Vladimirs Stešenko. Runa LTF 1. kongresā
|
| ||||||||||||||||||||||||
|
Dārgie delegāti, biedri, dāmas un kungi! Paldies dzejniekam Jānim Peteram, ka viņš izteica ne tikai savas, bet arī manas tautas sāpi, mūsu kopējo sāpi. Marina Kosteņecka sacīja, ka šajā zālē maz ukraiņu, baltkrievu, krievu, kuriem Latvija kļuvusi par otru, bet kādam varbūt arī par vienīgo Dzimteni. Nesteidzieties mums to pārmest. Neskatoties uz Ņinas Andrejevas apgalvojumiem — nav kontrrevolucionāru tautu.
Kaismīga ebreju un ukraiņu, baltkrievu un krievu vēlēšanās dzīvot ne tā, kā dzīvojām vakar, alkas pēc brīvības — nav mazākas nekā latviešiem. Taču mūs, neatkarīgi no vecuma, šķir turpat vai gadsimta ceturksnis viscietsirdīgākā trīsdesmito gadu genocīda, starp citu, arī latviešu tautai atņēma tos, kuri cīnījās par padomju varu šeit, Ukrainā un visā Krievijā.
Staļinisms pastrādāja drausmīgus noziegumus, ne vien iznicinot miljoniem un miljoniem cilvēku — savienībā apvienojušos tautu labākos dēlus un meitas —, tas tiecās cilvēkā iznīcināt personību, viņa dvēseli, nacionālo pašapziņu. Iekalt stereotipu, tajā skaitā arī vecākā brāļa stereotipa ķēdēs, kuras ir dzīvas vēl šodien.
Kā virpuļviesulis tas ir izārdījis tautas, — tāpēc nepārmetīsim cilvēkiem, ka liktenis viņus ir atnesis uz Baltijas krastiem. Atrauti no savām saknēm, daudzi pat zaudējuši dzimto valodu, viņi ar piesardzību skatās uz kaimiņiem latviešiem, — kā viņi atsaucas Gorbačova aicinājumam uz pārbūvi. Nacionālās pašapziņas pieaugums, pat ne pieaugums, bet eksplozija, latviešu inteliģenci nostādīja līdera lomā. Inteliģence šobrīd atrodas Tautas frontes priekšgalā, aiz viņas iet tauta.
Kāpēc tad mūsu vidū neatradās šie līderi? Kādas aizspriedumu ķēdes mūs turēja pie pagātnes? Vai tiešām Ševčenko un Karmeļuka, Čaadajeva un Uļjanova pēctečos kaut kas ir zudis? Tas ir jāizprot, lai milzīgais radošais potenciāls, kurš slēpjas šobrīd krievu valodā runājošos Latvijas iedzīvotājos, tiktu virzīts uz mūsu kopīgās nākotnes modeļa radīšanu, mūsu kopīgo māju pārbūvi.
Tas, kuram Latvija ir vienaldzīga, tas, kurš nejūt tās sāpi, to pametīs — arī tad, ja viņa anketas ailē «nacionalitāte» būs rakstīts «latvietis». Ne par viņiem mēs šodien runājam. Allaž līdzās latviešiem, līviem, vēlāk arī vāciešiem un ebrejiem ir dzīvojuši slāvi. Vai tiešām mēs nespēsim senajās baltslāvu saiknēs atrast tās sēklas, kuras varētu uzdīgt arī šodien?! Mēs varam ielūkoties nesenā pagātnē, par kuru pieņemts klusēt: krievi divdesmito un trīsdesmito gadu Latvijā. Lūk, vēl viens baltais plankums, biedri vēsturnieki. Baltslāvu kultūras attīstības un sadarbības biedrība ar akadēmiķa Stradiņa, Kuzminu ģimenes u. c. palīdzību pavisam nedaudz ir ieskatījusies šajā vēstures lappusē, un mūsu priekšā nostājas brīnumaini unikāla Rīgas krievu kultūras — starp citu, tāpat arī ebreju kultūras — pasaule.
Nesenajā festivālā «Baltica ’88» es reizē izjutu gan prieku un lepnumu par latviešu tautu, gan rūgtumu par tiem zaudējumiem, kuri piemeklējuši krievu un citas tautas. Trīsdesmito gadu sākumā aptuveni 80% krievu, tāpat kā šodien, diemžēl nezināja latviešu valodu. Taču tas netraucēja Ikšķilē, Daugavas krastā, sarīkot brīnišķīgus kopējos Dziesmu svētkus. Un piemēru ir daudz. Varbūt, ka šajā vēstures lappusē mēs atradīsim derīgu padomu, kā turpmāk veidot mūsu attiecības.
Bet varbūt nebūs lieki paskatīties, kā nacionālās attiecības veidojas civilizētajās Rietumu zemēs? Piemēram, Somijā, Kanādā, ASV, kur mans tautietis ukrainis, dzīvodams tūkstošiem kilometru no Ukrainas, spējis labāk par mani saglabāt ukraiņu parašas un kultūru. Un, palikdams ukrainis, vienlaikus ir arī kvēls Kanādas vai ASV patriots.
