„Tā ir forša spēle"
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Šoreiz ekonomikas lauciņā "bumbosimies" kopā ar akciju sabiedrības "Lats" prezidentu ekonomistu Jāni Liepiņa kungu.
— Īsts šahists nekad nespēlē uz dullo. Vai 50 un 100 rubļu banknošu maiņa ir labs gājiens?
— Pat brīnišķīgs! Tā ir īsta biržas spēle, PSRS Valsts bankas meistarstiķis. Pērn Maskavā un citās lielākajās pilsētās izplatījās baumas, ka banka uzpērkot lielās naudaszīmes. Rumbulā par simtnieku solīja 115 rubļu. Tad rudenī mums algu izmaksāja tikai trīnīšos un piecīšos, biju smaidīgs un laimīgs, ja kāds desmitnieks pa vidu gadījās. Bet gada beigās tika "izmesti" simtnieki un 50 rubļu banknotes. Cilvēki, lielās zīmes ieguvuši, nolēma tikt vaļā no uzkrātajiem sīkuļiem. Bet svaigos, neburzītos simtniekus iestūķēja savos maciņos vai ielika starp palagiem. Un pēkšņi… puh! — triju dienu laikā apmainiet! Ne jau visi ir spējīgi to izdarīt, piemēram, eskimosi tundrā vai jakuti savos plašumos. Neapmainītās banknotes būs tīrā peļņa, ko iegūs PSRS Valsts banka. Baigi forši sagatavota akcija, kā īstā biržā, — "paceļ" cenu, tad "nosit" un beigās iegūst milzu peļņu.
— Bet vissāpīgāko belzienu taču saņems trūcīgākie?
— Protams! Biržā jebkuras spekulatīvas akcijas iznākumā vienmēr peļņu iegūst lielie akciju īpašnieki uz sīko rēķina. Zaudēs tas, kas neatminas, kur to banknoti paslēpis. Ēnu ekonomikas karalim vai izveicīgam zēnam, kam simtniekos bija 200 000 rubļu, pēc paziņojuma vēl bija četras stundas laika, lai naudu vai nu mēģinātu pārsūtīt pa pastu, vai ar katru atsaucīgu veikalnieku samainītu vismaz 10 tūkstošus. Uzbekijā maiņas termiņš ir pagarināts, jo visi naudīgie vīri vēl nav paguvuši apkampties ar izpalīgiem.
Izveicīgie nepaliks zaudētājos.
— Kā šī situācija ietekmē uzņēmīgus cilvēkus, piemēram, jūs, kā "Lata" bosu?
— Darbīgie cilvēki kļūst tramīgi. Notikušais iedveš nedrošību. Vēl nesen solīja: šādu reformu nebūs. Šo naudaszīmju maiņu tās veicēji neuzlūko par reformu, bet kas gan cits tā ir! PSRS Valsts bankas pārvaldnieks tālrādē zvērēja: varat man abas rokas nocirst, bet 25 rubļu zīmes neaiztiksim. Bet, kad vajadzēs viņam rokas nocirst, šis tās būs jau iebāzis kabatās…
— Ja jums būtu vara un teikšana, vai jūs rīkotos tāpat kā republikas ekonomikas dūži?
— Pirmais, ko darītu, — sakarīgos jauniešus bariem dzītu uz ārzemēm mācīties. Lai arī 50% viņu paliks tur, atpakaļ atbraukušie būs īstie saimnieciskās dzīves bīdītāji.
Man pašreiz vajag pilnīgu iniciatīvas brīvību. Jo vairāk tās būs, jo vairāk es darīšu.
Mēs esam pacēluši vienu kāju gaisā un nevaram izšķirties, vai likt to uz zemes, vai ne. Tā ilgi nevaram nostāvēt. Solis jāsper! Pašreizējā sarežģītajā politiskajā situācijā ar abām rokām atbalstu Latvijas valdību visos tās pasākumos.
— Pilsoņi baidās, ka tikai privatizējoties Latvijas īpašumus nesagrābtu cittautieši.
