Amerikas latviešu devums Latvijas brīvības centieniem (1951–1991)

Anita Tērauda

Latviešu trimdas loma Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā (2011)

Avots: Latviešu trimdas loma Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā (2011) Datums: 27.10.2011 Virsraksts: Amerikas latviešu devums Latvijas brīvības centieniem (1951–1991) Autors: Anita Tērauda Tēmas: Luterāņu baznīca Nozares: Politika Reliģija, baznīca Organizācijas: NKVD, Iekšlietu Tautas komisariāts Mediji: Cilvēki: Vietas: Notikums: Pēc ABK ierosinājuma notiek baltiešu demonstrācijas pie PSRS vēstniecības un konsulāta ēkām Vašingtonā, Sanfrancisko un Ņujorkā. Brīdī, kad PSRS vēstniecībā tiek nodots apsūdzības raksts, ALA priekšsēdi A. Lambe... Kopenhāgenā notiek Baltiešu tribunāls, apsūdzot PSRS par tās noziegumiem Baltijas valstīs ALA kongresa laikā trīs jaunieši demonstrē pie Baltā nama Vašingtonā, simboliski «pakaroties» un reprezentējot trīs disidentus: Gunāru Astru, Lidiju Lasmani-Doroņinu un Intu Cālīti Gads:

Anita Tērauda dzimusi skolotāju un mazpulku vadītāju ģimenē Balvos. 1944. gada 3. oktobrī kopā ar vecākiem izbrauca no Rīgas uz Vāciju, kur dzīvoja vairākās bēgļu nometnēs. 1951. gada janvārī ieradās ASV, Vašingtonas pavalstī. 1959. gadā beigusi Džordža Vašingtona Universitāti (George Washington University) ar bakalaura grādu psiholoģijā. Studiju gados pievienojusies korporācijas «Dzintra» saimei. Pēc studijām no 1959. līdz 1973. gadam strādājusi par pētnieci divās privātās firmās, no 1974. līdz 1998. gadam bijusi Amerikas latviešu apvienības ģenerālsekretāre. Strādājusi par skolotāju Vašingtonas latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes svētdienas skolā, patlaban ir draudzes padomes sekretāre un brīvprātīga darbiniece ALA atbalstītajā Latviešu institūta Latviešu muzejā Rokvilā. Daudzu rakstu autore periodikā, līdzautore deviņām publikācijām angļu valodā un divām grāmatām («ALA 1986–2000», izdota Rīgā 2001. gadā, un The Campaign to Admit Latvia into NATO, izdota Rokvilā 2005. gadā).

Pēc Otrā pasaules kara beigām 1945. gada 8. maijā un vairākiem dažādās bēgļu nometnēs pavadītiem gadiem latvieši izceļoja uz tām patvēruma zemēm, kas bija ar mieru uzņemt bez dzīvesvietas palikušos bēgļus, kuri nevēlējās atgriezties savā dzimtenē galvenokārt politisku un dzīvību apdraudošu iemeslu dēļ. Tā daudzi latvieši nonāca Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Anglijā, Austrālijā, Francijā, Kanādā un citās valstīs. 20. gadsimta 50. gadu sākumā ASV uz dzīvi bija apmetušies aptuveni 100 000 baltiešu — gan laukos, gan pilsētās (atkarībā no viņu galvotājiem un darba iespējām). Lai nezaudētu saites ar citiem baltiešiem un nodotu savas tradīcijas nākamajām paaudzēm, viņi, savstarpēji sazinoties, pamazām izveidoja savas organizācijas — biedrības, klubus un draudzes.

Pēc toreizējā Latvijas Republikas sūtņa ASV Jūlija Feldmaņa ierosinājuma, 1951. gada 24. februārī ASV galvaspilsētā Vašingtonā tika nodibināta Amerikas latviešu apvienība (ALA). Tās statūtos teikts, ka apvienība «veicinās latviešu nācijas centienus sakarā ar pašnoteikšanās tiesību atjaunošanu latviešu tautai». ALA pirmais priekšsēdis profesors Dr. Pēteris Lejiņš norādīja, ka apvienība «runās visu šīs zemes latviešu vārdā». Amerikas latviešu apvienībā kā pilntiesīgi locekļi varēja darboties gan organizācijas, gan individuālas personas.

Balstoties uz šīm divām pamatidejām, ALA nu jau 60 gadus ir darbojusies dažādās jomās — kultūras, izglītības, latviešu un amerikāņu sabiedrības informēšanas, aprūpes, sporta un citās nozarēs. Gadu gājumā ALA statūtus mainīja galvenokārt organizatorisku uzlabojumu dēļ, pielāgojoties apstākļiem. Pirmo (un līdz šim vienīgo) idejisko maiņu statūtos pieņēma 1992. gada 8. maijā Mineapolisā, ALA 41. gadskārtējā kongresā. Tajā norādīts, ka ALA «…veicinās latviešu nācijas centienus sakarā ar pašnoteikšanās tiesību nostiprināšanu latviešu tautai».

1951–1970

Pirmajos pastāvēšanas gados ALA galvenokārt izveidoja un nostabilizēja savu oficiālo statusu saskaņā ar ASV likumiem un sekmēja vietējo latviešu organizāciju (draudžu, biedrību, klubu u. c.) attīstību. Aptuveni 200 dažādu organizāciju un 7000 indivīdu kļuva par ALA biedriem. Kopš nodibināšanas visus pastāvēšanas gadus ALA ir veicinājusi dažādu latviešu skolu izveidošanu un uzturēšanu, sagatavojot mācību līdzekļus, rīkojot skolotāju kursus, gādājot par stipendijām skolēniem, kas apmeklēja Minsteres Latviešu ģimnāziju un latviešu vasaras vidusskolas ASV. Šo skolu absolventi tagad darbojas dažādās jomās gan ASV, gan Latvijā. ALA atbalstīja arī kultūras projektus, organizēja sporta nodarbības jauniešiem utt.

Informāciju par notikumiem Rietumu pasaulē uz okupēto Latviju varēja nogādāt galvenokārt tikai ar radioraidījumu starpniecību vai privātu personu saraksti (parasti tikai slēptā tekstā). Ar ALA līdzdalību un finansiālu atbalstu jau darbojās latviešu radio «Amerikas balss» (AB) un radio «Brīvā Eiropa» (RBE), kopš 1972. gada — arī radio «Brīvība» (RB); raidījumi turpinājās vēl ilgi pēc 1991. gada.

ASV sabiedrību par Latviju informēja galvenokārt individuāli — tautieši un vietējās latviešu organizācijas ar vietējo pilsētu raidstaciju un televīzijas programmu starpniecību, ar īsfilmām par Latviju un latviešiem, kā arī iesaistoties amerikāņu politiskajās partijās un vietējās organizācijās.

ALA sadarbojās un saskaņoja savu darbu ar citām baltiešu organizācijām, piemēram, Komiteju Latvijas brīvībai (KLB), Visamerikas konferenci cīņai pret komunismu, Viduseiropas un Austrumeiropas izcelsmes amerikāņu konferenci un starptautiskās glābšanas komitejas «Dzelzs aizkars» bēgļu kampaņu. Ar ALA idejisku un praktisku atbalstu ASV dienesti Ņujorkā varēja nodibināt Eiropas apspiesto nāciju asambleju (Assembly for Captive European Nations; ACEN). Sadarbībā ar šīm organizācijām ALA reaģēja uz notikumiem ASV, Padomju Savienībā un pasaulē, kas skāra Baltijas valstis, sagādāja informāciju ASV valdības locekļiem un liecināja par komunisma sekām Baltijas valstīs.

1971–1985

20. gadsimta 70. gadu sākumā Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes priekšsēdis Dr. Ilgvars Spilners izstrādāja PBLA mērķus darbībai attiecībā uz okupēto Latviju — gādāt, lai:

• okupanti izbeigtu tautas fizisko un nacionālo iznīcināšanu;

• Padomju Savienība izvestu militāros, milicijas u. c. spēkus no Latvijas un tās pārstāvji atstātu Latviju;

• deportētajiem latviešiem atļautu atgriezties no izsūtījuma Krievijā;

• ar Apvienoto Nāciju (AN) palīdzību varētu organizēt brīvas, demokrātiskas vēlēšanas.

Lai palīdzētu sasniegt PBLA definētos mērķus, ALA pievienojās PBLA, Apvienotajai baltiešu komitejai (ABK), Pasaules baltiešu apvienībai (PBA), un sadarbojās ar Amerikas baltiešu brīvības līgu (BAFL), Baltiešu apelāciju Apvienotajām Nācijām (BATUN) u. c. organizācijām — visur, kur bija jāaizstāv latviešu un Latvijas intereses.

ALA ierosmē un ar tās atbalstu latvieši ASV politiskajā laukā paveica daudz darba:

1) sakopoja un izplatīja informāciju par apstākļiem okupētajā Latvijā, piemēram, laižot klajā periodiskus izdevumus «ALA Žurnāls» un «ALA Vēstis» latviešu valodā, Latvian News Digest angļu un vēlāk Latvian Dimensions latviešu un angļu valodā, ko izsūtīja visiem ALA biedriem un izplatīja amerikāņu sabiedrībā — galvenokārt ASV valdības pārstāvjiem, piemēram, ASV Senāta un Kongresa locekļiem. ALA biedri Latvian News Digest sniegto informāciju izplatīja arī savās dzīvesvietās — pašvaldību, reliģisku no kulturālu pasākumu vadītājiem;

2) sadarbībā ar AKB rīkoja informācijas sanāksmes vai seminārus, uz kuriem aicināja lektorus kā no baltiešu, tā amerikāņu politiķu un akadēmiķu saimes;

3) sadarbībā ar ABK un citām apspiesto tautu organizācijām sagatavoja informāciju un memorandus, ko iesniegt ASV un citu zemju valdībām par apstākļiem okupētajās Baltijas valstīs un citur;

4) rīkoja un aicināja rīkot demonstrācijas, atgādinot un pieminot dažus svarīgus vēsturiskus notikumus, piemēram, 14. jūniju, 23. augustu (Molotova — Ribentropa līguma parakstīšanu), sagaidot Padomju Savienības valdības pārstāvju viesošanos ASV;

5) devās pie ASV valdības pārstāvjiem, lai pārrunātu baltiešu rūpes par cilvēktiesību pārkāpšanu, par pašnoteikšanās tiesību ignorēšanu un citām problēmām okupētajās Baltijas valstīs un lai nepārtraukti atgādinātu, ka ASV neatzīst Baltijas valstu okupāciju par likumīgu;

6) organizēja vēstuļu rakstīšanas akcijas, gan protestējot pret kādu ASV ievirzi vai Padomju Savienības izteiktu viedokli attiecībā uz Baltijas valstīm, gan lūdzot atbalstu kādai ASV Kongresa rezolūcijai, kas stiprinātu Baltijas valstu pašnoteikšanās u. c. tiesības, gan pateicoties atsevišķiem ASV valdības pārstāvjiem par viņu atbalstu, risinot Baltijas valstu problēmas. Latviešu centri, piemēram, Vašingtonā, Ņujorkā, Detroitā, Bostonā, Čikāgā, Sanfrancisko, Losandželosā, Sietlā u. c., dažkārt negaidīja uz speciāliem aicinājumiem organizēt kādu akciju vai protestu, bet rīkojās atkarībā no vietējiem apstākļiem un notikumiem, it sevišķi baltiešiem nozīmīgu datumu piemiņas dienās vai Padomju Savienības pārstāvju vizīšu laikā.

