašā pārstāvība var kaitēt foruma darbaspējām. Par ko līdzīgu pārliecinājāmies Tautas frontes dibināšanas kongresā. Pārstāvēti taču bija visi republikas rajoni, visi iedzīvotāju slāņi, taču daudzi uz kongresu bija atnākuši nesagatavojušies. Atcerēsimies kaut vai dažu delegātu nepārdomātās runas, kas būtībā radās nevis domāšanas, bet runāšanas gaitā. Vēlāk tas izraisīja vienas sabiedrības daļas negatīvo reakciju, vērtējot kongresu kopumā. Taču arī Tautas frontes ideja bija kristālskaidra un kristāltīra.
— Par spīti pirmajām neveiksmēm, forums tomēr notiks. Daudzi to gaida ar cerībām, jo vēlas, lai vairs neklīstu Vissavienības mēroga baumas par latviešu tiekšanos ignorēt citu tautu intereses. Kā jūs šajā situācijā prognozējat foruma nozīmi?
— Tautu forumam nebūs lēmēja balsstiesības, tam būs tikai padomdevēja balsstiesības. Taču pirmām kārtām šo sanāksmi vajadzētu uzskatīt par informatīvu skolu. Pirmajā foruma darba dienā paredzētas kvalificētu un ievērojamu kultūras un zinātnes darbinieku lekcijas, kas klātesošos ievadīs tajā problemātikā, kuru, manuprāt, daudzi nemaz nenojauš. Varbūt delegātus tas rosinās uz konstruktīvu domāšanu. Vēl forumā paredzēts nodibināt organizāciju, kas darbosies pastāvīgi un turpinās aizsākto darbu, jācer, ka nākamais tautu forums varēs notikt jaunā, kvalitatīvākā pakāpē.
Nozīmīgi ir tas, ka forums ļoti daudziem cilvēkiem dos pārliecību: kopt savu nacionālo kultūru, valodu ir ne tikai nepieciešams, bet arī atļauts. Vienalga, cik sekmīgi norisēs šis pasākums, Latvijā dzīvojošās mazākumtautības tomēr būs atguvušas pašcieņu, pašapziņu, kas tik centīgi nīdēta staļiniskās domāšanas laikā. Tas jau ir «viens — nulle» foruma labā.
— Domāju, ka tautu kopānākšanas reizē vajadzētu runāt galvenokārt par nacionālo kultūras biedrību turpmāko darbu. Šīs biedrības taču saliedēs vienas tautības cilvēkus, liks apzināties piederību pie valodas un kultūras. Tēlaini izsakoties: no visdažādākajiem ziediem veidosies krāšņa pļava — Latvijas kultūra, Latvijas tautas. Vai jūs jau sajūtat šo nākotnes ziedu aromātu?
— Novembra nogalē notika Latvijas Vācu kultūras biedrības dibināšanas sanāksme. Ieradās vairāk nekā simt cilvēku, un, ņemot vērā viņu ieteikumus, intereses un vajadzības, esam sākuši izstrādāt biedrības turpmākās darbības metus. Veidojas kultūras, izglītības un audzināšanas, vēstures apzināšanas, sporta, informācijas un sakaru sekcijas, kuras patstāvīgi izstrādā savas darbības koncepcijas.
Esam iecerējuši dibināt kultūras sakarus ar vācu valodā runājošajām zemēm — VDR, VFR, Austriju un Šveici. Sadarbībā ļoti ieinteresēta ir arī Baltvācu biedrība.
Pašlaik intensīvi strādā lektoru grupa, kas būs saistīta ar izglītības jautājumiem. Domājam panākt, lai, piemēram, vācu tautības bērniem būtu priekšroka mācīties specializētajās vācu valodas novirziena skolās.
Latvijā dzīvojošo vāciešu likteņi veidojušies dažādi. Vieni ir jaukto laulību pēcnācēji, otri — vēstures notikumu gaitā izkliedēti pa visu Padomju Savienību. Vismazāk palicis pirmskara laikā tā saukto Baltijas vāciešu. Bet mūsu biedrībā iesaistās arī cilvēki, kas pēc izcelsmes nav vācieši, taču grib bagātināties ar vācu kultūru, paši dot ieguldījumu tās atjaunošanā. Viens no šādiem cilvēkiem ir akadēmiķis Jānis Stradiņš. Arī LVU Svešvalodu fakultātes pārstāvji ir ieinteresēti mūsu biedrības likteni.
Daudziem ir grūti iedomāties tās izjūtas, kuras rodas, kad pēc tik ilgiem gadiem kopā sanāk vienas tautības cilvēki un runā dzimtajā valodā. Biedrības dibināšanas sapulcēs dažus asaru kamols kaklā traucēja izteikties. Bet tagad ļoti gaidām nākamo tikšanās reizi, jo visi kopā svinēsim Ziemassvētkus.
— Kā izskaidrojams tas, ka arī jūs esat vācu kultūras biedrībā?
— Mans tēvs bija ungārs, māte — latviete, taču ģimenē visi sarunājāmies vācu valodā. Sāku mācīties vācu skolā, bet, kad vēlāk studijas turpināju latviešu valodā, man bija pat vācisks akcents. Tagad man pārmet, ka, runājot vācu valodā, man esot latvisks akcents.
Kad pasēs sāka rakstīt piederību pie tautības, sievas ietekmē man pasē toreiz tika ierakstīts — latvietis. Taču mana brāļa pasē varēja lasīt — ungārs, un Staļina represiju laikā viņam vajadzēja doties uz mūžīgā sasaluma zemju pusi.
— Domāju: gaidāmais forums apliecinās, ka tāda vēsture vairs nedrīkst atkārtoties.
Jautājumus uzdevusi V. VIZULE
