Emocijas rāda attieksmi
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Laikraksta otrdienas numurā dosim vārdu institūta «Pilsētprojekts» pilsētbūvniecības darbnīcas vadītājam Edgaram Bērziņam, bet tagad izpētīsim mūsu lasītāju vēstules, kurās virmo nemiers, rūpe un cerība.
Ir daudz kolektīvo vēstuļu.
Tā, piemēram, P. Stradiņa Republikas klīniskās slimnīcas reanimācijas nodaļas un Rīgas Medicīnas institūta darbinieki (21 paraksts) uzskata, ka mūsu dzīves uzlabošana tādā veidā, ar metro, nav vajadzīga — ja jau potenciālie braucēji pretojas šādām ērtībām. Argumentēts iebildums: nav publicēti salīdzinoši pētījumi par lietderīgas transporta kustības daudzumu virszemē, turklāt — vai pasažieru pārvadājumos ar virszemes transportu jau sasniegts maksimāli iespējamais līmenis, bet ja ne — kādi uzlabojumi vēl paredzēti?
Laiks jebkurā gadījumā ir liela vērtība. Un to rīdzinieki prot novērtēt. Laika taupīšanas dēļ jāpadomā: vai ātrais metro ietaupīs tās stundas, kuras mēs ik dienu pavadām, stāvēdami garu garās veikalu rindās...
Vēl mediķi sūrojas par mūsu bēdīgo celtniecības pieredzi. Un ir jau arī iemesls. Tā pēc nav grūti iedomāties, cik ilgi un kādā veidā taps metro. Viņi iesaka: «Tādu pašu enerģiju, ar kādu tiek gūti līdzekļi metro celtniecībai, vajadzētu veltīt kāda cita dāsna miljonu aizdevēja meklējumiem, lai beidzot ierīkotu efektīvas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, lai vienreiz izbeigtu Latvijas ūdeņu gandēšanu. Ja pati metro ideja morāli nenovecosies, pēc gadu desmitiem nekas nebūs zaudēts, turpretim ekoloģijas lomas noniecināšana var ļauni ietekmēt ne tikai Latvijas floru un faunu, bet arī pašreizējo jauno cilvēku morāles veidošanos.»
Par jaunu dzīvokļu, bērnudārzu, kultūras objektu būvniecību, par Rīgas iedzīvotāju skaita stabilizēšanos savā vēstulē runā Latvijas PSR ZA Radioastrofizikas observatorijas darbinieki — pavisam ir 44 paraksti. Viņiem pievienojas arī ražošanas apvienības «Daiļrade» darbinieki — ar 87 parakstiem. Pret metro celtniecību balso Rīgas 44. sakaru nodaļas darbinieki — ar 17 parakstiem. Ar 260 parakstiem pret metro celtniecību parakstījušies Latvijas PSR meliorācijas un ūdenssaimniecības ministrijas republikāniskā skaitļošanas centra darbinieki. 29 balsis «pret» atsūtījuši arī Rīgas 6. vidusskolas 10.a klases skolēni. Ogres meža tehnikuma audzēkņi, pasniedzēji un darbinieki atsūtījuši vēstuli pret metro ar 177 parakstiem. Pret metro izsakās arī Rīgas 3. PTV audzēkņi un Proletāriešu rajona pionieru nama darbinieki.
Vēstuli pret metro celtniecību Rīgā atsūtījuši Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas tehniskās inventarizācijas biroja darbinieki. Zem tās parakstījušies 60 cilvēki. Raug, kas rakstīts vēstulē:
«Izdarot Rīgas ēku, ielu, kanalizācijas un citu tehnisko būvju inventarizāciju, esam iepazinuši savu pilsētu. Tāpēc uzskatam, ka bez liekām emocijām varam izteikt savu viedokli.
Domājam, ka pašreiz vairāk uzmanības jāveltī Rīgas infrastruktūras attīstībai (tiltu, viaduktu un citu objektu būvei). Visiem zināms, kādā stāvoklī ir daudzas kultūrvēsturiskas ēkas. Neapmierina kanalizācijas tīkls, kā dēļ tiek piesārņoti Rīgai pieguļošie ūdeni. Tam visam nepieciešami milzīgi līdzekļi — ne tikai naudas un darbaroku izteiksmē, bet arī deficīto būvmateriālu sagādē.
Tāpēc jāatgādina PSRS Ministru Padomes 1988. gada 22. janvāra sēde, kurā PSRS valdība uzlika par pienākumu savienoto republiku ministru padomēm, PSRS ministrijām un resoriem pakļaut īpašai kontrolei jautājumus, kas saistīti ar sociālās un kultūras sfēras materiālās bāzes nostiprināšanu, rezervju ražošanu vispirms dzīvojamo māju celtniecībai, kā arī ar nopietnu trūkumu likvidēšanu komunālajā saimniecībā. PSRS Ministru Padome dara zināmu, ka saspīlēts stāvoklis joprojām ir finansu jomā un to galvenokārt rada lielais nerentablo uzņēmumu skaits. Tāpēc norādīts «veikt neatliekamus pasākumus, lai uzlabotu ekonomisko darbu — samazinātu nerentablo uzņēmumu skaitu un radītu nepieciešamos apstākļus pilnīga saimnieciskā aprēķina un pašfinansēšanas ievērošanai.»
