Manas atmiņas par Barikāžu laiku
Andrejs Cīrulis,
bijušais „Padomju Jaunatnes redaktors,
bijušais PSRS tautas deputāts no LTF
Latvijas neatkarības izcīnīšanas laiks bija gan skaists, gan bīstams, gan romantisks.
Katram savas atmiņas, un man tās mazliet savdabīgākas nekā daudziem. Bet tās nav pretrunā ar citu stāstīto, jo ir patiesas.
Tajā laikā biju populārā laikraksta „Padomju Jaunatne” (no 1991. gada – „Latvijas Jaunatne”) redaktors, PSRS tautas deputāts no LTF un Latvijas Tautas frontes Domes valdes loceklis. Šis amatu savienojums man lika būt klāt Latvijas neatkarības cīņu visbūtiskākajās situācijās. Un zināt mazliet vairāk nekā citi zināja, redzēt to, par ko citiem tikai pastāstīja vai arī vēl joprojām nav pastāstīts.
Šajā rakstā es jums aprakstīšu dažas tādas epizodes, kas vēsturnieku pārskatos nefigurē, jo, manuprāt, Latvijas vēsturnieku veikums valsts neatkarības atjaunošanas procesu izpētē ir tikai daļēji kvalitatīvs. Kā gan pētījums par Latvijas vēsturi var būt pilnīgs, ja tikpat kā noklusēta Preses nama, Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas žurnālistu patiesā varonība? Kopš kura laika jel kāda revolūcija notikusi bez preses vadošās lomas? Kāpēc absolūti noklusēts „Padomju Jaunatnes” devums Latvijas Tautas frontes izveidē, ja bez „Padomju Jaunatnes” diez vai tas būtu iespējams tik veiksmīgi? Neaizmirsīsim, ka „Padomju Jaunatne” ar savu 240000 eksemplāru lielo tirāžu vēl pirms LTF pirmā kongresa panāca oficiālo valsts valodas statusu latviešu valodai un kopā ar „Labvakaru” ielika pamatakmeni Gaismas pilij, panākot pozitīvu Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu par Valsts bibliotēkas celšanu un līguma slēgšanu ar arhitektu Gunāru Birkertu.
Un žurnālisti arī bija vieni no pirmajiem, kas cieta no PSRS represijām.
1991. gada 2. janvāris atnāca ar ziņu – Preses namu ieņēmuši omonieši. Žurnālistiem Preses namu nācās atstāt. „Padomju Jaunatnei” it kā paveicās un it kā nepaveicās. No vienas puses pozitīvi bija tas, ka saziņā ar Prokuratūru un Iekšlietu ministriju no Preses nama izdevās evakuēt visus datorus (citiem datoru vēl nebija vispār!), bet nepaveicās, jo drukāšanas iespējas bija tikai Valmierā, kur vienu tirāžu stipri samazinātā formātā drukāja 2 diennaktis. Datoru izvešanas operācija vien bija vesels stāsts, un tā detalizēti aprakstīta laikrakstā „Pilnīgi slepeni”.
No Latvijas Tautas frontes ievēlētajiem PSRS tautas deputātiem daudz vairāk nekā citiem bija zināma tā drausmīgā reakcionārā gaisotne, kas valdīja Kremlī, kas smacēja gan baltiešus, gan Krievijas demokrātus, kuri faktiski bija tie, no kuru rokām Latvija saņēma savu neatkarību no PSRS.
Savukārt „Padomju Jaunatne” bija visinformētākā avīze. Tas izskaidrojams ar to, ka es biju PSRS tautas deputāts, un „PJ” politikas nodaļas žurnālistu Juri Laksovu noformēju par savu - PSRS tautas deputāta - oficiālo palīgu. Šis statuss Jurim Laksovam ļāva brīvi jebkurā laikā staigāt pa Kremli, kontaktēties ar visslavenākajiem cilvēkiem, kam bija plaša informācija.
Un varbūt, ka tieši šis apstāklis arī bija viens no tiem, kas Latviju glāba no milzīgas asinspirts. Visu jau mēs tāpat neuzzināsim, līdz nebūs atvērti slepenie PSRS arhīvi.
