«SPRS galvaspilsēta ir Maskava»*
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Kāpēc tieši Maskava? Kāpēc ne kāda cita pilsēta, nu kaut vai Ostapa Bendera izdaudzinātā pasaules šaha citadele Vasjuki?
Šie un daudzi citi jautājumi, kas radušies, lasot 5. decembrī laikrakstā «Izvestija» publicēto savienības līguma projektu, acīmredzot ir jāuzdod Mihailam Gorbačovam. Dokuments par valstu aliansi, eksistējot nevis valstīm, bet apsūbējušām impērijas drumslām, ir tapis prezidenta kabinetā. Ja reiz būtu reālas valstis ar reālu ieinteresētību savienības līguma noslēgšanā, šis projekts būtu jāizstrādā kompetentai darba grupai ar attiecīgo valstu pārstāvjiem. Pašreiz gan tiek piedāvāts šķietami neideoloģizēts vecās PSRS Konstitūcijas paveids. Projektā ir runa vienīgi par savienības pilnvarām, republikas tikai piedalās savienības pilnvaru realizēšanā. Stilistika vien («Savienība, saskaņojot ar republikām…») liecina par to, ka savienības tiesības acīmredzot ir primāras un noteicošās. Tiesa, dokumentā nav vārdu par uzticību sociālistiskajai izvēlei, vienlaikus prezidents, draudīgi vicinādams rādītājpirkstu, nemitīgi to pauž savās runās.
Arī pašā Maskavā vairākums atzīst, ka savienības līguma projekts ir dokuments, kas pilnīgi atrauts no realitātes. Tas ir vecās politiskās domāšanas paraugs, kas nevar izraisīt neko citu kā vienīgi sakaitinājumu. Boriss Jeļcins, runādams preses konferencē, paziņojis, ka KPFSR nepiekāpsies savienības interešu dēļ. Lai gan Krievijas AP priekšsēdētājs principā ir par savienības līguma noslēgšanu, tomēr tā, viņaprāt, būtu iespējama tikai tad, kad republikas nostiprināsies saimnieciski un līdz ar to arī politiski. Citiem vārdiem sakot — ja ir sava sēta, ir arī sava domāšana. Turklāt Jeļcins ar sapratni un bez draudīgas atpakaļsaukšanas atzina to, ka savienībā nevar atrasties republikas, kas jau ir izteikušas savu apņēmību līgumu neparakstīt — Latvija, Lietuva, Gruzija.
* * *
Tajā pašā laikā pašmāju savienības patrioti, pulcējoties gorkomu, raikomu, biroju un ceku saietos, gaužas par LTF parakstu vākšanas aktivitātēm. «Savienības līgums — tā ir mūsu rītdiena!!!», apgalvo Arnolds Klaucēns. JŪSU tad JŪSU — kas JUMS to liedz? Savukārt «Sovetskaja Latvija» ir pasludinājusi LTF par Ņinas Andrejevas sabiedroto, jo, raug, arī uzticamā staļiniete ir pret savienības līgumu. Asprātīgi? Diez vai. Daudz jaukāks šķiet materiālu salikums tās pašas avīzes pirmajā lappusē, kur līdzās kaismīgajai Padomju Republiku Savienības aizstāvībai publicēta grūtsirdības pilna rinda: desa «Sovetskaja» maksāšot 25 rubļus kilogramā.
* * *
Krievi turpina priecāties par zemes reformu. Jau nedēļa ir pagājusi, kopš KPFSR Tautas deputātu kongresā ir pieņemts vēsturisks lēmums un zeme ir atdota zemkopju īpašumā, kļūdama par pirkšanas un pārdošanas objektu. Kā izrādās, lai lēmums būtu vēsturisks, ir vajadzīga septiņas desmitgades ilgu kļūdu vēsture. Taču zemkopjiem nāksies paciesties vēl desmit gadus — tieši pēc tik ilgas zemes iecirkņu lietošanas viņi to būs tiesīgi pārdot un, starp citu, tikai valstij. Šādu kompromisu, kad radās asās pretrunās starp privātīpašuma noliedzējiem un zemes pirkšanas un pārdošanas atbalstītājiem, kongresā piedāvāja deputātu grupa «Kreisais centrs».
