«Mūsu rokas — tev, Latvija!»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Jā, aizvadītajā sestdienā Līgatnē tēlniece Betija Strautniece savu uzrunu sāka tieši ar tādiem vārdiem. Un melots te nebija ne drusciņas. Un viegli patētiskais tonis te visā pilnībā iederējās. Tik skaistus, sirsnīgus un reizē latviski atturīgus un svešādi nesakāpinātus svētkus negadās tik bieži piedzīvot. Domāju, manis sacīto apstiprinās katrs, kas bija devies rudenīgi krāšņajā braucienā uz šo Gaujas Nacionālā parka stūrīti: gan tas — no attālas pilsētas ar automašīnu vai autobusu braukdams, gan tas — paša kājām piecus un varbūt vēl vairāk kilometrus nostaigādams. Mazie bērni un lielie. Bet labāk par visu pēc kārtas!
1. oktobris ir rakstnieces Annas Brigaderes dzimšanas diena. Un tāpēc tieši šis datums tika izraudzīts, lai pulcinātu mūs kopā un atklātu Annas Brigaderes pasaklugas «Maija un Paija» tēlu galeriju jeb vienkāršāk — Pasaku taku. Viens otrs mudīgāks ekskursants te jau varbūt kādreiz ir viesojies, bet tieši šoruden taka pabeigta pilnīgi un nodota mūsu priekam.
Tā ir apmēram kilometru gara pastaiga ar kokā grieztiem tēliem abpus ceļam. Kā atklāšanas brīdī stāstīja dzejniece Lija Brīdaka, «Maiju un Paiju» Brigadere sarakstīja pēc «Sprīdīša» un «Princeses Gundegas un Karaļa Brusubārdas», un tā ir pati fantastiskākā rakstnieces luga.
Tur ir gan virszeme, gan pazeme, gan elle, gan arī debesu pļava. Tur darbojas gan cilvēki (Varis, Maija, Paija, Pate u. c), gan mitoloģiski tēli un fantastiskas būtnes (Laima, Velēnu vecītis, lielskungs Ņurga u. c). Te debesīs aug garā pupa, te Paija skrien cauri deviņiem skursteņiem, te grēcīgas dvēselītes vēršas baltos putnos utt. ... Devušies pastaigā, mēs «izejam» pasakgrāmatu no viena vāka līdz otram.
Bet iesim lēnām! Un, māmiņas un tēti, savus bērnus pasakā vezdami, būsim gatavi aiz šīm koka figūrām, tik spilgtām, izteiksmīgām un asprātīgam, atklāt «Maijas un Paijas» fantastikā slēpto tikumības mācībstundu un dzīves gudrību.
Jā, tā ir pasaciņa, kuru skatoties še, Līgatnē, jūsu bērni var augt redzīgāki, uzņēmīgāki, čaklāki un skaidrāki. 1. oktobra pēcpusdienā koka skulptūras papildināja GNP folkloras kopa «Senleja» un Jelgavas Tautas teātris ar fragmentiem no Izrādes «Maija un Paija». Tajos bērnos, kas skatījās šajā spēlē, noteikti iekrita kāds zelta grauds. Vērojot viņu apskaužamo atvērtību un aizrautību, par to nav nekādu šaubu.
Lietišķās mākslas studiju «Cēre» un «Dzīne» vadītāja tēlniece Betija Strautniece sauc priekšā savus «skolēnus» (viņi savu vadītāju tā arī dēvē — par skolotāju) — kā jaunus puišus, tā vīrus iesirmiem deniņiem — un sniedz pa mārtiņrožu zaram, kas dvašo prieku un reizē vieglas skumjas — kā jau dzīvē tas aizvien kopā vijas.
Grūti pateikt, ko šajā brīdī jūt, teiksim, Ilgonis Baumanis un Jānis Ozers, kuri visus piecus gadus, kamēr tapa šī aleja, stāvējuši klāt milzīgajam darbam, kuru novērtēt no malas diezin vai ir iespējams. Ko domā Vilnis Dipners un Valdis Rasimenoks, Dzidra Grase un Imants Strēlis un vēl vairāki citi meistari, kas savu brīvo laiku atdevuši Annas Brigaderes pasakai un mums, skatītājiem, pretī nesaņemdami ne pliku grasi? Reizēm pat nopelnīdami pa nežēlīgai pļaukai, kā, piemēram, šopavasar, kad vienam no tēliem tika nogriezta roka un apskādēta seja (seja tāda arī tīšuprāt atstāta).
Koktēlnieku pulkā draudzīgi sadzīvo dažādas paaudzes. Starp latviešiem strādā arī krievi — apbrīnojami inteliģenti un simpātiski puiši.
«Mūsu rokas — tev, Latvija!»... Krietnu darbarūķu rokas. Ar šīm rokām mēs, Latvijā, esam kļuvuši bagātāki. Centīsimies tās cienīt!
I. LEHMUSA
Attēlos:
- Diena bija rudenīgi dzestra — tas nemazināja skatītāju uzmanību.
- Vilnis Niedra (no kreisās) un Andris Bērziņš ar saviem velniņiem.
- «Puķīte rozīte mostas!»
- Esam sākumpunktā. Dzied Gaujas Nacionālā parka folkloras kopa «Senleja».
- Rakstniece Anna Brigadere jaunība.
- Studiju vadītāja Betija Strautniece.
- Vsevolods Sičevs pie sava darinājuma.
ULDA BRIEŽA foto