* * *
Antras Cilinskas filmā „Provokācijas anatomija” omonietis Sergejs Kuzmins pastāstīja, ka Rīgā jau viss bija sagatavots lielam slaktiņam, kura laikā tiktu ieņemta gan LTF, gan Augstākās Padomes, Ministru padomes, Preses nama, TV un radio ēkas. Taču nezin kādu iemeslu dēļ izrēķināšanās ar žurnālistiem, Latvijas Tautas frontes pārstāvjiem un republikas vadību pusstundu pirms paredzētā laika tika atcelta. Kā filmā izteicās Sergejs Kuzmins - to nezināja arī omonieši.
Mīklainā nāvē mirušais krievu žurnālists Jurijs Ščekočihins vēlāk nāca klajā ar savu versiju, ka Maskavas militāristu nodomus mainīja informācijas noplūde, kas saistīta ar viņiem negaidītu publikāciju „Padomju Jaunatnē”.
1990. gada 21. decembrī redakcijā (vēl bijām Preses namā) atskanēja trauksmes zvans no Maskavas un redaktora vietnieks Aivars Pastalnieks sagatavoja publikāciju, kas nekavējoši tika publicēta sestdien, 1990. gada 22. decembrī.
Fakts un komentārs
No avotiem, kas tuvi oficiālajiem, kļuvis zināms, ka izstrādāts militārā apvērsuma plāns Latvijā. Tas tapis PSKP CK. Latvijā ir bijusi VDK grupa, kas izzinājusi situācijas destabilizēšanas iespējas. Par laimi, pēdējā brīdī Mihails Gorbačovs esot atteicies no šā nodoma, taču ārkārtējā stāvokļa ieviešanas iespējas paliek spēkā.
Redakcijas piebilde. Šī informācija vakarrīt pa tālruni saņemta no Maskavas. Informācijas pirmavots nav Latvijas Republikas iedzīvotājs.
Sazinājāmies ar Latvijas VDK priekšsēdētāju Edmundu Johansonu. Viņa viedoklis:
- Minētā informācija ir provokatīva. Jo nekādas VDK komisijas no Maskavas nav bijis. Tagad katrs (tas redzams arī Latvijas TV vakara pārraidēs) saliek kopā atsevišķas detaļas un izdara savas prognozes, bieži pieminot militāru apvērsumu.
Johansona kungs nepieļauj iespēju, ka VDK komisija no Maskavas varēja uzturēties Latvijā, apejot republikas VDK.
Jāpiebilst, ka tajā laikā darbojās cenzūra, un Johansona kunga komentārs bija visefektīvākais veids, lai nepieļautu materiāla svītrošanu. Tolaik jau nebija tā kā tagad, kad rakstīt var brīvi visu, kas ienāk prātā. Cenzūras spēks bija milzīgs. E. Johansona komentārs nozīmēja arī to, ka informācija nekavējoši kļūs zināma PSRS Valsts drošības komitejas augstākās varas gaiteņos. Un vēl jāpiebilst, ka laika gaitā kļuva saprotams, ka E. Johansons par PSRS VDK grupas braucienu patiešām varēja nezināt.
Pēc nedēļas avīze mainīja nosaukumu – no „Padomju Jaunatnes” pārtapa par „Latvijas Jaunatni”. Ja nu gadījumā pienāktu tāds laiks, ka Latvijas titulētie vēsturnieki šo preses vēstures periodu pētītu, viņi varētu secināt, ka „Padomju Jaunatnes” ieguldījums Latvijas neatkarības izcīnīšanā ir daudz būtiskāks nekā „Latvijas Jaunatnes”. Jo „Padomju Jaunatne” daudz ko darīja pirmā un savā drosmē nereti bija vientuļa.
Janvāra barikādes visu laiku bija avīzes galvenā tēma. Bet, no mūsdienu viedokļa, interesanta ir atgriešanās pie Ščekočihina tēmas. „Latvijas Jaunatnes” 4. numurā, kas datēts ar 1991. gada 15. – 19. janvāri. (Vienu dienu pirms uzbrukuma Iekšlietu ministrijai!)
Vai taisnība Ščekočihinam?