7) ALA, PBLA, ABK un citu organizāciju pārstāvji sekoja ASV lomai starptautiskajā politikā, kā arī piedalījās starptautiskās konferencēs Abrenē (Francijā), Belgradā, Berlīnē, Bernē, Gananokā (Kanādā), Helsinkos, Kopenhāgenā, Madridē, Otavā, Stokholmā, Strasbūrā, Vīnē, Ženēvā un citur — gan kā baltiešu organizāciju pārstāvji, gan kā ASV oficiālās delegācijas locekļi. Tas viss prasīja milzīgus finansiālos ieguldījumus, ko sedza gan dažādās baltiešu organizācijas, gan delegāciju dalībnieki paši no saviem personiskajiem līdzekļiem. Tas prasīja arī laika ieguldījumu, jo bieži bija jākavē ikdienas maizes darbs, un dažos gadījumos nelabvēlīgi ietekmēja profesionālo karjeru.

1985–1991

Padomju Savienības režīms pakāpeniski sāka mainīties jau 20. gadsimta 60. gados, kad Ņ. Hruščovs atzina J. Staļina pārkāpumus. Vēlāk – 90. gados — Ņujorkas lidostā B. Jeļcins (varbūt aiz pārklausīšanās?) uz demonstrantu prasību atļaut Baltijas valstīm atšķelties no Padomju Savienības atbildēja: ja tās grib, lai iet… M. Gorbačova atklātības periods, sākot ar 1985. gadu, pieļāva daudz brīvākus izteiksmes veidus, ko baltieši centās izmantot savā labā kā ASV, tā okupētajās valstīs. Piemēram, Latvijā 1987. gada 14. jūnijā cilvēktiesību aizstāvības grupas «Helsinki 86» uzdrošinājās nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa Rīgā. 1986. gadā Jūrmalā notika starptautiskā Šatakvas konference, kurā ASV grupas pārstāvis bijušais ASV vēstnieks Maskavā Džeks Metloks (Jack Matlock) latviski paziņoja, ka ASV nekad nav atzinusi un nekad neatzīs Baltijas valstu okupāciju par likumīgu. 1990. gadā dziesmu svētku laikā drīkstēja dziedāt Latvijas himnu (videoieraksts gan liecināja, ka lielākā daļa publikas nezināja vārdus, bet tie, kuri zināja, nevarēja padziedāt, jo raudāja…). 1990. gada 4. maijam, kad tika pieņemta Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, sekoja 1991. gada janvāra barikāžu dienas un 21. augusts, kad Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu.

ASV pieauga dažādo vēsturisko notikumu pieminēšana ar demonstrācijām, rezolūcijām, vēstuļu rakstīšanas akcijām un manifestiem, izstādēm u. c. aktivitātēm. Saasinājās baltiešu prasības dažādās jomās — gan politiskajā ievirzē, iesaistot abu politisko partiju pārstāvjus un ASV politiķus visaugstākajos līmeņos, gan veicinot dažādo amerikāņu organizāciju finansiālu un praktisku atbalstu Baltijas valstīm, piemēram, Vides aizsardzības kluba (VAK) projektiem.

Sekojot notikumu attīstībai dzimtenē, ALA pārkārtoja arī sava darba prioritātes. 1988. gada 10. decembrī notika pirmais un līdz šim vienīgais ārkārtas kongress, lai izstrādātu plānu, kā rīkoties krīzes laikā, ja okupētajā Latvijā strauji mainās politiskā situācija, kā iegūt rezerves līdzekļus, lai segtu šāda plāna izdevumus, un kā tajā iesaistīt visu latviešu sabiedrību ASV. Tālredzība atmaksājās — par to liecināja 1991. gada janvāra dienas, kad trīs nedēļas ALA birojā tika organizēta diennakts dežūra, kuras laikā ik pēc dažām stundām dežuranti sazinājās ar Preses centru Rīgā un regulāri informēja ASV Ārlietu ministrijas Baltiešu nodaļu, kas arī darbojās 24 stundas diennaktī un sniedza informāciju latviešu sabiedrībai ASV. Par dežurantu sekmēm liecināja Baltiešu nodaļas darbinieku atzinums, ka no ALA biroja saņemtā informācija vienmēr bijusi visprecīzākā.

Notikumi, kas ilustrē ALA darbību ASV no 1951. līdz 1991. gadam

1951

Radio «Amerikas balss» izveidoja raidījumus 36 valodās (arī igauņu, latviešu, lietuviešu valodā), pārraidot ziņas par dažādiem tematiem katras nacionalitātes sabiedriskajā un kultūras laukā un atspoguļojot ASV intereses. Galvenais radio uzdevums bija sniegt objektīvu, necenzētu informāciju apspiesto nāciju iedzīvotājiem.

24. februārī Vašingtonā tika nodibināta ALA.

11. maijā Ņujorkā tika nodibināta Komiteja Latvijas brīvībai (KLB) ar uzdevumu sekmēt Latvijas atbrīvošanu.

1953

Pateicoties ALA, KLB un citu baltiešu organizāciju pieprasījumam, ASV Kongress izveidoja t. s. komisiju Baltijas valstu inkorporēšanas Padomju Savienībā izmeklēšanai (House Select Committee to Investigae Communist Aggression and the Forced Incorporation of the Baltic States into the USSR). Tās locekļi noklausījās daudzas baltiešu sniegtās liecības. Komisija publicēja ASV valdības nostāju attiecībā uz Baltijas valstīm un pievērsa plašu preses uzmanību baltiešu liktenim televīzijas raidījumos un preses aprakstos lielākajās ASV avīzēs un žurnālos, piemēram, tolaik visizplatītākajā žurnālā Life.

KLB kopā ar Komitejām Igaunijas un Lietuvas brīvībai sāka izdot žurnālu The Baltic Review.

1954

20. septembrī Ņujorkā ALA un KLB piedalījās Eiropas apspiesto nāciju asamblejas (Assembly for Captive Nations — ACEN) dibināšanā. Tās galvenais mērķis — brīdināt pasauli par apspiestību un verdzību Padomju Savienības okupētajās valstīs.

30. decembrī KLB publicēja t. s. Kerstena cilvēktiesību komitejai sagatavoto dokumentu — liecības par apstākļiem, kādos notika Latvijas okupācija 1940. gadā, pasniedzot to kā oficiālu ASV Tautas vietnieku nama dokumentu.

1956

ALA panāca, ka ASV prezidenta vēlēšanu kampaņā abu ASV politisko partiju platformās pārrunāja arī baltiešu un citu apspiesto tautu atbrīvošanas jautājumu.

1957

Sakarā ar ASV vēstniecības darbinieku viesošanos okupētās Latvijas Mārupes kolhozā, ALA protesta vēstulē ASV Ārlietu ministrijai norādīja, ka šis apmeklējums ir konfliktā ar ASV oficiālo okupācijas neatzīšanas nostāju. Ministrija atbildēja, ka ASV savu nostāju nav mainījusi un joprojām neatzīst Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā.

1958

Protestējot pret ASV valdības plāniem samazināt Minhenē un Vašingtonā veidotos latviešu valodas raidījumus, ALA iesniedza pieprasījumu ASV valdībai un Kongresa locekļiem to nedarīt un aicināja izveidot latviešu valodas raidījumus arī radio «Brīvība» (RB).

1959

ASV Kongress pieņēma Apspiesto tautu nedēļas likumu un izsludināja pirmo šādu septiņu dienu piemiņas laiku (Captive Nations Week). ALA aicināja tautiešus ASV to atzīmēt ar īpašiem sarīkojumiem, demonstrācijām, parādēm utt.

Janvārī, pateicoties Apspiesto tautu komitejai Detroitā, Detroitas pilsētas galva nepieņēma Padomju Savienības pārstāvi A. Mikojanu, norādot, ka viņam par Mikojana viesošanos nekas neesot zināms.

Jūlijā Apspiesto tautu komitejas ierosinājumā Detroitas pilsētas galva atteicās pieņemt Padomju Savienības ģenerālsekretāra Ņ. Hruščova vietnieku F. Kozlovu, norādot, ka šā viesa uzņemšana nav Detroitas sabiedrības interesēs.

1960

ASV vēlēšanu kampaņas laikā abu partiju platformās atkal ievietoja arī jautājumus par apspiestajām nācijām.

ALA atbalstīja ASV Kongresa rezolūcijas par Baltijas valstu jautājuma izvirzīšanu Apvienotajās Nācijās.

17. jūlijā ASV prezidents D. D. Eizenhauers parakstīja proklamāciju Nr. 3303, kas pasludināja jūlija 3. nedēļu par Apspiesto tautu nedēļu, sākot ar 1960. gada 18. jūliju, ar noteikumu to ievērot līdz tam laikam, kad visas tajā laikā esošās apspiestās tautas atgūs brīvību un neatkarību.

1961

27. aprīlī tika nodibināta Apvienotā baltiešu komiteja (ABK), lai saskaņotu politiskās aktivitātes starp baltiešu organizācijām un varētu pārstāvēt aptuveni pusotra miljona vēlētāju — ASV pilsoņu.

1962

9.–13. novembrī notika pirmā Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) klātienes valdes sēde Vašingtonā, kurā piedalījās visi PBLA un ALA valdes locekļi, Latvijas sūtnis ASV A. Spekke un baltiešu centrālo organizāciju pārstāvji, lai veidotu sadarbību un izstrādātu kopēju darbības plānu, it sevišķi politiskā laukā.

1963

ALA uzņēmās atbildību par 20 minūšu gariem ikdienas raidījumiem latviešu valodā no Madrides uz okupēto Latviju.

1964

29. jūnijā sakarā ar konsulāro līgumu starp ASV un PSRS baltiešu pārstāvji tikās ar ASV ārlietu ministra vietnieku, lai pārliecinātos, vai līgums nemainīs ASV nostāju par Baltijas valstu okupācijas neatzīšanu. Viņi saņēma apliecinājumu, ka tas nenotiks.

1965

25. jūnijā sakarā ar Baltijas valstu okupācijas 25 gadu atceri ASV ārlietu ministrs D. Rasks (D. D. Rusk) pirmo reizi oficiāli pieņēma baltiešu delegāciju un atkārtoja ASV nostāju neatzīt šo okupāciju. Lai to atgādinātu pasaulei, baltieši rīkoja demonstrāciju pie ASV prezidenta A. Linkolna pieminekļa Vašingtonā.

1966

Sakarā ar valdības maiņu Spānijā bija jāpārtrauc ALA finansētie Madrides radioraidījumi latviešu valodā.

Februārī tika nodibināta Baltiešu apelācija Apvienotajām Nācijām (BATUN), lai informētu Apvienotās Nācijas par Baltijas valstu stāvokli.

Pieminot 1964. gadā parakstīto konsulāro līgumu starp ASV un PSRS, ALA organizēja plašu protesta parakstu vākšanas akciju un savāktos parakstus nodeva ASV Senātam. Akcija izraisīja ASV preses un televīzijas uzmanību; ASV ārlietu viceministrs sniedza plašu analīzi Senāta Ārlietu komisijai par situāciju Baltijas valstīs.

12. jūnijā ASV viceprezidents H. Hamfrijs (H. H. Humphrey) deklarēja, ka ASV turpina neatzīt Baltijas valstu inkorporāciju PSRS.

