Tērbatā vai Minsterē?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Mācīšanās ārzemēs nu jau kļuvusi par ierastu lietu. Agrāk jaunie latviešu censoņi devās Tērbatas virzienā, tagad daudzus vilina Rietumu skolas. Vai tas ir izaicinājums mūsu skolām?
Par pirmo aizvadīto mācību gadu Minsteres Latviešu ģimnāzijā (MLĢ) lūdzu pastāstīt Evitu Kurmi.
— Līdz pagājušajam gadam mācījos Rīgas 2. vidusskolā. Tad pavisam nejauši uzzināju par konkursu. Vācu valodā tika pajautāts, vai es runāju vāciski un kā mani sauc. Pārējā saruna norisēja latviešu valodā. Jautājumi bija visdažādākie, tika vērtēta skolēna spēja domāt. Bija, piemēram, tādi jautājumi: ko es domāju par kooperatīviem un vai es tajos iepērkos, manas domas par K. Ulmani, A. Upīša darbu «Zaļā zeme» u. c. Arī liecības tika skatītas, galvenais noteikums — lai nebūtu trijnieku. Uz Minsteri mācīties aizbraucām desmit. Gada laikā atpakaļ uz Latviju atbrauca divi.
— Gada sākumā raidījumā «Apvārsnis» bija neliela reportāža par MLĢ. Jūs visi izskatījāties diezgan nobijušies, noguruši un pat nelaimīgi?
— Jā, bija grūti: tik tālu no mājām, arī mācību sistēma neierasta. Visapkārt sveši cilvēki. Viena no meitenēm, kas atbrauca mājās, bija gaidījusi ko citu, bet šī izrādījās vienkārša vidusskola, ko viņa jau bija beigusi Latvijā.
— Kā varēji iejusties MLĢ mācību sistēmā?
— Visdīvainākais bija tas, ka stundās nesauca atbildēt. Stunda — tā ir saruna, diskusija starp skolotāju un skolēnu. Šāds darbs stundā veido tikai 50 procentus vērtējuma. Divreiz pusgadā ir klases darbs, par ko liek atzīmes… Gribētu pastāstīt par sacerējumu jeb domrakstu rakstīšanu. Tas nav sacerējums mūsu skolas izpratnē. Tiek piedāvāts kāds temats, piemēram, «Vai uz Vācijas ceļiem uzlikt autolimitu līdz 100 km vai nē». Ir iespējamie 20 argumenti «par» un «pret», ir jāprot pierādīt, argumentējot savu viedokli. Ja tas izdodas, tā ir laba atzīme, ja ir kur «piesieties», tad sliktāka. Pēc mana uzskata, tas ir pareizāk, jo tiek iemācīta diskusijas māka, tas dzīvē noder vairāk nekā «puķūdeņu liešana».
— Kādi mācību priekšmeti tiek apgūti MLĢ?
— Būtībā tie paši, kas Latvijas vidusskolās. Ar nākamo gadu mācības dalās divos lielajos un divos mazajos kursos. Lieliem kursiem ir piecas stundas nedēļā. Obligāti jāmācās lielais kurss latviešu valodā. Es vēl ņemšu «lielo» bioloģiju, jo esmu nolēmusi turpināt Vācijā medicīnas studijas. No mazajiem kursiem izvēlēšos vēsturi, arī krievu valodu. Ir arī citi priekšmeti, piemēram, 13. klasē filozofija, politika. Pagaidām varējām izvēlēties tikai to, vai gribam mācīties mūziku vai mākslu.
— Kas ir abitūrijas un koledžas klase?
— Tas tiek sadalīts tikai 13. klasē. Skolā mācās no 5. klases, un kopā esam kādi 90 skolēni, tā ka cits citu pazīstam. Abitūrijas klasē ir tie, kas ir MLĢ mācījušies vismaz trīs gadus, bet koledžas klasē — tie, kas pirmo gadu. Tie ir pārsvarā tādi latvieši, kas grib uzlabot savas valodas zināšanas vai arī nezina, ko studēt tālāk. Abas klases ļoti atšķiras, koledžas klasē nemācās tik traki kā abitūrijas klasē, jo viņiem nav jākārto abitūrijas pārbaudījumi.
— Vai jums skolā ir labas mācību grāmatas?
— No grāmatām gandrīz nemācāmies, tik daudz, cik klasē stundas laikā pieraksta, tas arī visā pilnībā noder. Grāmatas ir tikai matemātikā ar speciāliem uzdevumiem, vēsturē un fizikā.
— Vai skola tev maksā stipendiju?
— Mums ir kabatas nauda — 50 DM mēnesī, daudzi arī strādā pa vakariem. Gandrīz visi, kas ir no Latvijas, piepelnās. Ir vēl obligātās trauku un telefona dežūras, bet par to nemaksā.
— Lūdzu, pastāsti par savu darbu!
— Es trīs vietās uzkopju māju. Vienā no tām ir jābūt vienu reizi nedēļā, citās — retāk. Vēl auklēju mazu, divgadīgu latviešu puisīti.
— Vai tev pietiek ar skolas kabatas naudu un to, ko nopelni?
— Man ir «naudas krusttēvs» — kāda Zviedrijas fonda priekšsēdis, kas maksā manu skolas naudu. Pārējiem maksā Latviešu centrs Minsterē. Jāteic, ka mūsu ģimnāzija ir viena no dārgākajām — 1100 DM mēnesī un vēl 100 DM medicīniskā apdrošināšana. Manām vajadzībām naudas pietiek. Ja gribu kaut kur aizbraukt (Vasarsvētkos biju Abrenē, Francijā), tad naudu krāju.
