Domāju, ko teikšu ģimenēm
|
Atceroties 1991. gada janvāra notikumus, rodas daudz jautājumu, uz kuriem līdz šim brīdim atbildes nav atrodamas. Katrs to laiku aculiecinieks dod savu vērtējumu. Es, būdams tā laika Bauskas rajona milicijas nodaļas priekšnieks, pacentīšos savās atmiņās dot savu vērtējumu kā to dienu aktīvs dalībnieks.
Vēl mācoties Ļeņingradas Augstākajā milicijas skolā no 1980. līdz 1984. gadam, radās pārliecība, ka PSRS kā valsts vara ilgi nepastāvēs, un arī pēc tam, mācoties Maskavas Milicijas akadēmijā, pakāpeniski par to pārliecinājos, jo tur lekcijas lasīja daudzi progresīvi pasniedzēji un mums bija pieejama tā laika slepenā informācija. Galvenā ideja starp pasniedzējiem un milicijas darbiniekiem valdīja tāda: ja pārvarēs korupciju Maskavā, tad arī visā valstī būs kārtība. Atrodoties Maskavā, es balsoju par Borisu Jeļcinu, un mēs visi cerējām, ka viņš ieviesīs kārtību.
Līdzīga situācija veidojās arī Latvijā. Lai cīnītos ar organizēto noziedzību, tika izveidota speciālo uzdevumu milicijas vienība (OMON), kura tika labi apbruņota, kā arī tur strādājošie saņēma labu atalgojumu.
Darbam speciālajā milicijas vienībā atlasīja kadrus no visas republikas milicijas struktūrvienībām. Pakāpeniski šis spēks tika iesaistīts noziedzīgās akcijās. Deviņdesmitajos gados jaunizveidotās Latvijas Valsts muitas kontrolposteņos apsardzi veica milicijas darbinieki, tai skaitā arī Bauskas rajonā. Tad OMON rīkoja posteņu grautiņus, tos aplaupīja un nodarīja miesas bojājumus mūsu darbiniekiem, kaut gan paši bija tērpti tādā pašā formā. Atceros vienu epizodi — kad kontrolposteņi Bauskas rajonā bija sagrauti, milicijas darbinieki pārtvēra omoniešu savstarpējo sarunu, no kuras bija saprotams, ka viņi gatavojas kārtējam uzbrukumam. Ņemot vērā, ka muitas posteņi bija sagrauti, vienīgais objekts, kuram varētu būt sagaidāms uzbrukums, bija rajona milicijas nodaļa. Šāda informācija pa telefonu tika paziņota tā laika iekšlietu ministram Aloizam Vaznim. No viņa tika saņemts rīkojums nekādu bruņotu pretestību neizrādīt, ieročus ieslēgt ieroču telpā, ārdurvis noslēgt. Uzbrukums nenotika, pēc laika uzzinājām, ka tika sagrauts kārtējais muitas kontrolpostenis Jelgavas rajonā. Bija mūsu vidū darbinieki, kas jau tad gribēja ķerties pie ieročiem un dot bruņotu pretestību OMON. Man izdevās viņus pārliecināt, jo tajā laikā katra mazākā bruņotā provokācija radītu pretreakciju, kas izraisītu lielāku asinsizliešanu. Dienesta apspriedēs runājām par to, ka mēs pret savu tautu neiesim, kaut gan Rīgas milicijā bija spēki, kas centās sašķelt miliciju un iesaistīt to politiskās akcijās. Mūsu nodaļai izdevās saglabāt darbinieku vidū vienotību. Bauskas rajona milicijas nodaļa bija viena no pirmajām republikā, kas pārtrauca komunistiskās partijas darbību nodaļā, jo uzskatījām, ka milicijas darbinieki nedrīkst iesaistīties politiskās kustībās un partijās.
