«Mosties, celies, strādā!» (Atis Kronvalds)
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Svētīgas bijušas agrākās domu apmaiņas par Daugavpils HES, Rīgas metro, dažādiem vēstures jautājumiem. Vai gan citādi «PJ» tagad saņemtu vēstules ar argumentētiem spriedumiem, ja nebūtu bijusi iespējama sabiedrības piedalīšanās iepriekšminēto jautājumu apspriešanā. Doma ir kļuvusi stipra, un varam priecāties, ka ar to dalāties ne tikai draugu un paziņu pulciņā. Tautas fronte — tas nozīmē ne vien visplašāko slāņu iesaistīšanos šajā kustībā, bet arī tautas masu vispusīgu apspriešanos.
Daudzi rakstītāji, atsaucoties uz 11. jūlija raidījumu, izklāsta savus viedokļus. Tātad vispirms par topošās organizācijas nosaukumu.
Vēstulēs maz citu iespējamo nosaukumu («Pārkārtošanās sargi», «Nacionālā glābšanas fronte») pretstatā jau pašreizējam — Tautas fronte. Dažās uzsvērta doma, ka raidījumā tam pievērsta pārāk liela uzmanība ar mazu racionālo kodolu. Visprecīzāk lasītāju domas raksturo rindas no jūrmalnieka K. Leiškalna vēstules: «Kad bērns nosaukts par Jāni, muļķīgi sasaukt ģimenes kopsapulci un spriest, kādā vārdā tad saukt Jāni.» LVU docents V. Detlavs, atbalstīdams Tautas frontes nosaukumu, raksta tā noraidītājiem, kas baidās, «ka mēs gatavojamies ar kādu sākt cīnīties. Jā, mēs tieši to taisāmies darīt. Un šis nosaukums nebūt neizslēdz domu, ka cīņa norisināsies arī ar paša dvēselē mītošo vergu un birokrātiņu. Šīs frontes līnija iet arī caur katra paša sirdi un prātu.»
Par iespējām kļūt par Tautas frontes biedriem V. Detlavs raksta, ka «jebkuri ierobežojumi ir pretrunā ar pašu pasākuma ideju». J. Pinnis no Rīgas uzskata, ka nav acīmredzamu iemeslu, lai «organizācijas biedri nevarētu būt arī LKP biedri tikai īsti ļeņinieši), bet tautas ienaidnieki (nekautrējos lietot šo apzīmējumu tā īstajā nozīmē) — mankurti, karjeristi un citādi sava labuma meklētāji paši bēgs no tās jau pa gabalu!»
O. Turks no Rīgas ir citās domās: «Pašreizējā situācijā partijas biedru, nerunājot pat par visu partiju, piedalīšanās Tautas frontes vadīšanā tās darbību neveicinās.»
LVU juridiskās fakultātes studenti I. Lasmanis un A. Strupišs raksta: «Daudzi pārkārtošanās piekritēji ir bezpartijiskie, kuriem faktiski nav iespēju piedalīties valsts politiskās līnijas formēšanā. Šāda iespēja demokrātiskā civilizētā valstī jārada visiem pilsoņiem.»
Ne mazums domstarpību ir par Tautas frontes nacionālo sastāvu. O. Turks: «Nav ko knakstīties. Jāķeras vērsim pie ragiem — jāveido Tautas fronte kā latviešu nacionālās atdzimšanas kustība.» Rīdzinieks G. Deņisovs ierosina: «Tautas frontei ir jābūt vienai, kopējai republikā, nedrīkstētu būt atsevišķi pēc nacionālās piederības, tas izraisītu neauglīgas konfliktsituācijas, jābūt visiem vienotiem.
Drīkstētu iestāties tikai tāds, kas nodzīvojis republikā vismaz desmit gadus, migrants, kas tikko ieradies, tikpat ātri var atkal aizbraukt. Un tādiem, kas nemīl savu tautu un senču zemi, arī šeit nav ko darīt.»
Tagad mazliet sīkāk par Tautas frontes uzdevumiem un struktūru. Vēlreiz citēšu mums jau zināmā K. Leiškalna vēstuli: «Tautas fronte nav opozīcija Komunistiskajai partijai, bet ir tautas pozīcija. Tā apvieno nevis vienādi domājošos, bet par galveno jeb par vienu domājošos.
Tautas frontes uzbūve: prezidents un funkcionāru aparāts (ar labu algu un ar darba līgumu ierobežots). Ja ir fronte, jābūt arī divīzijām, armijām utt. — kristiešiem, «zaļajiem», intelektuāļiem ar saviem ģenerāļiem, cilvēktiesību aizstāvju grupai, jo visas šīs grupas ir tautas sastāvdaļas un visu šo grupu intereses ir tautas labklājība — garīgā un materiālā.
Obligāti nepieciešams ir ekspertu štats — juristi, ekonomisti, ekoloģiskie, valsts drošības, armijas, kultūras un mākslas darbinieki utt.»
K. Vildiņš no Tukuma: «Tautas frontei jābūt juridiskas personas statusam, ar tiesībām brīvi piedalīties likumdošanā, brīvi, pēc savas nepieciešamības izmantot savus līdzekļus.»
J. Pinnis: «Darbības mērķiem jābūt pastāvīgai latviešu tautas nacionālo interešu iespējami pilnīgai īstenošanai (saskaņojot ar cittautu iedzīvotāju likumīgajām interesēm). (..) Tautas frontei būtu jābūt tiesībām sabiedriskā kārtā sagatavot un izvirzīt apspriešanai konkrētus priekšlikumus un projektus.»
A. Ozoliņš, būdams Rīgas 39. vidusskolas vecāku komitejas priekšsēdētājs, bez daudzajiem priekšlikumiem par Tautas frontes uzdevumiem un mērķiem, izstrādājis pamatīgu programmu, kas tai būtu realizējama izglītības laukā.
J. Piņņa vēstulē lasāmas arī pārdomas par organizācijas simboliku — «par emblēmu noteikt trīs zelta piecstaru zvaigznes, savienotas vainagā (Māras Zālītes dzejolis laikrakstā «Literatūra un Māksla» 27.05.88)», par labāko biedru apbalvošanu.
Savukārt rīdzinieks G. Ronis ierosina: «Nacionālajai glābšanas frontei būtu nepieciešams savs preses orgāns, kamēr tāda nav, reizi nedēļā vienu lappusi šim mērķim varētu atvēlēt «Padomju Jaunatne».»
Savu palīdzību vēstuļu šķirošanā piedāvājušas I. Paegle, D. Ogle un P. Zvirbulis. Paldies! Vēl paši tiekam galā, bet — pagājusi jau tikai nedēļa un mūsu «ātrgaitas» pasts mums atgādājis vēstules no tuvienes, vairākumā tepat no Rīgas. Kad saņemsim arī no tālienes nākušās, iespējams, turēsim jūs pie vārda.
Nobeigšu vēstuļu pārskatu ar rindām no V. Detlava vēstules: «Ne говорильня mums vajadzīga un ne filozofija par to, kā maksāt biedru naudu un vai biedra karte būs ar bildīti. Vajadzīga rīcība. Gaidīt rudeni, lai tad pamazām sāktu organizēties, ir pārāk liela latviska miegainība. Tad mums gan iedegums būs, bet Tautas frontes var arī nebūt. Jāsāk rīkoties tūlīt — kaut vai tikai vienā virzienā!»
Jūsu vēstules gaidot —
INGA HELMANE