— Jūsu skolu pēdējā laikā apmeklē daudzi viesi no Latvijas. Vai tas nenogurdina?
— Cilvēki ir dažādi. Nesen bija atbraucis pūtēju orķestris «Rīga». Viņi bija kolosāli! Izkāpa no autobusa, uzspēlēja. Citi savukārt ir tādi, kas atbrauc un domā: «Viņi ir tik vēsi, mēs esam no Latvijas, esam dikti gaidīti.» Tad nāk un staigā pa istabām, pat elementāro «labdien» nepasakot. Tā mūsos rodas atturība pret šiem «vēsajiem», un tad nākas dzirdēt tādas frāzes kā: «O, nu Minsterē visi ir tik nelaipni!» Tas sāpina, bet citādi mums ir liels prieks, ja kāds atbrauc ciemos.
— Ko tu dari brīvajās vakara stundās? Vai negarlaikojies?
— Dzīvoju skolas internātā, kā vairākums skolēnu. Vakaros ejam cits pie cita ciemos, spēlējam spēles. Daudzi strādā. Divreiz nedēļā spēlēju basketbolu, ir arī citas spēles. Man ir vācu draugi, kas saprot, ka esmu latviete no Rīgas. Iesākumā gan bija pagrūti ieskaidrot, kur atrodas Rīga, jo Lietuva, Latvija un Igaunija — bija visviens. Pēc traģiskajiem janvāra notikumiem vācu draugi nāca man klāt un prašņāja, kā mājās, kā tuviniekiem klājas. Tas manī izraisīja izbrīnu, jo vācieši pēc rakstura ir diezgan vēsi un vienaldzīgi.
— Kā paši pārdzīvojāt janvāra notikumus Latvijā?
— Bijām ļoti nobijušies. Visu laiku skatījāmies 'IV, klausījāmies radio. Izdevās pat «uzķert» Rīgu. Bija drausmīgi skatīties, kā tanki braukā pa Lietuvu. Naktī no 13. uz 14. janvāri visi negulējām, jo zīmējām plakātus nākamās dienas demonstrācijai Bonnā pie Padomju vēstniecības. Piketējām pie pašiem konsulāta vārtiem, bet tas ir pretrunā ar esošajiem demonstrāciju noteikumiem, tādēļ nācās pāriet uz ielas pretējo pusi. Bijām ar mieru to darīt, ja tiktu panākta vienošanās par mūsu un konsula sarunām. Konsula nebija (?), bet mēs runājām ar preses atašeju, kurš apsolīja dot informāciju presē. Tā arī notika! Nākamajā dienā avīzēs bija raksts par mūsu piketu. Tas bija tas, ko mums vajadzēja — pievērst uzmanību tiem jautājumiem.
— No tik skumjām sarunām pāriesim pie kaut kā priecīgāka. Pastāsti par «Klubiņu», bez kura MLĢ nav iedomājama!
— Tas viss ir vienā ēkā: internāts, skola, Latviešu centrs, Pasaules Brīvo Latviešu Apvienība (PBLA), grāmatnīca, «Daugavas Vanagi» un klubiņš. Tas ir nosaukums krodziņam, ko visi tā ir nodēvējuši. Tas darbojas piektdienās un sestdienās. Trešdienās tur var sastapt skolas koristus pēc mēģinājuma. Turp dodas daudzi. Iedzert alu, padziedāt, parunāt vai tāpat pasēdēt. Ja skolotāji izmaksā kausu alus, tas nekādi nesaistās ar atzīmēm. Skola — tas ir pavisam kas cits.
— Visbeidzot — kas bija visnepatīkamākais, iebraucot Latvijā, un visskarbākais, kas lika atgriezties «sociālistiskajā» realitātē?
— Sākšu ar sāpīgāko. Ziemas brīvlaikā, kad biju atbraukusi mājās, aizgāju uz veikalu pēc maizes. Ar visiem cenu grozījumiem nezināju, cik tā maksā. Piegāju pie kases, gaidīdama, kad man pateiks, cik jāmaksā. Pārdevēja mani pilnīgi ignorēja, skaitot kaut kādus talonus, tad paskatījās uz mani un saka šausmīgi bļaut, vai tad es nezinot, ka jāmaksā tik un tik..? Es latviski mēģināju atvainoties un teikt vēl ko, (gada laikā krievu valoda bija sākusi «klibot»), tad viņa man uzkliedza, lai runājot krieviski. Pārnācu mājās tādā stresā un teicu mammai: «Negribu iet uz veikaliem.» Vispār jau nepatīkamais aizmirstas, jo beidzot esi atkal mājās. Tas arī ir vispatīkamākais, skaitīt minūtes, vilcienam tuvojoties Rīgas stacijai.
Kad lasīsiet šo interviju, Evita jau būs Vācijā, strādās un gatavosies jaunajam mācību gadam. Kas gan vēl atliek? Novēlēt veiksmi tev, Evita, un pārējiem Latvijas censoņiem, kas atsāks jauno mācību gadu Minsterē! Sveicam arī jaunos minsteriešus, šāgada konkursa uzvarētājus Tamāru Alferi, Mareku Cirsi, Arti Akmani, Elnu Hermani, Kārli Freibergu, Ivetu Liepu, Kristīni Vecbērzu un Rihardu Straujo.
Dace Lūriņa