* * *
Tas, ka Gorbačovs ar lielu tarbu ir apbraukājis vai pusi Eiropas, savākdams paprāvas kredītu summas, un ka vēl lielākus aizdevumus ir paredzējušas piešķirt citas Rietumu pasaules valstis, tostarp ASV, vēl neliecina, ka tiek nodrošināta PSRS labklājība un viegla saimnieciskās krīzes pārvarēšana. Nav garantijas, ka konvertējamās naudaszīmes neizplēnēs Kremļa kabinetu caurvējos un tiks izmantotas pēc sūtības: tikai un vienīgi tirgus ekonomikas iedarbināšanai. Savu kredītsadales mehānisma koncepciju paudis Hārvarda universitātes zinātnieks, PSRS ekonomisko problēmu speciālists Boriss Rumers:
— Amerikas valdība vai rietumvalstu konsorcijs garantē kredītus Padomju Savienībai. Tie tiek izmantoti patēriņa preču un to ražošanas tehnoloģijas iegādei, ko piegādā tikai valstis konsorcija dalībnieces. Ienākumi no šīm precēm «ieplūst» speciālajā bankā (tā varētu saukties par privatizācijas banku), par kuras garantu jākļūst PSRS Augstākajai Padomei vai prezidentam. Pretējā gadījumā bankas rīcībspēju ierobežos iesīkstējusī padomju birokrātija. No Rietumu puses banku kontrolē valstu — kreditoru parlamenti, sekojot tam, lai finansisti neaizrautos ar ienākumiem un neizraisītos afēras un skandāli. Bankas darbību varēs kontrolēt arī valsts sabiedrība, lasot presē regulāri publicētu pārskatu.
Banka varētu kreditēt ienākumu ziņā drošas operācijas ne tikai rubļos, bet arī valūtā. Kredītu mērķis — nelielu privātuzņēmumu radīšana Padomju Savienībā. Taču ne kapeika, ne cents nedrīkst no bankas nokļūt valsts sektorā!
* * *
Jau informējām jūs par daudzu jaunu vadošu darbinieku iecelšanu PSRS ministrijās un komitejās. Tā stāsta paši vadītāji.
B. Pugo, PSRS iekšlietu ministrs:
Strādājot par Latvijas VDK priekšsēdētāju, es sīki iepazinos ar tiesībsargāšanas sistēmu. (..) Prezidentu uztrauc centrbēdzes tendences, kas pēdējā laikā iezīmējušās iekšlietu orgānos. Runa ir par dažu republiku nodomiem sadalīt PSRS Iekšlietu ministrijas un republiku ministriju ietekmes sfēras cīņā pret likumpārkāpumiem. Man ir saprotams republiku suverenitātes jautājums, taču mums nepieciešama darba koordinēšana īpaši smagu noziegumu izskaušanā.
L. Kravčenko, PSRS Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas priekšsēdētājs:
Esmu atnācis, lai izpildītu prezidenta gribu. (..) Vajadzīga radio un televīzijas koordinācijas padome. Pieņemsim, ka tajā negribēs piedalīties Baltijas republiku, Gruzijas un, iespējams, Moldāvijas pārstāvji. Tas mūs nebaida. Drīzāk jau šāda risinājuma gadījumā radīsies problēmas tieši viņiem…
L. Spiridonovs, TASS ģenerāldirektors:
«TASS pilnvarots paziņot» — tā ir pirmsperestroikas laiku formula. (..) Tagad TASS ir tikai oficiālo un protokola paziņojumu retranslētāja.
Pēc padomju preses
J. Laksovs
*Savienības līguma projekta 20. pants