— Varam aizelsušies runāt par pilsonību. Tā ir politika. Ekonomikā valda savi likumi. Tiklīdz politiku sapin ar biznesu, tā jēgas vairs nav.
Visi latvieši taču pēkšņi nekļūs par biznesmeņiem. Esam nabagi. Ne tikai te — arī citur pasaulē. Dažs atbraucis dižojas: es esmu es, bet tiklīdz gribi ar viņu slēgt darījumu, tā nu šim vairs nav laika un sāk runāt šķērsām…
Pie mums valda ekonomika, ko stūrē nevis tirgus, bet gan administratīvais mehānisms. Un tajā vara nepieder pilsoņu komiteju pārstāvjiem, diemžēl.
— Vai var sākt privatizāciju, kamēr nav lata?
— Katrā ziņā! Nevajag ne latu, ne rubli! Var privatizēties arī bez naudas.
Jāievieš kredītkartes, tikai pakāpeniski, jo arī baseinā es mēdzu līst pamazām.
Kredītkartes varētu sākt lietot lielajos veikalos. Tās nedrīkst ieviest valdība, tas jāveic ieinteresētām firmām. Kartītes nevajag dot visiem uzreiz. Jārada iespēja tās nopirkt.
— Ko jūs darītu, ja būtu cenu departamenta direktors?
— Es likvidētu cenu departamentu. Tirgum ir jānosaka cenas, nevis tas jādara administratīvi. Esmu par brīvajām cenām, kas svārstās. Bet valdības uzdevums ir pastāvīgi gādāt par maznodrošinātajiem.
Es pārtikas cenas palielinātu vasarā, kad cilvēki iekrājuši naudu atvaļinājumam, kad dārzā ir kāds gurķis vai tomāts. Krasus pagriezienus ekonomikā nevar veikt tikai pēc aprēķiniem, jāievēro arī cilvēku psiholoģija.
— Kāda gaišreģe bija izzīlējusi, ka 23. janvārī būšot liels saviļņojums… Un, re! Naudas maiņa! Vai arī jūs varētu prognozēt, kas notiks turpmāk?
— Ko lai prognozē ekonomikā? Austrumu kaimiņš visiem spēkiem cīnīsies par izkļūšanu no ekonomiskās krīzes, kas joprojām padziļinās. Kāds būs atrisinājums un pie kā tas novedīs?
Pašlaik šī cīnīšanās ir izmisīga — tiek vicinātas dūres. Baltijā pastrādātais ir milzīga PSRS kļūda. Viens otrs Rietumos var atviegloti nopūsties — nu ir iespēja nedot slepkavām kredītus. Ne jau labprāt tos deva, bet lai brūno lāci kaut kā nopirktu un lai tas aizvāktos no Austrumeiropas.
Bet Latvijas cilvēkiem vajag gatavoties uz vēl lielākām nepatikšanām. Un nevajag tās uzņemt fatāli. Ekonomiskā dzīve būs vēl grūtāka. Bet nesagaidīsim to kā aunu bars! Pretī sarežģījumiem jādodas nevis ļenganiem, bet sasprindzinātiem, gataviem izkulties no tiem.
— Kā varētu izskatīties prezidenta pārvalde ekonomikā?
— Tā ir domāta politikai, viennozīmīgi — kompartijas varas saglabāšanai. Gorbačovs taču ir "ģenseks" un nevar pieļaut, ka viņa partija tiek nobīdīta malā. Itāļu mafija nobāl pret kompartiju. Kāds Krusttēvs mafiozi ir nieks salīdzinājumā ar šo organizāciju.
Prezidenta pārvalde ekonomikā nekādu kārtību nespēs radīt. Prezidenta pārvaldei līdzi neripos vagoni ar izejvielām.
— Ja jūs būtu rakstnieks, ko jūs pašreiz rakstītu?
— Publicistiku, hroniku. Kā Neredzīgais Indriķis. Viss jāapraksta, kā redzi un saproti. Pašreiz notiekošajā daudz ir nesakarīgā, neaptveramā, ko vēlāk varēs izanalizēt.
Ar Jāni Liepiņu sarunājies
Guntis Rozenbergs