22. decembrī publicējām ziņu, ko mūsu korespondents pārraidīja no Maskavas: kļuvis zināms, ka Latvijā tiek gatavots apvērsums, dokuments tapis PSKP CK. Rīgā uzturējusies VDK komisija no Maskavas, kas noskaidrojusi situācijas destabilizēšanas iespējas. Tobrīd redakcija nevarēja izpaust šīs ziņas sniedzēja uzvārdu. Naktī no 14. uz 15. janvāri raidstacija „Brīvība" vairākkārt pārraidīja interviju ar pazīstamo laikraksta „Ļiteraturnaja gazeta" žurnālistu Juriju Ščekočihinu. Tajā viņš pastāstīja, ka no kāda cilvēka, kas strādā PSRS Valsts drošības komitejā, saņēmis informāciju par militāro apvērsumu Latvijā. Tam vajadzēja notikt jau decembrī, PSRS Tautas deputātu kongresa laikā. Šajā scenārijā ietilpa sprādzieni Rīgā, kā arī CT komentētāja Ļeščinska reportāžas no Latvijas programmai „Laiks".
J. Ščekočihins teica, ka saņemto informāciju viņš centies nodot Latvijas PSRS tautas deputātu delegācijai, taču tas nav izdevies. Tāpēc viņš informējis kādu latviešu žurnālistu (J. Laksovu), kas tobrīd atradies Maskavā, un ziņa jau nākamajā dienā parādījās presē, tiesa, ar Latvijas VDK priekšsēdētāja E. Johansona komentāru, kas noliedza ziņu atbilstību patiesībai.
E. Johansons izslēdza iespēju, ka Maskavas VDK komisija varēja uzturēties Latvijā, apejot republikas VDK.
Notikumu attīstība liek apšaubīt faktu, ka Baltijā netika veikti priekšdarbi, lai saasinātu stāvokli republikās. Iekšpolitiskie apstākļi Baltijā nebija tik sarežģīti un pretrunīgi, lai jau janvārī izveidotos kritiskā masa. Spekulējot ar objektīvām grūtībām, acīm redzama ir situācijas mākslīga saasināšana.
Tāpēc maz ticams, ka Edmunds Johansons savā komentārā bijis vaļsirdīgs. Atklāti sakot, neviens uz to arī necerēja.
Aivars Pastalnieks
13. janvāra naktī asinspirts notika Lietuvā.
Latvijā bija Barikādes, bija uzbrukumi un slepkavības, bet šī nežēlība nesasniedza Maskavas varasvīru sākotnēji plānoto apjomu.
* * *
Tāpat ļoti būtiski pieminēt no Latvijas Tautas frontes ievēlēto PSRS tautas deputātu lomu bruņoto varmāku savaldīšanā.
13. janvāra pievakarē notika deputātu sazvanīšanās un tika nolemts 14. janvārī visiem, kas var doties uz Maskavu, kur tolaik notika PSRS Augstākās Padomes sēdes. Kaut kas bija jādara, jo no PSRS centra gāzās negantas dezinformācijas gūzma. Pie tam, tajās dienās Latvijai tika atslēgti Centrālās televīzijas un radioraidījumi, būtiski ierobežoti telefona sakari. Tur jau darbojās tie deputāti, kas bija ievēlēti PSRS Austākajā Padomē, bet radās doma braukt arī citiem, jo arī mums, pārējiem, bija gan piedalīšanās, gan uzstāšanās iespējas. Vienīgi balsot nevarējām. Tika sarunāts 14. janvāra vakarā visiem satikties viesnīcā „Moskva” un tad lemt, ko darīt. Bijām aizbraukuši kādi divdesmit deputāti – pārējie šajos ārkārtas stāvokļa apstākļos nevarēja tikt.
Jau decembrī ar PSRS tautas deputātu parakstiem PSRS Augstākajai Padomei tika izplatīts Latvijas Republikas (un ne Latvijas PSR!) Augstākās Padomes 1990. gada 22. decembra Paziņojums par patieso stāvokli Latvijā ar brīdinājumu izvairīties no bruņota spēka lietošanas. Tiesa, šim dokumentam tika pievienots tieši pretēja satura dokuments - Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Kaļiņingradā dislocēto armijnieku pārstāvju prasības pēc izšķirošas un enerģiskas rīcības, lai nekavējoši savaldītu tos nacionālistiskos un separātiskos spēkus, kas grib sašķelt PSRS. Šajā laikā PSRS Augstākajā Padomē tika iesniegti ļoti daudzi no Baltijas ievēlēto PSRS tautas deputātu pieprasījumi.
