Vārds glabā tautas atmiņu
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Decembrī publicējām akadēmiķa Jāņa Stradiņa rakstu ar šādu nosaukumu un esam saņēmuši daudzas lasītāju vēstules. Tajās ir gan atbalsts Latvijas Kultūras fonda vietvārdu saglabāšanas komisijas darbam, gan visdažādākie ierosinājumi, papildinājumi, iebildes. Vēlreiz atgādinām, ka šīs komisijas kompetencē ir iestāties vienīgi par veco vietvārdu, agrāko nosaukumu atgriešanos tur, kur tas tagad uzskatāms par nepieciešamu, kur līdz ar vārdu zudis kas mūsu tautai būtisks. Tāpēc šodien, publicējot svarīgākos fragmentus no vairāku lasītāju vēstulēm, mēs negribētu, ka jūs, lasītāj, visus še izteiktos priekšlikumus saistītu ar Kultūras fonda darbību. Tās ir dažādu cilvēku izteiktas domas, un mēs uzskatām par savu pienākumu iepazīstināt ar tām. Galu galā, šajās vēstulēs jau nav tikai satraukums par vārdiem mums apkārt, te jūtam mūsu lasītāju noskaņojumu un varbūt pat sabiedrisko domu.
Par Suvorova ielu
Vēsturiskuma principu laikam lietderīgi ir izmantot par pamatu, pārskatot arī citu vecāko Rīgas rajonu ielu nosaukumus, bet tad formāli var rasties tāds paradokss, ka kādreizējā Pēterburgas Ārrīgas rajonā vajadzētu atjaunot arī Troņmantnieka bulvāri, Romanovu ielu utt.
Nosaucot ielas vēsturisku personu vārdos, izsakām savu attieksmi pret šīm personām mūsu laikā, vēlēšanos šis personas cildināt un saglabāt ilgstošu atmiņu par tām. Sociālistiskajā Rīgā cildināt «tautu cietuma» Romanovu impērijas vareno vārdus laikam gan neviens Rīgas iedzīvotājs nevēlas (saprotams, izņemot rīdzinieku Pikuli, kura slavas dziesmas impērijai Rīgā izdod 100 000 eksemplāros, un viņam dvēselē radniecīgos ar šovinismu sasirgušās «Pamjatj» piekritējus Maskavā).
Jo dīvaināks tāpēc ir fakts, ka Rīgā šāda ačgārna atgriešanās pie vēsturiskuma ir fiksēta jau vairākus desmitus gadu vienā no četru lielāko Rīgas centra ielu nosaukumiem — te domāju Suvorova ielu. Suvorova iela Rīgā bija arī gadsimta sākumā. Nosaukta par godu kādreizējam (līdz 1861. gadam) Baltijas ģenerālgubernatoram Aleksandram Suvorovam, kas bija centīgs patvaldnieka un Baltijas baronu interešu aizstāvis. Ne bez viņa ziņas un līdzdalības nežēlīgi tika apspiesta igauņu zemnieku Mahtras sacelšanās 1858. gadā. Es neredzu iemesla sevišķi godināt Rīgā arī viņa vectēva feldmaršala Aleksandra Suvorova piemiņu, tas (sk. LPE 9. sēj. 360. lpp.) «piedalījies J. Pugačova vadītā zemnieku kara apspiešanā», «Itālijas karagājienā guva lielus panākumus, kā rezultātā kontrrevolūcija Itāli jā atjaunoja feodālo iekārtu», un tātad viņš visai sekmīgi veica kā iekšējā, tā ārējā žandarma lomu. Cik man zināms, ne ar Rīgu, ne ar Baltijas provincēm viņam tiešu sakaru nebija.
Tad jau no Krievijas caru karavadoņiem Latvijas un Rīgas likteņus vairāk ietekmēja Šeremetjevs, kas ziņoja Jānim Bargajam (Briesmīgajam), ka «tik daudz ir izkāvis Vidzemē, ka tur vairs nav ko kaut», vai arī tas Šeremetjevs, kurš Ziemeļu karā ieņēma Rīgu.
