Tā tas bija
|
Laiks ritēs, bet šīs paaudzes žurnālistiem Jaunais gads vienmēr asociēsies ar to negaidīto (lai gan iepriekš jau apjausto) pārmaiņu brīdi - Preses nama ieņemšanu 1991. gada Asiņainā janvāra pirmajās dienās.
Katram savs skatījums uz tā laika notikumiem. Kļūdains vai pareizs, ekstrēms vai samierinošs - to izvērtēt var vienīgi Laiks.
Savs viedoklis bija Sergejam Parfjonovam (viņš tagad notiesāts - visparastākā krimināllieta), savs viedoklis viņa atbalstītājiem. Pavisam cits skatījums - viņa pretiniekiem vai tiem, kurus viņš pazemoja.
Kāds viedoklis bija Aleksandram Kuzminam? Viņš tagad publiski atteicies no visa (skat. "СМ-сегодня" 12. decembra numurā), ko teicis intervijā mūsu izdevumam tieši pirms gada. Toreiz viņu apstākļi esot spieduši. Un viņš lūdz piedošanu S. Parfjonovam un citiem omoniešiem, kuri šobrīd Krievijas ārēs pulcējas jaunam "karagājienam". Prokuratūra mani iespaidoja, Kuzmins saka. Pieņemsim (lai gan zinām, ka tas tā nav). Bet kādi apstākļi viņu spieda toreiz mums apgalvot: "Ja vien man ļautu, es ar sirdi un dvēseli tagad kalpotu Latvijas Republikai"?... (Vienu gan nevar noliegt: ja Kuzmins nebūtu ierauts politiskajās spēlēs, ar kriminālnoziedzniekiem un bandītiem viņš bija gatavs kauties vienmēr.)
Un tomēr - arī viņa tagadējais viedoklis ir viedoklis. Un kurš gan no mums var uzdrošināties sist sev pa krūtīm, apgalvojot, ka savus uzskatus nekad nav mainījis? Turklāt vairākkārt...
Savs skatījums uz tiem notikumiem bijis arī "Latvijas Jaunatnes" redaktoram (nu jau bijušajam) Andrejam Cīrulim.
Pirmais iebļāvās Rubika ieliktenis, "partijas preses šefs" Vrubļevskis: Cīrulis esot nolaupījis partijas īpašumu kompjūteru izskatā. "Bāleliņi" savukārt panāca, ka Cīrulis šajā sakarā dabūja sniegt paskaidrojumus Latvijas prokuratūrai par sadarbošanos ar omoniešiem. Pēcāk paklīda baumas, ka īstenībā savas pretenzijas par īpašumtiesībām uz šiem datoriem pieteikusi a/s "Preses nams" vadība...
Arī viedokļi.
- Andrej, kā un kam tad tu īsti nospēri tos kompjūterus?
- Par Preses nama likteni biju satraucies jau labi sen. Kad notika Latvijas Komunistiskās partijas sašķelšanās, frakcijas sanāksmē, ko translēja radio, es nolasīju informāciju, ko bija sagatavojis Kazimirs Dundurs un kas pārliecinoši pierādīja, ka absolūti lielākā komunistu īpašuma daļa ir radīta uz preses rēķina. Jau tolaik aicināju Latvijas sabiedrību kaut ko darīt Preses nama saglābšanai Latvijas tautas interesēs.
Diemžēl netiku pienācīgi uzklausīts.
Cerības liku uz Latvijas Republikas Augstāko Padomi. Un, kad Jānis Škapars mani laipni ielūdza uz LR AP sēdi, kur izskatīja šo jautājumu, biju klāt kā nagla, lai gan toreiz man bija lauzta kāja un pamatīgi ieģipsēta.
Arī šī runa tika translēta Latvijas radio tiešajā pārraidē.
A/s "Preses nams" problēmas tobrīd bija tik sarežģītas, ka bija grūti atrast racionālu risinājumu.