PSRS Augstākajā Padomē situācija attiecībā pret Baltiju bija nokaitēta līdz baltkvēlei, un ar aplausiem mūs tur neviens negaidīja.
Pie vārda bez problēmām varēja tikt vienīgi Jānis Peters, bet viņš parasti uzstājās diplomātiski. Pēc asinīm Viļņā prasījās daudz asāka un tiešāka runa. Radās problēma – kam cerības tikt pie vārda. Jurim Bojāram, Mavrikam Vulfsonam, Ilmāram Bišeram, Andrejam Eizānam un vēl daudziem citiem šajā situācijā tas bija tikpat kā neiespējami.
Bija jāatrod tāds Latvijas deputāts, kurš „agresīvajam vairākumam” spētu pateikt, kas īsti noticis Viļņā un Rīgā. Kamēr visi spriedelēja, Andrejs Dandzbergs pieteicās pats. „Ja man uzticētu, es to varētu izdarīt. Mani te neviens nepazīst. Esmu vienkārša kolhoza priekšsēdētājs, darbarūķis, neradīšu nekādas aizdomas…” Visi atplauka: „Jā, jā. Tu vienmēr esi tik mierīgs un smaidīgs, viņi nenojautīs, kas tev aiz ādas. Tu taču esi viltīgs!” Sarunājām tikties pēc trim četrām stundām. Andreja Dandzberga runa tika pārspriesta krustām šķērsām. Svarīgākais princips – pagūt pateikt svarīgāko, pirms izslēdz mikrofonu.
15. janvāris pārējiem PSRS tautas deputātiem Augstākajā Padomē pienāca ierasti miegains – Baltijā kaut kādi ekstrēmisti dumpojas, bet gan jau tur tās lietas tiks sakārtotas. PSRS Augstākā Padome apsprieda jautājumu par iedzīvotāju nodarbinātību. Andrejs Dandzbergs pienāca pie mikrofona un palūdza vārdu dažām piezīmēm sēdes beigās, jo tās piezīmes neattiecoties uz galveno jautājumu. Sēdes vadītājs A. Lukjanovs neko nenojauta un vārdu apsolīja.
Andrejs Dandzbergs savā runā bija tiešs un nežēlīgs. Latvijas lielajā presē šī runa nekad nav bijusi publicēta un komentēta (izņemot Tukuma avīzi un manu rakstu Guntas Strautmanes grāmatā „Andrejs”, ko 2000. gadā izdeva Anitas Mellupes apgāds „Likteņstāsti).
Andreja Dandzberga runai bija graujošs efekts. Mihailu Gorbačovu tā satracināja līdz dvēseles dziļumiem. Viņš pēc tam burtiski ārdījās. Viņu tracināja arī mūsu smaidīšana, un tad dzima slavenais pārmetums, kas bieži citēts: „I vi jesčho ulibajetes!” („Un jūs vēl smaidāt!”)
Barikāžu piemiņas dienas ir laiks, kad ir vērts pārlasīt nelaikā viņsaulē aizgājušā Andrejs Dandzberga runu 1991. gada 15. janvārī PSRS Augstākajā Padomē.
----------------------------------
«Godājamie deputāti, godājamais priekšsēdētāj! Atkal, jau kuro reizi, izlietas mierīgo iedzīvotāju asinis. Šoreiz par upuriem krituši Lietuvas Republikas pilsoņi, kuri deklarējuši savu neatkarību un cenšas šo neatkarību nosargāt ar savas taisnības pārliecību, ar mīlestību pret dzimteni — mazo Lietuvu. Rodas jautājums — kuri būs nākamie? Atbildēt varam tā: ja notikumi turpinās attīstīties tāpat kā līdz šim, tad tie būs Latvijas un Igaunijas pilsoņi. Kāpēc? Tāpēc, ka, neraugoties uz to, ka vakar šajā zālē PSRS vadība noliedza scenārija esamību, fakti tomēr liecina par pretējo. Scenārijs pastāv.