Jādomā, ka arī Rīgā samazināsies nerentablo uzņēmumu skaits, tos intensificējot vai slēdzot, jo izejmateriālu pievešana no lieliem attālumiem ne tikai sadārdzina ražotās produkcijas pašizmaksu, bet arī nevajadzīgi noslogo dzelzceļa transportu.
Mūsuprāt, minētie valdības lēmumi labvēlīgi ietekmēs Rīgas iedzīvotāju skaitu, proti, tas nostabilizēsies pašreizējā līmeni, līdz ar to izslēdzot vajadzību pēc dārgā metro celtniecības, kuras realizācijas gadījumā iespējami neparedzēti blakusapstākļi, ko varētu radīt darbi zem daudzus gadsimtus vecajām mājām sarežģītas grunts inženierģeoloģiskajos apstākļos (plūstoša smilts, dūņas, sadrupis dolomīts u. c).
Gribam izteikt vēlēšanos, lai nākotnē netiktu pieļautas līdzīgas kļūdas kā Olaines rūpnīcu grupa un Ventspils ostas rūpnīca, kuru celtniecība notika bez nopietnas iepriekšējas izpētes un pamatojuma. Tāpēc arī jautājums par metro jāizlemj rūpīgi un pamatoti, lai vēlāk nebūtu jākonstatē, ka lēmums pieņemts birokrātiski, šauru, resoriem izdevīgu apsvērumu dēļ.»
Jautājumi un problēmas, par ko uztraucas Rīgas (un ne tikai tās vien) iedzīvotāji, ir sadalāmi vairākos blokos: Rīgas arhitektūras pieminekļu iespējamā iegrūšana un bojāšanās metro celtniecības gadījumā, metro izmaksu astronomiskās summas, pasažieru plūsmas pētījumi un transporta sistēmas uzlabošanas iespējas, ekoloģiskā ekspertīze, cilvēku daudzuma pieaugums, līdz ar to arī — dzīvokļu problēma un daudz kas cits.
«Vai šodien tramvaju un trolejbusu parkā un autobusu parkā ir veikts viss nepieciešamais, vai tur nav vairs nekādu rezervju, lai atrisinātu transporta problēmas? Domāju, ka līdz pilnībai vēl tālu. No metro aizstāvju puses dzirdam daždažādus skaitļus, kurus ņem par pamatu būtiskiem secinājumiem. Taču ikvienam no mums ir labi zināms, kā tapa dažādi rādītāji. Un vēl šobrīd saucam tos par objektīviem!
Cik bieži jūs esat vizinājušies ar eskalatoru «Bērnu pasaulē»? Kad pēdējoreiz ar to braucāt? Es vairs neatceros. Tātad Rīgā šobrīd nav attiecīgu speciālistu, kas to izlabotu. Bet tas nozīmē, ka metro eskalatorus apkalpojošais personāls nebūs rīdzinieki, bet tie, kam būs lemts palīdzēt Rīgas iedzīvotāju skaitam sasniegt un pārsniegt miljonu.
Taču tas savukārt nozīmē, ka maniem bērniem un man, kas jau divpadsmit gadus mitinās dzīvoklī bez jebkādām ērtībām, turpat būs jāsagaida arī vecumdienas. Mana vecāmāte kopš 1900. gada dzīvo Rīgā, mamma — kopš 1922. gada, bet es — kopš 1948. gada un vēl joprojām dzīvoklī bez ērtībām. Sākoties metro celtniecībai, zudīs jebkāda cerība iegūt dzīvokli. V. Zvaigzne.»
Līdzīgās domās ir arī rīdziniece S. Rožlapa: «Esmu speciāliste ar augstāko izglītību, strādāju valsts darbā jau 35 gadus. Dzīvoju krietni vien nolaistā īres mājā bez izredzēm uz kaut ko labāku. Jo platība, redziet, ir pietiekama.»
Dzīvokļu problēma neapšaubāmi ir visakūtākā. Un nebūtu īsti taisnīgi pārmest kādam no vēstuļu rakstītājiem aso toni vai nekompetenci, saistot dzīvokļus ar metro celtniecību. Var simtiem reižu mēģināt pārliecināt cilvēkus, ka metro celtniecība neizslēgs programmas «Dzīvoklis 2000» realizēšanu, taču acīm redzamais būs daudzkārt pārliecinošāks: neskaitāmas ģimenes joprojām dzīvos puspagrabos un nelabiekārtotās mītnēs — tai laikā, kad metro celtniecība — iespējams — ritēs pilnā sparā un tai netrūks ne jaudas, ne resursu.