Feldmaršala Suvorova glorifikācija Lielā Tēvijas kara laikā un pēc tā ir acīm redzama Staļina apelācija pie krievu nacionālisma jūtām. Latviešiem kā bauru tautai daudz tuvāki ir Pugačova mužiki un Salavata Julajeva čuhnas baškīri, kurus kāva un kāva Katrīnas II feldmaršali un grāfi.
Padomju Savienība manā uztverē nebūt nav Krievijas imperiālistiskās slavas mantiniece. Tai raksturīgs taču bija mazo tautu posts. Padomju Savienība ir pavisam jauna strādnieku un zemnieku valsts, kas veidojusies šīs impērijas vēsturiskajās robežās.
Vai tiešām Rīgai nav savu piemiņas cienīgu dēlu, kuru vārdā saukt šo ielu? Vai tas nevarētu būt Aleksandrs, kas gan nebija ne kņazs, ne grāfs, kas nav neko ne kāvis, ne izkāvis un, ja arī iekaroja, tad vienīgi tautas atzinību ar «pantiem gariem un slaidiem kā žirafu kakli», kuros apdziedāta šī iela?
Vai tas nevarētu būt ALEKSANDRS ČAKS?
Būvinženieris
Z. CĀLĪTIS
***
«Labvakar! Uzskatu, ka nav ne mazākā pamata aprobežoties tikai ar Aspazijas vārda došanu centra kanāla apstādījumiem. Aspazija ir pelnījusi bulvāri tieši blakus Raiņa bulvārim Rīgā. Tagadējam Padomju bulvārim jāatdod Aspazijas vārds. Demokrātiskās dzejnieces vārds tāpat gaida sabalsojumu ar demokratizācijas strāvām mūsu galvaspilsētā kā Brīvības piemineklis.
Ar cieņu
Ainārs Dimants»
***
Un tagad — vēstule, kas parakstīta šādi: «Bijušā Kuldīgas apriņķa Kabiles pagasta bijušais iedzīvotājs FRICIS MŪRNIEKS Tukuma rajona Lapmežciema ciemā».
Ļoti vēlētos, lai Kultūras fonda darbinieku ieceres neaprobežotos tikai ar Vecrīgu vien. Visa Latvija ir nevajadzīgi pārdēvēti daudzi seni, vēsturiski nosaukumi. Vispirms gribu izteikt savas domas par administratīvo apgabalu nosaukumu maiņu. Kopš senseniem laikiem Latvijā ir bijuši apriņķi un pagasti. Vēl pēckara gados tie figurēja gan presē, gan dokumentos. Tad, bez kāda redzama iemesla, apriņķi tika pārdēvēti par rajoniem, pagasti —- par ciemiem. Kā tādas nepārdomātas rīcības piemēru gribu minēt šādu ausij netīkamu vārdu savirknējumu: Tukuma rajona Lapmežciema ciemā ir Ragaciems, Antiņciems, Lapmežciems un Bigauņciems. Savukārt Engures ciemā ir Klapkalnciems, Apšuciems u. c. Manuprāt, labskanīgāk un vēsturiski pareizāk būtu tā: Tukuma apriņķa Lapmežciema pagastā ir Ragaciems utt.
Neizpratni rada vēl viens jautājums. Proti, vēl arvien ne kolektīvajām, ne valsts saimniecībām nav latviskā nosaukuma. Sovhozus reizēm gan dēvē par padomju saimniecībām, turpretī kolhoziem latviskā nosaukuma nav. Domāju, ka būtu pareizāk kolhozus turpmāk oficiāli dēvēt par kopsaimniecībām, bet sovhozus, kā jau tas iegājies, par padomju saimniecībām.
Gribu vēl pastāstīt par necienīgu izturēšanos pēckara gados pret vēstures pieminekli — Ventas tiltu pie Kuldīgas. Ventas kreisajā krastā tilta galā pie vienas no mūrētajām tilta margām kādreiz bija piestiprināta marmora plāksne. Tajā bija iegravēts gadskaitlis, kad tilts celts, kā arī citas ziņas par tilta celtniecību. Pēckara gados plāksne tika izplēsta un tās vieta aizsmērēta ar cementu. Droši vien šī plāksne kādam pilsētas birokrātam nepatika tāpēc, ka bija rakstīta vācu valodā. Jau daudzus gadus šis aizsmērējums ir kā piemineklis cilvēku muļķībai un postīšanas kārei. Varbūt plāksne kaut kur vēl ir saglabājusies? Varbūt kāds vecākās paaudzes kuldīdznieks kaut ko zina? Ja plāksne tiktu atrasta, varētu to novietot vecajā vietā. Ja tā gājusi bojā, vajadzētu izgatavot jaunu. Tā kā vecā plāksne bija arhitektūras pieminekļa neatņemama daļa, tad jauno vajadzētu izgatavot precīzi tādu, kāda bija vecā.»