20. jūnijā, pateicoties baltiešu organizāciju (it sevišķi Americans for Congressional Action to Free the Baltic States) aktivitātēm, ASV Senātā vienbalsīgi un ASV Tautas vietnieku namā ar 298 «par» un nevienu balsi «pret» pieņēma rezolūciju (H. Con. Res. \#416), aicinot ASV prezidentu informēt starptautiskās organizācijas par to, ka Baltijas valstīm vēl arvien liegtas pašnoteikšanās tiesības un ka tās būtu jāatjauno.

22. oktobrī ASV Senāts pieņēma rezolūciju par Baltijas valstu atbrīvošanas mērķu sekmēšanu — pirms gada tādu jau bija pieņēmis ASV Kongress.

1968

Latvijas 50 gadu dibināšanas atceres zīmē tika plānoti vairāki pasākumi, piemēram, angļu, vācu un franču valodā izdotās grāmatas par Latviju izplatīšana attiecīgo valstu valdības pārstāvjiem, galvenajām bibliotēkām u. c. līdzīgām iestādēm; sarīkota ceļojošā izstāde ar materiāliem, kas ilustrēja Latvijas sasniegumus brīvvalsts laikā un tās pašreizējo stāvokli.

1. decembrī Merilendas Universitātē baltiešu zinātnieku konferences laikā tika nodibināta Baltijas Studiju veicināšanas apvienība (The Association for the Advancement of Baltic Studies — AABS), apvienojot baltiešu un citu tautību zinātniekus, lai veicinātu pētniecību un izglītību, sagatavotu publikācijas un programmas par baltiešiem, sniegtu stipendijas studentiem un godalgas par pētījumiem. AABS periodiskais rakstu krājums Journal of Baltic Studies jau piedzīvojis 41. sējumu.

1969

18.–19. oktobrī notika pirmā ALA Informācijas nozares darbinieku sēde. Tās laikā ALA iesniedza memorandu ASV valdībai sakarā ar ASV prezidenta R. M. Niksona vizīti Rumānijā, kopā ar citiem baltiešiem rīkoja demonstrācijas sakarā ar Molotova — Ribentropa pakta parakstīšanas 30 gadu atceri, iebilda pret «Amerikas balss» latviešu raidījumu samazināšanu un panāca latviešu valodas raidījumu atjaunošanu no Madrides uz Latviju.

PBLA sāka izdot žurnālu «Latvija Šodien» par apstākļiem okupētajā Latvijā, pirmajā numurā publicējot «17 Latvijas komunistu vēstuli».

1970

ALA un baltiešu neatlaidības rezultātā ASV atļāva no Padomju Savienības kuģa Bostonas ostā aizbēgušajam lietuviešu jūrniekam Simam Kudirkam legāli ieceļot ASV.

Baltiešu pārstāvji apmeklēja ASV valdības iestādes un rīkoja demonstrācijas, atgādinot baltiešu deportācijas pirms gandrīz 30 gadiem.

Gandrīz visos latviešu centros tika demonstrēta filma «Latvija 50 gados».

Pirms ASV prezidenta R. M. Niksona vizītes Maskavā baltieši iesniedza memorandu ASV valdībai, atgādinot nelegālo PSRS okupāciju, un saņēma oficiālu atbildi, ka ASV valdība nemainīs savu nostāju Baltijas valstu okupācijas jautājumā.

1971

17 Latvijas komunistu memorandu pavairoja un izsūtīja latviešu organizācijām, ASV valdības iestādēm un AN delegācijām.

27. martā notika pirmā Baltiešu informācijas sanāksme Ņujorkā, lai plānotu ciešāku savstarpēju sadarbību politiskajā laukā.

1972

Sākot ar 1. janvāri līdzekļu trūkuma dēļ darbību beidza KLB un ACEN.

31. augustā PBLA un ALA priekšsēži apmeklēja RL vadību, lai pārrunātu iespējas veidot raidījumus latviešu valodā. Pārrunu rezultātā ASV Ārlietu ministrija nākamā darbības gada budžetā paredzēja līdzekļus šiem raidījumiem.

12.–18. novembrī PBLA valdes sēdē Ņujorkā pieņēma virkni pienākumu politikas, kultūras, saimniecības un informācijas jomā, kas latviešu sabiedrībai un organizācijām jāveic pasaules mērogā. Politiskajā darbībā galvenie uzdevumi bija aizstāvēt latviešu tautas intereses patvēruma zemēs un starptautiskā forumā un saskaņot latviešu politisko darbu; sadarboties ar pārējo apspiesto tautu pārstāvjiem; atbalstīt Eiropas integrāciju kā līdzekli neatkarīgas Latvijas deklarēšanai Eiropas nāciju saimē; atgādināt pasaulei PSRS politiku attiecībā uz tautas iznīcināšanu okupētajā Latvijā.

18. novembrī Ņujorkā tika nodibināta Pasaules baltiešu apvienība (PBA). Tās darbu galvenokārt veica ALA darbinieki un PBLA pārstāvji. Galvenie mērķi: savstarpēja sadarbība, it sevišķi — palīdzot Baltijas valstīm atbrīvoties no PSRS okupācijas un atjaunot to neatkarības un pašnoteikšanās tiesības.

1973

3. jūlijā Helsinkos sākās Eiropas drošības un sadarbības apspriede (EDSA), kurā neoficiāli piedalījās arī deviņi PBA pārstāvji. Pēc U. Gravas jautājuma, kādēļ konferencē nedrīkst piedalīties Baltijas valstu pārstāvji, PSRS pārstāvji protestēja un Somijas valdībai pieprasīja delegācijas dalībnieku apcietināšanu. ASV valdības pārstāvji iesniedza protestu, un somi deva rīkojumu atbrīvot ASV pavalstniekus (PBA pārstāvju vidū bija arī citu valstu pavalstnieki). Kad tika pieteikts bada streiks ar nolūku atbrīvot visus deviņus baltiešus, viņus izlaida no cietuma un pavēlēja atstāt Somiju, bet baltieši tomēr palika līdz konferences beigām. Šos starpgadījumus konferences laikā plaši atreferēja pasaules presē un televīzijas raidījumos.

1974

13. jūlijā ASV prezidents R. Niksons parakstīja Apspiesto tautu nedēļas deklarāciju. Šo nedēļu lielākajos latviešu centros ASV atzīmēja ar protesta gājieniem pret PSRS politiku (dažkārt pat ar aptuveni 1000 dalībniekiem) un īpašiem sarīkojumiem, kuros piedalījās arī ASV valdības pārstāvji. Lielākie sarīkojumi un gājieni notika Detroitā, Čikāgā, Filadelfijā, Bostonā, Viskonsinā un Ņujorkā.

3. augustā Austrālijas tālaika valdība paziņoja, ka atzīst Baltijas valstu okupāciju par likumīgu. Tikai divas dienas pēc tam baltieši Vašingtonā demonstrēja pie Austrālijas vēstniecības. Eventuāli Austrālijas valdība šo lēmumu atcēla.

EDSA laikā Ženēvā PBLA sagatavoja un Tautu savienības mītnē pie Latvijas istabas novietoja liela formāta Latvijas un PSRS miera līgumu. ASV notika plašas vēstuļu akcijas, pieprasot ASV Kongresam pieņemt rezolūciju, kas aicinātu šīs konferences dalībvalstis sagatavot rezolūciju, kurā Baltijas valstu inkorporācija Padomju Savienībā tiktu atzīta par nelikumīgu.

8. septembrī tika nodibināts Latviešu institūts (LI). Tā darbs lika pamatus žurnālam «Latvju Māksla» un enciklopēdijai par pēdējo gadu notikumiem. Šis projekts izveidojās par E. Andersona rediģēto «Latvju enciklopēdiju: 1962–1982».

Plaši tika izrādīta ALA sagatavotā filma «Tauta tuvumā, tauta tālumā», kas rādīja latviešu dziesmu svētku 100 gadu atceres sarīkojumus Rīgā, dziesmu svētkus latviešu bēgļu nometnēs Vācijā (piemēram, Eslingenē, Blombergā, Lībekā), ASV (piemēram, Klīvlendā), Austrālijā (piemēram, Sidnejā), Anglijā un Kanādā. Šis pasākums vienlaikus saglabāja latviešu dziesmu svētku vēsturi, uzturēja latvietību un veicināja vietējās latviešu sabiedrības aktivitātes dažādos centros.

1975

27. februārī ASV prezidents Dž. Fords Baltajā namā pieņēma baltiešu delegāciju, kas pieprasīja atbalstīt baltiešu radioraidījumu translāciju uz Baltijas valstīm. Uzzinot, ka daži ASV Nacionālās drošības padomes locekļi atbalsta pilnīgu Baltijas valstu iekļaušanu PSRS, baltieši uzsāka protesta vēstuļu akciju Baltajam namam.

Aprīlī ALA valdes priekšsēdis Dr. Ilgvars Spilners aicināja tautiešus ASV rakstīt savu apgabalu ASV Kongresa locekļiem, lūdzot viņus balsot par iesniegtajām rezolūcijām, kas aicina Eiropas drošības un sadarbības apspriedes dalībniekus neatzīt par likumīgu Baltijas valstu okupāciju.

Maijā septiņus latviešu jauniešus apcietināja par PSRS karoga dedzināšanu un neatļautu pulcēšanos pie Padomju Savienības vēstniecības Vašingtonā. Cita grupa jauniešu iesniedza protestu PSRS vēstniekam A. Dobriņinam par politisko un reliģisko aktīvistu vajāšanu Padomju Savienībā.

7.–8. jūnijā PBA rīkotajā sanāksmē nolēma sagatavot jaunu informatīvu memorandu par apstākļiem Baltijas valstīs, ko izdalīt Eiropas drošības un sadarbības apspriedes dalībniekiem viņu galvaspilsētu vai sūtniecību apmeklējumu laikā.

Jūlijā RL sāka translēt radioraidījumus latviešu un igauņu valodā (raidījumi lietuviešu valodā bija sākušies jau 2. martā).

25. jūlijā, pirms Helsinku konferences, ASV prezidents Dž. Fords pieņēma baltiešu un pārējo Austrumeiropas etnisko organizāciju pārstāvjus un deklarēja, ka ASV nekad nav atzinusi un neatzīs Baltijas valstu inkorporāciju PSRS.

Konferences laikā Vašingtonā pie Baltā nama un citos centros stāvēja Baltijas Brīvības sardze. Baltieši arī rīkoja demonstrāciju pret t. s. H. Sonnenfelda doktrīnu, kas popularizēja uzskatu, ka Austrumeiropas valstīm jāuztur draudzīgas attiecības un jāveicina sadarbība ar PSRS.

2. decembrī ASV Kongress pieņēma ilgi gaidīto baltiešu rezolūciju par Baltijas valstu okupācijas neatzīšanu.

1976

ALA sāka periodiski izdot Latvian News Digest, informējot ASV sabiedrību par jaunākajiem notikumiem okupētajā Latvijā un latviešu sabiedrībā ASV.

ALA savāca un apkopoja padomju režīma izsūtīto un nogalināto latviešu vārdus, kurus publicēja These Names Accuse papildinātā izdevumā.

Balstoties uz biežākiem sakariem ar viesiem no okupētās Latvijas, kas nereti izsauca sabiedrības šķelšanos, ALA kongress pieņēma trīs rezolūcijas — vadlīnijas šādu iekšējo nesaskaņu kārtošanai, lai novērstu latviešu sabiedrības ASV šķelšanos, nosakot, kā uzņemt, sazināties un/vai sadarboties ar viesiem no okupētās Latvijas.

23. janvārī ASV prezidents Dž. Fords uzaicināja baltiešu pārstāvjus uz pārrunām par līdzekļiem ASV budžetā, kas nepieciešami radioraidījumiem visās trijās baltiešu valodās.

