Šāva uz ievainoto
|
Atmodas laiks paliks tautas atmiņā uz mūžiem, tāpat arī janvāra un augusta notikumi, kad brūkošā PSRS iekārta ar ieročiem rokās centās saglabāt savu kundzību pār mazajām Baltijas valstīm.
1991. gada 13. janvāra asiņainie notikumi Viļņā pārbiedēja tautas masas un vēl vairāk pavairoja alkas pēc brīvības. Ļoti liels nopelns tautas saliedēšanā bija Tautas frontei. Pēc notikumiem Viļņā un OMON izdarībām tika aicināti brīvprātīgie milicijas nodaļā, lai aizsargātu valsts svarīgākos objektus no OMON uzbrukumiem. Brīvprātīgo organizēšanu Bauskā uzņēmās un veica J. Kovaļonoks un G. Marķitāns.
1991. gada janvārī svarīgāko valsts objektu apsardzei pieteicās lielākā daļa darbinieku no Bauskas milicijas nodaļas. Man pēc brīvprātīgo saraksta grafika 8 cilvēku sastāvā uz Rīgu braukt iznāca 1991. gada 20. janvārī. Ieradāmies Rīgā Tautas frontes štābā, kur tika nolasītas pavēles par svarīgāko valsts objektu aizsardzību, un plkst. 8 sākām pildīt savus dienesta pienākumus Iekšlietu ministrijas aizsardzībā.
Iekšlietu ministrijas telpās apgrozījās daudz darbinieku, bet plkst. 21.10, kad atskanēja pirmās OMON automātu un ložmetēju kārtas pret Iekšlietu ministriju, pretsparu izrādīja tikai 8 Bauskas milicijas darbinieki un 3 milicijas darbinieki, kas atradās Iekšlietu ministrijas caurlaides telpās. Pārējie darbinieki, kas atradās Iekšlietu ministrijā, neizdarīja nevienu šāvienu.
Apmēram stundu notika sīva kauja starp Iekšlietu ministrijas apsardzi un OMON vienību. Žēl tikai to, ka pirms posteņu ieņemšanas neviens no Iekšlietu ministrijas mūs neiepazīstināja ar ieeju izvietojumu, lai varētu pievērst lielāku uzmanību Iekšlietu ministrijas aizsardzībai, bet tieši pretēji, bija ierādīta vieta vestibilā pie ieejas ministrijā no Raiņa bulvāra. Skatoties no Raiņa bulvāra, mēs atradāmies kā skatlogā, jo vestibila lielie logi bija 50 cm no grīdas līdz pat griestiem. Neviens arī nebrīdināja par to, ka OMON vienība bija izbraukusi no bāzes, kaut gan Iekšlietu ministrijas dežūrdaļā tika noklausīta uz OMON darbības viļņa uzstādīta rācija, taču tas lai paliek uz to darbinieku sirdsapziņas.