***
Cienījamā «Jaunatne»!
Kāpēc lielā revolucionāra Raiņa pieminekļa atrašanās vieta nevarētu būt Raiņa laukums?
Kāpēc rajonu laikrakstus nevarētu saukt glīti: «Rēzekne», «Alūksne», «Gulbene» u. tml.
Vērmaņdārzs! Kāpēc Kirova parks? Kirova biste lai ir, garām stiepjas Kirova iela — UD labi. Varbūt varētu Pārdaugavā Ļeņingradas rajona vietā dot Pārdaugavas rajona nosaukumu? Kirova rajona vietā — Raiņa rajons. Ventspilī ir pat Importa rajons, bet Rīgā — Maskavas, Ļeņina, Ļeņingradas, Kirova, Oktobra un Proletāriešu. Maskavā gan ir Babuškina rajons. Vai Rainim Latvijas labā mazāk nopelnu.
Vai tad mums ir privāta universitāte, konservatorija, cirks, teātri? Nezin kāpēc to nosaukumos uzsvērts «valsts», it kā mēs dzīvotu kādas anarhijas varā.
Ar cieņu
K. R. Dzenis
***
Čaka, Valdemāra, Spīdolas iela
Domāju, ka Suvorova ielu vajadzētu pārdēvēt par Aleksandra Čaka ielu. Viņš tur dzīvojis bērnībā, arī pēdējais dzīvoklis, kurā viņš mira, ir Suvorova un Lāčplēša ielas stūrī. Suvorova ielai piekļaujas Ziedoņdārzs, kur Čakam celts piemineklis (pašreiz gan vandaliski nopostīts).
Kad Valdemāra ielu pārdēvēja par Gorkija ielu, rakstīju laikrakstam «Literatūra un Māksla», ka Gorkijs savas lugas iestudēšanas laikā toreizējā Krievu teātri dzīvojis «Metropoles» viesnīcā un uz teātri gājis pa bulvāri gar kanālu. Iesaku Padomju bulvāra daļu līdz Akadēmiskajam Drāmas teātrim pārdēvēt par Gorkija bulvāri, bet tagadējai Gorkija ielai atdot veco Valdemāra ielas nosaukumu; tad arī Vanšu tilts būtu jāpārdēvē par Valdemāra tiltu, un tā ne vien latviešu, bet arī visas vecās Krievijas impērijas jūrniecības attīstītāja un veicinātāja piemiņa tiktu pienācīgi novērtēta.
Ar savu galvu nevaru izdomāt, kurai ielai būtu jādod Spīdolas vārds. Tikai ir skaidrs, ka nepilnus simt metrus garā ieliņa, tāds apendikss pie Lāčplēša ielas Maskavas rajonā, nu nav tā īstā.
Uldis Upenieks
***
Labdien!
Savulaik mūsu Latvijai tika atņemta Latgales novada pilsēta Abrene ar tai piederošo apvidu, reizē atņemot arī tīri latvisko, vēsturisko nosaukumu un to pārdēvējot par Pitalovu.
Varoņu vārdos var un vajag saukt ielas, parkus, laukumus, kā arī no jauna izveidotus ciematus vai pilsētas. Nedrīkst tautai atņemt iecienītas pilsētas nosaukumu un tās apvidu. Par attaisnojumu nevar būt tas, ka tur it kā lielākoties dzīvojot krievi. Pēckara periodā daudz kas mainījās tautību sastāva ziņā, un Padomju Savienība ir daudznacionāla valsts. To neviens nenoliedz. Tomēr sāpe bija, ir un paliks.
P. Prikņa
***
Cienījamā redakcija!