Pagājušā gada nogalē mēs visi diendienā bijām liecinieki, kā daži centrālie masu informācijas līdzekļi gatavoja PSRS tautas šiem notikumiem. Sen pazīstami paņēmieni, kas Savienības vēsturē ne vienu reizi vien jau pārbaudīti praksē. Informācijas pamatā tiek ņemti daži īsti fakti, kurus tālāk meistarīgi apstrādā, papildina ar ļaunprātīgiem izdomājumiem un pasniedz PSRS tautām kā vispatiesāko informāciju. Bet dažkārt no visas informācijas, kas pienāk no Baltijas, vienkārši tiek izraudzīts neliels fragments, taču tā, lai auditorijai atliktu vienīgi secināt — baltieši ir mežonīgi nacionālisti, fašisti, vārdu sakot — padibenes.
Laiks, kurā tika gatavoti notikumi Baltijā, arī nav izvēlēts nejauši, proti — šajā laikā pasaules tautas nodarbina Persijas līča problēmas. Aprēķins vienkāršs — nebūs taču laika pievērsties notikumiem Baltijas republikās. Spriedelējumiem par to, ka tā ir PSRS iekšēja lieta, nav pamata. Vai tad pasaules demokrātiskā sabiedrība var palikt vienaldzīga, ja kaut kur līst mierīgu iedzīvotāju asinis?
Atradies arī iegansts antidemokrātisko spēku plašākam uzbrukumam Baltijā, proti — Baltijas valdību lēmums paaugstināt pārtikas produktu cenas. Protams, Maskavā ne sliktāk par mums saprot, ka, nepaaugstinot šīs cenas, nav iespējams izveidot tirgus attiecības un ka Baltijas valdības nopietni domā, kā radīt kompensācijas mehānismu mazturīgo ļaužu aizsardzībai.
Notikumi sāka attīstīties tūliņ pēc Jaunā gada. 2. janvārī — kā pēc tam noskaidrojās — Latvijas komunistiskās partijas CK uzdevumā bruņoti omonieši ieņēma Preses namu Rīgā, par laimi, bez upuriem, kaut arī šāva. Šoreiz par ieganstu noderēja it kā netaisnīgi risināts īpašuma jautājums. Ne maršals Jazovs, ne iekšlietu ministrs Pugo nespēja paskaidrot Latvijas valdībai, kas devis pavēli. Kādam Padomju Savienībā taču ir jāatbild par bruņotu formējumu darbību ?
Kad pie Preses nama ieradās PSRS tautas deputāti, omonieši uzvedās izaicinoši un, neko nepaskaidrojot, deputātus telpās neielaida. Latvijā ievēlēto PSRS tautas deputātu grupa 7. janvārī nosūtīja uz Maskavu iekšlietu ministram Pugo deputātu pieprasījumu šajā jautājumā, taču atbildēt, protams, neviens nesteidzas.
Šajā pašā nedēļā arī Viļņā tiek organizēts pret valdību vērsts mītiņš sakarā ar cenu paaugstināšanu. Kaut arī Lietuvas Republikas valdība cenu paaugstināšanu apturēja, PSRS prezidents reaģēja nekavējoties, nosūtot paziņojumu — ultimātu (tā to var saprast), kurā draudēts ieviest prezidenta pārvaldi, ja viņa prasības netiks izpildītas. «Sašutusi tauta» pēc cenu paaugstinājuma atcelšanas nenomierinās, bet turpina izvirzīt politiskas prasības.
Notikumi sasniedz kulmināciju brīvdienā, naktī no 12. uz 13. janvāri. Un atkal neviens neko nezina — ne maršals Jazovs, ne iekšlietu ministrs Pugo, ne arī pats prezidents. Pēc tam seko nepārliecinoši paskaidrojumi, tādi kā «lielas masu nesaskaņas», «sarežģīta situācija», «republikas parlamenta ietiepība» un tā tālāk. Bet asinis jau lijušas, četrpadsmit dažāda vecuma un dzimuma cilvēki gājuši bojā, vairāk nekā simt ievainoti, to skaitā divdesmit seši smagi. Atkal Komunistiskā partija, atkal bruņotas vienības pret tautu. Pilnīgi iespējams, ka starp slepkavām bija tajā pašā Baltijā iesauktie.