Un tā, lūk, pienāca 1990. gada 31. decembris. Jau iepriekš gaisā bija jūtama „sēra smaka”. Tā, piemēram, nojaušot briesmas, uzdevu vienam no šoferiem noslēpt automašīnu, bet viņš nesaprata situācijas nopietnību.
Kad TV intervijā A. Rubiks bija pateicis savu patiešām riebīgo runu, kļuva skaidrs, ka Preses nams tiks okupēts. Piezvanīju K. Dunduram. Viņš bija ļoti nomākts, bet turējās vīrišķīgi. Zvanīju Dainim Ivānam. Dainis teica: "Man šķiet, ka tu velti taisi paniku."
Vaicāju D. Īvānam, vai viņš nezina iekšlietu ministra Aloiza Važņa mājas telefona numuru. Prezidenta pirmais vietnieks teica, ka viņš šo numuru nezinot, bet reiz esot redzējis, ka Džemma Skulme it kā esot runājusi ar Aloizu Vazni, un lai paprasot viņai šo numuru. Tuvojās Jaungada mirklis, un zvanīt vēl kādam šķita jau nepieklājīgi.
Nākamajā dienā piezvanīju vairākiem savas redakcijas darbiniekiem, lai brīdinātu par iespējamām briesmām. Piezvanīju arī uz Čikāgu (ASV) savam paziņam Georgam Alhimovičam, kurš ir Čikāgas "karstās līnijas" vadītājs. Lūdzu, lai iespējami plaši izplata informāciju, ka Preses namu var okupēt. Vēlāk, kārtējo reizi viesojoties ASV, konstatēju, ka par šo brīdinājumu bija zinājuši.
2. janvārī no rīta man piezvanīja šoferis, kurš paziņoja, ka abas "Latvijas Jaunatnei" piederošās automašīnas arestētas un viņu pašu pat neizlaiž no garāžas.
Protams, ka skats, kādu redzēju, ierodoties Preses namā, bija vairāk nekā šaušalīgs. Jāteic, ka man bija viena ļoti liela priekšrocība: tolaik biju PSRS tautas deputāts un šī apliecība vairākkārt man ļāva apturēt žurnālistu sišanu.
Redakcijā situācija šķita bezcerīga.
Protams, ka par avīzes kārtējā numura izdošanu nebija nekādas runas. Bija tikai viena vienīga problēma: kā saglābt avīzi.
Lejā, konferenču zālē, notika preses darbinieku protesta mītiņi. Uz šo mītiņu centās ierasties arī Ilmārs Bišers un Dainis Īvāns, bet diemžēl abi aizbrauca, kad omoniešu priekšnieks viņiem pateica, ka abi cienījamie kungi okupētajā Preses namā drīkstot ienākt tikai vieni paši, bez apsardzes, un nepiebraucot ar limuzīniem pie pašas ieejas. Protams, situācija bija ļoti riskanta.
Kad protesta mītiņš beidzās, tribīnē ieradās jaunizceptais Preses nama direktors A. Vrubļevskis. Es piecēlos kājās un, vicinot rokas, aicināju:
- Ejam ārā!
Atskanēja A. Vrubļevska izmisīgie saucieni: "Aizturiet viņus!"
A. Vrubļevska kļūda bija tā, ka viņš bļāva latviski, bet omonieši šo valodu nesaprata. Zāle kļuva tukša.
Drīz redakcijā kļuva zināms: omonieši Preses namā cilvēkus ielaiž, bet ārā izkļūt nav iespējams.
Paldies Dievam, ka telefona sakari nebija atslēgti. Pēc kādas stundas piezvanīju firmas "Baltie Enterprices" komercdirektoram Jānim Čakstiņam, kurš teica: "Andrej, varam mēģināt izglābt redakciju, ja esat ar mieru riskēt." Es piekritu.
