Andris Teikmanis. Runa LTF 1. kongresā
|
| ||||||||||||||||||||||||
|
Godājamie klātesošie!
Vakar jau daudz tika runāts par tiesisku valsti, bet es domāju, ka arī šodien nebūtu par lieku vēl dažus vārdus tomēr bilst. Un man šajā sakarā ir gluži konkrēti priekšlikumi. Katram ir skaidrs: lai mums nodibinātos tiesiska valsts, ir jāpilda likumi, jāpilda visiem. Un pirmām kārtām jau mūsu augstākajam valsts varas orgānam, kas tos pieņem. Diemžēl pēdējā sesija pilnīgu pārliecību par to manī neradīja, jo tika pieņemts un apstiprināts 29. jūlija Prezidija dekrēts par demonstrāciju, mītiņu, ielu gājienu utt. rīkošanas kārtību un atbildību par šīs kārtības pārkāpšanu. Pirms tam dažās diskusijās, manuprāt, diezgan skaidri tika visiem darīts zināms, ka likums, dekrēts ir nepilnīgs, ka tas ir labojams, ka tas ir nepareizi lietots līdz šim, tāpēc šai redakcijā to apstiprināt nebija lietderīgi. Tomēr sesija to izdarīja, kaut arī, es uzskatu, pretlikumīgā veidā, jo mūsu pašu Augstākās Padomes sesijas pieņemtais 15. aprīļa likums paredz, ka jautājumi, kas skar konstitucionālas tiesības, ir apspriežami tautā un nekāda citāda kārtība tur nav paredzēta — ne sevišķa nepieciešamība, ne ārkārtējs stāvoklis. (Aplausi.)
Tāpēc, lai rādītu mūsu likumdevējiem priekšzīmi, es ierosinu Tautas frontei nekavējoties izveidot juristu ekspertu komisiju, kas izstrādās šim likumam papildinājumus un labojumus. (Aplausi.) Es domāju, šī ekspertu komisija, izstrādājot likumprojekta papildinājumus, nevadīsies pēc līdzšinējās mūsu republikas vadošo orgānu pieredzes, kura varētu izskatīties apmēram šādi — mēs speram to ejamo soli visā garumā, pēc tam paskatāmies apkārt, vai kāds pareizi sapratīs, pēc tam speram pussoli un vēlreiz paskatāmies, vai kāds nav aizskarts un vai visi ir tomēr pareizi sapratuši. Iesim uz priekšu pilniem soļiem un izstrādāsim tādu likumu, kāds atbilstu tautas vajadzībām, un neaizmirsīsim, ka šis likums tomēr ir jāapspriež visupirms tautā, tas ir, pieņemot priekšlikumus no visas tautas. Es domāju, Tautas frontei tas būs pa spēkam. (Aplausi.) Runājot par likuma valsti, mēs tomēr nevaram paiet garām pagātnei, paiet garām tiem noziegumiem, kuri tika izdarīti staļinisma ziedu laikos. Ja mēs varam starptautiskā mērogā meklēt kara noziedzniekus un atrast viņus vistālākajās valstīs, vai tad mēs neatradīsim tos konkrētos cilvēkus šeit, Latvijā? (Aplausi.) Viņu noziegumiem, kas izdarīti pret cilvēci, nevar būt noilguma. (Aplausi.) Lai arī cienījamais partijas Centrālkomitejas sekretārs Aleksandrs Jakovļevs teica — viņam negriboties vēlreiz atgriezties pie asinīm, rakt tos kapus vaļā un darīt visu pārējo, es tomēr domāju — visam ir jābūt savā vietā. Un tie tūkstoši, kas palika Sibīrijā, to mums nepiedos. (Aplausi.)
Un vēl — atgriežoties pie mūsu konstitucionālajām tiesībām. Ja es tagad jums teikšu, ka tiek pilnībā nodrošinātas mūsu Konstitūcijā noteiktās tiesības par pasta, telegrāfa, telefona sarunu neaizskaramību, es domāju, jūs vienkārši par to pasmīnēsiet, jo reāli mēs zinām, ka tas tomēr netiek ievērots mūsu ikdienas praksē. Es domāju, šis jautājums pilnībā jāregulē ar likumu, jo pilnīgi nepieļaujama būtu pasta un korespondences noslēpumu neievērošana, tātad pārbaudīšana, ja tas ir aizliegtas ar likumu. Mums ir tādi panti. Bet diemžēl tie gadījumi, par kuriem es domāju un par kuriem jūs domājat, ar likumiem netiek regulēti. Tie tiek regulēti resoros, Iekšlietu ministrijā, Drošības komitejā, un par šiem resoriem nav tādas uzraudzības, kādai vajadzētu būt. Tātad šai uzraudzībai ir jābūt. Vai to darīs, spēs darīt mūsu prokuratūra, vai to spēs darīt konstitucionālā tiesa, kam būtu jāatceļ tie normatīvie akti, kuri regulē pilsoņu tiesību ievērošanu šai jomā? Tikai tā mēs varam ātrāk sasniegt tiesisku valsti. (Aplausi.)