Vakar pēc tam, kad maršals Jazovs un iekšlietu ministrs Pugo bija skaidrojuši situāciju Lietuvā, sekoja tūlītēja reakcija Latvijā. Bruņotas vienības sadedzinājušas kravas mašīnas, piekauti šoferi. Automašīnas bija novietotas uz tilta, lai kavētu tankiem piekļūt pie republikai svarīgiem objektiem.
Vecrīga tagad izskatās kā cietoksnis pēc tautas sacelšanās — ielās barikādes un prettanku aizsprosti. Tauta aizstāvas, kā māk. Protams, pret tankiem un automātu stobriem šī aizsardzība ir maziedarbīga.
Nav šaubu — ja PSRS vadība turpinās līdzšinējo politiku, no traģiskiem notikumiem Baltijā nebūs iespējams izvairīties. Baltijas tautas savu izvēli ir izdarījušas, ievēlot savu republiku Augstākās padomes. Neatkarības ideju nevar ne izdzēst, ne apturēt — tad ir jāiznīcina visi šīs idejas nesēji.
Taču sakarā ar šiem notikumiem gribētos uzdot dažus jautājumus prezidentam Gorbačovam, maršalam Jazovam un iekšlietu ministram Pugo. Vai patiešām jūs, Mihail Sergejevič, demokrāts un Nobela Miera prēmijas laureāts, nesaprotat, kādas pārmaiņas ir notikušas valstī jūsu paša pasludinātās pārbūves gaitā? Vai tad jums nav skaidrs, ka vienas partijas, viena politiskā spēka vietā jau ir vairāki? Un ka demokrātiskā sabiedrībā tikai tautai pašai ir tiesības demokrātiskā ceļā izvēlēties, kuram no tiem dot priekšroku? Kopš kura laika demokrātiskā sabiedrībā runāt gan var visi, bet tikai viena partija, viens politiskais spēks var saņemt arī vēl bruņoto spēku atbalstu? Varbūt tā ir kāda jauna demokrātijas forma ?
Jā, mēs zinām kādu pirmspārbūves režīma iezīmi — ja notika vēršanās pret tautu, pēc tam nebija iespējams atrast vainīgo. Bet, Jazov un Pugo, jūs taču esat ministri, kam pakļauti ārkārtīgi vareni spēki. Vai tad mūsu tagadējā sabiedrībā tas neprasa no jums arī atbildību par to, lai šie spēki netiktu izmantoti pret mierīgiem iedzīvotājiem, pret savu tautu ? Šobrīd mēs to neredzam.
Kas atliek baltiešiem? Šajā situācijā — acīmredzot vienīgi paļauties uz pasaules demokrātiskās sabiedrības atbalstu. Baltijas republiku parlamenti patlaban to arī dara.»
Var droši apgalvot, ka šī runa bija Andreja Dandzberga zvaigžņu stunda. Pats to nemaz neapzinādamies, viņš tajā brīdī pārrāva kādu aizsprostu, un palu ūdeņi, iebrāzdamies deputātu sēžu zālē, caur televīzijas kanāliem aizmutuļoja pāri planētai. Un nebija jau vairs iespējams tos apturēt vai ievadīt brūkošajai PSRS lielvarai vēlamajā gultnē.
* * *
1991. gada janvārī „Latvijas Jaunatne” darbojās daļējā pagrīdē. Publikai pieejamā redakcijas daļa mitinājās Latvijas Filharmonijas pārvaldes telpās Kaļķu ielā netālu no Barikādēm, bet reālie avīzes veidotāji kopā ar datoriēm un pārējo tehniku bija noslēpušies „Agroproma” mājā Maskavas ielā.