19. februārī ASV prezidents Dž. Fords igauņu organizācijām norādīja, ka ASV nekad nav atzinusi Baltijas valstu 1940. gada inkorporāciju Padomju Savienībā par legālu un to nedarīs arī nākotnē.

20.–23. maijā 5. AABS un Kolumbijas Universitātes Padomju Savienības nacionalitāšu programmas vadītāju rīkotā konference pulcināja ap 100 zinātnieku no ASV, Kanādas, Somijas, Zviedrijas, Vācijas, Austrijas, Francijas, Izraēlas un Austrālijas. Galvenā tēma: Baltijas tautas un to kaimiņi.

31. augustā PBLA priekšseēdētājs Dr. I. Spilners nosūtīja telegrammas abām ASV politiskajām partijām, pieprasot pārtraukt kredītu piešķiršanu PSRS projektiem, kas pastiprina padomju varu Baltijas valstīs.

28. oktobrī tikko ievēlētais ASV prezidents Džimijs Kārters (Jimmy Carter) atbildēja uz Dr. Spilnera telegrammu, norādot, ka ņems vērā ieteikumus un rūpēsies par brīvāku informācijas apmaiņu starp abām valstīm. Savā prezidēšanas laikā viņš stingri atbalstīja vispārēju cilvēktiesību ievērošanu un respektēšanu ne tikai brīvajā pasaulē, bet arī okupētajās valstīs.

1977

13. maijā ALA iesniedza memorandu Eiropas drošības un sadarbības apspriedes komisijai par PSRS pārkāpumiem ģimeņu apvienošanās gadījumos, uzskaitot 75 konkrētus gadījumus.

23. septembrī notika masu demonstrācijas pie Linkolna pieminekļa Vašingtonā sakarā ar Belgradas konferenci (Helsinku konferences turpinājumu), kur civiltiesību jautājums oficiāli dominēja Austrumu un Rietumu diplomātu diskusijās.

Mācītājs H. M. Grīvāns, izlaists no okupētās Latvijas, ASV Kongresa komisijā liecināja par apstākļiem okupētajā Latvijā.

24. septembrī baltiešu jaunieši Vašingtonā rīkoja demonstrāciju pret cilvēktiesību neievērošanu okupētajās Baltijas valstīs.

26. septembrī ASV Ārlietu ministrija deklarēja, ka ASV nav mainījusi savu nostāju par Baltijas valstu inkorporācijas atzīšanu kā nelikumīgu.

5. oktobrī Belgradas konferences laikā Dienvidslāvijas policija apcietināja un izraidīja no Dienvidslāvijas divus PBLA pārstāvjus Dr. Oļģertu Pavlovski un Mudīti Krastu vienu stundu pirms noliktās tikšanās ar ASV delegācijas vadītāju Arturu Goldbergu (Arthur J. Goldberg). A. Goldbergs iesniedza protestu, norādot, ka vēlas tikties ar visiem ASV pilsoņiem. ASV senators R. Dole iesniedza formālu protestu Dienvidslāvijas prezidentam Josipam Brozam Tito. Dienvidslāvijas valdības pārstāvji atvainojās par notikušo.

ASV Kongresa loceklis E. Dervinskis (Ed. Derwinski) proponēja rezolūciju (H. Con. Res. \#413), pieprasot ASV pārrunāt Baltijas valstu jautājumu Apvienotajās Nācijās, lai panāktu Padomju Savienības militāro spēku, aģentu un citu kontroles iestāžu izvešanu no Baltijas valstīm, atgrieztu izsūtītos baltiešus dzimtenē un ASV turpinātu okupācijas neatzīšanas politiku.

15. oktobrī ALA priekšsēdis J. Riekstiņš aicināja latviešus ASV rakstīt protesta vēstules saviem ASV Kongresa locekļiem, izsakot protestu un nožēlu par cilvēka pamattiesību neievērošanu konferencē, kurā paredzētas pārrunas par cilvēktiesību ievērošanu. ASV valdības pārstāvji saņēma simtiem vēstuļu no viņu vēlēšanu iecirkņos dzīvojošiem latviešiem.

1978

Bijušais čekas aģents Imants Lešinskis pārnāca uz ASV un liecināja par padomju varas un t. s. Kultūras sakaru komitejas darbību Rietumos.

Okupētajā Latvijā dzīvojošā Laimoņa Niedras apcietināšana un tiesāšana par baznīcu fotografēšanu izraisīja sašutumu visos latviešu centros ASV. Šis notikums deva vēl vienu pierādījumu par padomju režīma nostāju pret reliģisko brīvību un vēl vienu iemeslu latviešiem ASV protestēt pret šādu režīmu.

19.–22. jūnijā notika pasaules latviešu dziesmu dienas Visbijā, Gotlandes salas galvaspilsētā, izraisot negatīvus komentārus no Maskavas, prieku Rīgā un pozitīvu novērtējumu Ķīnā!

7.–8. oktobrī Vašingtonā notika 3. Baltiešu informācijas forums, kurā piedalījās 75 baltiešu organizāciju pārstāvji, lai pārrunātu kopējus projektus un sadarbību to veikšanā, izvirzot prioritātes un sadalot pienākumus nākotnes darbībai. Tā bija viena no visplašāk pārstāvētām baltiešu konferencēm, kas izstrādāja, saskaņoja un apstiprināja nākotnes darba plānus, it sevišķi politiski orientētos projektos.

18. novembrī ASV ārlietu ministrs Sairuss Venss (Cyrus A. Vance) personīgi ar kāda ministrijas darbinieka starpniecību apsveica Latvijas sūtni Dr. Anatolu Dinbergu Latvijas neatkarības atceres 60. gadadienā.

26. novembrī vairāk nekā 2000 baltiešu, ukraiņu un baltkrievu demonstrēja Ņujorkā pie PSRS misijas AN, protestējot pret PSRS okupāciju un pieprasot pašnoteikšanos un brīvību visām piecām valstīm.

Novembrī aptuveni 50 personas izdalīja skrejlapiņas pie PSRS vēstniecības un lidfirmas «Aeroflote» biroja, protestējot pret «disidentu» Laimoņa Niedras un Žaņa Skudras sodīšanu okupētajā Latvijā. Pēc nepārtrauktas informācijas sniegšanas par lidojumiem uz Padomju Savienību, par tūristu drošību utt. lidfirma slēdza savu biroju un izsauca policiju. Policija konstatēja, ka nav nekāda krimināla nozieguma, tikai vēlēšanās iegūt informāciju. Pēc šā starpgadījuma vēstniecība atsāka ikdienas darbu.

1979

Baltiešu pārstāvjus (iespējams, sakarā ar PSRS iebrukumu Afganistānā) uz tikšanos uzaicināja ASV viceprezidents V. F. Mondeils (V. F. Mondale), un tajā piedalījās arī ASV prezidents Dž. Kārters. Tā kā prezidents piedalījās arī t. s. galotņu konferencē Vīnē, latvieši konferences vajadzībām sagatavoja informāciju un sarakstus par tiem latviešiem, kuru piederīgajiem bija aizliegts izbraukt no Padomju Savienības (okupētās Latvijas).

11. martā latviešu jaunieši Čikāgā demonstrēja pie Padomju Savienības rīkotās izstādes «Padomju sieviete», pieprasot PSRS ievērot cilvēktiesības un reizē arī aicinot ASV boikotēt olimpiskās spēles Maskavā 1980. gadā.

23. martā ABK pārstāvji tikās ar ASV Ārlietu ministrijas vadītāja vietnieku Eiropas nodaļā Robertu Barriju (Robert Barry), lai pārrunātu problēmas Baltijas valstīs un atrastu veidu, kā atvieglot baltiešu diplomātu akreditāciju. R. Barrijs vēlreiz apliecināja ASV nostāju neatzīt Baltijas valstu okupāciju par likumīgu.

Aprīlī ALA aicināja tautiešus rakstīt vēstules, sūtīt telegrammas un/vai apmeklēt savus ASV Kongresa locekļus viņu birojos, mudinot viņus atbalstīt ASV Kongresā iesniegtās rezolūcijas, kas pieprasa Baltijas valstu jautājuma iekļaušanu Madrides EDSA darba kārtībā.

14. jūnijā, pieminot Austrumeiropiešu centrālās organizācijas, ABK aicināja pasaules valstis neaizmirst Baltijas valstu okupāciju un 40. gadadienu, kopš Molotovs un Ribentrops parakstīja paktu, kas pakļāva Baltijas valstis, Poliju un Rumāniju Padomju Savienības kontrolei.

23. augustā ABK pārtulkoto proklamāciju, ko bija parakstījuši baltiešu «dissidenti» (kā arī A. Saharovs), protestējot pret Molotova – Ribentropa aktu, izplatīja vairākos centros ASV un iesniedza preses pārstāvjiem.

24. oktobrī ASV Tautas vietnieku nams pieņēma E. Dervinska ierosināto rezolūciju, kas pieprasīja, lai ASV delegācija EDSA konferencē izvirzītu jautājumu par pašnoteikšanās tiesību atjaunošanu okupētajās Baltijas valstīs. ASV delegācija to arī darīja.

10. decembrī, Cilvēktiesību dienā, BATUN organizēja vēstuļu rakstīšanas kampaņu apcietinātajiem un izsūtītajiem latviešiem Permā un Moldāvijā, atgādinot, ka cietumniekiem liegtas minimālās cilvēktiesības (nepietiekama pārtika utt.) un daudzi apcietināti nelegāli.

20. decembrī ASV Senāts pieņēma H. Con. Res. \#200 — trešo rezolūciju (1. rezolūciju pieņēma 1966. gadā, otro — 1975.–76. gadā), ko ieteica senators Hovards Beikers (Howard Baker), nosodot Padomju Savienības nelegālo Baltijas valstu okupāciju.

1980

Apspiesto tautu komiteja (Captive Nations Committee) Čikāgā organizēja vēstuļu rakstīšanas akciju — aicināja latviešus ASV rakstīt ASV ārlietu ministram Edmundam Maskijam (Edmund Muskie) un jautāt, vai ASV delegācija Madrides konferencē pārrunās jautājumu par Baltijas valstu nelikumīgo okupāciju, kā to iesaka ASV Kongresa rezolūcija H. Con. Res. \#200.

31. martā ALA priekšsēdis J. Riekstiņš nosūtīja vēstuli ASV prezidentam Dž. Kārteram un ASV Olimpisko spēļu komitejas prezidentam Robertam Keinam (Robert Kane), atbalstot ASV lēmumu boikotēt olimpiskās spēles Maskavā sakarā ar Padomju Savienības iebrukumu Afganistānā.

22. augustā J. Riekstiņš nosūtīja vēstuli abiem ASV prezidenta amata kandidātiem R. Reiganam (R. Reagan) un Dž. Kārteram, uzdodot septiņus jautājumus par tematiem, kas skar Baltijas valstis, un par viņu nostāju šajos jautājumos, ja viņus (vienu vai otru) ievēlēs par nākamo ASV prezidentu:

1) Vai ASV turpinās Baltijas valstu inkorporācijas neatzīšanu un turpinās atzīt Baltijas valstu diplomātus kā to oficiālos pārstāvjus? Atbilde — jā.

2) Vai ASV izvirzīs jautājumu par nelegālo okupāciju starptautiskās aprindās, piemēram, AN un Madrides konferencē? Atbilde — starptautiskās aprindās ne, turpretim Madrides konferencē pārrunās cilvēktiesības un pašnoteikšanos.

