Sergejs Dīmanis par situāciju Latvijā

No Barikadopēdija

— Jūsuprāt — ir vai nav Latvijā pasludināts ārkārtējs stāvoklis?

— Šobrīd es nezinu, kādu statusu Ārkārtējā stāvokļa komiteja ir noteikusi Latvijas teritorijā. Taču vērtējot to, kas notiek, neapšaubāmi ir jāsecina, ka ieviests ārkārtējs stāvoklis.

— Kas vēl bez Kuzmina ir viņa jaunizveidotajā štābā?

— Nezinu un neinteresējos.

— Kāpēc nolēmāt, ka jums jātiekas ar premjeru Godmani?

— Informēju Godmani, ka mūsu frakcija ir ieinteresēta, lai viņš turpina darbu, un piedāvāju palīdzību, ja tā būtu nepieciešama. Lai kādi arī ir apstākļi, ir jādzīvo tālāk, un tikai pilnīgi bezatbildīgi cilvēki šādā brīdī var izvirzīt tādus lozungus kā «nepakļaušanās» un «pilnīga nesadarbošanās».

— Vai tas nozīmē, ka frakcijai «Līdztiesība» ir sava rīcības programma?

— Redziet, šobrīd jādarbojas tā, kā to nosaka situācija. Nav iespējams prognozēt pat divas, trīs dienas uz priekšu.

— Un tomēr, kam, jūsuprāt, pašlaik jāveltī galvenā vērība?

— Jānodrošina cilvēku dzīvei svarīgāko nosacījumu funkcionēšana, lai nenotiek ekonomiska un sociāla kolapse. Ja Rīga paliks bez nekā, tauta var pati pieprasīt, lai militārie spēki izveido struktūras, kas dod tai iespējas izdzīvot. To nevajag pieļaut! Tāpēc pašreizējai valdībai daudzmaz jārespektē likums par ārkārtējo stāvokli.

— Šobrīd daudzi cilvēki uzskata, ka Rīgā jāsāk protesta streiki. Vai tas būtu ietekmīgi?

— Ir taču saprotams, ka lielražošana nestreikos. Ja pēdējos trīs gados pret nelatviešiem būtu īstenota citāda politika, tad — varbūt. Streikot, iespējams, varētu sīkražošanā strādājošie, bet tādā gadījumā tas sitīs pa pašas Latvijas kabatu. Es domāju: katram jādara tas, kas ir jādara, un arī smagos apstākļos jādarbojas konstruktīvi. Ja izbadējušies cilvēki sanāks pie parlamenta, armija nebūs vajadzīga, lai…

— Ja aizliegs avīzes, kā žurnālisti varēs nodoties savam darbam?

— Redziet… Savu pilsonisko stāju jūs varat parādīt arī, nesakāpinot emocijas, nekūdot tautu, un tad, es domāju, avīzēm nekas nedraudēs.

— Vai jūsu frakcija sadarbosies ar Ārkārtējā stāvokļa komiteju?

— Man nav informācijas, ka tāda būtu izveidota. Ja nekļūdos, tās sastāvu nosaka prezidents.

— Ar ko tādā gadījumā nodarbojas cilvēki, kurus ap sevi sapulcinājis virspavēlnieks Kuzmins?

— Manuprāt, viņi risina militārus uzdevumus. Pilsoniskās problēmas pašlaik ir Godmaņa ziņā.

— Acīmredzot frakcijas attieksme pret 19. augusta notikumiem ir izteikta lēmumprojektā, ko esat iesnieguši izskatīšanai plenārsēdē. Mani šokē, ka šajā dokumentā nav neviena nosodoša vārda…

— Man vienmēr ir šķitis nepareizi, ka Latvijas Augstākā Padome nodarbojas ar nosodīšanu un paziņošanu. Tā ir tukša aizraušanās. Turklāt, ja ko vēlamies nosodīt, jābūt juridiski precīziem. Ārkārtējā stāvokļa komitejas likumību vai nelikumību atzīt var tikai PSRS Augstākā Padome. Kā saskaņā ar likumu var tikt ieviests ārkārtējais stāvoklis? Vajadzīga republikas Augstākās Padomes atļauja, bet, ja tā neliekas ne zinis vai neļauj ieviest ārkārtēju stāvokli, prezidentam vai prezidenta vietas izpildītājam ir tiesības to izdarīt, bet pāris dienu laikā viņam jāsaņem PSRS Augstākās Padomes akcepts. Tātad šobrīd, vadoties no PSRS likumiem — un mūsu frakcija, kā zinām, no tiem nav atteikusies —, ārkārtējo stāvokli uztveram kā faktu, kas ir īstenojies, bet PSRS Augstākā Padome vēl dos novērtējumu.