Lasītāji ir pārliecināti, ka metro celtniecība jāapsver no itin visām pusēm, jo tad, kad — varbūt — sāks celt, būs jau par vēlu kaut ko mainīt. Andris Staģis, atslēdznieks, raksta tā: «Vieglāk ir bez apdomas celt metro un pēc tam plātīt rokas par pārejošām grūtībām dzīvokļu sadalē, būvmateriālu un būvmehānismu saimniecībā, par hroniski ieilgstošajiem celtniecības termiņiem.
Man ir priekšlikums: rūpīgi pārskatīt transporta shēmu Rīgā. Lai pēc tam atkal nevajadzētu teikt, ka viss ir bijis ačgārni.»
Daudz ir vēstuļu, kuru autori satraucas par iespējamo Rīgas senatnes pieminekļu nopostīšanu metro celtniecības laikā. «Un kur būs metro ieejas? Atkal uz kāda parka vai cita mīļa pilsētas stūrīša rēķina?» jautā Baiba Reinika. «Rīga ir vajadzīga ne tikai rīdziniekiem vien. Kā izglītības un kultūras centrs tā ir vajadzīga arī lauciniekiem, zemniekiem, kurus tehnokrāti, ar rūpniecības bumu aizrāvušies, ir galīgi aizmirsuši. Kad reiz cilvēki iemācīsies strādāt, ne tikai izpildīt un ne par ko neatbildēt?» tā savukārt vaicā V. Kirilka, pensionāre.
«Manai paaudzei nav lemts redzēt teiksmaino Staburagu, Kokneses pilsdrupas un Pērses ūdenskritumu. Bet ko neredzēs nākamās paaudzes? Vai var droši apgalvot, ka necietīs Vecrīga, kad cels metro?» — šādu jautājumu uzdod studente, vārdā Solvita. To pašu jautā arī Ansis Dannenbergs, inženieris: «Vai nepietiek ar Pērses ieleju un Staburagu?» «Atcerēsimies,» raksta siguldietis Raimonds Baltakmens, «ka Āgenskalnā, vienā no Rīgas strādnieku citadelēm, atrodas ne tikai viņu mājokļi un rūpnīcas, bet arī arhitektoniski vērtīgais Āgenskalna tirdziņš, bijušās Igauņu biedrības — tagadējās TV studijas ēka. Eduarda Smiļģa muzejs un daudz kas cits! Vai par «mazvērtīgu apbūvi» var nosaukt Broces zīmētās Pierīgas muižiņas?»
Jēkabs Apinis no Vecpiebalgas tiešā, zemnieciskā vērtējumā vaicā: «Mūs, visus lauciniekus, satrauc, ko jūs tur par ziepēm Rīgā vārāt? Ja jau jūs Rīgā tik bagāti, brauciet uz laukiem, palīdziet mums atjaunot visu to, kas pa šiem gadiem sabrucis, aizaudzis.»
Protams, šobrīd atkal ir daudz emociju. Bet tās, kā redzat, ir simptomātiskas. viendabīgas, vienprātīgas. Vēstulēs atklājas loti daudz momentu, kas it kā tieši nemaz nav saistīti ar metro celtniecību, bet atsedz socioloģiskas problēmas virskārtu. Ir nepieciešams tās pētīt dziļāk. Ne tikai pētīt vien. Arī risināt.
Paldies visiem tiem, kuri mums sūta vēstules! Paldies par atklātību un uzticēšanos!
P. S. Vakar redakcija saņēma vēl daudzus sūtījumus par metro tēmu. Paldies rīdziniekiem P. Feldmanim, J. Bisniekam, O. Černuho! Paldies ražošanas apvienības «Radiotehnika» darbinieku grupai, kas atsūtīja vēstuli ar 72 parakstiem, paldies LRTC transporta ceha darbiniekiem (vēstule ar 59 parakstiem!).
Esam saņēmuši arī Latvijas PSR Mākslinieku savienības kolektīvo vēstuli, ko parakstījusi LPSR Mākslinieku savienības valdes priekšsēdētāja Dž. Skulme, valdes sekretāri O. Feldbergs, S. Kalniete, G. Krollis, M. Tabaka, L. Šēnbergs, Z. Konstants, J. Petraškevičs, J. Jurjāns, M. Gundars. Un plus vēl 220 parakstu. Arī mākslinieki domā, ka «metro iespējamība (vai neiespējamība) specifiskajos Rīgas apstākļos ir jāpamato ar vispusīgām un pamatīgām ekspertīzēm, jāuzklausa arī sociologi un kultūras darbinieki. Kamēr šādu ekspertīžu trūkst, Rīgas metro celtniecība šķiet ekonomiski, ekoloģiski un morāli pārsteidzīga.»
Emocijas jebkurā gadījumā izsaka attieksmi. Arī ieturētas, savaldīgas emocijas, kādas tveram daudzu jo daudzu rakstītāju vēstulēs. Vai arī šis korektais savaldīgums nespēj darīt domīgus tos cilvēkus, kuriem jālemj Rīgas liktenis?
Vēstuļu apskatu sagatavojusi
ELITA VEIDEMANE