3) Vai cilvēktiesību aizsargāšana būs svarīga ASV diplomātijā? Atbilde — jā.

4) Vai jūs veicinātu pašnoteikšanās tiesību atgūšanu Austrumeiropā vai atbalstītu pašreizējo situāciju? Atbilde — ASV Baltijas valstu okupācijas neatzīšana ir atbilde uz šo jautājumu.

5) Vai jūs atbalstītu pastiprinātu RBE, RL un AB radioraidījumu translāciju uz Austrumeiropu? Atbilde — jā.

6) Vai ASV plāno piešķirt most favored nation statusu Padomju Savienībai? Atbilde — patlaban ne.

7) Vai plānots atsaukt Jackson-Vanik trade agreement? Atbilde — patlaban ne.

11.–13. novembrī notika EDSA konference Madridē, Spānijā, kurā piedalījās liels skaits baltiešu. PBA delegācija konferences dalībniekiem iesniedza memorandu, iztirzājot stāvokli okupētajā Latvijā, un konferences laikā apmeklēja 18 valstu delegācijas: Vācijas Federatīvās Republikas, Spānijas, Vatikāna, Lihtenšteinas, Luksemburgas, ASV, Beļģijas, Grieķijas, Norvēģijas, Dānijas, Zviedrijas, Kanādas, Lielbritānijas, Nīderlandes, Portugāles, Francijas, Itālijas un Austrijas pārstāvjus. Somijas pārstāvniecība vizīti atteica. Visām valstu pārstāvniecībām PBA delegācija uzdeva jautājumu: «Ja kādas valsts delegācija izvirzītu konferencē Baltijas valstu neatkarības jautājumu, vai jūsu delegācija to atbalstītu?»

Konferences laikā jaunieši uzstādīja milzu plakātu, prasot brīvību Baltijas valstīm (dažus jauniešus īslaicīgi apcietināja), un dalīja skrejlapiņas spāņu valodā, aicinot braukt uz Padomju Savienību — tūristu paradīzi.

11. novembrī pulksten 10.00 mācītājs Māris Ķirsons, stāvot uz PSRS karoga, ļāva savām asinīm līt uz sirpja un āmura, protestējot pret PSRS okupāciju Baltijā. Viņu un vēl trīs jauniešus (par fotografēšanu) tūlīt arestēja, bet atlaida pēc 24 stundām. Pulksten 10.30 virs futbola stadiona Madridē pacēlās 40 metru garš plakāts ar uzrakstu «Brīvību Latvijai!», ko uzvilka trīs jaunieši no Rietumvācijas. Pulksten 14.00 baltieši piedalījās demonstrācijā Porto del Moro laukumā Madridē, nesot karogus un plakātus ar prasību pēc brīvības Baltijas valstīm. Visas šīs aktivitātes piesaistīja plašu preses uzmanību visā pasaulē.

18. novembrī ASV delegācijas vadītājs Grifins Bells (Griffin Bell) piedalījās latviešu delegācijas rīkotajā valsts svētku pieņemšanā. PBLA priekšsēža Dr. Ilgvara Spilnera uzruna preses konferencē atbalsojās vairākās Eiropas avīzēs, piemēram, International Herald Tribune 1981. gada 19. novembrī.

15. decembrī ASV delegācijas vadītāja vietnieks Vorens Cimermanis (Warren Zimmerman) EDSA konferencē savā runā deklarēja, ka ASV neatzīst Baltijas valstu nelegālo inkorporāciju PSRS, kas ir pretrunā ar starptautiskiem likumiem. Viņa runa vēlāk izsaukusi stingru vārdu pārmaiņu ar Padomju Savienības delegācijas vadītāju Juriju Ribakovu. Arī ASV delegācijas vadītājs Grifins Bells savā runā netieši pieminēja Baltijas valstis un izpelnījās Padomju Savienības delegācijas aizrādījumu, ka viņa runa esot «iejaukšanās» PSRS iekšējās lietās.

1981

ASV Kongresā izveidojās t. s. Baltiešu darba grupas (Baltic ad hoc) komisija, kuru interesēja Baltijas valstu un Ukrainas stāvoklis un kura bija ar mieru iesniegt attiecīgus likumprojektus.

Februārī UBA un BATUN prezidente, PBLA Informācijas biroja vadītājs Jūlijs Kadelis un lietuviešu pārstāvis Rietumvācijā Dr. Jons Prielaidis (Jonas Prielaidis) piedalījās 37. AN cilvēktiesību konferencē Ženēvā, apmeklējot vismaz 39 delegācijas, tostarp ASV, Austrālijas, Francijas, Kanādas, Rietumvācijas, Anglijas, Nīderlandes un Argentīnas pārstāvjus, un sniedzot informāciju par Baltijas valstu stāvokli.

15.–21. februārī baltiešu centrālo organizāciju pārstāvji piedalījās EDSA konferencē Madridē un izplatīja materiālus par Baltijas valstu stāvokli, piemēram, 18 baltiešu apcietināto un nogalināto «disidentu» vārdus, ko PSRS režīms nogalināja Madrides 1980. gada konferences laikā.

Vasarā G. Meierovica ierosmē ALA, PBLA, ABK un ASV Kongresa locekļu birojos 8–10 nedēļas strādāja vasaras stipendiāti — galvenokārt studenti, lai iepazītos ar baltiešu nacionālpolitisko darbu. Stipendijas sagādāja ALA, PBLA, Latvijas sūtniecība, dažas latviešu organizācijas Ņujorkā, Čikāgā un Grandrepidsā (Grand Rapids), kā arī igauņu organizācijas. Šāda tradīcija saglabājās līdz 1992. gadam.

11. jūnijā, atzīmējot 40 gadus kopš 1941. gada 14. jūnija deportācijām, ABK rīkoja pieņemšanu ASV Kongresa locekļiem un īpaši pateicās četriem ASV senatoriem un 10 ASV Kongresa locekļiem par viņu atbalstu Baltijas valstu jautājumu risināšanā.

14. jūnijā baltieši ar plakātiem un runām piedalījās demonstrācijā Bostonā, Klīvlendā, Ņujorkā, Stokholmā (Zviedrijā), Bonnā (Rietumvācijā), Toronto (Kanādā).

15. jūnijā, pieņemot ielūgumu, PBLA priekšsēdis Dr. I. Spilners uzrunāja britu parlamentu Londonā (Anglijā) un atgādināja par 1941. gada 14. jūnija deportācijām Baltijas valstīs, aprakstot deportēto likteni.

1981–1996

Ar ALA finansiālu atbalstu (studentu stipendijām un atalgojumu mācību spēkiem) darbojās Latviešu studiju centrs (LSC) Kalamazū. Tur sadarbībā ar Rietummičiganas Universitāti studenti ieguva akadēmisko izglītību latviešu valodā, literatūrā un vēsturē. Daudzi tā absolventi ir mūsdienās ievērojami sabiedriski, politiski, kultūras darbinieki kā Latvijā, tā ārpus tās.

1982

Gada sākumā BAFL pārstāvji tikās ar ASV Nacionālā drošības dienesta vadītāju Dr. Ričardu Paipsu (Richard Pipes), lai pārrunātu dažādus jautājumus (piemēram, par baltiešu atbalstu ASV stingrajai nostājai pret Padomju Savienības agresivitāti), protestu pret Office of Special Investigations (OSI) sadarbību ar PSRS, tiesājot t. s. kara noziedzniekus, un vajadzību turpināt baltiešu valodu raidījumus AB un RBE.

3. martā ASV vēstnieks Makss Kampelmanis (Max M. Kampelman) EDSA laikā Eiropā uzsvēra, ka varmācīgā Baltijas valstu okupācija ir pierādījums PSRS imperiālismam un ka ASV atzīst šo valstu okupāciju kā nelikumīgu.

14. jūnijā ASV Kongress pieņēma rezolūciju (H.J. Res. \#201), nosodot Padomju Savienības nelegālo Baltijas valstu okupāciju, deportācijas un terora turpināšanu okupētajās valstīs.

ASV valdība oficiāli atsāka baltiešu valodu raidījumus no RB Minhenē, tā pasvītrojot savu nemainīgo nostāju Baltijas valstu okupācijas neatzīšanā.

19. jūlijā ASV prezidents R. Reigans nedēļu no 18. jūlija izsludināja par Apspiesto tautu nedēļu, ietverot 31 valsti. Šīs nedēļas laikā notika baltiešu demonstrācijas vairākos centros, atgādinot par šo valstu okupāciju.

25. jūlijā ASV Kongress pieņēma rezolūciju (H. Res. \#526), atzīmējot 60 gadadienu kopš 1922. gada 28. jūlija, kad ASV oficiāli uzsāka diplomātiskās attiecības ar Baltijas valstīm. Kongress arī norādīja, ka Baltijas valstis patlaban ir okupētas, un pauda ASV atbalstu baltiešu brīvības centieniem.

28. jūlijā 100 ASV senatori un Kongresa locekļi nosūtīja vēstuli PSRS prezidentam Leonīdam Brežņevam, pieprasot izbeigt okupāciju un atjaunot brīvību Baltijas valstīs.

18.–22. augustā Midlailendā (Middle Island) Ņujorkā notika Baltiešu jaunatnes konference, pulcinot aptuveni 100 dalībnieku, lai pārrunātu savstarpēju sadarbību, situāciju Baltijas valstīs un baltiešu kopienā ASV. Tā veicināja nākamās paaudzes pārstāvju iepazīstināšanu ar Baltijas valstu stāvokli un nodrošināja baltiešu interešu aizstāvību ASV arī nākotnē.

8. septembrī ASV Aizsardzības ministrija izdeva rīkojumu, ka uz visām tās sagatavotajām un publicētajām kartēm jāparāda, ka Baltijas valstis ir okupētas un ka ASV neatzīst to aneksiju Padomju Savienībā.

9. novembrī EDSA laikā Madridē PBLA pārstāvji apmeklēja 10 delegācijas, lai sniegtu informāciju par Padomju Savienības ilgstošo rusifikāciju, genocīdu un Helsinku līguma noteikumu neievērošanu Baltijas valstīs.

1983

Janvārī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, prasot pārrunāt Baltijas valstu jautājumu AN. ALA izmantoja šo rezolūciju, griežoties pie daudzām AN misijām ASV ar lūgumu to atbalstīt.

Februārī BATUN pārstāvji piedalījās gadskārtējā AN Cilvēktiesību komisijas sanāksmē Ženēvā, lai ar citu valstu delegātiem pārrunātu cilvēktiesību un citus pārkāpumus Baltijas valstīs. AN preses kluba rīkotajā preses konferencē ieradās vairāk nekā 10 dažādu laikrakstu korespondenti.

4. februārī ASV delegāts Ričards Šifters (Richard Schifter) uzskaitīja gadījumus, kad Padomju Savienība ir iejaukusies citu valstu iekšējās lietās, atgādināja, ka tā vēl arvien okupē Baltijas valstis un ka ASV nekad nav atzinusi un nekad neatzīs šo okupāciju par legālu.

23. martā ASV Senāts pieņēma rezolūciju (S.J. Res. \#43), atkal pasludinot 14. jūniju par Baltiešu brīvības dienu.

9. jūnijā ASV Kongress pieņēma rezolūciju, vēlreiz pasludinot 14. jūniju par Baltijas brīvības dienu.