Sākums ir, tagad tikai neapstāties un turpināt šo svētīgo lietu, nenobīties no iespējamās birokrātu pretestības. Kamēr senie nosaukumi nebūs atdoti vairākām centrālajām ielām, īsta gandarījuma nebūs. Pirmām kārtām te būtu minama K. Valdemāra iela, Aspazijas bulvāris un Tērbatas iela.
Jānis Derums
***
Valodnieces piezīmes pie publicētā
I. Laikraksta «Literatūra un Māksla» 1987. g. 4. decembra numurā publicēts rosinošs mūsu kultūras kopēja V. Ancīša raksts «Kā saukt?» par dažādu vietu, uzņēmumu, laikrakstu, skolu u. c. nosaukumiem. «Ir pavisam nepieciešams.» viņš raksta, «vecos un līdz ar to vienīgos pareizos vietu un to apdzīvotāju nosaukumus apkopot īpašā grāmatiņā, lai tie būtu parocīgi uzzināmi visiem — autoriem, redaktoriem, korektoriem, skolēniem, skolotājiem.» Zinot, cik daudz vecu vietvārdu Latvijā reģistrēts, varu droši teikt, ka maza grāmatiņa vien diez vai iznāktu (tāpēc top vietvārdu kārtējie izdevumi; 3. vietvārdu sējums nu jau kādu laiciņu ir izdevniecībā, 4. sējumu nodosim izdevniecībā jaunā gada sākumā). taču biežāk lietotu vietu un to apdzīvotāju nosaukumu saraksts tuvākajā laikā tiks sagatavots un izdots atsevišķā izdevumā. Pie tā jau ķērusies valodniece V. Dambe. Bet pagaidām interesenti ziņas var atrast tādos izdevumos kā «Latviešu valodas kultūras jautājumi» (6. laidiens, 1970. g.. autore V. Dambe) un «Konsultants» (pirmajos 4 laidienos), kur doti vietu un to apdzīvotāju saraksti (arī krievu valodā), kā arī teorētiskā nostādne nosaukumu veidošanā. Šai sakarā bez ievērības nevajadzētu atstāt V. Dambes rakstu «Vietu nosaukumus lietosim pareizi!» («Latviešu valodas kultūras jautājumu» 5. laidienā), kur analizēts liels skaits populāro vietu nosaukumu, kas tiek lietoti nepareizi.
Ļoti ceru, tāpat kā V. Ancītis, M. Birze, kā daudzi citi kultūras darbinieki, kā ZA A. Upīša Valodas un literatūras institūta valodnieki, ka Rīgā vismaz līdz 2000. gadam savu nosaukumu atgūs Krišjāņa Valdemāra iela.
II. Profesora J. Stradiņa trāpīgi nosauktajā raksta «Vārds glabā tautas atmiņu» (PJ, 1987. 8. XII) iepriecināja ziņa, ka Rīgas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas darbinieki beidzot sāk apjaust, ka viņi dzīvo nevis nupat izdomātā pilsētā, bet Latvijas PSR galvaspilsētā, kurai, lai cik paradoksāli tas būtu, tomēr ir bijusi sava sena, tikai tai raksturīga vēsture, ko glabā (bet tagad diemžēl bieži vairs neglabā) arī ielu nosaukumi. Tāpēc lēmums par Vecrīgas (kaut vai pagaidām tikai par Vecrīgas) ielu nosaukumu atjaunošanu ir visnotaļ apsveicams. Un tomēr acīmredzot bez Latvijas Kultūras fonda sirsnīgā ieteikuma diez vai mēs vēl šodien būtu sagaidījuši Rīgas ielu nosaukumu atdzimšanas dienu.
Pieņemtais lēmums par veco ielu nosaukumu restaurēšanu no vietvārdu pētnieka viedokļa ir ļoti nozīmīgs, pilnīgi atbalstāms un iebildumus nerada. Bet iebildumi rodas, izskatot citus minētos priekšlikumus. Domāju, ka vajadzētu atjaunot Trokšņu ielu un Katoļu gāti, nevis domāt par to, kā tās vēlreiz pārdēvēt. Tā atkal tiktu pārkāpts (jau kuru reizi!) 1) vēsturiskuma princips vietvārdu nominācijā, 2) nominācijas īpatnību ievērošanas princips un 3) turpināts varbūt mīkstinātā veidā, tomēr — patvaļības princips. Dot jaunus nosaukumus mēs īsti esam tiesīgi tikai jauniem objektiem. Pārveidot vēsturi mēs neesam tiesīgi.
