«Mazā Latvija» trimdas Eiropā: Minsteres latviešu ģimnazija un Latviešu centrs Minsterē
|
(Rakstā un biogrāfiskajā uzziņā saglabāti autores ortogrāfijas principi — t. s. Endzelīna rakstība [red.].)
Maija Sinka-Gobiņa — architekte, Dipl.-Ing. Dzimusi Rīgā; 1944. gada rudenī bēgļu gaitās nokļuvusi Vācijā, no 1946. līdz 1959. gadam mācījusies vācu pamatskolā un vācu klasiskajā ģimnazijā; no 1959. līdz 1966. gadam studējusi Štutgartes Techniskās augstskolas Architektūras fakultātē; no 1966. līdz 1998. gadam strādājusi par architekti Berlīnē, Helsinkos un Minsterē. Kopš jaunības nepārtraukti darbojusies dažādās sabiedriskās trimdas organizācijās. Bijusi viena no Latviešu centra Minsterē iniciātorēm, organizētājām un projektētājām. Kopš 1998. gada iesaistījusies sabiedriskā darbībā Latvijā: no 1998. līdz 2001. gadam — Brīvības pieminekļa atjaunošanas fonda dibinātāja un revīzijas komisijas vadītāja, no 2001. līdz 2004. gadam — LR aizsardzības ministra padomniece Vācijas jautājumos, Kalpaka pieminekļa fonda revīzijas komisijas vadītāja, kopš 2001. gada – Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopas dibinātāja un vadītāja un kopš — 2008. gada RLB domniece, kopš 2003. gada — Okupācijas mūzeja padomes locekle un interešu pārstāve architektūras jautājumos u. c.
Minsteres latviešu ģimnazija (MLĢ) un Latviešu centrs Minsterē (LCM)[1] vācu presē un citu tautu ziņās tika dēvēti par «Mazo Latviju» — par tādu tie kļuva arī daudzu trimdinieku apziņā, kamēr īstā Latvija bija aiz dzelzs priekškara.
Šis stāsts sākās ar MLĢ, kas dibināta 1946. gadā Augustdorfā. Kopš 1957. gada skola darbojās Minsterē — tad jau kā vienīgā atzītā latviešu pilna laika ģimnazija brīvajā pasaulē. Sākumā skolā mācījās tikai bērni no Vācijas, bet, gadiem ejot, tai pievienojās arvien vairāk citu zemju latviešu jauniešu un to daudzveidīgā rosība ap skolu koncentrēja aktīvitātes ar plašāku pievilkšanas spēku. Tie bija dažādi latviešu svētki un sarīkojumi, divas reizes tika organizētas pat Dziesmu dienas — mazi Eiropas dziesmu svētki — ar vairākiem tūkstošiem dalībnieku, daudziem koŗiem, tautas deju grupām, rakstnieku un dzejnieku vakariem, teātŗa izrādēm, mākslas un daiļamatniecības izstādēm. Plašu ievērību (arī vācu presē) guva jauniešu demonstrācijas, kuŗās tika aizstāvēti vajātie vai deportētie tautieši Latvijā vai Sibirijā. Šie notikumi gaŗajos trimdas gados deva spēcīgu savas identitātes apziņu.
Minsteri apciemoja latvieši no visām pasaules malām — gan lai piedalītos sarīkojumos, gan lai iegrieztos Latviešu centra bibliotēkā, archīvā vai vēlāk arī rakstnieku Jāņa Jaunsudrabiņa, Zentas Mauriņas, Pēteŗa Ērmaņa, Konstantīna Raudives un citu mūzeju telpās.
Taču, lai minētais varētu pastāvēt, veidoties un rosīties, tad stāsts ir gaŗāks. Turpmāk — par norisēm, par kuŗām varu liecināt no savas pieredzes un iesaistes. Šis ir arī uzskatāms piemērs, kā demokratiskā valstī ar sabiedrisku iniciātīvu ir iespējams paveikt valstiskas nozīmes projektu. Nobeigumā būs pieminēti argumenti un veidi, kā, it kā bezcerīgā stāvoklī, izdevās pārliecināt nepieciešamās naudas devējus — vācu oficiālās institūcijas un mūsu pašu turīgos, kā arī daudzus citus dāsnus ziedotājus. «Mazā Latvija», kā viss trimdā notiekošais, bija iespējama tikai daudzu trimdinieku iniciātīvas un atdeves rezultātā. Jutu vajadzību pašai aktīvi iesaistīties, lai īstenotos nepieciešamais. Taču biju viena no daudziem.