13. jūnijā Baltajā namā ASV prezidents R. Reigans, klātesot kuplam baltiešu skaitam, parakstīja Baltijas brīvības dienas likumu. Atzīmējot Apspiesto tautu nedēļas 25. gadadienu, prezidents R. Reigans īpaši uzsvēra Baltijas valstu likteni un tām nodarītās pārestības.

14. jūnijā viens no ievērojamākajiem reģionālajiem laikrakstiem ASV The Boston Globe publicēja Jāņa Bībelnieka ievadrakstu Friends of Latvija («Latvijas draugi») par 1941. gada 14. jūnija deportācijām.

Jūlijā BAFL iesniedza ASV prezidentam R. Reiganam septiņus ieteikumus attiecībā uz ASV nostāju pret Baltijas valstīm, lai sasniegtu galamērķi — pilnīgu nacionālu neatkarību Baltijas valstīs.

19. jūlijā ASV prezidents R. Reigans atgādināja, ka Apspiesto tautu nedēļa apstiprina ciešās saites starp cilvēkiem brīvībā un tiem, kas ieslodzīti bez iemesla.

26. jūlijā AN ģenerālsekretāram Havjeram Peresam de Kueljaram (Javier Perez de Cuellar) iesniedza ASV prezidenta R. Reigana uzrunu par godu 61. gadadienai, kopš ASV de iure atzina Baltijas valstis, kurā prezidents uzsvēra, ka ASV nekad nav atzinusi un neatzīs Baltijas valstu okupāciju.

Oktobrī baltieši organizēja protestus Bostonā, lai nepieļautu PSRS kuģu kravu izkraušanu Bostonas, Baltimoras u. c. ostās. Protesti guva plašu ASV preses uzmanību, jo neilgi pirms tam Padomju Savienība bija notriekusi Korejas pasažieru lidmašīnu.

Tika rīkotas vēstuļu rakstīšanas akcijas AN dekolonizācijas komisijai par jautājumiem, kas skar Baltijas valstu problēmas.

Balstoties uz PBLA priekšsēža Dr. O. Pavlovska un 11 citu apspiesto tautību pārstāvju liecībām ASV Kongresa Pasta pārvaldes komisijā, Kongresa loceklis Bendžamins Gilmans (Benjamin A. Gilman) atzina, ka Padomju Savienība ir pastiprinājusi kontroli starptautiskā pasta sūtījumiem uz okupētajām teritorijām, respektīvi, pārkāpusi Helsinku nolīgumu.

21. oktobrī ASV Senāts pieņēma papildinājumu Štata, Tirdzniecības, Tieslietu un Budžeta likumam (S. \#1721), norādot, ka uz visām ASV Ārlietu ministrijas sagatavotajām kartēm jārāda oriģinālās Baltijas valstu robežas ar atzīmi, ka ASV neatzīst to inkorporāciju Padomju Savienībā.

16. novembrī ABK ierosmē baltiešu jaunieši apmeklēja aptuveni 200 ASV Kongresa locekļu, mudinot viņus pievienoties t. s. Baltiešu darba grupas komitejai. Ap 20 ASV Kongresa locekļu savās runās pieminēja Latvijas 65. neatkarības dienu.

ASV Senāts pieņēma Kongresa ierosināto rezolūciju (H. Con. Res. \#192), pieprasot AN izvirzīt prasības, kas jāizpilda, lai Baltijas valstis atgūtu neatkarību: piemēram, PSRS jāizved karaspēks, jāpārtrauc iejaukšanās citu valstu iekšējā politikā utt.

18. novembrī ASV prezidents R. Reigans savā apsveikumā Latvijas neatkarības dienā paziņoja, ka, sākot ar šo dienu, sāks darboties Baltijas valstu ziņu dienests RB, lai mēģinātu uzlabot brīvu informācijas plūsmu uz Baltijas valstīm. Raidījumos regulāri ziņoja par notikumiem pasaulē, arī Padomju Savienībā un okupētajās valstīs, tā sniedzot vispusēju informāciju (ne propagandu!) klausītājiem.

21.–22. novembrī, atzīmējot 1943. gadā Ukrainā dibinātā antikomunistiskā bloka Anti Bolshevik Block jeb ABL 40 gadu jubileju, aptuveni 500 apspiesto nāciju pārstāvju Detroitā izteica neapmierinātību par to, ka Rietumvalstu valdības pietiekami nopietni nenovērtē Padomju Savienības tendenci izplesties. Latviešu delegācijā piedalījās PBLA priekšsēdis Dr. O. Pavlovskis, ALA priekšsēdis Dr. V. Klīve un ABL priekšsēdis Detroitā S. Rudzītis.

1984

Sakarā ar ASV valdības labvēlīgo nostāju OSI, baltieši protestēja pret padomju (NKVD) sagādātu liecību izmantošanu tiesas prāvās.

Janvārī BATUN organizēja vēstuļu rakstīšanas kampaņu ASV pārstāvjiem, lai baltiešu jautājumu pārrunā AN. BATUN delegāti Cilvēktiesību konferencē Ženēvā informēja citu valstu delegātus par Padomju Savienības pārkāpumiem Baltijas valstīs un reliģijas apspiešanu. PBLA priekšsēdis Dr. O. Pavlovskis pārrunāja šo jautājumu ar ASV delegātu AN Cilvēktiesību komitejā Ričardu Šifteru, kurš ierosināja šīs problēmas pārrunāt EDSA konferencē.

7. februārī, atsaucoties uz ABK ierosinājumu, ASV Kongress pieņēma rezolūciju (H. Con. Res. \#192), pieprasot, lai ASV delegācija AN Cilvēktiesību komitejā iekļauj jautājumu par Baltijas valstu problēmām 40. konferencē, kas sākās 6. februārī Ženēvā.

15. martā ap 100 cilvēku (latvieši, jūdi, krievi, poļi, kubieši, afganistāņi, ukraiņi, vjetnamieši u. c.) protestēja pie Bostonas Universitātes, kur miljonārs Armands Hammers (Armand Hammer), vācot ziedojumus, pasniedza degvīnu un kaviāru — importa preces no PSRS. Protestētāji norādīja uz milzīgo apcietināto un vergu skaitu Padomju Savienībā, ar kuru brīvā darba spēka izmantošanu PSRS var ražot kaviāru un degvīnu eksportam. Tā bija līdz šim vēl neizmantota iespēja norādīt uz PSRS režīma brutalitāti attiecībā uz brīvā darba spēka izmantošanu, lai vairotu privātpersonu labklājību. Protestu aprakstīja arī amerikāņu žurnālisti Bostonas avīžu slejās.

14. jūniju ASV prezidents R. Reigans atkal izsludināja par Baltijas brīvības dienu, aicinot ASV iedzīvotājus to pienācīgi atzīmēt. Netālu no Baltā nama Vašingtonā baltiešu demonstranti ar plakātiem, kas lūdza adoptēt «disidentu», aicināja publiku parakstīt petīciju un sūtīt pastkartes un vēstules, pieprasot PSRS atbrīvot visus baltiešu sirdsapziņas cietumniekus.

14.–16. jūnijā AABS rīkoja 9. konferenci Monreālā, Kanādā, kurā piedalījās vairāk nekā 500 dalībnieku, 13 lektori no 12 valstīm, piemēram, Francijas, Anglijas, Vācijas, Zviedrijas, Somijas, Kanādas, ASV un arī no okupētās Latvijas. Programmā bija paredzētas 183 lekcijas un 5 paneļdiskusijas par 12 dažādiem tematiem, ieskaitot baltiešu politisko situāciju.

31. jūlijā – 5. augustā PBLA organizētās dziesmu dienas Minsterē, Vācijā, beidzās ar braucienu t. s. «Mūrlauzī» — vilcienā, kas aizveda bijušā ALA un PBLA priekšsēža Ulda Gravas vadīto demonstrantu grupu caur Austrumvāciju uz Berlīni. Demonstranti ar Latvijas karogiem un baloniem ar tekstu «Brīvību Latvijai!» pie Berlīnes mūra noklausījās U. Gravas uzrunu un nodziedāja Latvijas himnu. Uz mūra sienas prominenti izcēlās uzraksts vācu valodā Freiheit für die Baltische Staten! («Brīvību Baltijas valstīm!»).

8. oktobrī baltiešu valodu raidījumus, kas bija daļa no RB raidījumiem, oficiāli pārcēla uz RBE un noteica tos kā atsevišķus raidījumus, tāpat kā to dara ar pārējo Austrumeiropas valstu (Polijas, Rumānijas, Bulgārijas, Čehoslovākijas un Ungārijas) valodu raidījumiem.

1985

7. maijā sākās Austrumu/Rietumu konference par cilvēktiesībām Otavā, Kanādā, kurā piedalījās pārstāvji no tām 35 valstīm, kas parakstīja Helsinku līgumu, kā arī PBLA un PBA pārstāvji. Balstoties uz Maskavas norādījumu, ka nepieņems nekādu kritiku par cilvēktiesību neievērošanu, baltiešu delegācija nevarēja oficiāli piedalīties. Tā apmeklēja visu pārstāvēto valstu delegācijas un iesniedza memorandu par PSRS pārkāpumiem Baltijas valstīs. Konferences laikā notika arī demonstrācijas.

14. jūniju kā Baltijas brīvības dienu savās runās pieminēja vairāki ASV Kongresa locekļi, atgādinot par Latvijas 45 gadu okupāciju. Notika plašas demonstrācijas visos latviešu centros.

15. jūnijā ABK ierosmē notika baltiešu demonstrācijas pie PSRS vēstniecības un konsulāta ēkām Vašingtonā, Sanfrancisko un Ņujorkā. Brīdī, kad PSRS vēstniecībā tika nodots apsūdzības raksts, ALA priekšsēdi A. Lambergu, Dr. J. Cerbuli un J. Grigsbiju (J. Grigsby) apcietināja un pēc dažām stundām atbrīvoja. Apcietinājuma laikā 71 gadu veco Dr. J. Cerbuli piemeklēja sirdstrieka, un viņu ievietoja slimnīcā. 20. jūnijā ASV prezidents R. Reigans nosūtīja viņam visa laba vēlējumus, izsakot apbrīnu par J. Cerbuļa uzņēmību atbalstīt baltiešu brīvības centienus un apliecinot arī savu atbalstu brīvības idejai.

25.–27. jūlijā Kopenhāgenā notika Baltiešu tribunāls, apsūdzot PSRS par tās noziegumiem Baltijas valstīs. To atklāja Eiropas Parlamenta viceprezidents dāņu deputāts Pols Mollers, izsakot cerību, ka pēc 40 gadu ilgās Padomju Savienības īstenotās okupācijas šis tribunāls palīdzēs pasaulei saprast, kas notiek Baltijas valstīs. Oficiālajā tribunāla dokumentā Kopenhāgenas manifests (The Copenhagen Manifesto) atzīts, ka Baltijas valstu okupācija ir bijusi starptautisko līgumu un likumu pārkāpums, tādēļ pasaules forumos jāprasa brīvība un neatkarība visām trim Baltijas valstīm. Kopenhāgenas manifestā — konferences noslēguma dokumentā – vēlreiz uzsvērts, ka Baltijas valstu okupācija liecina par to, ka PSRS ir pārkāpusi starptautiskos nolīgumus un pašreizējā situācija Baltijas valstīs apdraud miera un brīvības iespējas Eiropā un pasaulē.

26.–29. jūlijā Helsinkos un Stokholmā notika demonstrācijas, kurās piedalījās aptuveni 400 Baltijas brīvības un miera kuģa pasažieru, kā arī ALA un PBLA pārstāvji. Somijas presē par demonstrācijām parādījās gan atzinīgi, gan nosodoši raksti, TASS lappusēs –sašutums.