Jā, ir pienācis laiks, kad nevērīgi izturēties pret vismazākajām pieredzes drumslām nedrīkst. Taču vispirms mums, ievērojot konkrētos vēsturiskos apstākļus, jāatjauno ļeņiniskā nacionālā politika, un tas nozīmē — pārveidot PSRS uz brīvprātīgu suverēnu sociālistisku valstu asociācijas principa. Republikas suverenitāte, pilsonības statuss pa jaunam liks paskatīties uz krievu, ebreju, ukraiņu, poļu, baltkrievu kultūras autonomiju.
Vai mēs esam gatavi konsolidēties uz kultūras pamata? Caur savas kultūras apguvi nonākt līdz cieņai un interesei par citu tautu gara dzīvi.
Un šeit man ir jāuzdod jautājums: kas ir sagrāvis krievu kultūras pavardu Latvijā? Mana atbilde būs šāda: kurss uz denacionalizāciju, centieni no dažādu tautību cilvēkiem iztaisīt mankurtisma kokteili, primitīvas ekonomikas noteikta neaptverama migrācija, orientācija uz beznacionālu masu kultūru. Baltslāvu biedrība ir nospraudusi mērķi — atjaunot krievu kultūras biedrību «Uļej», krievu dziedāšanas biedrību «Bajan»… Decembrī notiks 48 gados pirmais, kā mēs tos saucam, «vecticībnieku» salidojums. Šīs, kā arī jauktās ģimenes, var pildīt svarīgu Latvijā salīdzinoši nesen iebraukušo cilvēku adaptācijas misiju.
Mēs patiesi vēlamies veicināt pašas krievu, ukraiņu, baltkrievu garīgās kultūras atdzimšanu un radīšanu, lai jaunā paaudze veidotos tā, ka spētu ne vien uzņemt sevī mākslu, bet arī kultūras procesā sevi realizēt. Mēs gribējām sadarboties ar latviešu kultūras darbiniekiem un radām viņu atsaucību. Mēs gribam sadarboties arī ar ebreju, poļu un citiem kultūras centriem. Bet līdz pat šim laikam runas par nacionālajiem kultūras centriem paliek vienīgi runu līmenī, vēl aizvien nav oficiāli reģistrētas nedz baltslāvu, nedz ebreju, nedz citas kultūras biedrības, — tātad to attiecības ar valsti palikušas nenokārtotas. Iespējams, šī funkcija jāuzņemas Tautas frontei, sasaucot vai nu Latvijas tautu forumu, vai asambleju.
Ukraiņi, ebreji, krievi, baltkrievi un poļi godīgi maksā nodokļus un arodbiedrību biedru naudas. Paldies par bezmaksas medicīnisko apkalpošanu. Taču kāpēc gan valsts un arodbiedrības nerūpējas par šo tautu dvēseles veselību? Varbūt Tautas fronte — turpat puses republikas iedzīvotāju vārdā — sākumam var pieprasīt atjaunot vismaz to, kas ir zaudēts. Un, ja tas ir iespējams, prasīt, lai to īstajiem saimniekiem atdotu vismaz daļu viņiem piederošo telpu.
Pilnīgi pamatoti tiek izvirzīts jautājums par informētības plaisu un tās līmeni latviešu un nelatviešu vidū. Ļoti laba ir avīze «Sovetskaja molodež». Bet tās četru sleju nepietiek, lai aptvertu visas mūsu republikas problēmas. Nepieciešama vismaz viena televīzijas pārraide krievu valodā, vajadzīga sava republikas avīze vai žurnāls bērniem un pusaudžiem, «Literatūrai un Mākslai» un «Lauku Avīzei» jāiznāk divās valodās.
Latvija nav komunālais dzīvoklis. Latvija — mūsu kopīgās mājas. Ja mēs sapratīsim viens otru, tad savstarpējā cieņa kļūs par normu. Sapratnei vajadzīga valoda. Es uzņemos drosmi visu to latviski nerunājošo iedzīvotāju vārdā, kas atbalsta pārbūvi, apgalvot: mēs apsveicam latviešu valodas kā valsts valodas statusu. (Aplausi.) Šajā jautājumā nevar būt nekādu šaubu. Mēs lūdzam Augstāko Padomi ļoti izsvērt, ļoti rūpīgi pieiet valodas likumdošanas izstrādei. Smieklīgi maz stundu latviešu valodas apguvei ir iedalīts krievu skolās, līdz šim kultivētā attieksme pret šo priekšmetu republikā ir radījusi sarežģītu situāciju. Tiem, kuri ir ekonomējuši uz mūsu un mūsu bērnu rēķina, ir jāatdod parāds. Taču, kamēr viņi izšķirsies par šādu soli, es labāk griezīšos pie latviešiem ar lūgumu izrādīt pretimnākšanu: ja katrs latvietis apņemsies valsts valodā apmācīt vienu cilvēku, tad jau pēc pusgada vai gada tajā runās visi Latvijas iedzīvotāji. (Aplausi.)