Biju beigusi vācu ģimnaziju, studējusi Vācijā. Sabiedriski un profesionāli biju pilnīgi integrējusies vācu vidē, tomēr būtiska man bija latviskā identitāte un manas tautas liktenis. Tāpat tas bija manam vīram Ojāram Gobiņam, kuŗš skolu un studijas bija beidzis Ņujorkā, bet atgriezās Eiropā, tuvāk Latvijai.
Lai mūsu četri bērni iepazītu latviešu sabiedrību un kultūru, izvēlējāmies dzīvot Minsterē un viņiem skoloties MLĢ. Tur satikāmies ar līdzīgas izpratnes bērnu vecākiem un kopā izlēmām nepadoties pragmatisko vācu ierēdņu un polītiķu stingrajam lēmumam ap 1980. gadu slēgt MLĢ. Sākumā gan tika nolemts slēgt tikai MLĢ internātu, taču tas bija būtisks skolēniem no citām vietām un valstīm un tādējādi arī skolas pastāvēšanai.
Lai mūsu MLĢ būtu nākotne, tai bija nepieciešams pašu pārvaldīts internāts, kā arī latviešu bibliotēka, archīvs un citas kultūras vērtību krātuves. Sapratām, ka vajadzīga mērķtiecīga pašiniciātīva, un nolēmām rīkoties un gādāt pašiem savu īpašumu, piesaistīt plašāku trimdas sabiedrību, lai nodrošinātu MLĢ un tādējādi arī Eiropas latviešu aktīvitātes nākotnei. Minsterē bijām trīs latviešu architekti, radās MLĢ vecāku un skolēnu iniciātīvas grupa, bija vairāki atsaucīgi Minsteres latvieši.
Tā bija ārkārtēja uzdrīkstēšanās, jo vācu iestādes, kas lielā mērā bija nodrošinājušas MLĢ pastāvēšanu, dažādu (arī polītisku) apsvērumu dēļ tiecās atteikties no līdzšinējā būtiskā atbalsta. Turklāt Vācijas latviešu sabiedrība šādam riskantam un dārgam solim šķita skaitliski par niecīgu un nabadzīgu.
Iniciātīvas grupā tomēr apņēmāmies rīkoties — zinājām, ka šādam kultūras projektam, uzrādot pašfinancējumu 50% apmērā, otru pusi būtu iespējams saņemt no vācu institūcijām. Pašfinancējamos 50% cerējām daļēji nodrošināt ar ēkas ieķīlāšanu, ņemot bankas kreditu. Lēsām, ka pirmā posma gatavā projekta cena būs aptuveni četri miljoni vācu marku. Lai varētu cerēt, ka izdosies naudu atrast, mēs, trīs architekti — Juris Trauciņš, Gustavs Šilde un Maija Gobiņa, apņēmāmies projektā ieguldīt pašu darbu, tā ietaupot ap 200 000 vācu marku. Pāris mēnešu laikā vēl atradām pirmos atsaucīgos tautiešus, kuŗi solīja un jau ziedoja pirmos 100 000 vācu marku.
Šī īsā laikā izrādītā iniciātīva un jau panāktais financiālais sasniegums pārliecināja pat līdz tam brīdim visspēcīgāk pretojušos augsto vācu ierēdni, kuŗš pēkšņi — ar pārliecību par mūsu ieceres izdošanos — apsolīja to atbalstīt un drīz panāca tā iekļaušanu Ziemeļreinas-Vestfāles valdības nākamā gada budžetā. Pēc pāris mēnešiem ar pašu skolēnu un iniciātīvas grupas neatlaidību, kā arī Andŗa Kadeģa un Maijas Gobiņas vairāku Bundestāga locekļu apmeklējumiem tika panākts arī Bonnas valdības atbalsts.
1982. gada sākumā nodibinājām īpašu labdarības organizāciju — Latviešu centru Minsterē (LCM), ko atbalstīja Vācijas latviešu jumta organizācija Latviešu centrālā komiteja (LCK) un vairākas citas trimdas organizācijas. Par LCM priekšsēdi ievēlēja triju MLĢ skolēnu tēvu ārstu Andri Kadeģi, kuŗš visu LCM tapšanas laiku un arī vēlāk bija LCM idejas spilgtākā dzirksts.
Jau drīz varējām izdevīgi iegādāties 3600 kvadrātmetru lielu piemērotu zemesgabalu, netālu no mūsu rīcībā vēl atstātām MLĢ mācību telpām, kas bija Minsteres īpašums. Zemesgabals bija pietiekami liels, lai kādreiz piebūvētu arī skolas telpas. Tiklīdz pirmie plāni bija izstrādāti, no abu vācu institūciju puses nāca pārsteidzošs piedāvājums papildināt savu piešķīruma daļu (kopā līdz pieciem miljoniem vācu marku), lai mēs projektā tūliņ varētu iekļaut arī skolas piebūvi. Tas bija tik ļoti izdevīgs lēmums, ka, prātīgi plānojot un rīkojoties, jau varējām cerēt iztikt bez bankas kredita. Tādējādi pašu ieguldāmā kapitāla vajadzēja «tikai» 1,6 miljoni vācu marku.