27. septembrī aptuveni 150 austrumeiropiešu (ukraiņi, latvieši, lietuvieši, igauņi, poļi, afgāņi, irānieši, ungāri) piedalījās demonstrācijā Vašingtonā pie Baltā nama, kur viesojās PSRS ārlietu ministrs Edvards Ševardnadze. To kopīgi rīkoja ABK un Ukraiņu Kongresa komiteja ASV, lai atgādinātu ministram PSRS brutalitāti pret politiskiem disidentiem.

25.–27. oktobrī vairāk nekā 100 ASV latviešu organizāciju pārstāvju piedalījās ALA rīkotajā politisko akciju seminārā Vašingtonā, lai labāk iepazītos ar apstākļiem Latvijā un nospraustu prioritātes nākotnes darbam. Kā lektori piedalījās eksperti PSRS jautājumos. Galvenais runātājs bija ASV prezidenta asistents Komunikāciju nodaļā Patriks Buhanans (Patrick Buchanan).

EDSA laikā Budapeštā, Ungārijā, Ungārijas valdība divus PBLA pārstāvjus — Dr. O. Pavlovski un G. Meierovicu — atzina par oficiāliem baltiešu emigrantu organizāciju pārstāvjiem. Tā bija pirmā reize, kad valsts, kurā valdīja komunistu režīms, atzina baltiešu pārstāvju tiesības būt oficiāliem delegātiem.

29. novembrī ALA kongresa laikā trīs jaunieši demonstrēja pie Baltā nama Vašingtonā, simboliski «pakaroties» un reprezentējot trīs disidentus: Gunāru Astru, Lidiju Lasmani-Doroņinu un Intu Cālīti.

1986

Šo gadu PBLA izsludināja par Latvijas brīvības cīņu gadu.

27. februārī ASV Kongress atkal vienbalsīgi pieņēma rezolūciju, pasludinot 14. jūniju par Baltijas brīvības dienu.

14.–19. aprīlī notika EDSA sanāksme Bernē, kuras laikā PBLA un PBA pārstāvji apmeklēja 25 delegācijas, rīkoja preses konferences un ielu demonstrācijas. PBA pieprasīja, lai to atzīst par oficiālu nevalstisku organizāciju, un ar ASV delegācijas atbalstu to arī panāca. Šis statuss ļāva izplatīt informāciju par Baltijas valstīm visu delegāciju locekļiem. PSRS delegāti atteicās pieņemt materiālus no organizācijām, kas neatzīst Baltijas valstis kā daļu no Padomju Savienības.

1.–2. maijā ALA priekšsēža A. Lamberga ierosmē tika nodibināta Nacionālās stratēģijas darba grupa (NSDG), apvienojot latviešu uzņēmējus, kas vēlējās sagādāt līdzekļus dažādiem nacionālpolitiskiem un labdarības projektiem ASV un okupētajā Latvijā. Tika nolemts, ka puse no katra dalībnieka gada maksas (1000 dolāru) izlietojama ALA darbam, puse — projektiem, ko apstiprina NSDG valde.

29. aprīlī ABK un Ukraiņu Kongresa komiteja tikās ar ASV valdības pārstāvjiem, lai noskaidrotu atomenerģijas izplūduma sekas, un mudināja PSRS sastrādāties ar Rietumvalstu valdībām, lai samazinātu radioaktivitāti.

25. maijā Americans for Due Process organizēja plašas demonstrācijas un telegrammu akciju pret OSI spriedumu deportēt apsūdzēto igauni Karlu Linnasu (Karl Linnas).

15.–21. septembrī notika Šatakvas konference Jūrmalā, okupētajā Latvijā, kurā piedalījās septiņi latvieši Ojāra Kalniņa vadībā un kurā bijušais ASV vēstnieks Maskavā Džeks Metloks (Jack Matlock) pirmo reizi latviešu valodā paziņoja, ka ASV nekad nav atzinusi un nekad neatzīs Baltijas valstu okupāciju par likumīgu. ALA panāca to, ka ASV ārlietu ministrs Marks Palmers (Mark Palmer) jau 7. jūnijā preses konferencē bija apliecinājis, ka «ASV rūpes par stāvokli okupētajā Latvijā būs viens no tematiem, ko pārrunās debatēs». Konferencē izteiktie uzskati atbalsojās daudzu lielvalstu preses slejās.

4. novembrī EDSA 3. izvērtēšanas sanāksmē Vīnē, Austrijā, PBLA pārstāvji apmeklēja visu valstu delegācijas un iesniedza speciāli sagatavotos memorandus, atgādinot par brīvības prasību deklarācijām un padomju pārkāpumiem okupētajā Latvijā. PBLA priekšsēdis Dr. O. Pavlovskis bija oficiālās ASV delegācijas loceklis. Baltieši demonstrēja pie operas nama. Baltic World Council (BWC) savā preses konferencē aicināja Padomju Savienību izbeigt Baltijas valstu okupāciju un to rusifikāciju, kā arī pauda bažas par latviešu tautas izdzīvošanas spēju padomju varas apstākļos.

5. novembrī EDSA laikā vairāk nekā 500 baltiešu piedalījās demonstrācijā pie Sv. Stefana katedrāles pret Baltijas valstu okupāciju.

1987

29. janvārī Eiropas Padomes parlamentārajā sesijā Strasbūrā piedalījās PBLA pārstāvji Gunārs Meierovics un Vija Freimane. Sesijas laikā Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, aicinot PSRS respektēt Baltijas valstu tiesības uz pašnoteikšanos, un uzaicināja Eiropas Padomi uzsākt pārrunas par PSRS pārkāpumiem Baltijas valstīs nākamajā EDSK konferencē Vīnē.

14. jūnijā vietējās latviešu apvienības 24 latviešu centros vienlaikus, saskaņojot laiku, organizēja demonstrācijas: jaunieši Ņujorkā lasīja deportēto vārdus, latvieši Vašingtonā nolika ziedus pie Linkolna pieminekļa utt.

20. augustā Berlīnē aptuveni 350 latviešu no 4 kontinentiem piedalījās demonstrācijā pret PSRS okupāciju. Demonstrāciju pārraidīja vācu televīzija.

23. augustā Vašingtonā pie Linkolna pieminekļa 15 jaunieši — ALA biedri — protestēja pret Molotova — Ribentropa paktu, kas uzsāka PSRS okupāciju Baltijas valstīs, un pieteica bada streiku.

23.–25. oktobrī notika trešais ALA organizētais Nacionālpolitiskais seminārs Vašingtonā ar vairāk nekā 100 dalībniekiem — dažādo latviešu centrālo organizāciju un ASV valdības pārstāvjiem.

18. novembrī divi jaunieši, iecementējuši kājas 400 mārciņu smagos bluķos, klātesot vēl sešiem citiem jauniešiem, pie Padomju Savienības vēstniecības protestēja pret PSRS okupāciju, saucot: «Brīvību Baltijas valstīm! Brīvību Latvijai!» Viņus apcietināja par neatļautu demonstrācijas rīkošanu (policijai vajadzēja 45 minūtes, lai demonstrantus atbrīvotu no cementa bluķiem). Notikumu kā kaut ko vēl neredzētu aprakstīja vietējās avīzēs, norādot, ka bluķi simbolizējuši iecementētus brīvības centienus okupētajā Latvijā…

8. decembrī sakarā ar M. Gorbačova vizīti Vašingtonā pie Baltā nama notika demonstrācijas. Gatavojoties šai vizītei, ALA iesniedza ASV prezidentam, viceprezidentam un ASV Kongresa locekļiem pieprasījumu sarunās ar M. Gorbačovu iekļaut šādas prasības: izvest padomju karaspēku no Baltijas valstīm, izbeigt pārkrievošanas programmas un kultūras genocīdu okupētajā Latvijā, atbrīvot no apcietinājuma latviešu brīvības cīnītājus un cilvēktiesību aizstāvjus, izbeigt grupas «Helsinki 86» locekļu vajāšanu un baltiešu jauniešu sūtīšanu karadienestā uz Afganistānu.

1988

11. februārī UBA un BATUN oficiālie pārstāvji piedalījās AN Cilvēktiesību komisijas sēdē Ženēvā un pārrunās par padomu okupāciju, cilvēktiesību un citiem jautājumiem, kas skāra Baltijas valstis.

29.–30. aprīlī, 1. maijā ALA 37. kongress apstiprināja ALA nacionālpolitiskās darbības mērķus un prioritātes līdz pat 1991. gadam.

21. maijā Eiropas Parlaments Strasbūrā izveidoja Baltiešu grupu — komiteju, kas veicinātu pašnoteikšanās un cilvēktiesību ievērošanu okupētajās Baltijas valstīs. PBLA priekšsēdis Dr. Linards Lukss norādīja, ka šādas komitejas radīšana liecina par to, ka arī Eiropas Parlaments neatzīst Baltijas valstu okupāciju par legālu.

14. jūniju ASV Kongress atkal izsludināja par Baltijas brīvības dienu.

23. augustā ASV notika plašas latviešu demonstrācijas, pieminot Molotova — Ribentropa līguma parakstīšanas 49. gadadienu un atgādinot Baltijas valstu likteni. Par demonstrācijām rakstīja lielākajos ASV laikrakstos, piemēram, The New York Times, The Washington Post, Washington Times, Los Angeles Times utt.

27. augustā tika nodibināta Vides aizsardzības kluba (VAK) filiāle ārzemēs, kas atbalstīja VAK darbību Latvijā — dabas piesārņošanas problēmu risināšanu.

14. oktobrī baltiešu pārstāvji ieradās uz pārrunām Baltajā namā, lai noskaidrotu atbildes uz dažādiem jautājumiem, piemēram, kādēļ PSRS tik daudziem baltiešiem liedz ieceļošanas vīzas.

5.–6. novembrī NSDG izstrādāja plānu sadarbībai starp uzņēmumiem ASV un dažādiem saimnieciskiem uzņēmumiem okupētajā Latvijā, lai veicinātu Latvijas ekonomisko uzplaukumu, ar noteikumu, ka tie nedrīkst a) atbalstīt okupantu intereses un apdraudēt vietējo ekoloģiju, b) veicināt darbaspēka ieplūšanu no vietām ārpus Latvijas un kavēt viensētu attīstību.

10. decembrī notika pirmais un līdz šim vienīgais ALA ārkārtas kongress Vašingtonā, lai izvērtētu notikumus un situāciju PSRS un to ietekmi Baltijas valstīs. Tur pirmo reizi piedalījās divi Latvijas Tautas frontes (LTF) pārstāvji Edvīns Inkēns un Sandra Kalniete.

1989

19. janvārī Eiropas Parlaments (EP) pieņēma rezolūciju, mudinot PSRS valdību veicināt demokrātijas attīstību Baltijas valstīs, ko EP atzītu par pietiekamu. Rezolūciju iesniedza visām EP komisijām, PSRS un Baltijas valstu valdībām.

Februārī VAK ASV nodaļas vadītājs Laimonis T. Embrekts aprakstīja PSRS un īpaši okupētās Latvijas ekoloģisko stāvokli kā ekologu murgu un ierosināja ASV palīdzēt izstrādāt ekoloģijas uzlabošanas vadlīnijas.