20. janvāra pievakarē mājup devos ātrāk nekā parasti. Gāju pa Ļeņina (tagadējo Brīvības) ielu vienu trolejbusa pieturu tālāk, lai apskatītu pie viesnīcas „Latvija” novietoto omoniešu sašauto autobusu. Tur sastapu savu jaunības draugu – Latvijas Mākslas akadēmijas docentu Dzintaru Lemhenu. Viņš ejot uz savām Barikādēm – pa nakti dežūrēt Mākslas akadēmijas telpās. Viņš mani aicināja atnākt līdzi – tur daudz cilvēku. Lai es viņus uzmundrinot. Citādi mani tikai televīzijā vien redzot. Vārds pa vārdam, un es piekritu. Un jāteic, ka tovakar uz Mākslas akadēmiju mani vilka tāds kā iekšējs magnēts
Vēlreiz piegājām sašautajam autobusam, kur sastapām transporta ministru Jāni Janovski. Viņš pastāstīja, ka tikai pašā pēdējā brīdī atteicies no liktenīgā brauciena ar savu dienesta automašīnu, kura tika apšaudīta. Toreiz bojā gāja ministra šoferis Roberts Mūrnieks. Jānis Janovskis uzskatīja, ka viņš brīnumaini izglābies. (Iekavās jāpiebilst, ka mani mulsina viena lieta. Tieši pēc gada janvārī, braucot uz Jūrmalu, uz pasākumu bijušajā Kirhenšteina vasarnīcā, ko Godmaņa valdība bija piešķīrusi Latvijas Kultūras fondam pastāvīgai lietošanai, pa ceļam kopā ar Ēriku Hānbergu redzējām šausmīgu katastrofu – vēlāk uzzinājām, ka tajā bojā gājis Jānis Janovskis. It kā likteņa nolemtība. Šī nāve bija tikpat mistiska kā vēlākā Jura Podnieka nesaprotamā bojāeja pēc izdzīvošanas Bastejkalna apšaudē).
Mākslas akadēmijā katru ienākošo pārbaudīja, durvis tika aizkabinātas ar ķēdi. Atbildīgais tobrīd bija profesors Valdis Dišlers. Pavisam tur bija vairāk trīsdesmit cilvēku, ja ne vairāk. Katrs bija paņēmis līdzi maizītes, bet kafiju vārīja uz vietas. Telpā, kas no ieejas augšā pa labi, bija garš ar galdautu apklāts galds, uz kura bija brūnas māla krūzes. Iebērtajai kafijai nupat kā bija uzliets karsts ūdens un visiem bija stingri noteikts krūzes neaiztikt, līdz kafija nebūs nosēdusies. Tā nu mēs visi tur sēdējām un ar tādu kā nolemtību gaidījām kafijas biezumu nosēšanos.
Pēkšņi ārā bija saklausāms: „D-d-d-d-d-d-d-d, d-d-d-d-d-d-d, d-d-d-d-d-d-d!”. Daudzkārt. Palika pavisam nelabi ap dūšu, jaunās mākslinieces kļuva kaļķa baltas, bet es, pie piedzīvojumiem pieradis, izmetos ārā uz Mākslas akadēmijas lieveņa. Redzēju, kā no tagadējā Kalpaka bulvāra puses (pirmajās durvīs no „Rīdzenes” puses) Iekšlietu ministrijā iekšā laužas apbruņoti karavīri. Šauts tika nemitīgi, bet nesaprotami, uz ko. Kaut kādu skraidelēšanu varēja manīt arī aiz stūra. Dūmi vēlās vāliem, bet no toreizējās partijas Centrālkomitejas puses trasējošas lodes augstu gaisā lidoja stacijas virzienā. Tajā brīdī es atcerējos kādu vecu padomu – ja gribi kaut ko iegaumēt, cieši skaties uz to vismaz 5 minūtes. Saprazdams, ka ir vēsturisks brīdis, es arī šīs piecas minūtes skatījos, pats aizslēpies aiz staba. To ainu arī tagad es redzu detalizēti.
Situāciju iegaumējis, devos iekšā, kur valdīja mērena panika. Visi alka skaidrības un rīcības. Tur es sāku dot komandas, lai atslēgtu ārdurvis (lai nejaušie garāmgājēji varētu paglābties), fasādes pusē nodzēstu gaismas, atslēgtu aizmugures durvis un vārtiņus, kā arī pa tvērienam noliktu mēteļus, ja nu vajadzētu mukt. Sev nekavējoši pieprasīju telefonu. Visiem bija iekšēja prasība pēc kaut jelkādas rīcības, un viss tika izdarīts momentāni. Man portfelī bija visi vajadzīgie telefonu numuri, un es uzreiz zvanīju Latvijas Radio un Televīzijai, kur mani pēc balss pazina. Gan radio, gan televīzijas cilvēki bija pateicīgi par skaidrību, jo zvanīts jau viņiem bija, bet viņi baidījās no provokācijām. Kad es izstāstīju, ka pats to redzu savām acīm, viņi uzreiz sāka rīkoties droši un sākās tiešraides. Pa telefoniem sāka zvanīt aculiecinieki, runāja cilvēki un visa Latvija nu zināja, kas notiek.