Cīņas laikā tiku ievainots kājā, kad centos dabūt savu bruņuvesti, jo tajā atradās divas aptveres ar patronām. Es ar Didzi Traumani piesedzu pārējos biedrus, kamēr tie no mums ierādītā "skatloga" varēja ieņemt drošākas pozīcijas. Man beidzās patronas, un tajā brīdī tika iemesta asaru gāzes granāta. Didzis pēc mana lūguma pameta man bruņuvesti, jo tajā vajadzēja būt atlikušajām divām aptverēm ar patronām. Es Didzim liku ieņemt drošāku pozīciju, bet viņš negribēja atstāt mani, tad ieņemt drošāku pozīciju es viņam pavēlēju. Didzis, izdarījis to, piesedza man atkāpšanās ceļu, bet tajā brīdī sākās vēl intensīvāka apšaude, kas man vairs nedeva iespēju pārvietoties. Apskatot bruņuvesti, tajā patronu nebija, es centos aizsniegt citu bruņuvesti un tajā brīdī tiku ievainots kājā, bet citi omonieši jau lauza ieejas durvis. Vilku ārā pistoli, bet to jau lietot nebija nekādas nozīmes, jo vairāki omonieši jau bija ielauzušies, un es pistoli paslēpu. Ar šausmīgu nežēlīgumu viens no omoniešiem izrāva man automātu no rokām un, saņēmis aiz stobra, atvēzējās un centās man iesist pa galvu, es izvairījos, un sitiens trāpīja pa gurnu. Es viņam, skatīdamies sejā, teicu — nu gan esi varonis, ka vari sist ievainotam cilvēkam. Tad viņš, stāvot turpat, no automāta tiešā trāpījumā iešāva man kājās un rupji nolamājās, teikdams: "Tu vairs nestaigāsi, maita!" Tā es nogulēju uz grīdas kādas 15 minūtes, kamēr viņi pielādēja aptveres un turpināja uzbrukumu. Sazinoties pa rāciju, viens no omoniešiem paziņoja pārējiem, ka viņi ieņēmuši arī piekto stāvu no jumta, bet pēc 15 minūtēm paziņoja, ka ieņēmuši Iekšlietu ministriju. G. Bergs un A. Kociņš gribēja mani iznest uz ātro palīdzību, bet omonietis, kurš iešāva man kājā, neatļāva, pavēršot automātu uz viņu pusi. Tikai pēc Guntara un Agra lūguma un divu OMON darbinieku teiktā atļāva mani iznest. Tiku nogādāts Traumatoloģijas institūtā, kur man veica operāciju.
Atmostoties no rīta intensīvajā palātā, uzzināju, ka krituši pieci cilvēki un mans kolēģis Aļģis Simanāvičs arī ir ievainots un atrodas slimnīcā. Traumatoloģijas institūtā stacionāri ārstējos līdz maija beigām, pēc tam "uz slimības lapas" līdz augusta beigām. Pēc pusgada atkārtoti nokļuvu slimnīcā, kur tika veiktas vēl četras operācijas, un par turpmāko ārstēšanos maksāju pats, kaut gan ievainojumus guvu, pildot dienesta pienākumus. Ar Ministru kabineta lēmumu man un Simanāvičam Aļģim bija piešķirta iespēja ārpus rindas iegādāties automašīnu "VAZ". 1991. gada martā Aļģis automašīnu "VAZ" iegādājās, jo bija beidzis ārstēties, bet man piešķirto automašīnu Bauskas rajona padome atdeva citam, jo es vēl ārstējos. Maijā, kad beidzu stacionāri ārstēties un griezos Bauskas rajona padomē, man lika gaidīt, kamēr rajonam tiks iedalītas automašīnas. Tā es gaidīju vairāk nekā pusgadu gan piešķirto automašīnu, gan solīto sanatoriju. Sīvā cīņa ar ministriju birokrātiskajiem darbiniekiem un ar deputātu palīdzību caur Ministru kabinetu izkaroju piešķirto rindu un pirmo reizi mūžā tiku pie jaunas automašīnas, bet solīto sanatoriju vēl gaidu līdz šai dienai. Strādājot Bauskas rajona policijas nodaļas kriminālpolicijā, ar savām zināšanām sasniedzu augstus darba rezultātus. Tā kā kriminālpolicijā trūka darbinieku ar pieredzi, apmācīju vairākus darbiniekus, kuri tagad ļoti veiksmīgi strādā policijā. Izpildot dienesta pienākumus, transporta trūkuma dēļ bieži saaukstēju ievainotās kājas, kā rezultātā sākās iekaisumi. Sakarā ar to pēc ārsta ieteikuma 1995. gada 20. martā aizgāju izdienas pensijā. Ārstējos stacionārā; izejot no stacionāra, cītīgi sāku nodarboties ar treniņiem un apmeklēju masāžas, kā rezultātā atguvu veselību. Taču darba vairs nav. Ar savu centīgo pienākumu izpildi un izlietajām asinīm par Tēvzemes brīvību esmu panācis to, ka nav kur strādāt, kaut gan esmu vesels un pašos spēka gados.