Pēc nepilnas stundas ieradās Jānis Čakstiņš kopā ar automātu apbruņoto omonieti Germanu Glazovu, kurš jau pēc dažām dienām atstāja OMON vienību. Atklāti sakot, man kļuva neomulīgi, bet mūsu burvīgā sekretāre Ilzīte, kas vienmēr ir savaldīga, novaimanājās.
Jānis lietišķi izskaidroja situāciju. Ja es uzrakstīšot fiktīvu dokumentu, ka piederošie kompjūteri it kā esot noīrēti no firmas "Baltie Enterprices", viņš varētu apsardzei iestāstīt, ka esot atbraucis pēc tā sauktā sava īpašuma. Bet esot vajadzīga K. Dundura atļauja.
Kā zināms, K. Dundurs tajā laikā faktiski bija arestēts. Viņa kabinetā ar ieročiem defilēja vairāki omonieši un plinti turēja kaujas gatavībā pat tualetē.
Piezvanīju viņam pa valdības telefonu un teicu:
- Kazimir, pie tevis tūdaļ ieradīsies mans cilvēks. Viņš noliks tev uz galda dokumentu. Tu uzraksti vienu vārdu: soglasen. Bet obligāti - krieviski.
K. Dundurs atbildēja:
- Lai nāk, bet bez jebkādas liekas runāšanas.
Šī operācija tika veikta spoži.
Tūdaļ sasaucu visu redakcijas darbinieku kopsapulci. Runāju nevis lūguma, bet pavēles formā.
Piebildīšu, ka nobeigumā vislakoniskāko un spožāko runu teica Jānis Čakstiņš: "Laimīgu Jauno gadu!"
Pavēlēju neielaisties nekādās pārrunās ar cilvēkiem, kas nestrādā mūsu redakcijā, pusstundas laikā sasaiņot visus mūsu kompjūterus kastēs un ienest lifta telpā.
Nākamā operācija sākās pīkst. 16.15.
Visu kompjūteru izvešanas operāciju veica ļoti daudzi "LJ" darbinieki, bet es pa to laiku piezvanīju gan Augstākajai Padomei, gan Ministru Padomei un informēju par mūsu akciju.
Speciāli piezvanīju arī iekšlietu ministra vietniekam Zenonam Indrikovam, kam pateicu smagās automašīnas numuru, ar ko tika aizvesti mūsu kompjūteri. Pa rācijām LR uzticīgajiem milicijas darbiniekiem tika dots rīkojums šo mašīnu neaiztikt.
Man žēl, ka neatceros šīs mašīnas numuru un nepazīstu šo brīnišķīgo šoferi.
Starp citu, viņu sameklēja Jāņa Čakstiņa brālis Andrejs Čakstiņš.
Ir precīzi atzīmēts, ka visa mašīnas pie kraušanas operācija ilgusi 12 minūtes.
Kompjūteri tika nogādāti firmas "Baltie Enterprices" bāzē kādā Vecrīgas ēkā. Pateicoties Sakaru ministrijas vadības labvēlībai, divu stundu laikā tur tika uzstādīts telefons. Tās pašas dienas vakarā par šo operāciju ziņojām Latvijas TV un radio, kas varēja paziņot mūsu lasītājiem, ka "LJ" redakcija atkal ir darbaspējīga.
"Latvijas Jaunatne" bija pirmā demokrātiskā avīze, kas, izmesta no Preses nama. drausmīgos apstākļos spēja iznākt tūdaļ (vēlreiz sakām paldies Valmieras un Talsu tipogrāfiju vadībai un kolektīviem).
Taču pēc 20. janvāra asiņainajiem notikumiem palikt šajā ēkā kļuva bīstami. Sarunājām Latvijas Filharmonijas mašīnu, salikām savus kompjūterus un atkal vedām prom.
Mūs pieņēma institūtā "Agroprojekts", kur bijām līdz augusta beigām.
ANDREJS CĪRULIS
VILHELMA MIHAILOVSKA foto