1991. gadā pirms janvāra asiņainajiem notikumiem es tiku izsaukts uz milicijas departamentu, kur saņēmu mutisku norādījumu savākt brīvprātīgos milicijas darbiniekus, kuriem būs jādodas uz Rīgu apsargāt objektus. Atgriezies Bauskā, es izsludināju trauksmi. Pēc darbinieku ierašanās sanāksmē paziņoju, ka ir nepieciešami brīvprātīgie, kuri pēc tam tiks nosūtīti uz Rīgu speciālu uzdevumu izpildei. Arī šajā sanāksmē tika uzsvērts, ka mēs, milicijas darbinieki, nedrīkstam lietot ieročus pret savu tautu. Sapratām, ka būs jāstājas pret OMON, kurš bija nostājies uz noziedzīga ceļa. Pieteicās vairāk nekā divdesmit milicijas darbinieki — gan latvieši, gan krievi, lietuvieši, baltkrievi, kuriem nākamajā rītā tika izsniegts bruņojums (pistoles, automāti, bruņuvestes), atstājot milicijas nodaļas rīcībā tikai divus automātus. Grupu vadīt tika uzdots rajona milicijas nodaļas priekšnieka vietniekam Guntaram Marķitānam. Tajā naktī, kad notika apšaude pie Iekšlietu ministrijas ēkas, es pirmām kārtām nodomāju, ko pateikšu ģimenēm, ja būs bojāgājušie, jo uz Rīgu viņus nosūtīju es.
Rajona milicijas nodaļā tika izsludināta trauksme, un tā laika rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Jānis Rāzna nodrošināja cilvēkus ar autobusu un savu dienesta "Volgu" un kopā ar visiem devās uz Rīgu. Mēs bijām bruņoti ar Makarova tipa pistolēm un vienu Kalašņikova automātu, bez bruņuvestēm. Norādījumi no Rīgas nāca pretrunīgi. Man izdevās sazvanīt tā laika iekšlietu ministra vietnieku Zenonu Indrikovu. Uzdevu jautājumu, kā rīkoties. Viņš atbildēja, ka atrodas savā darba kabinetā un tajā brīdī OMON kaujinieki lauž kabineta ieejas durvis.
Saņēmu rīkojumu doties uz tā laika Rīgas Maskavas rajona milicijas pārvaldi. Pēc ierašanās Rīgā kopā ar vēl vienu milicijas darbinieku devos uz Iekšlietu ministrijas ēku, kur vēl skanēja šāvieni. Ieejot ēkas telpā, kurā bija izvietoti Bauskas milicijas darbinieki, atklājās drausmīgs skats — telpa pilna ar ūdeni, radiatori sašauti, telpā un arī uz kāpnēm asinis. Mēs meklējām savus darbiniekus, jo visi nebija atrodami. Tikai uz rīta pusi bija noskaidrots, ka daži bija devušies pie saviem radiem, kas dzīvoja Rīgā. Pēc tam mēs aizbraucām pie saviem ievainotajiem kolēģiem Aļģa Simanāviča un Jāņa Jasēviča. Jānis Jasēvičs nodeva man savu dienesta pistoli un teica, ka citam nevar uzticēt.
Pēc šiem notikumiem radās jautājumi, kas pirmais atklāja uguni, vai Bauskas milicijas darbinieki rīkojušies pareizi. Šajā sakarā tika sagatavota atklātā vēstule Iekšlietu ministrijas vadībai un notika sanāksme, kurā piedalījās Augstākās Padomes deputāti. Līdz šim laikam nav dots pilnīgs novērtējums janvāra notikumiem, bet mēs nedrīkstam aizmirst tos cilvēkus, kuri aizstāvēja Latvijas neatkarību, kā arī tos milicijas darbiniekus, kuri to darīja ar ieročiem rokās. Milicijas struktūrvienības bija vienīgais reālais bruņotais spēks, kas nenostājās pret Latvijas tautu, jo tautas vienotība uzvarēja.
Izvērtējot vēsturē šo mazo laika periodu, var teikt, ka sabiedrībā pretrunas ir saglabājušās, bet mēs nedrīkstam aizmirst tā laika tautas vienotību neatkarīgi no nacionālās piederības.
