Cits par citu
|
Viss notika 1991. gada janvārī. Brūkošā padomju lielvalsts ar spēku gribēja paturēt savā pakļautībā brīvību alkstošo Latviju. Uzzinot, ka Dzimtenei draud briesmas, daudzi Latvijas iedzīvotāji, arī aizputnieki, devās uz Rīgu, lai to aizstāvētu. Daudzi bija ģimenes cilvēki, tomēr šajā brīdī visiem vajadzēja būt tur, kopā un vienotiem par savu brīvību un neatkarību.
Autobuss no PMK-16 izbrauca plkst. 8 no rīta. Bija sapulcējušies apmēram trīsdesmit cilvēki, lai dotos uz Rīgu. Galvenā apmešanās vieta Rīgā bija Radiomāja, kurā vajadzēja dežurēt 24 stundas. Pēc tam atbrauca maiņa. Visi tika sadalīti pa grupām. Katrai grupai bija savs vecākais, kas visu kontrolēja un koriģēja. Dežurēt vajadzēja pa stāviem. Katra grupa savā stāvā. Pavisam ēkai bija četri stāvi.
Tā kā ieroču nevienam nebija, tad Radiomājā bija sanesti akmeņi un tehniskās eļļas pudeles, kuras ļaunākajā gadījumā varētu izmantot pret armijniekiem, ja tie sāktu iebrukt Radiomājas telpās. Tomēr laimīgā kārtā nekas no šiem "ieročiem" netika izmantots.
Katru dienu grupa dežurēja citā stāvā.
Liela palīdzība un atsaucība bija no Rīgas iedzīvotāju puses, kuri piegādāja ēdienu. Protams, katram pašam jau arī bija ēdamais līdzi.
Toreiz bija liela vienotība un kopības izjūta visu Latvijas iedzīvotāju starpā. Un, kas zina, varbūt tieši šī vienotība palīdzēja nosargāt mūsu valsts brīvību un neatkarību. Mēs parādījām lielajai Krievijai, ka izšķirīgajā brīdī mūsu mazās Latvijas tauta spēj saliedēties un latvieši — pastāvēt cits par citu.
Pierakstījusi I. Lankovska