Tāpēc nevaru piekrist ieteikumam nelielo laukumu starp Augstākās Padomes ēku un Sv. Jēkaba katedrāli nosaukt par 1919. gada laukumu, jo 1) gadskaitļi nemēdz būt par Latvijas vietvārdu komponentiem (šāda tipa vietvārdi tiek kultivēti pēdējos četros gadu desmitos), 2) tie ir neracionāli (milzīgi gari). tāpēc tautā neieviešas, tātad nav demokrātiski. Faktiski šādus nosaukumus (tāpat kā uzblīdušos dažādu iestāžu nosaukumus) lieto tikai birokrātiski kancelejiskos oficiālajos dokumentos, bet ikdienas sarunvalodā tie nemaz nav izrunājami. Vai jūs, piemēram, teiksit draugam: «Aiziesim uz Tūkstoš deviņsimt deviņpadsmitā gada laukumu!»?
Pilnīgi atbalstāma ir doma likvidēt lielo mudžekli lielsaimniecību (un arī citos) nosaukumos.
Piekrītu profesora J. Stradiņa domai, ka senatnīgu nosaukumu restaurēšanai jānotiek līdztekus attiecīgo laukumu un ielu arhitektoniskai sakārtošanai, tomēr jāatceras, ka ielu arhitektoniskai sakārtošanai ir vajadzīgi arī līdzekļi un laiks, bet ielu nosaukumu restaurēšanai — tikai laba griba.
Veiksmi darbā!
Dz. Hirša
***
Priekšlikumu tiešām ļoti daudz. Bet to izvirzītajiem un atbalstītājiem jāsaprot, ka ielu pārdēvēšana nav saistīta tikai ar plāksnīšu nomaiņu pie namu sienām, jāmaina arī ieraksti iedzīvotāju dokumentos, iestāžu veidlapas, zīmogi. Tā, piemēram, Padomju bulvāra pārdēvēšanu sarežģī tas, ka tā sākumā atrodas Latvijas jūras kuģniecība, kurai ir ļoti plaša korespondence un kuras adrese ir zināma daudzviet pasaulē. Tas pats attiecas arī uz Gorkija ielu, kur atrodas PSRS Valsts bankas Latvijas republikāniskais kantoris. Tomēr domājam, ka tas nevarētu būt pats lielākais šķērslis, kas noteiktu, lai šim ielām paliktu tagadējie nosaukumi. Galu galā, ko mēs darītu, ja banka pārceltos uz citām telpām? Vai tad arī iela ietu līdzi? Un nesen taču lasījām lēmumus, ka agrākie nosaukumi tiek atdoti pat veselām pilsētām un milzīgajiem Maskavas rajoniem.
Visas vēstules, kuru ierosinājumi attiecas uz mūsu galvaspilsētas ielām, nosūtīsim Rīgas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas ielu, dzīvojamo rajonu, rūpniecības zonu, apkārtējās vides un ap kalpojošās sfēras objektu nosaukumu piešķiršanas komisijai. Tāpēc, iekams nebūsim saņēmuši konkrētas atbildes no tās, sarunu par šiem jautājumiem neturpināsim.
Apskatu sagatavojusi
A. ROŽUKALNE
***
P. S. Pēc republikas radošās inteliģences, Kultūras fonda un citu rīdzinieku ierosinājuma Rīgas pilsētas izpildkomiteja nolēmusi, ka atjaunojami vairāki Vecrīgas ielu agrākie nosaukumi: Černiševska laukums atkal tiks saukts par Jēkaba laukumu, Pionieru laukums — par Pils laukumu, Mazā Komunālā iela sauksies par Ķēniņu ielu, bet Komunālā iela būs Riharda Vāgnera iela, Tūristu iela atguvusi Poļu gātes nosaukumu, bet Sarkanās Gvardes iela — Alksnāja ielas nosaukumu. 17. jūnija laukums sauksies agrākajā — Doma laukuma vārdā.