7.–9. aprīlī notika Gananokas konference Kanādā, kurā piedalījās 23 pārstāvji no okupētās Latvijas (Dainis Īvāns, Ilmārs Bišers, Dr. Arnis Kalniņš, Ramona Umblija u. c.) un 100 dalībnieki no Rietumiem. LTF atbalsta grupa Ņujorkā tikās ar LTF pārstāvjiem.

5.–7. maijā ALA 38. kongresā Linkolnā delegāti pieņēma četras rezolūcijas: 1) atzīmēt 23. augustu — Molotova — Ribentropa pakta 50 gadu atceri (melnās lentes diena); 2) lūgt ASV valdību, lai tā pieprasa PSRS izbeigt Baltijas valstu okupāciju; 3) izpētīt iespējas atvērt ALA biroju Rīgā; 4) aicināt PSRS varasdarbu aculieciniekus ziņot par tiem savu centru latviešu organizācijām, lai varētu uzsākt tiesāt tos, kas pastrādājuši noziegumus pret citiem cilvēkiem. NSDG priekšsēdis A. Lambergs ziņoja, ka triju gadu laikā NSDG devusi 115 000 dolāru dažādiem projektiem nacionālo mērķu sekmēšanai.

12.–18. maijā LTF, PBLA un Latvijas tautas augstskola kopīgi rīkoja konferenci Abrenē, Francijā, pārrunājot veidus, kā vislabāk sekmēt sadarbību izglītības jautājumos starp organizācijām Rietumos un okupētajā Latvijā.

14. jūniju ASV Kongress izsludināja par Baltijas brīvības dienu.

23. augustā notika Molotova — Ribentropa pakta līguma pieminēšana: ALA un ABK rīkoja automašīnu karavānas braucienu pa Vašingtonu; vidienē un rietumkrastā notika demonstrācijas, vēstuļu akcijas laikrakstiem un politiķiem.

20.–22. oktobrī ALA Nacionālpolitiskajā seminārā galvenie pārrunu temati bija par darbu Latvijas nākotnes labā. Seminārā piedalījās arī LTF domes priekšsēža vietnieks Ivars Godmanis. ALA izkārtoja viņam tikšanos ar dažādiem ASV valdības pārstāvjiem, kuri vēlreiz apliecināja, ka ASV neatzīst Baltijas valstu okupāciju.

Oktobrī un 28. novembrī sakarā ar M. Gorbačova plānoto vizīti Vašingtonā ALA un BAFL aicināja tautiešus piedalīties kopējā pastkartīšu un telegrammu akcijā, tās sūtot uz Balto namu, lai atgādinātu, ka a) ASV vēl arvien neatzīst Baltijas valstu okupāciju un b) ASV prezidentam jāpieprasa no Gorbačova garantija, ka PSRS nelietos ieročus, lai apspiestu brīvības centienus Baltijas valstīs.

ALA priekšsēdis V. Pavlovskis ALA vārdā nosūtīja īpašu vēstuli ASV prezidentam, uzsverot, ka Baltijas valstis neapdraud mieru Eiropā, ka 28 ASV senatori un 115 ASV Kongresa deputāti ir atgādinājuši, ka Baltijas valstis šobrīd ir vienīgās, kas pēc Otrā pasaules kara nav atguvušas brīvību, un lūdza prezidentu satikties ar baltiešu organizāciju pārstāvjiem, lai pārrunātu šos jautājumus.

1990

Lai sagādātu vairāk līdzekļu dažādiem projektiem okupētajā Latvijā, ALA iesniedza noteikumus un darbības plānu, uz kuru pamata ASV likumdošanas iestādes atzina ALA kā labdarības organizāciju tiesīgu saņemt līdzekļu piešķīrumus, piemēram, medicīniskās palīdzības sniegšanai okupētajā Latvijā (Project Hope) bez Maskavas starpniecības (līdz šim ASV nebija sniegusi šādu palīdzību, jo Maskavas starpniecības atzīšana būtu bijusi netieša PSRS okupācijas atzīšana). Ievērojamu ziedojumu piešķīra arī Demokrātiskā centra attīstībai Rīgā, lai uzlabotu informācijas apmaiņu starp okupēto Latviju un brīvo pasauli.

9. februārī, pateicoties ALA, ABK un BAFL neatlaidīgam darbam, ASV Senāts pieņēma rezolūciju (S.J. Res. \#251), atkal pasludinot 14. jūniju par Baltijas brīvības dienu (rezolūciju atbalstīja un iesniedza 50 senatori).

4. maijā ALA 39. kongresā Sanfrancisko pieņēma vairākas rezolūcijas, lai atbalstītu tikko pasludināto brīvības atjaunošanu okupētajā Latvijā, paustu neapmierinātību ar ASV valdības vēlēšanos uzturēt Most Favored Nation statusu ar PSRS, atbalstītu RBE/RB programmas, nosodītu Padomju Savienības rīkojumu iesaukt okupētās Latvijas jauniešus militārajā dienestā utt. Īpašā vēstulē ASV prezidentam izskanēja neapmierinātība par viņa nepietiekamo atbalstu baltiešu brīvības centieniem.

6. jūn. EDSA konferencē Kopenhāgenā ASV, Apvienotās Karalistes un Īslandes pārstāvji iestājās par to, ka Baltijas valstīm jāpiešķir vismaz novērotāju (observer) statuss EDSK .

12. jūnijā, pateicoties ALA, ABK un BAFL neatlaidīgam darbam, ASV Kongress atkal pieņēma rezolūciju (H.J. Res. \#493), pasludinot 14. jūniju par Baltijas brīvības dienu.

20.–30. jūlijā ALA kopā ar Latvijas sūtniecību ASV organizēja un izkārtoja sanāksmes Latvijas Ministru prezidentam Ivaram Godmanim un ārlietu ministram Jānim Jurkānam ar ASV valdības pārstāvjiem, ieskaitot ASV prezidentu, dažādu ministriju vadību, uzņēmumu un organizāciju (AT&T, Boeing, NSDG u. c.) vadītājiem.

8. septembrī ALA valde sēdē pieņēma rezolūciju, kas atbalsta Latvijas sūtniecības ASV pausto viedokli — aicināt pagaidu valdību Latvijā sadarboties ar visām organizācijām, kas strādā, lai atgūtu pilnīgu neatkarību un brīvību.

2.–4. novembrī ALA gadskārtējā politiskajā seminārā Ārlingtonā plānoja sadarbību starp toreizējo Latvijas valdību un organizācijām (Latvijas sūtniecību ASV, ALA un PBLA). Kā Latvijas valdības pārstāvji piedalījās viceprezidents Latvijas Augstākās Padomes loceklis Andrejs Krastiņš un ekonomikas ministra vietnieks Andris Gūtmanis, kā arī ASV valdības pārstāvji.

8. decembrī ALA, PBLA un 29 demokrātiskas organizācijas Latvijā parakstīja sadarbības dokumentu — vadlīnijas, kā veicināt atbalstu pagaidu valdībai Latvijā, lai varētu pasludināt Latvijas neatkarību de facto.

10. decembrī 11 ALA valdes locekļi parakstīja un nosūtīja vēstuli ASV prezidentam Džordžam Bušam (George W.H. Bush), kurā atgādināja, ka PSRS pastiprina represijas pret demokrātiskām aktivitātēm okupētajās Baltijas valstīs. Šādā situācijā ASV ekonomiskais atbalsts Padomju Savienībai nozīmētu, ka ASV atbalsta PSRS represijas attiecībā uz ievēlētajiem Baltijas valstu valstsvīriem. ALA priekšsēdis V. Pavlovskis nosūtīja telegrammas ar līdzīgu informāciju un atgādinājumu ASV ārlietu ministram Džeimsam Beikeram (James Baker) un ārlietu komisijas vadītājiem ASV Senātā un Kongresā par PSRS ārlietu ministra E. Ševardnadzes brīdinājumu, ka PSRS valdība atgriežas pie diktatoriska režīma, it sevišķi Baltijas valstīs.

1991

11.–27. janvārī, reaģējot uz notikumiem Lietuvā, sākās 24 stundu dežūra ALA birojā un ASV Ārlietu ministrijas Baltiešu nodaļā.

23. janvārī ALA iesniegumā ASV valdībai norādīja, ka a) tai būtu oficiāli jāatjauno diplomātiskās attiecības ar Baltijas valstīm, jāpārrunā Baltijas valstu deokupācija un pašnoteikšanās tiesības AN forumā, biežāk jāsūta ASV valdības pārstāvji uz Baltijas valstīm, Baltijas valstīs jāizveido informācijas centri par ASV, turpretim ASV — informācijas centri par Baltijas valstīm, b) ASV būtu jāpārtrauc visas ekonomiskās aktivitātes ar PSRS (piemēram, Export/Import bankas kredīti, Most favored nation statuss, piederība pie International Monetary Fund un kredītu izsniegšana Pasaules Bankā) līdz tam laikam, kad tā būs izbeigusi visas militārās akcijas, izvedusi sava karaspēka vienības no Baltijas valstīm un uzsākusi sadarbību ar provizorisko Baltijas valstu valdību pārstāvjiem.

11. februārī ALA, atbildot uz Latvijas Ārlietu ministrijas Pilsoņu komitejas ziņojumu, pasludināja, ka ir pārliecināta, ka pašreizējā Latvijas pagaidu valdība aizstāv Latvijas intereses un ir valdība de facto, bet nav pārliecināta, ka Latvijā ir pilnībā atjaunota neatkarība un brīvība.

11.–14. februārī 13 ASV Kongresa locekļu apmeklēja visas Baltijas valstis, lai iepazītos ar situāciju. Delegāciju organizēja EDSA Kongresa komiteja, ko vadīja tās Helsinku komitejas priekšsēža vietnieks Stenijs Hojers (Steny Hoyer).

15. februārī ALA un latviešu sabiedrība ASV aicināja Latvijas iedzīvotājus piedalīties tautas nobalsošanā, vai tā vēlas atbalstīt demokrātisku un neatkarīgu Latvijas Republiku, un balsot «par». ALA sadarbībā ar Latvijas sūtniecību informēja latviešu sabiedrību par iespēju viesiem no okupētās Latvijas nodot savu balsi 3. marta referendumā.

3. martā referenduma rezultāti apstiprināja latviešu tautas vēlmi atbalstīt demokrātisku, neatkarīgu Latvijas Republiku.

13. jūnijā ASV prezidents Džordžs Bušs parakstīja ASV Kongresā pieņemto rezolūciju, izsludinot 14. jūniju par Baltijas brīvības dienu. Proklamācija arī norādīja uz ASV bažām par to, ka PSRS turpina lietot varmācīgas metodes Baltijas valstīs, lai panāktu savu, — tāda rīcība nav pieļaujama, ja vēlamies mierīgas maiņas konstruktīvu pārrunu ceļā.

21. augustā Latvijas Saeima nobalsoja (113 balsis «par», 13 «pret») un paziņoja, ka tagad Latvija ir pilnīgi neatkarīga, demokrātiska republika.

Avoti

• ALA arhīvi Rokvilā, ASV.
• ALA Vēstis, Nr. 1–52, Amerikas latviešu apvienība, 1972–1991.
• ALA Žurnāls, Nr. 1–29, Amerikas latviešu apvienība, 1970–1981.
• Albats B., Klīve V. ALA 35 (1951–1986). Lincoln: Augstums Printing Service, 1986.
• Latvian News Digest. Nr. 1–15, Amerikas latviešu apvienība, 1970–1991.
• Spilners I. Mēs uzvarējām! Rīga: Elpa, 1998.
• Tērauda A., Karule I. ALA 1986–2000. Rīga: Elpa, 2001.