Mums visiem kopā tagad jārisina svarīga problēma — republikas iedzīvotāju stabilizācija. Protams, krievu inteliģences aicinājumi atgriezties pie dzimtajiem pavardiem var izsaukt kaut kādu kustību, taču runāt par masveida remigrāciju šobrīd ir nereāli. Nepieciešams apturēt nesaprātīgo migrāciju. Cerēt tikai uz juridiskiem, administratīviem pasākumiem — tas ir naivi. Ja kādam resoram būs nepieciešamas darba rokas, tad šīs rokas atradīs kaut vai uz Ziemeļpola un ieslēps tādos pazemes labirintos, ka pat «Labvakar» tos neatradīs. (Aplausi.) Galvenais ceļš — patiesa, darbīga, nevis šķietama — radikāla ekonomiskā reforma un neatkarība.
Nepieciešamība pēc likuma par pilsonību šobrīd ir acīmredzama visiem. Kaut vai nacionālo attiecību uzlabošanas vārdā mums jālauž stereotipi, pēc kuriem vēsture — šī vieglas uzvedības sieviete — dod priekšroku tam, kam šodien ir vara. Sociālistiskais plurālisms, kā atklātuma pamats mūsu valstī, paredz arī plurālismu vēsturē. Tikai plurālismu, nevis vienas shēmas nomaiņu ar citu. Plurālisms — tā ir arī iespēja ikvienam pašam izanalizēt dokumentus, tā ir arī vēsture, kurai nav izrautas lapas. Mēs gribam zināt visu, kas saistās ar Iskolata republiku, un visu, kas saistās ar latviešu septiņsimtgadu cīņu par valstiskumu, visu par 18. novembri.
Mums jāatsakās arī no vienpusīgi primitīvas attieksmes pret vēstures pieminekļiem. Mēs būtu vandaļi, ja atļautu pilnīgi nojaukt ordeņus un cara augstmaņu pilis — Baltijas vai Krievijas kultūras pieminekļus —, attaisnojoties, ka tie piederējuši latviešu tautas apspiedējiem. Kāpēc noplicināt un vienkāršot savu vēsturi?
Kas ar mums notiek? Nesen man sejā iesvieda apvainojumu — miermīlis. Bet no otras puses paspēja arī iedzelt — miernesis. Reiz, stāstīdams par talantīgu vadītāju, es sacīju: viņu vada cilvēkmīlestība. Bet pazīstams kolhoza priekšsēdētājs man atbildēja: tā nav mūsu, tā ir baznīcas terminoloģija. Nu un? Vai no tā šis vārds kļuvis sliktāks? Neteoretizēsim par bezdvēseliskuma cēloņiem, netikumību. Ar lēmumu tos nepārveidosim. Es negribu pārspīlēt iespējamo Baznīcas lomu, bet mums ar to jāuzsāk konstruktīvs dialogs. Aktīvāka Baznīcas līdzdalība republikas sabiedriskajā dzīvē mums visiem ir nepieciešama. Es saprotu, ka pārvarēt vulgārā ateisma stereotipus nav viegli. Ar to palīdzību mēs nojaucām senos dievnamus. Tas mums palīdzēja naidu pret šķiras ienaidnieku nosaukt par augstāko cilvēcības mēru.
Taču naids — tās ir bīstamas jūtas, tās izdedzina cilvēka dvēseli, un nevajag sacīt skaistus vārdus par cēlu naidu. Tas ir kā plūstoša smilts, uz kuras neko nevar uzcelt. Un naidu jūs neatradīsiet to baušļu starpā, kuri cilvēku dara cildenu. Mūsu šīsdienas centienos cilvēka dvēselē uzcelt templi, kurā nebūtu vietas nacionālam naidam, gribētos gūt tādu sabiedroto kā Svētais Tēvs. No tā mēs, komunisti, nekļūsim mazāk materiālisti. Arī šī savienība liecina par jaunu politisko domāšanu. (Aplausi.)
Nacionālo attiecību sarežģījumu pamatā ir ekonomiski cēloņi. Ja mēs neatrisināsim deficīta — preču un dzīvokļu — problēmu, sociālā taisnīguma, kultūras problēmu, mēs radikāli nespēsim uzlabot arī nacionālās attiecības. Kamēr pastāv deficīts, tikmēr pastāv mafija. Un mafija darīs visu, kas tās spēkos, lai deficītu saglabātu. Korumpētie klani tāpēc arī rīda tautas, lai paturētu sev tiesības uz deficīta sadali. Taču «mēs un viņi» robeža nesakrīt ar nacionālajām atšķirībām. Pret mafiju, kurai nav tautības, pret Maskavas un pašmāju resoru diktātu, kuram tāpat nav tautības, mums, kam ir nacionālā pašapziņa, jāstājas kopā — komunistiem un bezpartejiskiem, domubiedriem un citādi domājošiem, ateistiem un ticīgajiem — visiem, kas viens otrā pirmām kārtām redz un ciena cilvēku. (Aplausi.) Paldies.
