Baltkrievijas PSR, Krievijas PFSR, Ukrainas PSR augstāko padomju deputātiem
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Mēs — Latvijas baltkrievi, krievi un ukraiņi, kas esam apvienojušies Baltiešu un slāvu kultūras attīstības un sadarbības biedrībā, apzināmies, ka mums nav tiesību iejaukties savienoto suverēno valstu — Baltkrievijas, Krievijas un Ukrainas — iekšējās lietās.
Taču mēs nespējam vienaldzīgi vērot procesus, kas notiek mūsu vēsturiskajā dzimtenē.
Mūs iepriecina katra vēsts no Kijevas, Minskas un Maskavas, kas stāsta par kārtējo, kaut arī vismazāko panākumu pārbūves gaitā, par ideālu attīrīšanu un tautas nacionālās pašapziņas atmodu un cerībām.
Mēs solidarizējamies ar centieniem panākt, lai mūsu savienība, kurā daudzējādā ziņā realizējusies staļiniskā autonomizācijas doktrīna, atgūtu savu sākotnējo ļeņiniskās federācijas veidolu.
Mēs esam kopā ar baltkrievu, krievu un ukraiņu tautu to cīņā pret vietējo un centrālo birokrātiju, par Baltkrievijas, Krievijas un Ukrainas patiesu suverenitāti. Mēs esam kopā cīņā par demokrātijas uzvaru un administrējoši komandējošās sistēmas demontāžu, tātad — pret staļinismu, kas joprojām ir reāls un liels spēks, kam ne tikai ir vara, bet kas arī tur valgos sabiedrisko apziņu un pazemo cilvēka cieņu.
Fundamentāli staļinisma elementi līdztekus citiem elementiem ir nacionālais nihilisms un konjunktūras apsvērumu diktēta vēstures interpretācija. Tieši tāpēc bažas par pārbūves nākotni Baltkrievijā, Ukrainā un arī visā mūsu zemē, tai skaitā Latvijā, kas kļuvusi par mūsu otro dzimteni, izraisa šo republiku vadības attieksme pret baltkrievu un ukraiņu tautu vēsturisko simboliku. Runa ir par baltsarkanbalto karogu un baltkrievu ģerboni, par zilidzelteno karogu un svētā Vladimira trejžuburi, par stilizēto pikējošā vanaga attēlu, ko par savu simbolu pieņēmuši ukraiņi. (Trejžuburis ir dārgs visām slāvu tautām, kuru pirmdzimtene ir Kijevas Krievzeme.)
Attieksmei pret nacionāli vēsturisko simboliku nav gadījuma raksturs. Tajā redzam izpaužamies tendenci. Tais Baltkrievijas un Ukrainas preses materiālos, kas pašlaik tiek publicēti sakarā ar šo nacionālo simboliku, ir tā pati nepārliecinošā argumentācija un ironiskais tonis, kāds pirms diviem gadiem bija vērojams mūsu republikas presē attieksmē pret latviešu nacionālo simboliku. Tīrā kopija! Taču, kā jūs jau droši vien zināt, tauta izrādījās gudrāka par pērkamajiem vēsturniekiem, īsta plurālisma trūkums un antinacionālas kampaņas izvēršana var, protams, pasliktināt situāciju Baltkrievijā un Ukrainā, taču nevar iznīcināt tautas atmiņu un dvēseli, kamēr vien tauta ir dzīva.
Nevietā mums šķiet arī komunistiskās un nacionālās simbolikas pretnostatīšana. Tās nebūt neizslēdz, bet gan papildina viena otru, kaut arī zināmu laiku bija dažādās pusēs barikādēm.
«Buržuāzisko nacionālistu» birku piekarināšana patriotiem, kas cīnās par nevainīgi represēto simbolu reabilitēšanu, ir aizvainojoša, bet ar mēģinājumiem lietot pret viņiem administratīvus ietekmēšanas līdzekļus tiek pārkāptas cilvēka tiesības, jo tautas vērtībām nav vajadzīgs, lai tās tiktu administratīvi atzītas.
Mēs pilnīgi pievienojamies PSRS tautas deputāta Borisa Oļeinika domai, ko viņš izteica no mūsu zemes visaugstākās tribīnes. Kā Staļina satrapi ar saviem noziegumiem, kādus pasaule nekad agrāk ne bija piedzīvojusi un, ja Dievs dos, nekad vairs nepieredzēs, nespēja apgānīt sarkano karogu, sirpi, āmuru un piecstaru zvaigzni, tā arī fašistiskie līdzskrējēji nav spējuši aptraipīt mūsu nacionāli vēsturisko simboliku.
Kritiku neiztur arī apgalvojumi, ka tautas simbolikas atjaunināšana ved uz cilvēku šķelšanos pēc tautībām. Baltiešu un slāvu biedrības otro konferenci apmirdzēja krievu, ukraiņu, baltkrievu un latviešu sirdij dārgās krāsas — tajā līdzās bija baltzilisarkanais, zilidzeltenais, baltsarkanbaltais un sarkanbaltsarkanais karogs. Un šīs krāsas nevis šķēla, bet gan vienoja mūs — komunistus un bezpartijiskos, ateistus un ticīgos, jauniešus un veterānus, kas tai dienā bijām pulcējušies Latvijas Komunistiskās partijas CK Politiskās izglītības namā.
Dzimteni, tāpat kā vecākus, mēs neizvēlamies. Ne visas Tēvzemes vēstures lappuses var visiem vienādi patikt, taču nevienam nav tiesību tās pārtaisīt, noslēpt savai tautai. Ar naidu pret pagātni nevar nākotni uzcelt.
Par spīti baigajai diktatūrai mūsu tautas ir ierakstījušas daudz spožu rindu arī sarkanās zvaigznes apmirdzētajā vēsturē. Visdižākais sasniegums tajā ir uzvara pār fašismu. Bet nacionālo demokrātisko republiku, tā saukto buržuāzisko republiku, vēsture arī ir mūsu tautu vēsture. Kā jau vēsture, tā ir ar savām sarežģītām kolīzijām, ar kopīgu cīņu pret kopīgiem ienaidniekiem un ar cīņu citam pret citu, ar cīņu par brīvību un neatkarību.
Tā ir iznācis, ka tieši mūsu slāvu republikas visdziļāk skāris denacionalizācijas un genocīda arkls. Baltkrievu, krievu un ukraiņu tautām reāli draudēja deģenerācija un bojā eja.
Pārbūve piedāvā alternatīvu — caur nacionālo atmodu uz mūsu republiku uzplaukumu un stipru savienību. Un būtu noziegums neizmantot šīs iespējas, kas varbūt ir pēdējās.
Mēs lūdzam brālīgo republiku augstāko padomju deputātus parādīt gudrību un nacionālo jūtu izpratni, kad tiks apspriests jautājums par nacionāli vēsturisko un kultūras simboliku. Pēc tā, kādu lēmumu jūs pieņemsit, cilvēki nākamajās vēlēšanās spriedīs: vai jūs paužat tautas gribu vai kalpojat administratīvās komandēšanas sistēmai, kam svešas nacionālās jūtas.
BALTIEŠU UN SLĀVU
KULTŪRAS ATTĪSTĪBAS UN SADARBĪBAS BIEDRĪBAS
KOORDINĀCIJAS PADOME