Nu varējām rīkoties drošāk un tā, iesaistoties arvien jauniem labas gribas ziedotājiem, 1986. gadā vērām gatavā LCM durvis. Tas bija celts, lai mūsu trimdas jaunatnei brīvā pasaulē būtu iegūstamas rietumnieciski kvalitātīvas mācības ar savas valodas un tautas kultūras vērtību bagātību. Centrs tapa ar domu par tā nozīmi mūsu tad vēl nezināmai nākotnei – lai trimdinieki varētu būt sagatavoti mūsu pašu Latvijas valstiskās patstāvības brīdim. Mūsu rīcībā nu bija nams un skola ar trimdai simbolisko ideju par gaismas pili jeb, kā Andrejs Eglītis to apzīmēja, — katedrāle. Un tiešām — trimdas darbība un arī LCM tapšana no paša iesākuma allaž balstījās uz Dieva svētības lūgšanu ar Latvijas himnas vārdiem.
Lai gan ideja par LCM radās Latvijas valstiskās nebrīves gadu laikā, tā darbības aktīvākie gadi aizritēja, jau gaidot un līdzi veidojot reālo dzimtenes pašnoteikšanās atjaunošanu. Tādējādi MLĢ un LCM kļuva par tiešo tiltu trimdas un Latvijas neatkarības atjaunotāju tuvākai saskarsmei. No MLĢ un LCM vides nākuši vairāki ievērojami Latvijas darbinieki: Vita Tērauda, Vilnis Zaļkalns, Egīls Levits, Krišjānis Kariņš, Margita Gūtmane, Kārlis Kangeris, Solveiga Silkalna, Valdis Labinskis, Māra Sīmane, Rolands Lappuķe, Anna Muchka, Imants Lieģis, Austris Grasis, Juris Sinka, Valters Nollendorfs, Andris Gobiņš un citi.
Nobeigumā jāpiemin argumenti un veidi, kā izdevās pārliecināt vācu institūciju naudas piešķīrēju atbildīgos ierēdņus un polītiķus. Tas bija dažādu līmeņu ceļš, kas balstījās MLĢ jauniešu, vecāku un aktīvas un pašaizliedzīgas sabiedrības mērķtiecībā, ko veicināja gan daudzi pārsteidzoši dāsni ziedojumi, gan iniciātoru izdoma ar labu argumentu segumu.
Jaunieši un vecāki izgatavoja mapītes ar pašu sacerētiem tekstiem un dokumentu kōpijām, ko iesniedza visiem parlamentāriešiem Ziemeļreinā-Vestfālē un Bonnā. Ietekmīgā vācu laikraksta Frankfurter Allegemeine Zeitung pazīstams kommentātors mūs intervēja, plaši aprakstīja MLĢ nozīmi un sniedza latviešu trimdas skaidrojumu.
Divi MLĢ skolēnu vecāki un LCM iniciātori — Andris Kadeģis un es, Maija Gobiņa, — devāmies pie parlamentu locekļiem un centāmies tos personīgi pārliecināt par atbalsta nepieciešamību. Vācijā iedarbīgākais fakts mūsu vajadzību skaidrošanai bija Hitlera — Staļina pakts (kā te saka: Molotova – Ribentropa pakts). Pakts, kuŗa sekas bija arī latviešu trimdinieku sabiedrība Rietumu zemēs. Savukārt mūsu trimdas dziļākā būtība bija mūsu valstisko tiesību de facto zaudējums Latvijas okupācijas dēļ. MLĢ un LCM bija nepieciešami mums kā trimdiniekiem, lai praktiski un simboliski turpinātu izglītību un kultūrālu pašdarbību un saglabātu savu valstisko tiesību apziņu nākotnei. MLĢ skola savu darbību pārtrauca 1998. gadā, taču LCM vēl pastāvēs vismaz līdz 2016. gadam. Tad ceram to pilnīgi iegūt savā īpašumā, lai tā krājumus un materiālo vērtību ieguldītu neatkarīgās Latvijas labā.
- ↑ Plašāki šo organizāciju apraksti atrodami trimdas laikrakstos «Laiks», «Brīvā Latvija», «Austrālijas Latvietis» u. c. un grāmatā Spoģis A. Minsteres Latviešu ģimnazija izdzīvoja 1946–1998. Rīga: Valters un Rapa, 2008. Šajā rakstā — Maijas Sinkas-Gobiņas atmiņas.
