Prezidents Jānis Čakste
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Visu Jāņa Čakstes mūža gaitu un sabiedrisko darbu iezīmi nemaldīga un nesalaužama savas tautas mīlestība.
Jānis Čakste piedzima 1859. gada 14. septembrī. Viņa tēvs Krišjānis bija rūpīgs zemkopis un apsaimniekoja rentēto Bērsteles muižu. Vēlāk nopirka Auču mājas un to celmāju īsā laikā pārvērta par priekšzīmīgu saimniecību. Viņa māte Karolīne Matilde bija lepna uz savu latvisko dzīves ziņu.
Sešpadsmit gadu vecumā Čakste iestājās Hercoga Pētera ģimnāzijā Jelgavā. Šeit vairums bija vācu muižnieku dēli, un incidentu dēļ arī Jānim Čakstem savas tautas tiesības un godu nācās aizstāvēt ar rapieri rokā. Papildus ģimnāzijas mācībām šeit Čakste apguva krievu, latīņu un franču valodu un labas sabiedriskās manieres, kā arī prasmi savas domas skaidri formulēt.
Maskavas universitātē tiesību zinātņu fakultātē Jānis Čakste iestājās 1882. gadā. Šeit Čakste sastop citus latviešu studentus, kas studē savrup. Čakste sāka viņus organizēt Maskavas latviešu vakaros. Pirmā lielākā sanāksme notika Tatāru viesnīcā 1883. gada 31. oktobrī, kas tad arī kļūst par pirmās latviešu akadēmiskās organizācijas dibināšanas dienu Maskava. Laika gaitā, cīnoties ar universitātes administrācijas spaidiem un iekšēju izkristalizēšanos, izaug akadēmiskā vienība «Austrums».
Studiju gados Čakstem rūp ne tikai studentu organizēšana, bet rūp arī latviešu tautas likteņi. F. Veinbergs tajā laikā publicēja rakstu ar aicinājumu latviešiem izveidot savu dižciltīgo kārtu. Tas Čakstem nebija pieņemams, un kādā sanāksmē viņi to stingri kritizē. Pēc studiju beigšanas Čakste atgriežas Jelgavā un darbojas advokatūrā un arī sabiedriskā darbā. Par Jelgavas latviešu biedrības priekšnieku viņu ievēl 1887. gadā. Čakste raksta presē un kļūst par «Tēvijas» redaktoru. 1895. gadā Čakste aktīvi un finansiāli palīdz organizēt Dziesmu svētkus Jelgavā. Kad 1906. gadi izsludina cariskās Krievijas valsts domes vēlēšanas, tad Čakste tajās kandidēja un arī tika ievēlēta kā progresīvās tautas partijas kandidāts, kuras programmā, starp citu, prasīja: «Brīvību priekš visām krievu valsts tautām, pašām noteikt un veicināt savu kultūru un tautības gaitu.»
Pēc ievēlēšanas Čakste devās uz Maskavu un saziņā ar citiem deputātiem no Baltijas prasīja amnestiju visiem politiskiem cietumniekiem. Bez tam Čakste prasīja arī valsts muižu un mācītāju muitu zemes sadalīšanu un nodošanu bezzemniekiem.
1908. gada 9. jūlijā cars Nikolajs II šo vēlēto domi atlaiž. Vairums domnieku pulcējas Somijā Vīborgā un sastāda «Vīborgas manifestu», kurā, starp citu, aicina tautu nemaksāt nodokļus un nedot karavīrus armijai. Par to daudzi tiek notiesāti. Arī Čakste ir to vidū un sodu sāk izciest 1908. gadā Jelgavas cietumā.
1891. gadā Čakste precas ar Justīni Veseri, kura kļūst par četru meitu un piecu dēlu māti. Pirmā pasaules karā, kad vācieši uzbruka Jelgavai, Čakstes ģimene devās bēgļu gaitās uz Tērbatu. Kurzemes bēgļu masā bija 404 000 cilvēku. Radās vajadzība par šo tautas daļu gādāt, un šim nolūkam tika nodibināta Bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja. Par priekšsēdi ievēl Vili Olavu, bet par viņa vietniekiem Jāni Čaksti un Arvedu Bergu. Pēc Olava nāves 1917. gadā viņa amatu pārņem Čakste. 1918. gadā Tautas padome viņu ievēl par savu priekšsēdi un uzdod organizēt Latvijas sūtniecības un piedalīties Parīzes miera konferencē.
Latvijas Republikas pirmā Saeima uz sēdi sanāca 1922. gada 7. novembrī, un jau 14. novembrī Jāni Čaksti ievēl par Latvijas Republikas prezidentu uz trim gadiem. Arī otrā Saeima 1925. gada 6. novembrī Čaksti atkal ievēl par valsts prezidentu. Šo amata periodu pildot, 1927. gada 14. martā Jānis Čakste mira. Saeima un pilsētu domes noturēja sēru sēdes. Senās Rīgas un citu pilsētu zvani vēstīja sēras. Bēru dienā izglītības ministrs Jānis Rainis skolās lika pārtraukt mācības. Visa latviešu tauta sēroja par pirmo brīvās Latvijas demokrātijas prezidentu. Dzimtenē Latvijā par Jāņa Čakstes darbu klusu liecina tautas 1935. gada 14. septembrī celtais piemineklis Meža kapos.
Savā darbīgajā mūžā Jānis Čakste ar savām pūlēm tautas labā rādīja priekšzīmi visiem un neatstūma nevienu, Čakstes valdīšanas laikā viņu visi uzklausīja un cienīja. Sevišķi viņu bija iemīlējuši latgalieši. Lai gan Čakstes laikā mainījās astoņas valdības, likumdošana tomēr neapsīka, un viņa laikā tika publicēti 402 likumi vai to labojumi. Šo likumu starpā bija arī likums par agrāro reformu Latvijas Republikā, šī likuma ietvaros zemes fondā pārgāja 3 396 815 ha no privātām muižām, mācītāju muižām, valsts īpašumiem un zemnieku privātām zemēm. Visu šo zemi sadalīja 144 681 zemes gribētājam. Ar šo sākās jauna kārtība zemes apsaimnlekoian! un valsts ekonomiskās attīstības procesā. Tas nebija viegls uzdevums, jo bija daudz šķēršļu un neticīgo arī. Agrārās reformas darbs noslēdzis tikai 1937. gadā. Tad jau vēstures rats mūsu zemi bija pagriezis tuvu jauniem dramatiskiem notikumiem.
Var jautāt, kur Čakste ņēma spēku visu paveikt. Te Čakstes laikabiedri atbild, ka to spēku Čakstem deva ģimenes pavarda un kamīna siltums.
Tāpat kā pie Brīvības pieminekļa un Mātes tēla Brāļu kapos, tā arī pie prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa mūsu tauta dzimtenē dodas smelties garīgo spēku. Neļausim takām uz tiem spēka avotiem aizaugt.
AKADĒMISKĀ VIENĪBA «AUSTRUMS»
