Mūs uzņēma brīnišķīgi…
|
Ceturtdien pulksten septiņos piezvanīju uz Čatokvu. ASV tobrīd bija vienpadsmit vakarā.
Kūrortpilsētu Čatokvu varētu uzskatīt par Jūrmalas «māsīcu» vai «brālēnu», jo Jūrmala jau divdesmit gadu ir brāļu pilsēta somu Pietarsāri. Savukārt Pietarsāri ir saradota ar kādu nelielu Amerikas pilsētiņu, kas atrodas blakus Čatokvai. Pērn 15. septembrī Jūrmalā, runājot PSRS un ASV sabiedrības pārstāvju tikšanās atklāšanā, par to pastāstīja Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības prezidija priekšsēdētājs Žanis Zakenfelds, kas kopā ar LKP Jūrmalas pilsētas komitejas pirmo sekretāru Kārli Līci, Latvijas PSR Augstākās Tiesas priekšsēdētāju Gvido Zemrībo un citiem mūsu republikas pārstāvjiem piedalās Čatokvas konferencē.
Tāpēc zvanījām uz Čatokvu.
Pagaidām par šīs konferences norises gaitu uzzinām no radio vēstīm un televīzijas programmas «Laiks», bet plašākas informācijas vēl nav.
Pie tālruņa — Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas sekretārs ANATOLIJS GORBUNOVS.
***
— Labrīt, biedri Gorbunov! Zvanu jums «Padomju Jaunatnes» lasītāju vārdā.
— Labvakar! Mums jau aiz muguras ir spraiga darba diena.
— Mūs ļoti interesē: kā jums visiem Čatokvā klājas? Kāds noskaņojums?
— Noskaņojums ir brīnišķīgs. Mūs šeit ļoti labi uzņēma. Kad iebraucām, pilsētas laukumā bija sapulcējušies kādi trīs vai četri tūkstoši cilvēku un — vārda tiešā nozīmē mūs apsveica ar gavilēm. Paši iedzīvotāji bija pat sagatavojuši mums par godu draudzīgus lozungus. Visur jūtam ļoti labvēlīgu attieksmi.
Runājot par pašu konferenci, jāteic, ka referāti ir konstruktīvāki, sarunas dalībnieki cits pret citu izturas ar lielāku pietāti. Kaut gan pats par sevi saprotams, ka diskusijas ir tikpat karstas, cik aplūkojamie jautājumi — sarežģīti.
Atšķirībā no Jūrmalas konferences, pēcpusdienu diskusijas šeit notiek pie daudziem «apaļajiem galdiem». Katrā vietā apspriež savu Jautājumu loku: atbruņošanās problēmas, reģionālie konflikti, cilvēktiesības, veselības aizsardzība, kultūra, Izglītība un tā tālāk.
Mūs ar biedru Zakenfeldu mazliet traucē tas, ka «apaļajā galdā» par cilvēktiesību jautājumiem, kur mēs abi piedalāmies, šad un tad kļūst neinteresanti. Atsevišķi emigranti, arī cionisti, nereti sarunu no svarīgām problēmām aizvirza uz mazsvarīgiem jautājumiem, kas skar labi ja dažus cilvēkus. Tāpat tiek izvirzīti, piemēram, atsevišķi iebraukšanas un izbraukšanas jautājumi, kuri pie mums jau ir atrisināti un kurus vairs nav nepieciešams apspriest. Tāpēc mums kopīgo problēmu apspriešana uz priekšu virzās gausāk nekā pie citiem «apaļajiem galdiem».
— Vai ir iezīmējusies kāda kopīga līnija, kas vieno Jūrmalas un Čatokvas konferences?
— Jā. Abām pusēm, piemēram, raksturīga ir vēlme nonākt pie problēmu atrisinājumiem, kas pieņemami visiem. Otrkārt, kā jau teicu, referenti ir gatavojušies rūpīgāk, izsaka konstruktīvākus priekšlikumus.
Progress sarunas iezīmējies tajā ziņā, ka ir virkne problēmu, kas vairs netiek cilātas tik bieži kā Jūrmalā. Te, piemēram, tikpat kā nemaz nenotiek diskusijas par mūsu republikas statusu, par tās iestāšanos PSRS sastāvā. Ja nu kāds šo problēmu Izvirza, tad tas galvenokārt ir saistīts ar viņa personisko likteni.
Tāpat ka Jūrmalā amerikāņi, tāpat mēs te, ASV, ar sajūsmu uzņemam lielisko kultūras programmu, kura arī mūsu republikas mākslinieki piedalās ar lieliem panākumiem.
Un vēl piebildīšu: īpašu gaisotni Čatokvā rada tas, ka mūsu tūristu lielum lielā daļa dzīvo nevis viesnīcās, bet gan amerikāņu ģimenēs…
— Kādu atspoguļojumu Čatokvas konference gūst ASV presē?
— Man grūti šo atbildi uzreiz formulēt, jo nevaru salīdzināt, ka līdzīgā situācijā atspoguļoti šādi notikumi. Ja salīdzinām ar pērno septembri Jūrmalā, šķiet, ka te raksta krietni mazāk. Bet zinātāji teic: ja ņem vērā šejienes tradīcijas, tad jākonstatē, ka konferencei tiek veltīta īpaša, neierasta uzmanība.
— Vai ir iznācis tikties ar emigrantiem no Latvijas?
— Jā, viņi izrāda dzīvu interesi, daudz vaicā par pārmaiņām, kas pašlaik pie mums notiek, grib zināt, kā pie mums klājas. Starp citu, esmu sniedzis vairākas intervijas, arī radiostacijai «Amerikas balss» un laikrakstam «Laiks».
— Turpbraucot jūsu ceļasomās bija nupat iznākusi grāmata «Jūrmalas dialogi». Kā to novērtēja?
— Mums pašiem vairs nav neviena eksemplāra. Visi jau atdāvināti. Šo grāmatu uzņēma ar lielu prieku un ieinteresētību. Visi teica, ka viņus patīkami pārsteidz pats šis grāmatas iznākšanas fakts. Par saturu, protams, nekādu secinājumu vēl nav, taču visi atzinīgi izteicās par tās māksliniecisko apdari un poligrāfisko izpildījumu.
— Paldies, biedri Gorbunov! Novēlam jums panākumus, un, lūdzu, nododiet «PJ» redakcijas un lasītāju sirsnīgus sveicienus un visa laba vēlējumus arī citiem biedriem, kas Čatokvā pārstāv mūsu republiku.
— Paldies!
ANDREJS CĪRULIS
P. S. Zvanīšana uz Čatokvu nebija nemaz tik vienkārša. Pateicos par palīdzību Rīgas telefona un telegrāfa centrāles starptautiskā dienesta brigadierei Irēnai Mellupei, operatorēm Intai Silarājai un Ilgai Bušmanei!