— Vai jūsu rīcībā ir informācija, ka Latvijas Augstākajai Padomei ir prasīta atļauja un ka tā ir atteikusi?

— Ha! Ha! Protams, šāda nianse pastāv. Taču, ņemot vērā, ka bez šaubām būtu saņemts atteikums, tas ir tikai tāds juridisks knifs.

— Kāda ir jūsu personiskā attieksme pret pirmdien Rīgā notikušo?

— Lūdzu, konkretizējiet!

— Piemēram, pret to, ka bruņutransportieri brauca pa ielām un karavīri no automātiem mērķēja uz cilvēkiem, ka plosījās omonvienība un bojā gāja Jānis Salmiņš.

— Redziet, ja armija ir izgājusi ielās, tad viņa tiešām ir izgājusi, un nevajag gaidīt, ka no bruņutransportieriem kāds metīs pūlim puķes. Tāpēc jums vispirms būtu man jājautā, kāpēc armija ir izgājusi ielās.

— Uzskatiet, ka esmu to izdarījusi.

— Tagad visi pārmet komunistiskajai partijai, ka tā, lūk, grib atdzīvināt savu ideoloģiju un atgriezties stagnācijas laikā. Taču Padomju Savienībā tiek risinātas nevis ideoloģiskas, bet gan valstiskuma problēmas, un tāpēc tie, kas šobrīd izmanto spēku, tiklab var būt gan komunisti, gan monarhisti. Valsts saglabāšana ir daudzu interesēs, un notiekošo nevajag vērtēt tik vienkārši.

Kad devos pie Godmaņa, cilvēki pie Ministru Padomes man teica — atkārtojoties četrdesmitais gads. Es teicu — tā nav, te notiekošais ir Austrumos notiekošā atbalss. Protams, ir grūti un sarežģīti, bet tāpēc jādara viss, lai tautas garīgās un fiziskās ciešanas samazinātu līdz minimumam. Un es to darīšu, cik būs manos spēkos.

— Vai uzskatāt, ka tie cilvēki, kas Latvijā grib būt pārvaldītāji, ar jums rēķināsies?

— Esmu sapratis, ka pastāv ieinteresētība stabilizēt situāciju ar pašreiz reāli eksistējošo varas struktūru palīdzību.

— Ar ko tiekoties, jūs to esat sapratis?

— Tā domā Baltijas kara apgabala politpārvaldes priekšnieka vietnieks Vodopjanovs. Ceru, ka arī Kuzmins to vēlas. Jā, jā! Jo patiesībā Vodopjanovs man deva pamatu tā secināt.

— Kāpēc devāties pie politpārvaldes priekšnieka?

— Es taču nevaru sēdēt parlamentā un neko nedarīt lietas labā, turklāt man ir vajadzīga informācija, Jēkaba ielā visi ir uztraukušies, kas ar mums notikšot, bet neviens nepadomā, ka tāds parlaments nevienam nav vajadzīgs.

— Kāds?

— Nu, piemēram. Varētu izveidot grupu, kura nodrošinātu, lai Rīgas radiostacijā darbotos mūsu informācijas centrs. Grupā vienādi būtu pārstāvēti gan jūs, gan mēs. Un mēs pieskatītu, lai jūs situāciju nesašūpotu, jūs — lai to neizdarītu mēs. Bet pat tik vienkāršu lietu parlaments nevar atrisināt.

— Ko biedrs Vodopjanovs domā par Latvijas likumdevēju un valdības izredzēm?

— Viņi negrib pasākt neko tādu, kas tautā pret viņiem veidotu negatīvu attieksmi!

 

Intervējusi

Andra Jauce