Kad nu tas bija nokārtots, es pēkšņi sapratu, ka man kā PSRS tautas deputātam pienākums zvanīt uz Kremli. Ne jau lielajiem biedriem, jo pie tiem man piekļuves nebija, bet vismaz PSRS Augstākās Padomes atbildīgajam dežurantam. Tur mani uzklausīja, pateicās par informāciju un ar to viss beidzās. Tāpat bija skaidrs, ka tas bija absolūti tukšs gājiens – ne jau bez Maskavas ziņas Rīgā runāja ieroči.
Tikmēr vēl dažas reizes izgājām ārā, paskatījāmies, kas notiek. Sapratām, ka omoniešiem par mums nekādas intereses nav un nebūs.
Un pēkšņi kā zibens spēriens mani apgaismoja ideja. Es taču pavisam nesen biju bijis ASV, kur personīgi iepazinos ar Latvijas sūtni Ojāru Kalniņu. (Ojāra Kalniņa kungs tagad ir Latvijas Republikas Saeimas ārlietu komisijas priekšsēdētājs). Un es zināju Kalniņa kunga mājas telefonu (mobilo sakaru tad vēl nebija!). Man kā tautas deputātam bija pieejami starptautiskie sakari. Piezvanīju telefonistei, bet viņa brīdināja, ka starptautiskas sarunas no Latvijas kuru katru mirkli varot pārtrūkt. Mana saruna būšot pēdējā un lai svarīgāko sakot vienā piegājienā. Ojārs Kalniņš, par laimi, bija mājās pie telefona, un es viņam centos ātri pastāstīt, kas notiek Rīgā. Viņš mani uzreiz pārtrauca un teica, ka viņi visu jau zina. Biju ļoti pārsteigts. Šaušana 50 metru attālumā no mums sākās pirms stundas, bet Amerikā jau zina. Izrādās, ka to bija noorganizējusi kāda skandināvu žurnāliste no viesnīcas „Rīdzene”, noliekot pārvietojamo televīzijas kameru uz palodzes, bet pati no lodēm slēpjoties aiz sienas. Žurnālistes tiešraidi translēja ne vien Skandināvijas valstīs, bet arī daudzos ASV telekanālos. Ojārs Kalniņš posās ceļam uz ASV Valsts departamentu pēc starptautiskās palīdzības un atbalsta.
Uzreiz piezvanīju Latvijas televīzijai un nodiktēju visu, ko uzzināju no sarunas ar ASV. Vestibilā novietotajā televizorā redzējām, kā viņa piesteidzas tiešraides vadītājam Ojāram Rubenim. Viņš uzreiz pārtrauca citas sarunas un šo sensacionālā vēsti darīja zināmu visai Latvijai.
Izskatījās, ka tas bija kā malks svaiga gaisa – tātad citur pasaulē jau zina, kas pie mums notiek.
Paralēli tam es piezvanīju arī uz omoniešu bāzi – šis numurs bija plaši zināms. Tur arī mani pazina un teikto uzņēma ar neslēptām dusmām.
Neviens jau nevar pateikt, kā tas ietekmēja notikumu tālāko gaitu, bet jādomā, ka ietekmēja gan. Jo PSRS vadībai ASV domas nebija mazsvarīgas.
* * *
Šobrīd šīs atmiņas ir ar sarūgtinājuma piegaršu, jo, no lāča bēgdami, uzskrējām...
Un tomēr jāatceras – neatkarīgā Latvija ir vērtība, kas stāv pāri mūsdienu ikdienas raizēm. Tolaik bieži runāju TV tiešraidēs un aicināju cilvēkus pieradināt sevi, radus, draugus, kaimiņus un sveštautiešus pie domas – Latvijas būs brīva!
Ja man tagad būtu tāda iespēja, es aicinātu visus pieradināties pie domas – Latvija būs laimīga!
